Ščerbatihs precēsies! Līgava atrasta!

Omulīgais svarcēlājs nekad nav slēpis, ka vairāk par visu vēlas nodibināt ģimeni un ir savas līgaviņas meklējumos. Taču to īsto un vienīgo atrast līdz šim viņam neveicās, jo ne katra jaunkundze bija gatava samierināties ar Viktora strikto dzīves režīmu, kas pakārtots tikai un vienīgi sportam, — nedēļām prom no mājām, nežēlīgi treniņi pa vairākām stundām dienā, nekādu vaļību. Taču Maša ir pavisam citāda, viņa gatava gaidīt, līdz Viktors beigs sportista karjeru.

 „Viktors ir labs cilvēks, ļoti mīļš, labsirdīgs. Un tāpēc viņš man patīk!” atzīstas Maša, bet pēc mirkļa iesaucas: „Bet pirmais iespaids bija pavisam cits! Likās tāds augstprātīgs, iedomīgs, nekaunīgs. Domāju, nē — ar šo cilvēku man nebūs pa ceļam, taču nu mēs esam kopā!” laimīga teic Maša.

Viņas un Viktora satikšanās ir atsevišķa stāsta vērta. Izrādās, abi sapazīstināti speciāli un savedēja lomā bijusi Mašas draudzene, Viktora ģimenes paziņa. „Esmu viņas meitas krusttēvs. Runājām reiz par dzīvi, un viņa stāstīja, ka normālu, īstu vīriešu Rīgā paliek arvien mazāk un mazāk, tāpēc, piemēram, viņas draudzene, laba meitene, joprojām ir viena. Teicu, lūk, tavā priekšā ir īsts vīrietis! Rādi, kura ir tā tava draudzene!” paziņu mudinājis Viktors, kurš vispirms internetā apskatījis, kā Maša izskatās, un tad gaidījis pirmo tikšanos.

Tā notikusi pēc pāris mēnešiem kādā naktsklubā. „Draudzene teica, ka man būs jāsatiekas ar Vitju. Uzvārdu nepateica, vien to, ka ir sportists. Tikai tad, kad jau tuvojāmies klubam, draudzene atklāja, kas tas būs par cilvēku, nosauca uzvārdu. Man uzreiz iestājās tāds šoks, ka pat neatceros, kā mūs sapazīstināja! Atminos vien, ka Viktors bija kārtīgi saposies, skaistā kreklā... Sēdējām kopā pie galda, un viņa vienīgie vārdi bija: „Nu ko, telefoniņš ir?!” Man tāda nekaunība nepatika, tāpēc telefona numuru tā arī neiedevu,” smaidot atceras Maša, bet Viktors triumfējošā balsī piebilst: „Bet es to dabūju tik un tā. Nācās gan mazliet piepūlēties. Pirmo reizi piezvanīju tikai pēc mēneša. Tad atkal pēc mēneša. Nebija jau laika — trenējos Ventspilī.”

Kā atrast kopīgu valodu

Ščerbatihs nenoliedz, ka viņam kā sportistam meiteni atrast ir grūti. „Vienmēr esmu bijis tās īstās meklējumos. Turklāt meitenes vecumā pēc 25 gadiem ir pamatīgi izlutinātas. Viņām vajag veci ar mašīnu, naudu, nevis cilvēku ar sirdi,” spriež svarcēlājs, sakot, ka attiecībās neesot izvēlīgs. „Galvenais ir paskatīties, kāds cilvēks, un tad jau redzēs, kas sanāks. Protams, man ir savi kritēriji — lai nebūtu maziņa, resna, toties lai būtu smuka, ar sievišķīgām formām... Bet pārējais — gan jau sadzīvosim un kopēju valodu atradīsim!” smejas Viktors.

Viņš uzskata, ka raksturam attiecībās nav nozīmes. „Jārīkojas atkarībā no situācijas — katram gadījumam ir sava pieeja. Nav iespējams atrast sev ideālo sievu, bet par tādu izmācīt, izlabot nepilnības — to gan! Protams, tas nav viegli, bet, ja labi grib, var neuzkrītoši panākt savu. Protams, nevajag nekad iet pa taisno, bet gan atrast pareizo pieeju. Un tad viss būs labi! Piemēram, Maša agrāk cēlās 11 rītā, bet nu jau astoņos. Kā es to panācu? Vispirms viņai zvanīju 11 rītā, mēnesi vēlāk zvanīju jau pusvienpadsmitos, tad desmitos, un tā gada laikā lēnām panācu savu. Ja būtu katru rītu pulksten septiņos kliedzis: „Celies augšā!”, tad nekas nesanāktu. Ja grib dzīvot kopā, jārīkojas cilvēciski. Bet, ja nesanāk otru cilvēku šādi izmainīt, jāpielāgojas pašam. Bet ko citu — gribas taču dzīvot kopā,” filozofē Viktors, piebilstot, ka šo attiecību dēļ ir gatavs no daudz kā savā dzīvē atteikties.

Gaidīs, kad beigs sportot

Viktors un Maša pagaidām nedzīvo kopā, jo Viktoram vēl nav skaidrības par savu nākotni — turpināt sportot vai beigt svarcēlāja karjeru. „Viss atkarīgs no veselības. Cenšos trenēties un gatavoties 2012. gada Londonas olimpiādei. Un, kamēr trenējos, mums ir grūti būt kopā, jo Maša dzīvo un strādā Rīgā, bet es trenējos Dobelē un Ventspilī. Diemžēl traumas dēļ pagaidām vēl nezinu, cik ilgi spēšu sportot — divus mēnešus, pusgadu. Būtu jau super, ja veselība ļautu izturēt līdz olimpiādei. Pēc tās gan es beigšu! Tad ir finišs, vairs netrenēšos, tikai sev. Tāpēc tagad manā dzīvē ir tāds neskaidrs periods. Turklāt jāsāk arī domāt, ko darīt, kad beigšu sportot, ar ko nodarboties. Naudiņa taču jāpelna!” spriež svarcēlājs.

Tikmēr Maša ir gatava gaidīt. „Sākumā bija ļoti smagi. Patiešām neticēju, ka Viktors visu laiku ir treniņos, trenējas trīs reizes dienā, bet vienīgā brīvdiena ir svētdiena, kurā viņš patiešām mierīgi atpūšas, neko nedarot. Nu esmu pie tā pieradusi un gaidu, kad Viktors beigs sportista karjeru, lai tad mēs varētu uzsākt savu kopīgo dzīvi. Lai būtu kopā diendienā, nevis tā, kā līdz šim, — viens pie otra laiku pa laiciņam aizbraucam ciemos. Esmu jau gadu gaidījusi, tāpēc varu pagaidīt arī vēl pusgadu. Grūti jau ir, bet es vairs negribu nevienu citu cilvēku sev blakus, kā tikai un vienīgi Viktoru,” uzsver Maša.

Ščerbatihs ir domājis arī par kāzām. „Kad sakrāšu naudu, tad būs kāzas! Es gribu kārtīgas svinības. Vecpuišu ballīti vismaz trīs dienu garumā, kāzas, kas ilgs divas dienas. Ielūgumā tā arī ierakstīšu: „Ja nevari izturēt kāzas divu dienu garumā, nemaz nenāc!” Citādi jau nav jēgas vispār ko rīkot! Kāzas ir prieks, un mūsu dzīvē to prieku nemaz nav tik daudz. Es visu mūžu esmu tikai trenējies un trenējies, nekādas lielās svinības vairāku dienu garumā neesmu atļāvies. Nu tām pienācis laiks,” gardi smejas Viktors.

Maša iebilst, ka viņai lielas kāzas nevajagot. „Viktors gan to tik vien saka, ka mūsu kāzās būs kādi 200, 300 viesu...” kautri pasmaida svarcēlāja līgaviņa, bet Viktors aizsapņojas: „Es grasos precēties tikai vienu reizi mūžā, šīs būs manas vienīgās kāzas, tāpēc tās būs lieli svētki, kas paliks atmiņā visiem! Būs skaisti, jautri, balta kleita, visi smaidīgi, laimīgi. Ar visām tradīcijām, līgavas nešanu pāri tiltiem, glāžu plēšanu, dejām uz galdiem — tā, ka nākamajā rītā neko neatceras... Eh! Ja svētki, tad ar vērienu.”