Kāpēc Toms Bricis uzdāvinājis sev meteostaciju?
Laika ziņotājs Toms Bricis pagājušajos Ziemassvētkos uzdāvināja sev... meteoroloģisko staciju! Vai tagad mēs par laiku zināsim pilnīgi visu?
Man ir viens draugs zemnieks Siguldā, bijušais kursabiedrs, kurš audzē ābolus un taisa vīnu – viņam ir meteostacija sadarbībā ar augu aizsardzības dienestu. Zinu, ka Sabiles vīna kalnā ir stacijiņa, vienā zemnieku saimniecībā Zemgalē, Pāvilostā sava stacija ir jahtu ostai. Bet to, ka vēl kāda privātpersona būtu nopirkusi staciju savām vajadzībām, neesmu dzirdējis. Bet var jau būt!
Man šis sapnis ir, kopš sevi atceros – no kāda piecu gadu vecuma noteikti. Kādreiz dīcu vecākiem, lai nopērk man vismaz vēja mērītāju, bet viņi nevarēja tādu atļauties.
Kad pats sāku strādāt, biju tik aizņemts, ka biju piemirsis par šo ideju – taisni brīnums! Taču pagājušajos Ziemassvētkiem sāku domāt – ko es sev varētu uzdāvināt? Un tad atcerējos savu vēlmi un sapni.
Kur tādas meteostacijas vispār var nopirkt? Vai tas ir dārgs prieks?
Iegādājos staciju Lielbritānijā Sauthemptonā. Varēju jau pasūtīt internetā, bet gribēju pats aizbraukt pēc tās – reizē paceļoju, varēju pats visu apskatīt, turklāt tā sanāca lētāk, kā tas būtu bijis, pērkot internetā. Mana ir pusprofesionālā stacija un izmaksāja apmēram tūkstoš latu. Profesionālas stacijas ir trīs līdz piecas reizes dārgākas, bet tās arī paredzētas zinātniekiem ilgtermiņa mērījumiem, kas notiek gadu desmitiem.
Kāpēc tava meteostacija atrodas tieši uz Teikas vidusskolas jumta?
Uz savas mājas jumta staciju neizdevās uzlikt, jo tai tikko bija uzlikts jauns jumts un apsaimniekotājs nepiekrita. Sašļuku uz brīdi, bet ātri radās risinājums. Piezvanīju uz tuvējo Teikas vidusskolu, un direktore piekrita. Atsaucība bija milzīga, par ko viņiem paldies, dienas laikā viss bija organizēts. Tā kā dzīvoju divsimt metru attālumā, aizskrēju uz māju pakaļ stacijai, skolas darbinieki palīdzēja visu sastellēt, un viss bija gatavs. Atlika tikai pieslēgt datoram un internetam, un viss aizgāja. Ceru, arī skolai no tā būs labums, jo bērni var visu redzēt paši savām acīm; tas ir izglītojoši.
Tāda stacija ir kaut kas ļoti sarežģīts?
Principā tas ir kas līdzīgs termometram, kas katram mājās ir pie loga. Tikai manai stacijai bez temperatūras rādījumiem ir arī citu parametru mērījumi – vējš, spiediens, gaisa mitrums, blīvums un citi. Ik pēc piecām minūtēm dati „reģistrējas”, veidojot līkni. Visus datus es saņemu savā telefonā. Pašlaik strādājam arī pie tā, lai šie dati būtu visiem redzami internetā
Tagad laika ziņas televīzijā tu stāsti, pamatojoties uz savas stacijas mērījumiem? Laika ziņas tagad nemaz, nemaz nemelos?
Stacijas dati noder īstermiņa prognozēšanai, tāpēc es stacijas datus izmantošu tikai radio, nevis televīzijā. Radio ir operatīvs medijs, iespējas operatīvi reaģēt uz laika maiņām ir daudz lielākas nekā televīzijā. Īpaši svarīgi ir tad, kad tuvojas vētras, var prognozēt laiku un vietu, kad brāzmas būs stiprākās. Tas atvieglos darbu arī citiem kolēģiem žurnālistiem, jo brīdinājumi, kas pienāk no meteodienesta, ir tik vispārīgi un plaši, ka reizēm žurnālisti īsti nezina, kā par to pareizi uzrakstīt. Un tad portālos parādās tie briesmīgie brīdinājumi. Galvenais jau, lai laika ziņas ir pamatotas, jo parasti tās ir ļoti vispārīgas. Ko tas dod, ja cilvēkam pasaka: nākamajā diennaktī vēja brāzmas var sasniegt 25 metrus sekundē. Kur? Kad? Kā tas notiks? To neviens nezina, bet nianses ir svarīgas! Un tad žurnālisti vēl piepušķo, ka visā valstī plosīsies vētra, vēl kaut ko cilvēki paši piedomā klāt, un beigās iznāk, ka prognoze bijusi galīgi neprecīza.
Mana stacija dod iespēju prognozēt laiku triju sešu stundu robežās – izmantošu to radio, un būs arī informācija kolēģiem BNS laika ziņu nodaļā, ko kādreiz izveidoju.
Tur joprojām strādā mans kolēģis Jānis Trallis, un arī viņa informācija būs operatīvāka un pamatotāka.
No kurienes rodas tās nepareizās laika ziņas?
Mūsdienās ir retas situācijas, kad prognoze noiet galīgi greizi. Trakākais brīdis manā karjerā bija 2010. gada vasarā. Iepriekšējās dienās Vidzemē bija nopietni negaisi, Straupē bija kūts nodegusi pēc zibens spēriena, bija lūzuši koki. Visas prognozes liecināja, ka nākamajā dienā atkārtosies tas pats un būs vēl trakāk.
Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs toreiz vēl bija Dzintris Kolāts. Es viņam saku: „Dod man busu un laiku visu dienu!” Busiņā ir tehnika, dators, mobilais internets, visi dati pieejami, satelīta attēlus var redzēt, kur nokrišņu zonas kustas un negaisa zonas veidojas. Es ar busu braukātu pa Vidzemi un Latgali, sekotu līdzi, un mēs būtu pirmie tajā vietā, kur lūst koki!
Labi, Dzintris Kolāts piekrīt, iedod man busu. Braucu. Baltkrievijā sākas negaiss, pienāk dati par milzīgu krusu, lielām vēja brāzmām. Sazinos ar radio katru stundu, stāstu ēterā, kas notiek Baltkrievijā, ka negaiss tuvojas Latvijai, bet... Kā mākoņi atnāk līdz Latvijas robežai, tā viss norimst! Trīs četras reizes nāca tādi viļņi un tā arī neatnāca. Pulksten desmitos vakarā man zvana Dzintris Kolāts un saka: „Nu ko – varbūt brauc mājās, izskatās, ka nekā nebūs...” Bijām sacēluši kājās visu valsti, bet nekas tā arī nenotika.
Toreiz gan šķita – varbūt man nevajag ar to nodarboties... Bet vispār mana mērlente ir nevis, vai mana prognoze piepildās vai nepiepildās, bet vai tā ir labāka, precīzāka un izglītojošāka par Meteoroloģijas centra prognozi. Protams, sinoptiķiem vienmēr atšķirsies viedoklis par to, kāds laiks nākamajā dienā gaidāms... Pagaidām neatceros situācijas, kad es būtu bijis sliktāks par Meteoroloģijas centru.
Cilvēku īsā atmiņa uz laika apstākļiem ir fenomenāla! Neviens neatceras 2006. gada ziemas sākumu, kas bija vēl siltāka nekā šis, kad decembrī Rīgas parkos vēl pļāva zāli un laukos ganījās govis! Un ne pagājusī, ne aizpagājusī ziema nebija ne tuvu tik barga kā 1987. gada ziema, to arī lielai daļai cilvēku vajadzētu atcerēties. Togad aizsala visa Baltijas jūra.
Tas, kas notiek, ir pilnīgi normālas dabiskas svārstības – ir aukstākas ziemas, ir siltākas ziemas. Nekas netipisks un Latvijai neparasts nenotiek. Mums blakus ir okeāns un vienmēr būs sarežģīti laika apstākļi.
Bet tas ir pilnīgi normāli, ka cilvēki neatceras laika apstākļus. Daba ir tik varena! Vasarās, kad nāk lielie pērkona negaisi, skats ir tik iespaidīgs, kad cilvēks vienmēr pēc tāda krietna negaisa teiks: „Nu šādu es neatceros!” Tas pats ir ar ziemām, rudeņiem un pavasariem.
Jā, pakļāvos pamatīgam spiedienam, kuram turējos pretī kādu pusgadu. Bet var jau būt, ka arī bija pienācis laiks kaut ko mainīt.
Esmu atsācis studēt Ģeogrāfijas fakultātes maģistrantūrā, ko biju pametis. Iespējams, ka būtu jāsāk jauns posms dzīvē, bet es sapratu, ka īsti to vēl nevēlos. Vienu brīdi man bija pat doma pārcelties uz laikiem, sākt celt māju. Taču sapratu: kamēr ir iespēja, kamēr vēl neesmu aizņemts ar ģimeni un vēl vairāk darbiem, vajag pamācīties, Gribu vēl padzīvot studenta dzīvi, kamēr šis dzīves posms nav noslēdzies.
Tāpēc jau to sauc par ģeogrāfu mafiju! Aiziet no Ģeogrāfijas fakultātes nav viegli – interesanto cilvēku, tradīciju un pasākumu dēļ. Nezinu, kā mana dzīve būtu ievirzījusies, ja nebūtu iestājies ģeogrāfos. Tā ir... Visa mana dzīve.
Saites starp ģeogrāfiem nezūd nekad. Notiek tikšanās, ko saucam par strelkām, dažādi pasākumi. Ar draugiem ģeogrāfiem katra marta otrajā nedēļas nogalē rīkojam pasākumu „Talsu bradājums” – lūst vai plīst, pasākums notiek, un ne vienmēr Talsos. Tajā nedēļas nogalē parasti „pagriež” pulksteni, un tā stunda kaut kur pazūd. Bet tam mēs esam atraduši zāles: brienam pa mežiem un grāvjiem, kalniem un lejām visu dienu, lai kāds būtu laiks, vakarā ir pirts. Pēc tā aizejot gulēt un nākamajā rītā pamostoties, tu pieņem laiku, kāds tas ir!
Lai kur es būtu, dators un mobilais internets man vienmēr līdzi. Draugi saka – es esot atkarīgs no interneta. Bet tā nav atkarība no interneta, tā ir atkarība no meteoroloģijas! Nu man ir jāzina, kas notiek! Es vienkārši nevaru nezināt, kāpēc un kas notiek!
