Sievietes, kuras atgriezušās no nāves valstības

Mēnešiem sevi redzēju no malas. Daces stāsts

Jauno psiholoģiju centra vadītājai, NLP kursu pasniedzējai Dacei Rolavai roku līnijas un astroloģiskā karte savulaik parādīja, ka dzīvība reiz karāsies matu galā. Tā izrādījās patiesība.

Tas notika pirms divdesmit gadiem, manai meitai bija 14, bija gaidāma viņas dzimšanas diena. Todien visa ģimene saindējāmies ar pārtiku: vemšana bija visiem, taču mani tas skāra vissmagāk: apstājās elpošana, sirdsdarbība. Par laimi, mājās bija cilvēks ar medicīnisku izglītību, kas veica sirds masāžu un elpināšanu. Sāku elpot, taču atjēdzos tikai pēc laika. Tas, ko redzēju, būdama prom, joprojām ir spilgtā atmiņā. Nonācu neaprakstāmā spožumā, ko ar gaismu nav iespējams salīdzināt. Tā gaisma ir ne tikai spoža, bet gaisīga – tāds varētu izskatīties gaiss, ja vien tam būtu krāsa. Bija sajūta, ka šis spožums skan, taču tam nepiemita konkrēta melodija. Tad jutu, ka tas mani kaut kur stumj. Un nākamajā brīdī attapos gultā. Lai gan paģībstot biju smagi kritusi, sasitusies, nekādas sāpes nejutu. Turpmākās dienas un nedēļas pagāja dīvainā sajūtā: sevi pastāvīgi redzēju no malas: kā netipiski sev lēni kustos. Šķita, tāda ir organisma reakcija uz saindēšanos, ārsti domāja, varbūt smadzeņu satricinājums, ieteica gulēt vēl divas nedēļas. Taču nekas nemainījās.

Kādu dienu sēdēju mājās pie loga. Iepretim bija veikals, pie kura pusdienlaikā bija sanākuši strādnieki. Skatoties uz viņiem, domāju: „Ko viņi stāv tajā rindā? Tāpat taču jānomirst!” Tā kā visu laiku sevi vienlaikus redzēju no malas, sapratu, ka kaut kas nudien ar mani nav kārtībā. Lēnām veseļojos – varēju daudz gulēt, jo tovasar nestrādāju, un pakāpeniski sajūtas uzlabojās. Taču joprojām esmu saglabājusi šo spēju uz sevi paraudzīties no malas. Tikai tagad to varu izslēgt un ieslēgt apzināti.

Tālākos piecos gados mana dzīve ļoti krasi mainījās it visās sfērās: mainījās attiecības, nodarbošanās, vienīgais izņēmums – paliku dzīvot sava tēva mājās. Tolaik jutos kā lokomotīve, kas pēkšņi uzlikta citās sliedēs.

Līdz tam nodarbojos ar celtniecības biznesu, tad saskāros ar NLP un šīs garīgās prakses mani sāka interesēt arvien vairāk. Ja kāds būtu teicis, ka pēc gadiem stāvēšu lielas auditorijas priekšā un cilvēki manī klausīsies, ka braukšu mācīties uz Maskavu, Itāliju, ka man būs pasniedzējs no Kanādas, tam nenoticētu. Es īsti nenoticēju arī tam, ka mana meita, kas tobrīd mācījās 6.klasē, pēc matemātikas skolotājas atrastās numeroloģijas diagrammas izskaitļoja, ka es sākšu dzīvot pēc 46 gadu vecuma. Es tik par to nosmējos. Taču tieši tā notika.

Pēc piedzīvotā varu teikt, ka man ir fantastiska intuīcija – es vienkārši ļaujos sajūtai, kas norāda, kā būtu jārīkojas. Tā mani vienmēr aizved pareizā virzienā.

Bērnībā ļoti smagi slimoju ar bronhiālo astmu, bieži nonācu reanimācijā, taču klīnisko nāvi konstatēja trīsreiz. Pirmoreiz to piedzīvoju, mācoties 5. klasē. Pusgadu  gulēju reanimācijā, ārsti mātei teica, lai nelolo ilūzijas, zāles nelīdz, tāpēc drīz es miršot. Patlaban domāju, Dievs ir tas, kas lemj, kurš dzīvos un kurš – nē, nevis ārsti. Slimnīcā esot, redzēju, kā man blakus nomira bērni pēc smagām lēkmēm. Trakākais, kas tādos brīžos pārņem, ir bailes. Vēl tagad atceros vienu meiteni Ilzi, ar kuru blakus gulējām reanimācijā. Tajā naktī mirstot viņa sāka drausmīgi bļaut. Es viņai teicu – nekliedz, no tā būs tikai sliktāk. To jau biju pieredzējusi: kad sākas nenormāla bļaušana, otrā rītā cilvēks ir miris... Man šķiet, ka bailes no nāves sekmē cilvēka ātrāku aiziešanu. Jo tu bļauj, esi sasprindzināts un neļauj sev palīdzēt. Man parasti tādos brīžos iestājās gluži cita reakcija – kļuvu mierīga. Kad „atslēdzos”, sajūta bija ļoti laba – visapkārt gaisma, ir silti, tu ieej mierā. Katrreiz redzēju ko citu, tuneli ar spilgtu gaismu galā gan tikai vienreiz. Tajā brīdī baiļu no nāves nav, un arī patlaban mani tā nebiedē. Zinu, nāve ir pāriešana citā stadijā.

Klīniskās nāves man nāca kā mācība, lai varu palīdzēt citiem. Kad man palika 18, sev pateicu, invalīde nebūšu. Tagad zinu, ka viss ir mūsu galvās. Tāpēc svarīgi ir saprast, ko tu gribi. Slimniekiem varu dot ticību saviem spēkiem, jo pēc būtības neviens ārsts otra vietā neko izdarīt nevar. Parasti pacienti, kuriem konstatēts vēzis, saka: „Bet es taču varu nomirt jau rīt”. Tad parasti atbildu: „Es arī varu nomirt rīt! Neviens no mums nezina, kad ar mums tas notiks.” Tāpēc svarīgi dzīvot apzināti. Un gatavoties nomiršanai – lai dzīvi godam pavadītu un no tās aizietu ar apziņu, ka esi izdarījis maksimālo. Bieži pacientiem prasu, uz kurieni viņi skrien. Grib ātrāk to koka mētelīti piemērīt? Man atbild: „Ir studijas, kredīts, mazs bērns, darbs, nevaru atļauties slimot.” Taču tas nav normāli, ja visu mūžu tikai skrien, vajadzīgs laiks lai atpūstos, padomātu. Ja savu organismu ar zālēm gadiem apmānīsi, bet turpināsi skriet, nav jābrīnās, ka tas reaģēs ar vēža rašanos. 

Pēcstunda pie Mīļdieviņa. Ievas stāsts

Žurnāliste Ieva Ramane savulaik cieta smagā autokatastrofā. Taču klīniskā nāve deva jaunas zināšanas, ar kurām Ieva labprāt dalās ar citiem.

To nakti atceros diezgan skaidri: bija četri no rīta, un mēs abi ar vīru braucām pa Čaka ielu. Pēkšņi no Lāčplēša ielas mums priekšā izbrauca auto. Vēlāk uzzināju, ka sadursmes dēļ biju izlidojusi cauri auto priekšējam stiklam un nokritusi pēc 21,2 metriem. Es neredzēju tuneli, bet biju tur, kur nav ne auksti, ne karsti un kur ir milzīga eiforijas sajūta. Tās nav zemes sajūtas, tāpēc tik grūti aprakstāmas. Parasti cilvēkiem ir bail no nāves, bet, kad sācies miršanas process, tu saproti, ka nav jau, no kā baidīties. Vēlāk, kad dzīvē klājās grūti, bieži to sajūtu atsaucu atmiņā un domāju, cik labi būtu tur atgriezties.

Pēc autokatastrofas, beidzot nākot pie samaņas, nebija ne bailes, ne sāpes – tās sajutu tik pēc brīža, kad prāts pieslēdzās. Bija tā, it kā mani kāds visu laiku vērotu un zinātu, ko jūtu, ko domāju.

Drīz uzzināju, ka vīrs ir pilnībā paralizēts un tā viņam būs jādzīvo visu mūžu. Jau tad sapratu – tas mums ir kāds sods, jo ir neloģiski, ka šāda avārija var notikt četros no rīta, tukšās Rīgas ielās. Visi negadījumi atnāk, lai mums kaut ko iemācītu. Pat tad, ja tu tikai paklūpi, ir jāpiefiksē, ko tajā brīdī padomāji.

Diendienā kopu vīru, bērni faktiski auga ar manu mammu, pašai bija veselības problēmas. Arvien biežāk piemeklēja sajūta, ka netieku galā. Taču ar to stāsts nebeidzās: manu tēti pie mājām nosita, mamma saslima ar vēzi, pēkšņi nomira mūsu kaķis. Tik ļoti nobijos, ka vienīgo reizi savā mūžā gāju pie zīlnieces ar savu un vīra foto, jo mēs visam bijām sākums. Pēc vienas vienīgas zīlnieces frāzes sapratu, par ko mums tas, taču to publiski neatklāšu. Vīrs aizgāja dzīvot pie savas mātes, es savukārt kopu savu mammu. Mamma palika uz gultas, ārsti tik noteica: „Bet ko jūs gribat? Viņai taču bija staru terapija, noņemta krūts, viņa ilgi nedzīvos!” Tajā brīdī sajutu, ka manī ir miers, ka vienkārši zinu – ārsti runā muļķības. Sagadījās tā, ka no paziņas uzzinājām par kādu dziednieku, pie kura mammu aizvedu. Jau pēc pirmā seansa viņa varēja piecelties, savukārt es nevarēju saprast: kā tas var būt, ka visu to, ko dziednieks dara, saprotu arī es?! Jā, mums visiem ir šīs zināšanas, tikai pārsvarā esam to pārāk dziļi norakuši. Iestājos starptautiskajā Enioloģijas, Holistikas un Dziedniecības akadēmijā. Tajā laikā daudz dziedināju, pēc manis bija pieprasījums, jo es stundas darbā neskaitīju. Taču nu biju uzkāpusi uz nākamā grābekļa – biju tik daudz citu nelaimes sevī paņēmusi, ka vairs nebija spēka, turklāt ievēroju, ka no manis cilvēki kļūst atkarīgi. Nu jau vairākus gadus nestrādāju kā dziedniece, taču savās zināšanās dalos, rakstot ezotēriskas publikācijas. Tagad varu teikt, ka klīniskā nāve bija pēcstunda pie Mīļdieviņa, kas mani nolika pie vietas un parādīja manu ceļu. Un pats svarīgākais, ko cilvēkiem gribu teikt: „Nedzīvojiet bez mīlestības!” Jo tam var būt ļoti smagas sekas.