Lai sasildītos, dāmas metas ledusaukstā ūdenī. FOTO

Galvenais – nedarīt sev pāri

„Baseinā esmu peldējusi visu mūžu, bet vasarās brīvā dabā man patika peldēt, kad ir auksts ūdens. Tā nu peldējos vasarā, pēc tam pienāca septembris, es turpināju, pēc tam oktobris, novembris  – es joprojām turpināju peldēties. Pienākot ziemai, organisms jau bija pieradis un pats prasīja vēso peldi. Sajūtas, kādas pārņem pēc aukstās peldes, ir neaprakstāmi fantastiskas – ir tāds siltums un mundrums vienlaikus, ko nav iespējams iegūt nekādā citā veidā. Kad iznāc no ūdens, šķiet, esi kā no jauna piedzimusi, āda gluži kā jaundzimušam bērnam.

Tagad peldu vismaz vienu reizi nedēļā, ja sanāk – vairākas. Man patīk peldēt jūrā, tomēr tas nemaz nav tik viegli, piemēram, ja gribi kādu noteiktu distanci nopeldēt, jūrā viļņi traucē.

Es domāju, ka ziemas peldēšana ir laba arī veselībai. Tad, kad pirmo reizi ar to sāku nodarboties, man vispār tādas lietas kā iesnas bija svešas, arī gripa un citi vīrusi gāja ar līkumu.  

Manā ģimenē un draugu lokā neviena cita roņa nav. Arī darbā kolēģi par mani brīnās. Man ļoti patīk svaigs gaiss, tāpēc kabinetā ziemā turu atvērtu logu. Reizēm man saka – vispirms aizvērsim logu un pēc tam parunāsim par lietu.

Dēls, kam ir desmit gadi, šogad septembrī vēl peldējās. Viņš it kā varētu to darīt ziemā, bet šo lietu nevienam nevar uzspiest, te jādara pēc sajūtām. Pats galvenais – jāklausās, ko saka organisms. Ziemas peldēšana tomēr nav visiem piemērota, tāpēc jāraugās, lai nenodarītu sev pāri. Ja tomēr ir sajūta, ka tas ir piemērots tev, svarīgi visu darīt pakāpeniski. Pēc peldes vienmēr vajag sasildīties, iedzert karstu tēju. Ir roņi, kas pirms peldes skrien, lai sasildītos.”

Guntas Ostrovskas (38) kā ziemas peldētājas stāžs tūliņ sasniegs jau otro gadu desmitu. Viņa ir viens no retajiem roņiem, kas ledainajā ūdenī var nopeldēt 450 metru distanci. Arī mīnus 28ºC nav šķērslis – ka tikai āliņģis, kur to darīt.

„Sāku pilnīgi nejauši. Skrēju ziemā pa mežu, sāka spiest apavi. Novilku tos un turpināju plikām kājām. Tās bija fantastiskas sajūtas. Tad apzināti sāku radināties, gāju aukstā dušā, uz dažām sekundēm iegūlos vannā vēsā ūdenī. Pēc gada braukāju ziemā uz jūru peldēties. Tagad peldos citā vietā, kas atrodas tuvāk mājām. Jāatzīst, ziemā jūrā peldēt ir diezgan ekstrēmi. Vieglāk, ja tuvu ūdenim piebrauc ar mašīnu, izpeldies un atgriezies siltumā. Jūrā tālu jābrien, reizēm ir vējš, viļņi – process ir krietni sarežģītāks.

Es peldu trīs reizes nedēļā, pārējās dienas apmeklēju baseinu. Var jau, protams, katru dienu iet aukstā dušā, tomēr nekad nebūs tā, kā peldēties ziemā brīvā dabā, kur svaigs gaiss un dzīvs ūdens.

Piedalos arī sacensībās – gan vietējās, gan starptautiskās. Tagad arvien mērķtiecīgāk gatavojos tām. Papeldēt tāpat ir forši, bet ar gadiem gribas  ko vairāk.

Esmu no roņiem, kas nesaka – man nekad nav iesnu un es neslimoju. Protams, ka ir, bet visas saaukstēšanās kaites norit daudz vieglākā formā un ātrāk pāriet. Kad slimoju, nevis baidos no auksta ūdens, bet jūtu, ka tieši tas man var palīdzēt.

Arī savu bērnu esmu rūdījusi kopš radīšanas brīža: kad biju ar viņu stāvoklī, nepārstāju peldēt. Rūdīju viņu arī mazotnē, un tas man izdevās diezgan labi. Ļāvu ļoti agri pavasarī un vēlu rudenī pa pagalmu ar kailām kājām skriet, apkārtējie reizēm šausminājās. Tiesa, nav tā, ka viņš tagad ziemā pastāvīgi peld. Viņš to dara, kad vēlas. Aukstā laikā gan viņam nav vajadzīgas nekādas biezās jakas, džemperi vai cepures.

Ja ir vēlēšanās sākt nodarboties ar ziemas peldēšanu, ir svarīgi radināties pakāpeniski. Tādi, kas uzreiz metas ar galvu āliņģī, parasti roņos nepaliek. Iesākt, nopeldēt sezonu, jau var jebkurš, bet grūtākais ir noturēties. Ziemas peldēšana ir sistemātisks darbs.”

Inga Ozoliņa (54) roņu priekiem nododas jau četrus gadus. Nu tā kļuvusi par viņas nopietnu aizraušanos, kas palīdz ne tikai uzturēt formu un rūpēties par veselību, bet arī atbrīvo domāšanu.  

„Man ir četri bērni, trīs no viņiem – hokejisti. Tāpēc sev neesmu varējusi veltīt sevišķi daudz laika. Reiz puikas aizvedu uz Olimpisko vienību, kur viņiem bija jāpārbauda veselība. Tur man saka – redz, kā jums bērni ar sportu nodarbojas, bet ko tad mamma pati dara?! Tad paskatījos spogulī un pajautāju sev – jā, ko tad es pati daru? Neko. Tas bija kaut kāds pavērsiena punkts. Tolaik strādāju Jaundubultos un pusdienas laikā gāju peldēties, turpināju to darīt arī tad, kad jūra jau bija aizsalusi. Tā par manu aizraušanos kļuva ziemas peldēšana. Jāatzīst, vienai jūrā peldēt ir diezgan bīstami un arī garlaicīgi, tāpēc pievienojos ziemas peldētāju biedrībai „Latvijas ronis”.

Reizēm peldos Jaunolainē, dīķī, bet man tomēr ļoti patīk jūrā. Parasti pirms peldes kādu pusstundu skrienu no Bulduriem līdz Dzintariem un atpakaļ, tikai tad metos ūdenī.

Mans darbs ir apsekot ģimenes, tāpēc ir ērti pārvietoties ar divriteni. Tā kā uz darbu braucu no Olaines uz Rīgu, riteni ir grūti paņemt līdzi. Sāku braukāt ar skrejriteni, ko manā bērnībā sauca par „samokatu”. Bērni saka – mammu, nē, nē, mēs negribam to redzēt! Bet es visu vasaru ar skrejriteni nobraukāju, jo man tā ir ērti. Liftu neizmantoju, bet skrejriteni ir viegli uznest devītajā stāvā.

Ziemas peldēšana mani ļoti atbrīvojusi, esmu pārkāpusi pāri tam – cilvēki tā nedara.

Ja sanāk, cenšos peldēt vairāk nekā reizi nedēļā, dažreiz vēl uz baseinu eju. Drīz būs ziemas peldētāju čempionāts, gribas tajā piedalīties. Atceros, cik neaprakstāmas sajūtas bija, kad Slovēnijā notika čempionāts, tur bija apmēram mīnuss pieci grādi un kādi 800 roņi, starp kuriem tu jūties kā savējais.”