„Tagad esmu atraitne!” Ieva Akuratere pārdzīvojusi smagu zaudējumu

Par spīti notikušajam, Ieva Akuratere uz dzīvi joprojām raugās ar gaišumu sirdī.  

„Vakar pat aiz laimes apraudājos. Es vispār ik pa brīdim aiz laimes apraudos,” intervijā žurnālam „Stella” stāsta dziedātāja. „Atveru „draugus”, un man atkal atrakstītas bezgalīga mīļuma un siltuma pilnas vēstules!  Mēs neesam pazīstami, bet ar tik daudziem Latvijas cilvēkiem man ir kopīgas izjūtas. Mūs saista tās emocijas, atziņas, signāli, kas iet caur mūziku.

„Ziemā filmējos raidījumam „Gandrīz ideālas vakariņas” – un tad man bija šausmīgs kauns, putukrējums sagāja sviestā.  Es domāju:  „Tā! Visas Latvijas mājsaimnieču priekšā man saiet putukrējums sviestā!”

„Bet tieši pēc tā raidījuma es saņēmu vismīļākās atsauksmes – un tieši tā putukrējuma dēļ! Tas bija tā aizkustinājis citas sievietes. Arī tuvinieki mani mierināja – nu tas taču nekas, tu kā tāds misters Bīns, mazliet smieklīga.”

„...Dzīve, kā mēs zinām, ir ārkārtīgi trausla – te tu esi, te tevis var nebūt – un ļoti dramatiska. Un briesmas un sāpes ir ļoti īstas. Tieši tāpēc saņemt tādas mīlestības dāvanas ir tik brīnišķīgi.”

„Savā grāmatā es esmu rakstījusi, ka esmu citu cilvēku laimes atspulgs. Tas ir mans uzdevums un nolūks šajā dzīvē. No vienas puses, esmu kā caurvadītājs Dieva enerģijai  - jo māksla ir kanāls, kas atver Dieva enerģiju un sūta to citiem. No otras puses, es atspoguļoju cilvēku laimi – kā ezers, kurā atspoguļojas mēness. Un katrs var pienākt pie tā ezera un to mēnesi redzēt.”

„...Man jādomā, cik dziļi un trāpīgi ir tie vārdi: „Un kas būs tik drosmīgs pateikt, ka nav vainojams neviens.” Tāda ir dzīve  - tu nevari sev pasūtīt perfektu dzīvi, lai tajā nebūtu nekādu kļūmju, sarežģījumu, trakumu, neprātu, sāpju un ciešanu. Bet tad tas kaleidoskops atkal pārgriežas, un viss sakrīt savās vietās.”

„Visu mūžu mēs ar Sergeju bijām ļoti draudzīgi. Mēs mīlējām viens otru. Kā angļi teiktu, mēs bijām nevis divorced (šķīrušies- angļu val.), bet separated (atšķirti - angļu val.).  Mums vienam pret otru  bija ļoti liela cieņa.”

„Mēs bieži vien dzīvē ar daudz ko spēlējamies, bet pāri visam ir tās īstās lietas, kad tu kļūsti par asinsradinieku cilvēkam, no kura tev ir bērns. Tas ir vairāk nekā sareģistrēties vai izšķirties.”

„Kad es tā paskatos uz savu dzīvi un salīdzinu – man nav bijis vīriešu, kuri būtu gribējuši dalīties ar mani liktenī, ģimenē, radošumā. Drīzāk tādas aizraušanās. Tāpēc es saprotu, ka Sergejs bijis mans vienīgais un īstais vīrs, un tagad es esmu atraitne.

Visu rudeni ar Matīsu viņu vedām uz terapijām. Un tad notika kā filmā – man bieži dzīvē ir kā filmā – kad slimnīcā ārsti mums ar Sergeju pateica galīgo paziņojumu, tanī dienā visa Rīga bija pilnīgi balta. Mēs bijām devītajā stāvā, un aiz loga nav nekā cita kā tikai – balts.”

„Viņš bija tāds vientuļais vilks, kamēr varēja, dzīvoja pats savā dzīvoklī. Beidzamajās nedēļās viņš atgriezās ģimenē. Tas viņa humānisms un lielums, drosme un vīrišķība, humora izjūta... Pēdējā dienā viņš visu laiku rūpējās, vai tikai man kājas nesalst un vai Matīss labi jūtas...  Aiziet citā saulē no ģimenes, man liekas, ir mīļāk, drošāk un labāk. Viņš bija priecīgs un drošībā, un mēs bijām laimīgi. Mans sievietes liktenis caur to ir piepildījies.”

„...Divas dienas pēc bērēm bija jāspēlē un jāiet uz mēģinājumiem. Visas aktrises to zina – ja tu vispār vari pavilkties un parāpot, tev jābūt teātrī un jāspēlē. Show must go on... (Izrādei jāturpinās – angļu val.) Tā ir realitāte. Nezinu, vai to vajag rakstīt, bet biju tik pārpūlējusies, ka noģību un nokritu vannas istabā. Pārsitu deniņus un gulēju milzīgā asins peļķē. Un tad es dabūju četras dienas atpūsties. Bet tad gan atkal uz teātri!”

„Zināt, kā es pirmizrādi spēlēju? Četras dienas pēc kritiena, kur dabūju smadzeņu satricinājumu un pārsitu deniņus, mēģināju celties un iet uz mēģinājumu, bet pakritu , izmežģīju kāju un atvilkos atpakaļ. Un izrādās, ka kritienā arī ribas biju krietni sadauzījusi.”

„Pirmizrādi spēlēju ar izmežģītu potīti, satriektām ribām, smadzeņu satricinājumu, aizpampušu aci un pārsistiem, svaigi sašūtiem deniņiem.  Izrādē es kairi dejoju tango un žilbināju publiku ar savu neaprakstāmo, pārpasaulīgo daili.

Un te nu mēs redzam, kas ir tas mākslas brīnums: uz skatuves viss pazūd un aizmirstas, nekas nesāp, un mēs starojam. Tas ir skaisti!”

Visu interviju ar leģendāro latviešu dziedātāju lasi žurnālā „Stella”.