Kā ziemā piepelnīties uz svētku rēķina

Izkrāso Latvijas ziemu

Linda Breide (26) priecājas, ka pamazām sāk piesalt, gaisā jūtama sniega elpa un, iespējams, drīz nokritīs pa kādai sniegpārslai. Šķiet, viņa ir īsts ziemas cilvēks, jo arī savu biznesu veidojusi šim gadalaikam piederīgu.

Ideja kopā ar bērnu izauklēta

Pirms pieciem gadiem, kad Linda ar Jāni gaidīja savu meitu, viņi saprata, ka vēlas veidot kaut savu, nevis strādā citu labā. Sākotnējā doma bija – tam noteikti jābūt kaut kam ar bērniem saistītam. Tā nu tika izveidota batutu un velokartu noma. Linda un Jānis abi saistīti ar snovbordu – ne tikai atpūtā, bet arī darbā. Ik pa laikam Jānis darba darīšanās dodas uz ārzemēm uzstādīt snovborda parkus.

Tā nu pirms pusotra gada viņš atveda ideju par krāsainajām cepurēm. Tā tika svērta un mērīta no visām iespējamajām pusēm, internetā izpētīts ārzemju un vietējā tirgū pieejamais. Tapis skaidrs, ka krāsaini akcenti ir tas, kā pietrūkst Latvijas snovborda parkos, jā, un arī veikalos. „Mēs gribējām pelēko latvieti padarīt mazliet spilgtāku. Redzējām, ka veikalos cepures bieži vien ir bēšīgos, pelēkos un citos gaišos toņos,” stāsta Linda.

Visgrūtākais – mājaslapas izveide

Domāts, darīts, un septiņu mēnešu laikā tapa ar rokām un adāmašīnu darināta pasakaini krāsaina cepuru kolekcija. Vislielākās grūtības un vienlīdz arī investīcijas prasīja mājaslapas izveide, kaut tās tapšanā palīdzēja draugi un paziņas. Sarežģīti bija sameklēt krāsaino dziju, no kā cepures adīt. Visiem gribas dabiskos materiālus, bet atrast izteikti spilgtas krāsas vilnas un pusvilnas dziju ir visai problemātiski. Tā nu cepures top no akrila, un pircējiem tas patīk.

Linda gan bilst, ka tuvākajā nākotnē vēlas piedāvāt cita materiāla krāsainās mices, lai būtu, no kā izvēlēties. Jā, un vēl klienti arī cimdus prasot; par to tiks domāts, kad lielais šīs sezonas bizness būs noskrējis.

Ir labāk, nekā sākumā šķita

Tagad cepuru bizness galvenokārt Lindas pārziņā, Jānis turpina darboties ar snovborda parkiem. Jaunā cepurniece atzīst, ka mazliet baidās, vai spēs pasūtījumus izpildīt. Izrādās, pēc krāsainas mices tīko daudz vairāk ļaužu, nekā sākumā šķitis. Pagājušajā ziemas sezonā, kad tikko cepuru ražošana un tirdzniecība tikai sākta, Lindai bieži nācās mērot ceļu no Cēsīm uz Rīgu, lai pasūtījumus nogādātu pie galvaspilsētas kundēm. Šogad Rīgā atvērts neliels birojs – cepuru noliktava, un arī jaunā ģimene pārcēlusies te dzīvot. Pa kādai cepurei aizceļo arī uz ārzemēm – Lietuvu, Igauniju, Kanādu. Linda gan bilst, ka pagaidām ārpus Latvijas aizceļo vien aptuveni 10% no kopējā saadītā apjoma. „Uniq” cepurītes darina divas adītājas. Linda bilst, ka savā ziņā biznesā iesaistīta arī viņas ģimene. Mamma cepurēm piešuj „Uniq” zīmītes, tētis cepures ved no Cēsīm uz Rīgu, bet piecgadīgā meita micēm palīdz piesiet cenu zīmītes.

Uzņēmuma mājaslapā www.uniqcepures.lv pieejama darbnīca, kurā savu cepuri vari izkrāsot tīkamās krāsās un tad to pasūtīt.

Laimīga piparkūkās

Ilze Salna (39) smej, ka laiku no novembra sākuma līdz gadumijai viņa no savas dzīves var izsvītrot. Tas, iecepts viņas piparkūkās ar pašas radītu zīmolu „Ilze’s Caramellini”, izkūst saldumkārās mutēs. 

Izvēlas savu lietu

Pēc 15 gadu aktīvas darbošanās sabiedrisko attiecību jomā Ilze pameta šo darbu, sagrieza ar kājām gaisā ierasto dzīvi un izvēlējās darīt to, kas sirdij tuvs. Rītos piecelties, doties ar suņiem uz mežu, kur kārtīgi izskrieties, bet atlikušajā laikā cept kūkas. Protams, tas nenotika gluži tā – iepriekšējā vakarā vēl esmu konsultante, bet nākamajā jau konditore. Vispirms Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) mājaslapā kārtīgi izpētīta likumdošana, kas attiecas uz mājražotājiem. Tad gluži kā mājiens no augšas pie Ilzes atnāca viņas pirmais piedāvājums – uzcept 3000 lielas piparkūkas. Pirmajā brīdī šķita, pasūtītājs kļūdījies, pierakstot vienu lieku nulli. Izrādījies, patiesi kļūdījies, jo jācep nevis 3000, bet 4000 piparkūkas – „Swedbank „ akcijai „Eņģeļi pār Latviju”.

Kāpēc mājražotāja?

Viņa dodas uz PVD ar jautājumu – te es esmu, tāda ir mana situācija, ko jūs man ieteiktu darīt? Ilze izvēlējās kļūt par mājražotāju, jo šis uzņēmējdarbības veids ir vispateicīgākais, ja vēlies kaut ko jaunu izmēģināt. To var arī apvienot ar darbu – kamēr vēl nav īstas skaidrības, kūkas taču var cept arī pa brīvdienām. Turklāt, lai dibinātu, piemēram, SIA, Ilzei bija nepieciešami 2000 latu pamatkapitāla, kas tobrīd viņai nebija pa kabatai. Pēc ieskrējiena ar piparkūkām viņa turpināja cept maizi un dažādus konditorejas izstrādājumus. Ilze joko, ka mīklas mīcīšana ir labākā meditācija pasaulē, bet piparkūku cepšana visefektīvākais notievēšanas veids pirms Ziemassvētkiem. „Nav jau tā, ka pietiek ar to, ka māki mīklu samīcīt. Pēc izglītības esmu filozofs, strādāju par PR konsultantu – vadīju mediju treniņus un darīju vēl visādas jocīgas lietas, bet tam visam nebija nekādas saistības ar finansēm. Uzsākot savu lietu, tas gan ir svarīgi,” atzīst Ilze. Tāpēc viņa izmantoja „Hipotēku un zemes bankas” programmas „Altum” organizētos kursus.

Nākamais lēciens

Ilze uzsver, ka, veidojot savu biznesu, jāsaprot, kas būs tās īpašās lietas, ar kurām varēsi izcelties starp konkurentiem. „Ja tā ir tava vienīgā nodarbošanās un iztikas avots, ir svarīgi pamanīt mirkli, kad jāiet tālāk un nevari vairs cept parastā, veikalā pirktā cepeškrāsnī, bet jāizdara nākamais lēciens.” Patlaban Ilze gatava jaunam izaicinājumam, viņa stingri nolēmusi atvērt konditoreju suņiem, lai gan patlaban vēl idejas realizāciju nopietni traucē sarežģītā likumdošana, jo līdz šim Latvijā nekā tāda nav bijis.

Tagad saprotu, kāpēc uz fotografēšanos Ilze paņēmusi vienu no saviem trim četrkājainajiem draugiem – Nelsonu. Izrādās, tieši viņš savu saimnieci pagrūdis uz nākamo lēcienu. Kamēr Ilzes ideja iestrēgusi sarežģītajā likumdošanā, viņas sezonas gardais bizness iet „uz urrā”.

Ilze darbojas arī nišā, kurā, viņasprāt, vēl ir brīvas vietas – viņa cep bezglutēna maizi un taisa arī bezglutēna piparkūku mīklu. Tas, protams, nav viegli, jo sanitārās prasības ir ļoti augstas. Tomēr viņai kā mājražotājai ir lielākas iespējas tās nodrošināt nekā lielajiem ražotājiem.

Žurnāls „Stella”, Kasjauns.lv / Foto: Rojs Maizītis, Jānis Vīksna