Madara Repše. Starp Āfriku, Latviju un mīlestību

­ Tomēr izstādi viņa pērn sarīkoja. Un tagad, kārtējo reizi atgriezusies no Āfrikas, arī intervijai un fotosesijai piekrita. Ārēji tikpat trausla, Madara ir kļuvusi stiprāka.

Tā jau saka – tagad katrs, kam digitālā kamera, var sevi saukt par fotogrāfu. Es sevi nesaucu par profesionāli. Jā, esmu fotogrāfe, bet tikai iesācēja. Apzinos, ka, salīdzinot ar Latvijas slavenākajiem fotogrāfiem, esmu pilnīgi zaļš gurķis, un nezinu, cik gadu paies, līdz sevi atļaušos nosaukt par profesionālu fotogrāfi. Bet tas ir mans uzstādījums un mērķis.

Tā pavisam nopietni fotografēju divus gadus. Fotogrāfija mani aizrāvusi jau sen, bet bija tādā hobija līmenī. Tagad skaidri zinu, ka tā ir sfēra, kurai gribu pievērsties visu mūžu.

Noteikti gribu nopietnu fotoizglītību, taču uzskatu, ka daudz ko var panākt, vienkārši darot. Nebaidos no kļūdām – nu labi, nav pareizā kadrējuma, nav vēl kaut kā. Bet es taču neiemācīšos, ja nedarīšu! Un man ir savs skatījums. Kāpēc vienmēr jāievēro likumi? Nu ņem un pārkāp robežu! Katrs fotogrāfs ierauga kadru citādi. Viens redz koku, citam mazs celmiņš pie koka šķiet daudz svarīgāks.

Kādā intervijā esi teikusi, ka tev laikam no tēva iedzimtas plašas intereses, kad gribas pamēģināt daudz ko.

Nu tā laikam ir. Lai gan arī mamma ir tāda pati – vienmēr gatava uzzināt ko jaunu.

Vidusskolā biju nolēmusi studēt žurnālistiku, iestājos žurnālistos, bet tā arī nepabeidzu. Sākās šova „Fabrika” laiki, un mācības vairs īsti nebija galvā. Tad piedāvāja vadīt LNT Brokastis, un mana reālā pieredze televīzijā galīgi nesaskanēja ar to, ko mācīja augstskolā. Šķita, teorija ir tik sausa, dzīvē viss ir citādi – tā es pametu mācības. Pēc tam visu ko izmēģināju, bet, paldies Dievam, pirms divim gadiem sapratu, ko tiešām vēlos darīt. Aizbraucu uz Vāciju strādāt vienā projektā un tad laikam arī apzinājos, ka jādara tas, kas sirdij tiešām tuvs.

Lielākā pieredze fotogrāfijā man ir darbs labdarības organizācijā Global H20. Tā ir brīvprātīgo organizācija, kas rūpējas par jaunattīstības valstu apgādi ar ūdeni, veicot dziļurbumus.

Tā patiesībā bija nejaušība. Biju aizbraukusi uz Minheni darīt  ko pavisam citu. Bet Global H2O vajadzēja fotogrāfu, un es piekritu, daudz nedomājot.

Pēc tavas atgriešanās no Āfrikas ziņas presē ir ļoti pretrunīgas: Madara Repše domā par kāzām, Madara Repše vēl nedomā par kāzām... Tad domā vai nedomā?

Tas sākās ar žurnālista jautājumu, vai esmu bildināta. Es atbildēju, kā ir, – jā! Bet par kāzām tiešām pašlaik nedomāju.

Kad pirms diviem gadiem aizbraucu uz Minheni, man galvā bija tikai iespēja strādāt, fotogrāfija un vēlme būt prom no Latvijas. Nekādas domas par kaut kādām attiecībām.

Nē! Bijām jauni, iemīlējušies, bet viss jau sen beidzies. Mans bijušais vīrs dzīvo Londonā, ik pa laikam mēs sarakstāmies, un mums ir labas attiecības.

Bet Minhenē viss sanāca nejauši. Tā jau saka – ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam savus plānus. Tikko sev pateicu, ka nevēlos nekādas attiecības; tā sanāca satikties, iemīlēties – kā ar bomi pa galvu.

Mīlestība no pirmā skata?

Nu gandrīz. Tā kā Minhenē biju pirmo reizi un neko nezināju, meklēju cilvēkus, kas man kaut ko varētu pastāstīt, parādīt. Tā gadījās, ka tas bija Džeimss – viņš ir amerikānis, bet dzīvo Minhenē. Pastaigājām vecpilsētā, parunājām, un abpusējā patikšana bija diezgan strauja. Radās jūtas.

Jā, viņš darbojas H2O, un jau pēc mēneša viņam bija jādodas kārtējā braucienā uz Ugandu. Komandai tieši vajadzēja fotogrāfu, un viss liktenīgi sakrita.

Pirmā reize bija šoks, jo tā bija īstā Āfrika. Kopš pirmās reizes ļoti iemīlēju to vietu. Gan cilvēku, gan emociju dēļ. Varētu teikt, saslimu ar Āfriku.

Lai kā gribētos izstāstīt, kā tas ir, to nevar, ja cilvēks pats nav pieredzējis. Kad mums te uz dienu pazūd ūdens, šķiet: ārprāts, ko nu darīt! Viņiem tā jādzīvo visu laiku. Un nav jau runas par komfortu, bet par daudz ko vairāk. Pat maziem bērniņiem ir smagas veselības problēmas, un ļoti daudzi nomirst tikai tāpēc, ka pieejamais ūdens ir ļoti piesārņots. Pēc tā paša viņi reizēm iet piecus un vairāk kilometrus un smeļ no upēm, peļķēm. Briesmīgi.

Kas notiek, kad jūs ierodaties ar visu tehniku? Droši vien esat uzmanības centrā.

Kad no rīta ierodas urbšanas mašīnas, visi saskrien, sasēžas zem kokiem, seko līdzi. Bērni nāk pozēt, citi atkal kautrējas... Ir tādi, kas balto cilvēku redz pirmo reizi, visu laiku skrien pakaļ un sauc: „Munu, munu!” Tas nozīmē – baltais cilvēks.

Atceros pašu pirmo urbumu, kurā piedalījos un kas izrādījās sauss. Bija jau mēģināts urbt mazliet tālāk, bet nebija izdevies. Visi cerēja, ka varbūt šoreiz sanāks. Vietējie bija sagatavojušies kaut kazu. Viņiem tas ir superekskluzīvs ēdiens, ko ēd tikai lielos svētkos.

Bija smaga sajūta, kad izrādījās – urbums ir sauss, un mēs viņiem nevaram to ūdeni iedot.

Tas atkarīgs no urbuma un ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Maksimums, cik dziļi var urbt, ir 92 metri. Tad viss – ja nav, tad nav. Dažreiz jau pie 24 metriem var dabūt ūdeni.

Tur jau arī ir tāpat kā pie mums – savējo būšana. Kad otrreiz aizbraucām pārbaudīt kādu urbumu, izrādījās, ka otrā ciemā, kas bija mazliet attālāk, par ūdens ņemšanu prasa samaksu!

Sapratām, ka kaut kas jādara, lai pie ūdens tiktu visi. Norunājām, ka ciema vecākais no katras būdiņas, kurā dzīvo ap 20 cilvēku, iekasēs simbolisku mēneša maksu. Lai viņi apzinās, ka tā ir vērtība. Pēc tam mazo simbolisko naudiņu ieguldīs nākamajos urbumos. Ir svarīgi vietējos kaut kā iesaistīt, lai viņi redz, ka labie darbi aiziet kā pa ķēdīti. Āfrikā ļoti daudzi pieraduši: atnāks baltie un iedos. Tur ir tik milzum daudz labdarības organizāciju – ēdieni, drēbes, pilnīgi viss par brīvu! Bet nav lielas jēgas iedot izsalkušam zivi, labāk iedot makšķeri.

Bija lieliski! Tu visu dienu ņemies, viss esi putekļos, un nekad jau nevar zināt, kas tur beigās sanāks. Katrā zemes slānī ir citādāka zeme – ir pat kvarcs, ir dubļi, tad dzeltena, tad balta smilts, – viss esi ar putekļiem. Kad ūdens beidzot parādās, ir eiforijas sajūta.

Kad iebūvē ūdens pumpi, pēc pāris dienām notiek testa pumpēšana, lai noskaidrotu, kāds ir spiediens, cik daudz litru ūdens urbums dod stundā un tamlīdzīgi. Tas ir pats jaukākais brīdis. Saskrien visi bērni, un tad mēs ar šļūteni laistāmies ar to ūdeni, trakojam. Tas ir mirklis, kad visi tiešām apjēdz, ka ūdens beidzot ir klāt.

Uz pirmo urbumu, ko fotografēju, aizbraucām pēc nepilna gada. Un es atcerējos tos bērnus, kurus biju fotografējusi pirms gada. Tieši tā pati meitenīte, un viņai mugurā tieši tā pati kleitiņa, kas pirms gada. Bet viņa tāpat ir laimīga. Vairākiem bērniem bija tās pašas drēbītes mugurā, dažiem – galīgās skrandas, bet viņi ir priecīgi, laimīgi, iet uz skolu...

Kam var būt lielāka vērtība kā tīram ūdenim! Daudzi cilvēki to nenovērtē. Nu, protams, nevar jau prasīt, lai cilvēks Rīgā, kad ir sals un nav apkures, aizdomājas par kādu sveša tāluma problēmu...

Latvijai Āfrikas problēmas ir diezgan svešas – šķiet, ko nu mūs mēģina iežēlināt ar tiem Āfrikas bērniem, tepat laukos bērniem nav, ko ēst...

Arī man ir riebīgi, kad izlasu, ka bērniem nav, ko ēst, vai ka nodzērušies vecāki pametuši bērnus – jābūt ledus sirdij, lai tas tevi neietekmētu. Es arī apzinos, ka tiem, kas nav bijuši Āfrikā, ir grūti saprast, ka tur patiešām ir trakāk.

Reiz Ugandā kāda kadra dēļ, lai nofotografētu bērnus, kas smeļ ūdeni no ļoti netīras ūdenskrātuves, gandrīz tajā iegāzos ar visu fotoaparātu. Domāju – es taču esmu pilnīgi traka, ko es daru?! Jo tas tiešām bija ļoti piesārņots ūdens, Gvinejas tārpi, visādas infekcijas. Nebūtu labi tādā ievelties. Un tad pēkšņi aptvēru, kāds tas ir ārprāts – tie bērni taču to ūdeni dzer! Tādos mirkļos domāju – ko vispār varu sūdzēties?

Tā ir mana izvēle un mana iespēja palīdzēt Āfrikas bērniem. Kāpēc lai es nedarītu to, kas man sirdij tuvs?

No sevis nevar aizbēgt. Tomēr var teikt, ka pirmais brauciens uz Āfriku iekšēji sakrita ar periodu, kad nolēmu sākt darīt to,  ko tiešām gribu. Dzīvot tā, kā uzskatu par pareizu. Jā, zināmā mērā tie bija sevis meklējumi.

Kad esmu ārpus Latvijas, jau sēžot lidmašīnā, vienmēr jūtos ļoti labi. Man ļoti patīk tā sajūta svešumā, kad tevi neviens nepazīst. Tu esi viens – dari, ko gribi. Patiesībā jebkurā brīdī vari visu sākt no nulles. Laikam tieši nulles punkts man iedod dubultspēku. Tas ir kā jaunas dzīves sākums.

Es īsti nevarētu dzīvot bez Latvijas pavisam. Kad paiet laiks, vienmēr velk atpakaļ. Bet pēdējā laikā sanāk, ka kādus divus trīs mēnešus esmu šeit, un tad atkal prom.

Nebrīnītos, ja tev kādreiz būtu gribējies aizbēgt.

Kad pirmo reizi aizbraucu no Latvijas, tā bija tieši bēgšana. Pēc „Fabrikas” šova, atklāti sakot, es vienkārši neizturēju spiedienu – gan uzvārda dēļ, gan tāpēc, ka pazīst, gan tāpēc, ka katrs var kaut ko teikt uz ielas. Vienkārši neizturēju. Man bija tāds lūzuma punkts, kad sapratu, ka jāpazūd no Latvijas, citādi pati sev nodarīšu pāri.

Pārdevu savu dzīvokli, atdevu bankā kredītu un aizbraucu uz Margaritas salu Venecuēlā. Viena pati. Nodzīvoju tur pusgadu un sapratu, ka daudz labāk jūtos ārpusē, kur neviens mani nepazīst. Ja tu kādam patīc vai nepatīc, tad tāpēc, ka tāds esi – pilnīgi objektīvi, nevis tāpēc, ka tavs tēvs ir premjers.

Cik tad cilvēks var izturēt – neatkarīgi no tā, kāds viņam ir rūdījums. Tagad arī (nu tak zinu, ko saka) – Repšes meitiņa, tāpēc jau var atļauties ceļot pa pasauli un fotografēt!

Laikam tagad beidzot esmu samierinājusies ar to, ka nemainīšu citu domas. Nu, es tak neiešu tērēt enerģiju, lai kādam kaut ko pierādītu! Kāda jēga taisnoties, ka esmu uzaugusi pie vecvecākiem un vienmēr bijusi pati par sevi, un ka ar tēvu patiesībā ļoti reti satiekamies? Kad satiekamies, tad gan mums ir burvīgas attiecības.

Arī pagājušajā gadā, kad bija izstādes atklāšana, man pirms tam bija liela iekšēja saruna ar sevi. Zināju, ka atkal būs prese, ka būs komentāri. Man bija iekšēja cīņa: vai es gribu tajā visā atpakaļ, no kā patiesībā bēgu projām?

Bet, ja vēlos strādāt par fotogrāfi, ja gribu šeit darbu, man nepieciešama publicitāte, lai cilvēki zina, ka ir tāda Madara, kas var fotografēt. Galu galā – cik tad var domāt par to, ko kāds atkal varētu pateikt.

Drīz atkal uz Āfriku?

Džeimss patlaban strādā Angolā, un tas, kad es uz turieni braukšu, lielā mērā atkarīgs no vīzas un formalitātēm. Kādus divus trīs mēnešus būšu te, Latvijā. Tagad esmu koncentrējusies uz tiesību iegūšanu – bez tā fotogrāfs īsti nevar strādāt un justies neatkarīgs.

Tas ļoti atkarīgs no cilvēka. Citam Āfrikas karstums, putekļi un dubļi nemaz tā nepatiktu, ir cilvēki, kam vajag pieczvaigžņu viesnīcu, peldbaseinu, sveces un smalkas vakariņas. Es laikam esmu no dabas bērniem. Man ļoti patīk vienkāršība.

Atradu kādu fotogrāfiju, kur parādīts, kā zemeslode izskatās naktī. Visa Eiropa ir ugunīs, bet Āfrikā viss tumšs, jo nav jau nekāda lielā apgaismojauma, saulīte sešos noriet, un viss. Zvaigznes, kādas es ieraudzīju tur, nekad mūžā neesmu redzējusi nekur citur.

Nav tur zvaigžņu vairāk. Arī Latvijā, izbraucot no pilsētas, zvaigznes var redzēt labāk. Bet tas, kā zvaigznes izskatās tur, kur nav nekāda gaismas piesārņojuma, ir fantastiski. Vienu vakaru paņēmām sedziņu, apgūlāmies uz muguras un kādas divas stundas vienkārši skatījāmies zvaigznēs. Liekas, ka tās ir tik tuvu un tik spilgtas. Tas man bija ļoti, ļoti liels pārdzīvojums. Joprojām spilgti to atceros. Un ļoti daudz zvaigžņu krita, viena pēc otras. Man tā bija visīstākā romantika.

­

Jā... Pilnīgi negaidīti. Bet tās zvaigznes es atcerētos neatkarīgi no bildinājuma.

Ne tikai. Āfrikā vispār šķiet, ka tur viss notiek izteiktāk – gan labais, gan sliktais.

Tā vien šķiet – mēs un Āfrika, nu kas mums var būt kopīgs? Ir kaut kas?

Cilvēks jau ir tikai un vienīgi cilvēks – visur. Un cilvēkam jebkurā pasaules malā (neatkarīgi no tā, vai viņš ir melns vai balts, bagāts vai nabags) ir vājības. Tas vieno mūs. Un visiem cilvēkiem vajag tīru ūdeni – tas arī.