Ekstrasenss Sindijs: „Domāju, ka esmu indigo bērns”
Gaišreģi Sindiju Anspoku mēs tā arī neieraudzījām Krievijas šovā „Ekstrasensu cīņas”. Viņš izvēlējās pamest šovu, tam īsti nesākoties. Toties šis notikums viņa dzīvi ir uzlicis uz pavisam citām sliedēm.
„Ieraudzīju sludinājumu, ka „Ekstrasensu cīņas” rīko atlasi Baltijā, un nosūtīju pieteikuma anketu. Ja nemaldos, pietiecās 200 dalībnieki, no kuriem uzaicināti tika 50, bet ieradās kādi 30. Man nebija šaubu, ka uzvarēšu. Visiem savējiem taču teicu: „Ja iešu, tad uzvarēšu. Citu variantu nav,” pasmaida Sindijs.
Viņš atzīst, ka stress un adrenalīns citiem dalībniekiem atlasē izrādījās traucējoši, bet viņam gluži otrādi – tas palīdzējis. Licis vēl vairāk sakoncentrēties. Arī Maskavā viņš pēc pirmās kārtas no 170 dalībniekiem nokļuva starp 20 labākajiem un iekļuva finālā, taču TV ekrānos Sindiju tā arī neieraudzījām. „Pats aizgāju no fināla. Izmetu no telefona sim karti un mani neviens nevarēja sazvanīt. Man paziņoja, ka esmu ticis tālāk, taču neviens tā arī nepiezvanīja, kur man jāierodas uz otro kārtu. Un tad pēkšņi tiku aicināts jau uz trešo kārtu – pateikt, kurā no 30 automašīnu bagāžas nodalījumiem atrodas cilvēks. Neaizgāju, jo sajutu pret sevi noraidošo šova veidotāju attieksmi. Man darbs tāds – sajust. Viņiem bija citi plāni un es tajos neietilpu. Nedomāju, ka šovā cīņa ir godīga. Tur no desmit cilvēkiem tikai četriem ir spējas. Pārējie seši ir tikai tāpēc, lai sanāktu šovs.
Diezgan šokējošs šovā bija arī pats sākums. Uz pirmo kārtu vajadzēja ierasties uzvalkā un attiecīgi – arī plānās kurpēs (protams, bija arī mētelis un cepure) un mūs pat nepabrīdināja, ka piecas stundas vajadzēs staigāt pa parku līdz ceļiem dziļā sniegā. Es vēl saaukstējies, ar temperatūru. Tā mēs tur mīcījāmies 100 soļus uz priekšu, 100 – atpakaļ, rindā pa trim. Desmit reizes pārfilmē, jo tad viens ne tur skatījies, otrs ne tā gājis. Pirmā filmēšanas diena ilga 19 stundas – no deviņiem rītā līdz nākamā rīta četriem. Divos naktī pirmo reizi dabūjām ēst, mums atnesa burgerus. Intervijas notika slēgtās telpās, iziet nekur nevar, bija tāda konspirācija. Visus sauca pa vienam iekšā un tā – kamēr visi 170 tika nointervēti. Pa dienu uz visiem atnesa vienu termosu tējas,” stāsta Sindijs. Nenoturos un pajautāju, kā tad ar lolotajiem plāniem pēc šova palikt Maskavā, kur tomēr 10 miljoni iedzīvotāju? Pavisam citi mērogi un apgriezieni? Plāns taču izgāzās. „ Esmu jau pietiekami atpazīts, cilvēki mani sameklē, jo labākā reklāma ir atsauksmes.”
Sindijs jau četru gadu vecumā redzēja, kas cilvēku sagaida. „Domāju – tā ir visiem. Nesapratu, kāpēc cilvēki atvērtām mutēm klausās, ko es stāstu. Par ko brīnīties? Jau četru gadu vecumā galvā reizināju simtus. Līdz 10 000 mierīgi varēju sareizināt. Atceros, kā tas viss sākās. Mammai no Vācijas bija atvests elektroniskais pulkstenis, tāds oranžs, ar lāčukiem, un, pieturā sēdēdams, saku, lai mamma man to pulksteni atdod! Viņa pretim: „Vispirms pasaki, cik maksā trīs biļetes par 17 kapeikām no Sutriem līdz Preiļiem!” Atbildu – 51. Blakus cilvēki, to dzirdot, šokā. Mamma – tāpat. Viņa, pārbaudot mani, uzdeva vēl pāris uzdevumu un pulkstenis bija manējais. Arī kad vecvecāki pirka pilsētā dzīvokli, to naudas žūksni, mazs būdams, spēju saskaitīt bez grūtībām. Biju indigo bērns.
Pusaudžu gados man nācās savas spējas ignorēt, jo kas es par ekstrasensu 13 gadu vecumā?! Citu acīs varu būt vienkārši psihiski slims (smejas). Ģimnāziju pabeidzu ar vidējo atzīmi 8,5. Man bija godalgotas vietas valsts mērogā matemātikā un ķīmijā, es dejoju breiku. Pabeidzu Tehnisko Universitāti, pēc maģistratūras bija iespēja palikt un strādāt Zviedrijā, bet tur cilvēki ļoti vēsi, diezgan divkosīgi, nepavisam kā Latgalē, kur saka to, ko domā. Atbraucu atpakaļ uz Latviju, pastrādāju apdrošinātāju jomā, bankā, kā uzņēmuma menedžeris un biju pat viesmīlis, bet tā arī neatrodu vietu, kur gribētos aizķerties. Un tad ieraudzīju to sludinājumu par Baltijas atlasi. Spējas jau nekur nebija zudušas. Trīs dienas pirms atlases cītīgi trenējos: lasīju bildes aploksnēs, attēlus. Piemēram, draugs uz lapas uzraksta ciparu, apgriež otrādi un vēl papīru pa virsu uzliek. Es tai laikā citā istabā. Aizsietām acīm, uzlieku roku – reāli piecinieks! Ar mazu asti un lielu, lielu loku! Un pašam zosāda aiziet pa ķermeni... Pēc šova vēl nezināju, ko darīšu, bet cilvēki jau pieteicās. Labi – eksperimentālā kārtā pamēģināšu, bet neko nesolu! Taču pirmās nedēļās veiksmīgi nostrādāju un nu jau gadu strādāju kā gaišreģis. Beidzot pastāvīgs un vecākiem liels prieks (smejas).”
Tā arī Sindijs saka - es strādāju racionāli. Nav ne zirgu galvaskausa, ne stirnu kājas.
Skatos uz cilvēku un man sāk parādīties notikumi ap viņu. Kā bildes. Viņš vienkārši redz cilvēka vibrācijas un spēj tās lasīt. „Varu pastāstīt, kas bija, ir un būs. Ja cilvēks ir pazudis, spēju pateikt, kas apmēram notika viņa pēdējos brīžos: ar ko bija kopā, ko domāja, ko darīja vai guva kādu traumu. Man ir bijis, ka redzu, piemēram, ceļa zīmi, varu salasīt burtus uz tās un pateikt pilsētas nosaukumu. Vai vismaz trīs burtus, ko, saliekot kopā, divas pilsētas tik var sanākt. Taču standarta jautājumi cilvēkiem ir: ģimene, darbs, attiecības, bērni, nauda, īpašumi... Es arī labi skenēju cilvēkus, bet neārstēju viņus, neesmu ārsts. Vienkārši pārzinu anatomiju un tveru elektromagnētiskos impulsus. Ja mums kaut kas strādā ne tā, kā vajag, tajā vietā ir izjaukts līdzsvars. Tur ir vai nu aukstāka vai karstāka vieta vai vispār ir enerģētiskais pārrāvums. Un tad es šai vietai pievēršos pastiprināti, pasakot, kur meklējama vaina. Man pietiek ar skatienu. Varu arī ar rokām, bet informāciju tāpat laižu caur smadzenēm. Pamatā tas tomēr ir smags matemātisks darbs.”
Neticīgie skeptiķi Sindijam bieži prasot – ja tu tik gudrs un visu redzi, kāpēc neesi vēl miljonārs? „Tās spējas uz mani pašu laikam attiecas tikai ekstremālos apstākļos. Parastos – par sevi un savu ģimeni neredzu. Pašu galveno tāpat par sevi zinu – nav pareizāka ceļa, kā klausīt sirdij.” Toties attiecībām viņa gaišreģa spējas ir visai traucējošas. „Bijām kopā un es redzēju, ka viņai būs citas attiecības un liku par to ciest, pirms tas vispār notika. Bet patiesībā tas tikai nozīmē, ka mums nav jābūt kopā. Tagad attiecības vienkārši ir un es negribu redzēt rītdienu. Vēlos vienkārši just un būt pārsteigts par katru jaunu lietu, kas ar mani notiek, nevis – nu jā, es taču to zināju, es taču to redzēju.”
Par cilvēka mūža ilgumu Sindijs principā nerunā. Cita lieta, ja viņš redz, ka ir slikti ar veselību. Tad arī pasaka - problēmas ir tur un tur, ej un to risini! Ja cilvēkam neiet attiecībās un Sindijs redz, ka mīļotais cilvēks krāpj vai nevēlas šīs attiecības, nav jēga apstiprināt viņa cerību, ka viss izdosies. Labāk izšķirties un meklēt savu laimi citur. Sliktas attiecības automātiski nozīmē, ka „pa pieskari” aizies veselība, materiālais stāvoklis un darba spējas. Sindijs arī pārliecināts, ka cilvēku nežēlīgi grauj nepareiza sevis virzīšana un līšana ne tur, kur vajag. „Daudzi ieciklējas uz to, kas viņam nav jādara. Ļoti bieži redzu, kas cilvēkam padotos. Vai tas sakrīt ar viņa vēlmi un priekšstatu par sevi – tas atkal cits jautājums.” Pašam visnepatīkamāk ir tad, kad citi prasa „sameklēt” kāda cilvēka slepkavu. „Amorāla ir jau pati darbība, jo jēgas nevar būt. Kas tālāk? Cilvēks sodīs cilvēku? Tas vairs nav pēc tiem likumiem, pēc kuriem dzīvojam. Ja runa ir par palīdzēšanu atbildīgajām instancēm, tad tas ir citādi. Cilvēkiem apzog dzīvokļus un viņi grib zināt, kurš to izdarīja. Citreiz piezvana naktī un prasa – kur mans maks? Tikko vēl bija kabatā. Pagaidām darba un privātais telefons man viens, tas drusciņ sarežģī dzīvi, bet esmu jau iemācījies ar to tikt galā. Ne vienmēr man ir jāatbild un, ja jāatbild, es zināšu, kurš mani meklē.” Iespējams, Sindijs ir gados visjaunākais gaišreģis Latvijā un daudziem tas var šķist nepieņemami, ka 25 gadus jauns čalis ar tevi runā kā pamācot. Tajā pašā laikā viņam nav arī grūti atzīt, ka kaut ko nevar izdarīt. No 20 – 30 cilvēkiem ar vienu tā gadoties. Taču Sindijs vairākkārt sarunas laikā uzsver, ka viņam esot slēdzis, ko ieslēdz tad, kad strādā, un izslēdz, kad nestrādā. Sindijs neslēpj, ka tomēr jau tagad domā, ko darīt turpmāk, jo visu laiku būt gaišreģim negribētos. „Visiem palīdzēt nevaru un no rīta līdz vakaram klausīties problēmas laikam nav tas, ko visu mūžu gribētos. Kad enerģētiski strādāju, esmu viscaur slapjš, tas ir grūti... Glābj sports. Iesaku visiem sportot!”
