Tvirtas krūtis, medaini blondi mati, izplūktas uzacis. Ķermenis kā projekts
Vai savā vēlmē pēc perfektāka ķermeņa esam aizgājušas par tālu? Vai esam kļuvušas par sava izskata verdzenēm? Kāpēc nevaram kaut uz mirkli būt mierā ar sevi?
„Kas te karājas? Ko šī te uzmetusies – tā tik vēl trūka?! Oi, kā noriebies!”
Mini trīs reizes, kas mūsu iedomātajai monologa turētājai riebjas! Jā, pareizi – viņas ķermenis. Britu žurnāls „Glamour” savulaik veica aptauju, kurā atklājās, ka 97% aptaujāto vismaz reizi dienā nodomā „izskatu nīstošas” domas, bet vidēji 300 aptaujātās sievietes tās piemeklē 13 reizes dienā. „Glamour” redaktore, to komentējot, vien noteica: „Ja vīrietis tā izteiktos par sievieti, tad to nodēvētu par emocionālu vardarbību.”
Bez ekstrēmām pārvērtībām
Kad man bija 14, es visu vasaru nēsāju pār roku pārmestu polietilēna kules vai džemperus, jo ārprātā kaunējos no savām spalvainajām rokām.
Kad man bija 18, skatījos „Prada” modes skati un, dzirdēdama dizaineres vārdus, ka kleitas domātas skaistām sievietēm, automātiski klusībā nodomāju – tātad ne man. Tāpēc ķēros pie radikāliem līdzekļiem – mēreni šausmīgas diētas un ārprātīga fizisko aktivitāšu režīma.
Kad man bija 25, nespēju bez sakostiem zobiem ieiet apģērbu piemērīšanas kabīnēs – tas, kas vērās no spoguļa, nekad nebija tas, ko biju iedomājusies. Tāpēc zieķēju biezu pūderkrēma kārtu un valkāju tikai platas bikses, jo svārkiem un kleitām kājas man bija par resnām.
Tagad man ir 35, un šķiet, esmu noslēgusi miera līgumu ar savu ķermeni. Nedomāju par sevi kā par skaistu, bet tas nenozīmē, ka uzskatu sevi par neglītu. Un neesmu arī pārcietusi ekstrēmās pārvērtības. Objektīvi skatoties, „problēmas”, kas mani nomocīja 25 gados, ir vēl joprojām – pūciņas no virslūpas nav pazudušas, poras nav samazinājušās, svara kategorija tā pati, un kājas nav kļuvušas tievākas ne par centimetru. Nē, „problēmas” man nākušas pat klāt – pēcgrūtniecības vēders un vērā ņemami „mīlas rokturi”. Bet visumā esmu mierā ar to, kā izskatos.
Profilā – kāmis
Lai saprastu, vai tas nav mānīgi, divas dienas fiksēju, ko par sevi domāju. Rezultāti bija iepriecinoši, kaut stāvēt veikala vidū un pierakstīt blociņā: „Profilā šodien esmu uz robežas ar kāmi!” bija vairāk smieklīgi nekā traģiski. Starp citu, šādu metodi iesaka psihologi, lai pārvarētu hronisku sevis ienīšanu, jo lielākoties šīs domas pašaujas garām, saprāta nepamanītas, atstājot vien smirdīgu sliedi. Tātad divās dienās es fiksēju piecas domas, kas būtu apzīmējamas ar „ķermeni nīstošas”.
Trīs no tām bija par vēderu, viena – par profilu (skat. piezīmi par kāmi) un viena par manu mūžīgo sāpju bērnu – resnajām, precīzāk – atlētiskajām, kājām. Nekā traģiska, ņemot vērā piezīmju neagresīvo toni (piemēram, šādu: „Gribi tikt pie vietas tramvajā? Izpūt vēderu, izgāz muguru, un tevi noturēs par grūtnieci devītajā mēnesī). Bailes pat iedomāties, ar kādām riebeklībām klade būtu pierakstīta pirms gadiem desmit.
Britu psihoterapeite Sūzija Orbaha, autore vairākām ļoti nozīmīgām grāmatām par sieviešu ķermeņa uztveri, uzsver, ka mēs dzīvojam pašienīšanas epidēmijas laikā – esam sevi atšķīrušas no ķermeņa, aplūkojam to kā objektu, kas vienmēr var kļūt labāks un perfektāks. Mūsu ķermenis kļuvis par projektu, kurā tiek ieguldītas milzīgas pūles, nauda un laiks. Vai vari iedomāties, kas notiktu, ja mēs to visu ieguldītu citur – mājās, ģimenē, darbā, pašizaugsmē? Cik grāmatu neizlasīsi par vienu botoksa injekciju? Cik kursu nepabeigsi par pretcelulīta masāžu?
Tas licis atsevišķām feministēm nonākt pie slēdziena, ka visu šo nesasniedzamo skaistuma standartu konstanta turēšana pie dzīvības ir viens no veidiem, kā sievietēm „norādīt viņu īsto vietu”: drēbes un meikaps, nevis reālie sasniegumi, kļuvuši par sieviešu spēka simbolu.
Jāatzīst, mūsdienās neviens pat nemēģina iestāstīt sievietei, cik tā ir skaista un burvīga tāda, kāda tā ir, jo tad viņa neiztērēs ne santīmu. Bet, tiklīdz pateiksi, ka viņa ir neglīta, resna un veca, viņa iztērēs miljonus (kaut vai santīmu izskatā), lai padarītu sevi atkal skaistu, tievu un jaunu. Tas izklausīsies kreisi, bet tirgus zeļ uz mūsu zemās pašapziņas.
Turklāt – kur tie laiki (diezin vai tādi vispār bijuši), kad tika piedāvāts tas, ko tirgus pieprasīja. Tagad pieprasījumu rada mākslīgi, un, skat, vienā skaistā dienā tu esi sākusi berzt ar asu suku savus augšstilbus, lai gan vēl pirms desmit dienām tu tiem nebiji pievērsusi uzmanību. Un vēl pēc mirkļa tu jau pieraksties uz sasodīti dārgu masāžu kursu, kas sola neatgriezeniski likvidēt „apelsīna miziņas” efektu.
Neuzskatu, ka kosmētikas industrija būtu jāiznīcina, un nesludinu arī askēzi attiecībā pret modi. Nē, jo pati esmu apsēsta ar modi, bet ne to, kas sludina vienu standartu. Pat ja tas nebūtu bīstami (pamēģini nedomāt, ka esi stulba, ja darbā visi kolēģi to katru dienu tev atgādinās – un tieši to dara modes industrija ar „size zero”!), tas vienkārši ir garlaicīgi.
Saliec vienā rindā tādas glancēto žurnālu zvaigznes kā Džesiku Simpsoni, Šakiru un Šerilu Kolu! Visām mati līdz lāpstiņām, medaini zeltainā tonī un viegli lokaini, taisns deguns, izplūktas uzacis, izteikti vaigu kauli, tvirtas krūtis, šmaugs viduklis, vingri tievas kājas, atšauts dibens. Atšķirības ir tik minimālas, ka, nesekojot regulāri viņu gaitām, varētu šķist, tiek rakstīts par vienu un to pašu personu.
Skaistuma demokratizācija
„Visos laikos bijuši skaistuma standarti, vai tas būtu renesanses neiedomājami tievais viduklis vai baroka mazās pēdas,” raksta Sūzija Orbaha. „Bet nekad vēsturē tas nav vienādā mērā attiecies kā uz sešgadnieci, tā septiņdesmitgadnieci, turklāt visos sociālajā slāņos. Skaistuma un izskata demokratizācija ir kaut kas jauns, iepriekš nepieredzēts.”
Savā grāmatā „Ķermeņi (Bodies)” Orbaha uzskaita gluži neticamus šīs apsēstības piemērus: tīmekļa vietni, kur var aizsūtīt bērna foto un ar modernajām tehnoloģijām to uzlabot līdz perfektumam, lai pēc pārdesmit gadiem varētu vērties bildē ar skaistu bērnu, kāda tev nekad nav bijis; vīriešžurnāla konkurss, kur uzvarētājam balvā tiek krūšu operācija viņa partnerei, lai viņas krūtis beidzot atbilstu uzvarētāja iecienītākajai slavenībai.
Tas ir ekstrēmi? Kā norāda Sūzija Orbaha, kas kā psihoterapeite sāka strādāt 70. gados: tas, ko tolaik uzskatīja par psihopatoloģiju, tagad ir norma. „Būt histēriskai attiecībā pret ēdienu, ēst tikai brīvdienās, atvemt ēdienu, ienīst savu ķermeni, nekad nebūt mierā ar to, skatīties uz sevi it kā no ārpuses – to tolaik uzskatīja par patoloģiskām.”
Ienīdu visu
Manā sevis ienīšanas vēsturē ir atrodami ne tikai tādi absurdi kā plastmasas maisiņi, bet arī gandrīz histēriskā panika par savu 41. kājas izmēru, kas izpaudās gan kā neiešana apavu veikalos, kur jāprasa vajadzīgais izmērs, gan kā apsēstība slēpt savus apavus, lai tikai kāds neierauga, kādas „laivas es nēsāju”.
Reiz dzīvoju konstantā sevis ienīšanā – dažas ķermeņa daļas ienīdu stiprāk par citām, bet kopumā ienīdu pilnīgi visas bez atlikuma. Un tam nebija nekāda saistības ar objektīvo realitāti – labi, es biju un esmu spalvaināka par manu gandrīz nemaz nespalvaino māti; es biju un esmu lielāka savos apmēros par manu tievo māsu; man ir piecus izmērus lielāka pēda nekā manai sīciņajai draudzenei, bet man nav hirsūtisma (pastiprināta apmatojuma), es nekad neesmu bijusi aptaukojusies un 41. izmērs ir vienkārši 41. izmērs. Tātad nekas daudz nav mainījies. Mainījusies ir mana attieksme (kamdēļ es nekad negribētu atgriezties ne savos 16 un ne 30).
Es vairs neatceros, kā notika šīs pārmaiņas. Skaidrs, ka nebija – vakarā aizgāju gulēt, ienīstot ik katru ķermeņa šūnu, un no rīta piecēlos, pilnībā tajā iemīlējusies. Šķiet, bija sasniegta kritiskā masa – manai ienīšanai vairs nebija tālāk, kur attīstīties, un galu galā man vienkārši apnika sevi ienīst. Atceros, stāvēju pie spoguļa un jautāju sev – tātad ienīsti ciskas – kāpēc? Nu tāpēc, ka resnas. Kāpēc tu domā, ka resnas? Tāpēc, ka citiem ir tievākas. Kāpēc tev vajag tievākas? Tāpēc, ka tad varēs nēsāt mini. Kāpēc tev vajag nēsāt mini? Jo tad es puikām vairāk patikšu (mazliet jau pati piesarku no šādas atbildes, bet nu gribēju būt godīga vismaz pret sevi). Kāpēc tev vajag patikt puikām? Tāpēc, ka...
Gandrīz paspruka – tā vajag, lai gan pati ļoti par šādu atbildi nokaunējos. Galu galā biju spuraina jauniete savos vēlajos divdesmit, kas uzskatīja, ka sievietei nav obligātā kārtā jāievieš vīrišķis. Un, lai gan tā skaļi deklamēju, patiesībā ilgojos pēc „boifrenda”, vienlaikus kaut kur dziļi, dziļi, vistumšākajā kaktā uzskatot, ka tādu nemaz neesmu pelnījusi, jo kājas man resnas, pēda liela un ūsas sievieti nerotā.
Kas kam kalpo
Un tagad iedomājies, kāda tolaik izskatījos pēc šiem pēdējiem deviņiem vārdiem. Man prātā nāk mērens monstrs. Ja es tā par sevi domāju, ko varēju gaidīt no citiem! Tikko veicu eksperimentu – sagumu plecos, sadomājos visliktākās iespējamās domas un paskatījos uz sevi spogulī. Pat ar visu savu mīlestību pret sevi, nevarētu teikt, ka izskatījos glīta. Bet, tiklīdz iztaisnoju muguru, izriezu krūtažu, tā momentāni ne tikai pazuda pēcgrūtniecības riepa, bet spogulī vērās pavisam cits cilvēks. Cilvēks, kas bija apmierināts ar sevi. Domām ir pavisam fizisks svars.
Un – atkal – es nesludinu, ka tas tikai jādara, kā jāčivina, cik skaista, cik tieva un cik jauna es izskatos. Jo tas vienalga liks tev nepārtraukti domāt par to pašu izskatu, kaut citādākā veidā. Nevis ieviest kailā karaļa piegājienu, bet atzīt – jā, te ir „mana riepa”, te ir „manas krunkas” – nu un tad! Es gribu, lai mēs pārstājam fokusēties uz izskatu. Lai beidzam to uztvert tik nopietni. Pārfrāzējot kādus ne manis izdomātus vārdus – izskatam ir jākalpo mums, nevis mums jākalpo izskatam.
