Biznesā, kur sievietēm nav vietas. Reklāmiste Sabīne Rapa
Reklāmas aģentūras MOOZ projektu direktore Sabīne Rapa ir viena no pazīstamākajām sievietēm Latvijas reklāmistu vidē, kas nenoliedzami ir „džeku bizness,” kā Sabīne pati nesen rakstīja savā blogā. Kā tas ir – strādāt kopā ar pašu Ēriku Stendzenieku biznesā, „kur sievietēm nav vietas”? Sabīne atzīstas, ka nesen pārdzīvojusi īstu krīzi.
Pasaulē, kur tirgus lielāks, arī pa kādai sievietei parādās. Bet skaidrs, ka kopumā reklāma tomēr ir tipisks džeku bizness. Tajā ir milzīga sāncensība, no malas to varbūt nemaz neredz.
Visa pamatā ir idejas radīšana. Reklāmā ir ļoti labas mākslinieces, tekstu autores, bet spilgtu personību, kas varētu radīt spēcīgas, nebijušas idejas, tikpat kā nav. Nav jau tā, ka kāds dzītu sievietes ārā. Es saku, ka vajag iet un cīnīties! Bet tā skarbā vide droši vien ir viens no iemesliem, kāpēc sieviešu reklāmā ir tik maz.
Tas, ka visu laiku jākāpj sev pāri, atkal un atkal sevi jāpierāda no jauna. Nu, piemēram, ir jāizdomā ideja reklāmai. Cilvēks domā to ideju, no sirds, mokās, neguļ naktis. Kad kaut ko radi vai taisi, tev pašam taču liekas – skaisti, labākais, kas var būt, vai ne? Tu ar šo ideju – savu bērnu – aizej pie klienta, bet viņam nekas nepatīk, un viņš pasaka – tas nekam neder! Un tie apsvērumi, kāpēc neder, bieži vien ir ļoti subjektīvi: nepatīk, un viss! Reizēm bez kādiem paskaidrojumiem. Un tev jāiet un atkal jāsāk viss no sākuma.
Cik ilgi to var izturēt? Džekiem tas ir vairāk tāds sevis pierādīšanas jautājums: „Pierādīšu, ka varu, un uztaisīšu līdz galam!” Bet sievietes domā: „Nu, kāpēc? Man to nevajag!”
Dažreiz ir pat labi, ka klients noraida ideju. Reklāmists aiziet atpakaļ uz biroju un izdomā vēl labāku. Visļaunākais variants ir tad, kad laba ideja it kā tiek pieņemta, bet tad to sāk „čakarēt” – „varbūt varam pagriezt to tā”, „varbūt varam pamainīt beigas” un tamlīdzīgi. Tad tur nekas labs nesanāk.
Kā tu pati nokļuvi reklāmā?
Es to esmu apzināti izvēlējusies. Mana pirmā nopietnā darba vieta bija Skonto Būvē – nostrādāju četrus gadus par sekretāri, un beidzot bija jādomā kaut kas cits. Tad mani pieņēma strādāt kādā bankā par asistenti. Man tur riebās, un ilgāk par desmit mēnešiem es tur nevarēju izturēt. Ir teiciens par to, ka 80% no dzīves pavadām darbā. Es taču nevaru tik daudz laika pavadīt vietā, kas man nepatīk! Tā gluži dabiski un apzināti nokļuvu reklāmā. Pieteicos darbā par reklāmas konsultanti, kas bija briesmīgākā pieredze manā darba dzīvē. Reklāmas konsultants ir cilvēks, kuram visu laiku jāzvana un jāuzbāžas citiem, lūdzot ievietot reklāmu vienā vai otrā izdevumā. Tas nebija domāts man. Un tad mani pieņēma mazā reklāmas aģentūrā StBrothers – tur es iemācījos visu par reklāmu. Nostrādāju gadu, un tad... ieraudzīju sludinājumu, ka Stendzenieka aģentūra ZOOM (tagad nosaukums mainīts uz MOOZ) meklē projektu vadītāju. No vienas puses – likās, viss ir labi, un neko negribas mainīt. No otras puses – tas tomēr ir ZOOM...
Nu... Latvijā jau ir daudz labu reklāmas aģentūru. Bet toreiz sapratu, ka neaizsūtīt savu CV būtu grēks. Pēc pāris darba intervijām mani pieņēma, un MOOZ strādāju nu jau piekto gadu.
Ēriks Stendzenieks ir leģendāra figūra, asprātīgs, lecīgs, atraktīvs... Pilnīgi iedomājos reklāmas klipu, kas sākas ar to, kā Stendzenieks kā tēvs no rīta visus sasauc ap galdu, sāk stāstīt jokus un mētāt idejas...
Ērikam, neapšaubāmi ir milzīga harizma. Viņš MOOZ izveidojis, pats ir iekšā reklāmā ar visu savu būtību. Bet patiesībā viņš ir diezgan noslēgts cilvēks. Protams, ir arī joki, bet tā, ka katrs rīts sākas ar nenormālu jautrību, nu gan nav. MOOZ radošais kodols kopā strādā pietiekami daudz, lai neviens nebūtu jāsauc sēdēt pie galda domāt idejas. Mākslinieki drīzāk ir sevī noslēgušies un noslēgti cilvēki. Tie, kas visur iet, daudz runā, izpauž sevi uz āru – neesmu pārliecināta, ka tā rodas labākās idejas.
Esmu pa vidu starp aģentūras radošajiem cilvēkiem un klientu – kā tilts. Projektu vadība reklāmā ar to ir unikāla – tev nav jāsadarbojas un jāvada projekts tikai ar klientu, ir jāvada projekts arī aģentūras iekšienē. Es nevaru izdomāt ideju, bet varu nodrošināt, lai Ēriks vai kāds cits to ideju izdomā.
Būt pa vidu nekad nav viegli.
Protams. Kādreiz iet līdz asarām. Klientam nepatīk ideja, un tad radošajam nepatīk, ka klientam nepatīk. Un tad viņam vēl reizēm šķiet, ka projektu vadītājs pie tā ir vainīgs... Visu laiku jāmeklē kompromisi un risinājumi. Tas ir ļoti stresains darbs, bet arī ļoti interesants. Tas nevar apnikt, jo situācijas mainās katru dienu, un ar katru jaunu klientu rodas kaut kas jauns.
Vēl ir arī termiņi – un radošie, kā zināms, nespēj iekļauties termiņos. Ar gadiem man izstrādājusies prasme neko nesolīt konkrētos datumos, jo tas ir nereāli. Es arī pilnīgi labi saprotu: nu, ja nevar to ideju šodien izdomāt, tad nevar izdomāt! Es varu darīt jebko, bet būs tad, kad būs...
Nogurst, apriebjas – reizēm tā, ka gribas visu pamest! Rudenī man bija īsta krīze. Likās – es to tiešām vairs nevaru izturēt, kāpēc man visu laiku jācīnās? Tad aģentūra mani aizsūtīja uz reklāmas festivālu Golden Drum Slovēnijā. Trīs dienas no vietas klausījos lekcijas, kurās speciālisti no visas pasaules runāja par reklāmu, un sapratu, ka mani tas tik ļoti interesē, ka jātiek savai krīzei pāri. Aprunājos ar Ēriku. Tas laikam arī daudz ko pasaka par viņu – ka varu bosam atklāti pateikt: „Zini, es vairs nevaru izturēt, man viss riebjas!” Ēriks teica, ka tas ir normāli – ne tikai laulībā, arī jebkurā darbā esot septiņu gadu krīze. Vai nu tu tiec tai pāri un pēc tam kļūst arvien interesantāk un ej arvien dziļāk, vai tiešām kaut kas jāmaina.
Izskatās, ka esmu tikusi pāri.
Kas reklāmā ievelk? Stresains bizness, konkurējoša vide...
Tāpat varētu jautāt ārstiem. Kas liek cilvēkam strādāt par ārstu? Tur ir asinis, jāgriež, pretīgi skati, cilvēki mirst... Bet viņi tomēr strādā! Ja pajautātu juristiem, kas interesants tajos likumos, viņi arī nevarētu tik vienkārši atbildēt. Ja tu kaut ko mīli, tu piedod lietas, kas varbūt nav tik foršas. Man mīlestība pret reklāmu atsver negatīvo. Visvairāk mani reklāmā laikam saista tas, ka tā spēj ar izdomātu ideju mainīt cilvēku attieksmi pret produktu, būtībā – mainīt cilvēku domāšanu.
Tāpēc, ka lielākā daļa reklāmu, ko šeit redzam, brutāli mēģina kaut ko pārdot. „Pērc to, tas lētāk, tas – izdevīgāk!” Man pašai nepatīk tādas reklāmas. Tajā pašā laikā ir reklāmas, kas visiem patīk, par ko cilvēki runā, piemēram, „Zelta zivtiņas” reklāmas. Taču ir arī daudz nekvalitatīvu reklāmu, par veļas pulveriem un tamlīdzīgi.
Reizēm noskaties tādu reklāmu par veļas pulveri un domā: vai viņi mūs uzskata par muļķiem?
Pārsvarā visas lielo uzņēmumu reklāmas ir radītas ārzemēs. Nav vērts to uztvert tik personiski, kā dažreiz cilvēki domā – tikai Latvijai kāds rada sliktas reklāmas. Konkrēti par veļas pulveriem runājot, tās ir absolūti funkcionālas reklāmas, kuru uzdevums ir uzskatāmi parādīt, kā konkrētais veļas pulveris darbojas. Un šīs reklāmas strādā! Kāpēc justies kā muļķim? Es tā nejūtos. Man parāda, ka ir tāds veļas pulveris. Okei, kad man vajadzēs, es to nopirkšu un izmazgāšu veļu. Un viss!
Domāju, nekad nepienāks brīdis, kad reklāmas pauzē visi reklāmas rullīši būs tādi, ka varēsim tos skatīties kā vēl vienu kino. Un reklāmu jau netaisa, lai mainītu pasauli, to taisa, lai pārdotu. Lai gan jāteic, ka reklāma uzķer pārmaiņas pasaulē, sabiedrības domāšanā un dažādas jaunās vēsmas visātrāk. Savā ziņā mēs piedalāmies pasaules mainīšanā. Vienkāršs piemērs – Dove reklāmas, kurās sāka izmantot nevis modeles, bet reālas sievietes. Tā ir tendence – pasaule atgriežas pie dabiskā, īstā. Tagad arī slavenais zīmols Nike radījis reklāmas kampaņu ar sievietēm, kurām nav modeļu izmēri. Un galu galā tas pats Activia – televīzijas reklāmā redzam Baibu Sipenieci, normālu sievieti. Te iezīmējas virziens – reklāma kļūst tuvāka realitātei. Protams, nekur nepazudīs tipiskās modeles tēls – uz to cilvēki vienmēr tieksies, lai cik nereāls tas būtu.
Kad sāku strādāt MOOZ, viens no maniem pirmajiem projektiem bija tā sauktā zilo govju kampaņa – taisījām reklāmas Latvijas Tūrisma attīstības aģentūrai, tur bija klipi par zilo govi, par lidojošajiem latviešiem. Pēc tam šīs reklāmas rādīja BBC, tās bija izvietotas Londonā – man bija lepnums, ka piedalos projektā, kas rada kaut ko Latvijai un stāsta pasaulei par Latviju. MOOZ reklāmas klipi beidzamajiem Dziesmu svētkiem – tā ir īpaša izjūta, kad, sēžot koncertā Mežaparkā, uz lielajiem ekrāniem redzi klipus, kuru tapšanā un filmēšanā esi piedalījusies.
Reklāmistiem ir tāds pierasts termiņš: „vajag vakar”. Reizēm šķiet – vai tas ir tik svarīgi? Tu visu laiku esi dzīvojis bez tās reklāmas, nu, kas notiks, ja to parādīs nevis pēc divām nedēļām, bet mazliet vēlāk? Reklāma būs uztaisīta smukāka, visiem būs mazāks stress... Visas situācijas galu galā var atrisināt.
Kāds slavens ārzemju reklāmists kādā lekcijā teica, ka ir ļoti svarīgi atrast kādu hobiju ārpus darba, lai nav tā, ka reklāma kļūst par visu tavu dzīvi. Ja darbs ir visa dzīve, tad viss, kas tajā notiek, satrauc tevi daudz vairāk. Tā tas ir, tāpēc es nodarbojos ar sportu, eju uz jogu, tiekos ar draugiem. Nevar dzīvot tikai reklāmā.
Reizēm jau šķiet – visa pasaule sagāzīsies, ja nenodosim kādu maketu. Labi tas nav, bet... galu galā mēs tomēr neglābjam mirstošus bērnus Āfrikā. Visu laiku sev atgādinu, ka tā ir tikai reklāma.
