Viņas ir labākās draudzenes. Seriāla „Savējie” dvīņumāsas Agnese un Madara
Dzīvesstils

Viņas ir labākās draudzenes. Seriāla „Savējie” dvīņumāsas Agnese un Madara

Jauns.lv

Dvīņumāsas Agnese un Madara Rutkēvičas tagad redzamas LTV jaunajā pašmāju seriālā Savējie, ko veidojis režisors Uldis Cipsts. Dodamies pie viņām tieši uz filmēšanas laukumu.

Viņas ir labākās draudzenes. Seriāla „Savējie” dvī...

Blakus istabā top nākamais kadrs, augšstāvā ieraudas mazais Teodors – režisora tikai pirms dažām dienām dzimušais dēlēns. Saruna šaudās šurpu turpu, maina virzienu, dažbrīd uzšvirkst kā plikgalvis sērkociņš, tad nodziest un pārvēršas tauriņā, kas lido no zieda uz ziedu, strauji mainot virzienu.

Cik daudz laika jums ir jāpavada filmēšanas laukumā?

Agnese: Filmēšana ir intensīva – no septiņiem rītā līdz pat vienpadsmitiem vakarā.

Madara:

Jāatzīst, mums pirmo reizi ir tāda slodze. Pat laikā, kad Nacionālajā teātrī spēlējām Šekspīra Makbetā, nebija tik traki. Nekad uz savas ādas nebiju izjutusi, kā tas ir, kad tik ļoti gribas gulēt. Atnāc mājās, un nav citas vēlēšanās, kā tikai iegāzties gultā un aizmigt.

Kā vispār nonācāt seriālā?

A: Sākumā bija viens cits projekts, kurā es biju iesaistījusies. Tas līdz galam neaizgāja. Tad tapa šis, kur bija zināms, ka darbosies dvīnes. Nevienu citu nemaz nemeklēja, palikām spēlēt mēs.

Seriālā jūs esat dvīņumāsas Agnese un Madara. Gluži kā dzīvē, pat vārdi tie paši.

M: Seriālā esam tīņu vecumā: tā vien šķiet, ka spēlējam meitenes, kādas bijām pašas tajā vecumā.

Seriāla „Savējie” reklāmrullītis

Kādas esat pēc rakstura – līdzīgas, atšķirīgas, gadās arī kāds asumiņš?

M:

Jā, mēdzam sastrīdēties, bet par niekiem. Nu, kurš tad nestrīdas? Par lielām lietām gan nav, ko ķildoties, es taču māsai neko negribu atņemt.

A: Pēc raksturiem gan esam atšķirīgas.

M:

Viņa vairāk tā kā pa gaisu, es vairāk tā kā pie zemes. Kopumā varētu teikt, viņa vairāk ir traģēdija, es – komēdija.

M: Mēs zinājām, ka studēsim Kultūras akadēmijā. Kad vidusskolā jautāja, kur mēs mācīsimies, jau tad zinājām. Bet es gribēju uz aktieriem. Tikām līdz trešajai kārtai, bet uzņēma dramaturgos.

A:

Pirms tam bijām gājušas Literārajā akadēmijā, mācījāmies rakstīt. Tikām uzņemtas dramaturgos budžeta grupā kā pirmās, šī joma bija neaizpildīta.

A: Tagad akadēmijā mums ir palikusi neliela astīte.

M:

Sākām spēlēt Nacionālajā teātrī pie jaunā režisora Normunda Griestiņa izrādē Makbets. Nelaidām garām šo iespēju.

A: Es gan domāju, ka diploms atvilktnē neko daudz nenozīmē.

M:

Vai tad ar diplomu, ja to ierakstu savā CV, kādam varu kaut ko pierādīt?

M: Mūsu ģimenē nav bijuši ne aktieri, ne rakstnieki. Pārsvarā visi ir vienkārši cilvēki. Vienīgi mūsu vecvecmāmiņa spēlēja Lielvārdes teātrī. Mammīte gan mums tāda mākslinieciska, viņa pin no klūdziņām dažādas skaistas lietas. Katrai no mums bērnībā bija 20 lelles, un mēs ar tām sarunājāmies dažādās balsīs.

A.

Mums bija pašām sava maza pasaulīte, maza dzīvīte. Ar citiem bērniem nemaz īpaši nekontaktējāmies, lelles bija mūsu rotaļu biedri, mūsu spēļu laukums.

Tagad taču jums ir labākās draudzenes, kopēji draugi?

A:

Māsai ir viena labākā draudzene.

M: Nē, nezinu gan, vai viņa ir vēl mana labākā draudzene, kaut kā viņa man caur pirkstiem izslīdējusi. Patiesībā mana labākā draudzene piedzima reizē ar mani.

A:

Nē, esmu nedaudz vecāka, bet atšķirība ir ļoti niecīga – varbūt četras, varbūt tikai trīs minūtes.

Esat lauku vai pilsētas meitenes?

M: Esam tādi kā klejotāji.

A:

Jā, mēs esam nomadi.

M: Piedzimām Cēsu 1. slimnīcā, līdz trešajai klasei dzīvojām Morē. Tad aizbraucām dzīvot uz Ulbroku, kur mums joprojām ir dzimtas mājas. Tad pārcēlāmies uz Jumpravu, mācījāmies Ķegumā, pēc tam pārbraucām uz Seci, kur tagad dzīvo viena no mūsu omītēm. Otra vecmāmiņa dzīvo Ruckā.

M.

Vasarā aizbraucam uz Seci pie omītes ciemos, viņa stāsta, bet Agnese sēž pie galda un pieraksta. Man savukārt ir luga par Cēsu (Ruckas) omīti.

A: Es joprojām rakstu, šad tad publicējos, bet pavasarī iznāks mana pirmā dzejoļu grāmata.

M:

Tagad īsti nav laika rakstīt, bet ļoti gribas. Pagājušajā gadā divas reizes – jūnijā un novembrī – biju pastrādāt Ventspils Rakstnieku mājā. Vasarā tur nomira dzejnieks Pēters Brūveris. Kad braucu otrreiz uz Rakstnieku māju, dzīvoju mirušā dzejnieka istabā. Sākumā nevarēju saņemties, bija ļoti grūti, pēc tam pieradu. Tas, protams, ir atkarīgs no uztveres.

A: Es pagājušajā gadā aizsūtīju savu lugu uz Nacionālā teātra lugu konkursu, kur to pamanīja. Tad man bija iespēja pamācīties meistardarbnīcās pie dramaturgiem no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

M:

Martā dodamies uz Maskavu, uz Krievijas jaunās drāmas festivālu Maska. Esmu uzrakstījusi lugu krieviski. Tā ir psiholoģiskā drāma par mātes un meitas attiecībām.

A: Jā, starp citu, man ir plāns, ka es Maskavā varētu mācīties režiju vai dramaturģiju. Tāpēc, iespējams, tur paliksim ilgāku laiku.

M:

Esam pieteikušās arī krievu valodas kursos.

A: Jā, par krievu valodu tomēr ļoti jādomā – vai varēsim tur, Maskavā, palikt kādus četrus gadus.

A:

Tagad jau tās būs tikai desmit dienas.

M: Nākamreiz varbūt uz Maskavu brauksim pēc diviem vai trim gadiem.

A:

Neko nevar paredzēt, varbūt es vispār sēdēšu, rakstīšu grāmatas un viss.

M: Tā jau ir, kā Kroders teicis, dzīvi neprognozēsi.

A:

Jā, Kroders ir ļoti interesants. Jo cilvēks vecāks, jo no viņa visādas interesantas lietas nāk laukā.

M: Jā, tā gribētos aizbraukt uz Valmieras teātri un satikt viņu!

Kas jūs visvairāk iepriecina, par ko dzīvē ir lielākais gandarījums?

M:

Kas tā dzīve! Vispār, ārprāts!

A: Nu, tu varbūt pārāk traģiski to uztver.

M:

Nezinu gan, vispār man tagad ir priecīgs noskaņojums, prieks un gandarījums par to, ko daru.

A: Es priecājos, kad man stāsts „uzrakstās”. Ļoti gaidu, kad pavasarī iznāks mana dzejas grāmata. Reiz kāds lasītājs uzrakstīja, ka lasījis Satori manu dzejoli. Vispār viņš latviešu literatūru nelasot, bet mana dvēsele viņam patīkot.

M:

Prieks, ka man ir paveicies un varu darīt to, kas man patīk.

A: Galvenais, ka mūsu ģimene arī priecājas par to, ko darām.

A:

Mammīte.

M: Tētis arī priecājas. Viņš gan īsti nesaprot visu, viņš nesaprot, kas ir dramaturģija.

A:

Jā, tētis vairāk tā iekšēji priecājas.

M: Tētis ir ļoti jauks, viņš strādā mežā un makšķerē. Viņam ir cita dzīves uztvere.

Jums vēl ir kāds brālis vai māsa?

M:

Mums ir pusotru gadu vecāks brālis. Viņš ir pilnīgs pretstats – tāds mierīgs.

A: Viņš izmācījās par datorspeciālistu, tagad līdzīgi kā tētis darbojas mežā.

M:

Kaut viņam ir 24 gadi, man šķiet, viņš dzīvē vēl sevi nav atradis. Laikam jau mammīte viņu pārāk mīlējusi, – izlutināts. Viņš tur laukos dzīvo, un reizēm šķiet, ka kļūst arvien svešāks. Kaut kā neveidojas mums dialogs.

Literatūra, teātris – tas ir skaisti. Kā ar ko citu dzīvei svarīgo? Vai pašām vēl nenāk prātā domas par savas ģimenes veidošanu, bērniem?

M: Sava ģimene? Ja tas notiks, tad notiks pats par sevi. Nevaru pateikt, kas būs rīt. Man jau šķiet, ka es pati vēl esmu bērns. Reizēm par mums uztraucas, ka esam ar māsu pārāk cieši kopā. Ir cilvēki, kas saka – ejiet katra savu ceļu, šķirieties! Bet  kāpēc?

A:

Madara, bet tev taču nav jāklausās viņu viedoklī!

Seriāla "Savējie" tapšanas aizkadri


Anta Blumberga, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis, Aigars Hibneris