Viktors Lapčenoks: "Varbūt ārlaulības bērna pieteikšanās vēl priekšā?"

Tagad posies festivālam “Latvijas pērles”. Man nez kāpēc šķita, ka tajā pasākumā uzstājas tikai sievietes...

Nē, tur vienmēr ir jaukts. Tādas koncertprogrammas, kur dzied tikai sievietes vai tikai veči, man diez vai patiktu apmeklēt. Tādā stilā varu vienīgi operas klausīties.

Ir teiciens par jaukto vīriešu kori! (Abi smejas.)

Skan interesanti, tādu vēl nebiju dzirdējis. Festivālā, kas notiks Dzintaru koncertzālē, es dziedāšu tikai Raimonda Paula dziesmas un izpildīšu duetus, ko savā laikā dziedāju ar Noru Bumbieri. Tagad tos dziedāšu ar Iru Krauju un Aiju Andrejevu.

Norai balss bija fantastiska. Otru tādu talantu pēc Noras neesmu redzējis. Neteikšu, ka man bija skaudība, bet Norai skanēja absolūti visas dziesmas. Man nejauši mājās trāpījās viena veca kasete...

Un bija pat tāds magnetofons, kurā to ielikt?

Jā, bija vecs aparātiņš. Tajā paklausījos un atkal no jauna viņu apbrīnoju.

Tavos skatuves zelta laikos bija modē bekvokālistes. Atceros, bija tāds joks: kas tas ir – astoņi pupi un siksna pa vidu?! Tev nav bijis līdzīgi?

Ā, par Žoržu! Protams, arī man bija bekvokālistes. Nora Bumbiere, starp citu, arī sākumā man fonā dziedāja. Tikai pēc laika sagājām kopā duetā.

Par tevi nav kāda anekdote izdomāta? Piemēram, Olgai Rajeckai nesen stāstīju anekdoti par viņu: „Divas draudzenes sarunājas. Viena jautā otrai: „Kura ir tava mīļākā dziedātāja?” Otra atbild: „Olga Fajecka.” Pirmā izlabo: „Olga Rajecka, nevis Fajecka!” Otra draudzene kļūst dusmīga: „Nē, Olga Fajecka, tu stulbā fārna!”” Kad Olgai to izstāstīju, viņa gandrīz vai apvainojās.

Tu zini arī to anekdoti par Raimondu Paulu? Tā nāk no krievu varianta, bet latviešu versijā tika ielikts Raimonds Pauls...

Jā, zinu. Stāsti tu!

Puisis, kas grib padižoties savai draudzenei ar pazīšanos, satiek Raimondu Paulu, dod viņam 100 rubļus un lūdzas: „Rīt sēdēšu ar meiteni parciņā, bet tu nāc garām un mani pasveicini! Mani sauc Jānis.”

Jā! Otrā dienā šie abi sēž parkā, un garām nāk Raimonds Pauls, sacīdams: „Sveiks, Jāni!” Bet Jānis viņam negaidīti uzbļauj: „Ej d..., Raimi, man nav laika!”

Tāds nejauks joks. Par sevi anekdotes neesmu dzirdējis. Vienīgais joks, bet tāds pavisam pozitīvs, ir mans fanu klubs, kas ražoja un tirgoja manā vārdā nosauktas apakšbikses – “Viktora noslēpums”.

Pats arī dabūji “Viktora noslēpumu” pavalkāt?

Jā, dažas man iedeva. (Pasmaida.)

Filharmonijas laikā tev vienmēr bija dikti košas žaketes. Tās deva filharmonija vai pats šūdināji?

Ne jau visas bija košas. Tādas ārprātīgi sarkanas vai puķainas man nekad nenācās vilkt. Nebiju tāds Kirkorova tipa personāžs. Mums bija laba sadarbība ar Rīgas modēm. Katrā programmā gadu nodziedājām vienos tērpos, tad uz nākamo programmu mums taisīja jaunus.

Kur liec savus skatuves tērpus?

Pat nezinu. Brīžiem redzu, ka karājas skapī, brīžiem pazūd.

Reizēm izskatās, ka Puzikovs tevi kopē. Viņam arī tādas spīdīgas žaketes.

Negribu iztaisīties lepns, bet, kā esmu ievērojis, ne viens vien cenšas atdarināt manu skatuves stilu. Un ne tikai to. (Pasmaida.) Lai jau špiko, man taču nav žēl.

Alla Pugačova, starp citu, ir atkal sataisījusi plastiskās operācijas un izskatās baigā čiksa. Ko tu domā par viņas jauno izskatu?

1971. gadā iepazināmies Krievijā, taču tagad sen neesmu viņu klātienē sastapis. Plastiskās operācijas ir dārgs prieks, bet, ja cilvēkam ir nauda un vēlēšanās mūžīgi izskatīties jaunam, kāpēc ne?! Bet bildēs, kurās Alla ir redzama bez grima, viņa tāpat izskatās diezgan... apšaubāmi. Ar grimu, sapucējusies, tad jau, protams. Vecumu īsti noslēpt nevar, var tikai drusciņ apslēpt.

Nupat ģimenei teicu – kad nomiršu, sviliniet mani nost. Patiks man tur vai ne, tāpat man būs vienalga.

Tur jau tā lieta.

Bērni aizbrauc dzīvot uz ārzemēm, tad nu kāpēc svešiem maksāt par kapu kopšanu... Kā sadzīvo ar vecumu?

Paldies Dievam, esmu vesels un galīgi neesmu šausmās par to, ka vecums ir klāt. Lai arī nākamgad man būs jau 70. Pirmkārt, no tā it neviens neizmuks. Otrkārt, katram no mums ir ierakstīts savs laiciņš, kur un kā. Kremēt vai likt zārkā un rakt zemē – es par tādām lietām vēl nedomāju.

 

Labāk pastāsti, kā savos lielajos slavas gados tiki galā ar uzmācīgajām fanēm, pielūdzējām.

Esmu bijis ļoti piesardzīgs. Ja jutu, ka tādas vajātājas nāk virsū, kaut kā mācēju no viņām fiksi tikt vaļā.

Kādas ir vajātāju pazīmes?

Elementāri – nepārtraukti telefonzvani, zīmītes, nāk uz visiem koncertiem, nesdamas ziedus...

Gan jau, lai buču varētu iedot!

Jā, jā. Bet nekad to atšūšanu neesmu darījis rupji. Drīzāk izvairījos. Šad tad ir gadījies, ka pēc uzstāšanās pa aizmuguri lavījos prom, žigli, žigli uz mašīnu, lai neviena klāt netiek! (Smejas.)

Kā ar pielūdzējām tagad? Man liekas, ka tev ir dikti laba ģenētika – esi labi saglabājies.

Protams, ka situācija nav vairs gluži tāda, kāda bija 25 gados.

Tagad nāk klāt vecas grošas?!

Kā tad! (Smejas.) Metas riņķī un jūsmo: „Vai, kā mēs jūs mīlējām! Un joprojām mīlam!” Tās ir manas seno laiku fanes, kuras nereti uz atvadām vēl piebilst: „Tai laikā bijām jaunas.”

Kādas izjūtas tad ir? Nav nedaudz baisi?

Forši! Raimonds gan vienreiz par savām vienaudzēm izteicās: „Ko tad es ar tādām vecenēm?!” Bet viņš to prot pateikt tā, ka neviens neapvainojas. Es tādus izteikumus vienkārši nevaru atļauties. (Smejas.)

Jaunās jau, dabīgi, vairs nemetas man virsū. Jaunās drīzāk pienāk klāt pasākumos, kur koncertēju, un izsaka komplimentus, piemēram: „Vai, māksliniek, es pat nezināju, ka jums ir tik skaistas dziesmas!” Bet tas ir vēl patīkamāk nekā – kad riņķī spieto samīlējušās fanes, kā jaunībā.

Ja tajos laikos pielūdzējas sastātos rindā gan pie tevis, gan Raimonda Paula. Kam rinda būtu garāka?

Dabīgi, ka Raimondam! Viņam ir tāda harisma un tik forši joki! Viņš prot cilvēku tik smalki un delikāti iznest cauri, ka otrs nemaz nespēj uz viņu sadusmoties. Ciemojoties pie Raimonda gan Rīgā, gan Baltezerā, esmu bijis liecinieks, kā savu sievu Lanu viņš katru mīļu brīdi nes cauri. Man, par laimi, neērtas situācijas nav bijušas. Kā 1971. gadā ar Raimondu iepazinos, tā arī drīz noķēru to viņa joku vilni.

Gatavojot kostīmus Raimonda Paula koncertam, korim reiz taisīju garus kreklus ar kalmju apdruku. Raimonds tos ieraugot, noteica (Dāvids izteiksmīgi atdarina Maestro balsi un intonāciju): „Te jau varēji vēl kādu čūsku pa vidu ielikt iekšā.”

Protams, arī ar mani viņš ir plēsis jokus.

Vai Raimonds Pauls kādreiz mēdz būt arī riktīgi nikns?

Ir bijis tā... Neteiksim, kā uguns pakulās, bet viņa dusmas redzējis esmu. Reiz Daugavpils apkaimē bija vairāki koncerti. Pirms pirmā koncerta, kas notika Daugavpils teātrī, apakšstāva restorānā puiši bišķīt palīgoja...

Pats tai laikā arī vēl līgojāt?

Dabīgi, tajā laikā vēl riktīgi. Bija laba veselība. Varēju daudz turēt un otrā dienā koncertu mierīgi nodziedāt. Bet pārējie Modo puiši toreiz pēc palīgošanas bija tādi jēli, neizgulējušies un koncertu nospēlēja galīgi bez draiva. Starp koncertiem Raimonds visus sasauca uz sapulci un teica: „Lai tā būtu pēdējā reize! Lai šādā stāvoklī jūs uz skatuves vairs neredzētu!” Bet Raimonds runāja stingrā, mierīgā balsī, bez lamāšanas un kliegšanas. Un kā puiši nospēlēja otro koncertu! Vienkārši izcili!

Jau apmēram pirms 30 gadiem dzeršanu nometu. Nolēmu – ja nemāki, draudziņ, tad nevajag. Un viss.

 

Man ir labi, nekad nevajag lāpīties.

Tāpēc jau tu vari dzert. Kad es vēl lietoju, tad parunājos ar vienu dakteri, ar otru, un zini, no kā sākas alkoholisms? No pohām! Man neviens agrāk to nebija pamācījis. Un paģiras arī bija mana problēma. Bez uzlāpīšanās jutos vienkārši drausmīgi – istabā meklēju piekto stūri. Drebulis, galva sāp, slāpst, mēģini iemigt, padzeries, paguli stundu, piecelies un jūti, ka labāk nekļūst. Bet, kad ierauj atkal, ir labi, saulīte spīd. Pārtraucu, jo pats izlēmu. Man jau ārsti pateica, ka neviena ampula, nekādas kodēšanas un nekas cits nepalīdzēs, ja vien pats līdz tam nenonākšu. Tagad mani pie bāra letes var redzēt, tikai pērkot kafiju.

Kā ar popularitāti sadzīvo?

Nesūdzos. Tāds nu tas liktenis ir mums, māksliniekiem. Ja esi populārs, cilvēkus interesē viss par tevi. Tu arī rēķinies, ka, pa ielu ejot, gandrīz visi uz tevi skatās, kafejnīcā ieiet un normāli paēst nevari. Bet vai par to apvainoties? Kāpēc? Skatuve jau bija mana izvēle.

Un vēl jau komplektā slavai nāk baumas. Runā, ka Lapčenoka jaunības dienu palaidnības ir kuplā bērnu pulciņā rezultējušās. Tantēm par šo tēmu dikti patīk trīt mēles. (Abi smejas.)

Man ir trīs bērni, kas dzimuši ceturtajā laulībā ar tagadējo sievu Indru, un meita Jana no pirmās laulības. Ar viņas mammu Regīnu apprecējos 20 gados, bet jau pēc gada no šīs laulības biju prom. Visi draugi jau iepriekš brīdināja, ka nekas man no tās laulības nesanāks. Es turējos pretī, paliku pie sava, domāju, ka gan jau visi mani vienkārši apskauž. Smuka bija mana pirmā sieva.

Ar vecāko meitu, atzīšos, kontaktējamies diezgan reti. Kā aizgāju no sievas, burtiski pēc gada mani savā paspārnē paņēma Raimonds Pauls, sākās tie izbraukumi. Turklāt vēl Nora bija šausmīgi greizsirdīga. Viņa uzstāja, lai pārgriežu saites ar pagātni, nepieļāva, ka tiekos ar meitu. To darīju slepus.

Cik meitai tagad gadu?

Jāparēķina. 20 gados, pēc armijas... Viņa dzima 1969. gadā, novembrī. Tātad 46 gadi. Pateicoties vecākajai meitai, man ir arī divi mazbērni. Ar meitu šad tad sazvanāmies, apjautājamies, kā katram iet, kādreiz satiekamies. Nu jā, viņa no manām iepriekšējām attiecībām ir vienīgā, citu bērnu man nav.

Varbūt tikai tu tā domā! Skat, miljonāram Jūlijam Krūmiņam 73 gados negaidīti uzradās 35 gadus veca meita.

Man jau vēl nav pat 70. Kas zina, varbūt negaidīta ārlaulības bērna pieteikšanās vēl ir priekšā. (Smaida.) Labākais, ka Jūlijs par meitu bija paziņojis: „Naudu viņa no manis nesagaidīs!” (Abi smejas.)

Saviem dēliem saku: „Pirms nespēj nodrošināt ģimeni, neprecies. Skrien, meklē, dauzies. Neatkārto tēta straujumu.” Bet sirdij jau nepavēlēsi...

Ilgu laiku esi bijis uz viļņa. Bet vai arī trūkumu, par spīti popularitātei, esi pieredzējis?

Kā jau visiem māksliniekiem, 90. gadi arī man bija grūti laiki. Riktīgas naudas nebija, cilvēkiem naudas nebija. Izklaide ir pēdējā, par ko cilvēki maksā. Ja cilvēki labi pelna, viņi var atļauties aicināt mūziķus uz dzimšanas dienām, uz kāzām, uz viesībām padziedāt. Bet 90. gados bija baigā bedre. Maizei knapi pietika, bet desai galīgi ne.

Piepelnījies citos veidos?

Nē. Citi mēģināja kaut kādus biznesiņus, es nē, jo mēs, muzikanti, taču neesam nekādi biznesmeņi. Mēs darām to darbu, ko protam, – dziedam, spēlējam. Es, godīgi sakot, neko citu bez dziedāšanas nemāku.

Un nav bijusi interese kaut ko jaunu iemācīties? Mani, piemēram, aizrauj dārzkopība.

Nē. Dārzā pavisam nedaudz sanāk parosīties, kad kaut ko palīdzu sievai. Viņai patīk ar puķēm ņemties. Kaut ko parokos, zālīti nopļauju – nu tāds ikdienišķs mājas solis.

Tā ir sanācis, ka es visu laiku esmu gājis kopā ar dziesmu. Ne par celtnieku, ne melnstrādnieku pat domājis neesmu kļūt, lai arī cik grūti klātos.

Kā tagad norit tava ikdiena? Dziesmas taču nav jāmācās, jo zini jau gadu desmitiem tās no galvas, ballītēs jāmuzicē lielākoties brīvdienās… Sanāk, ka ēd čipsus un guli?

Ir visādas citas lietas. Piemēram, darbojos Noras Bumbieres fondā. Taisām bērniem vokālistu konkursiņus.

Noras fondā darbojas arī viņas māsa. Tava sieva nav greizsirdīga?

Nē, galīgi nemaz. Indra ir pilnīgs pretstats Norai. Ar Noras māsu Māru man ir ļoti foršas, draudzīgas attiecības. Arī, kad ar Noru biju kopā, ar Māru man attiecības bija daudz gludākas. Viņa arī mūsu savstarpējos strīdos ar Noru bija kā tāds zibensnovedējs.

Inta Mengiša, “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis