Cietums un narkotikas sapņos vairs nerādās. Dzejnieces Mairas Asares jaunā dzīve
Pagājuši pieci gadi, kopš dzejniece un tulkotāja Maira Asare iznāca no cietuma. Tagad Maira dzīvo un strādā Ventspilī. Ne narkotikas, ne cietums viņai sapņos nerādās. Par apcietinājumā pavadīto laiku Maira uzrakstījusi grāmatu „Sieviešu zona”, kas Sergeja Moreino tulkojumā tūlīt tiks izdota Maskavā. Maira tulko, sākusi aizrauties ar fotografēšanu, reizēm atnāk arī pa kādam dzejolim. Pēc sarunas Maira mums ar fotogrāfu katram uzdāvina pa akmentiņam, kurā jūra izgrauzusi caurumu. Varbūt tieši tāpēc tas ir tik skaists un īpašs – man ienāk prātā.
2007. gada beigās atbraucu uz Ventspils Rakstnieku māju. Atbraucu vēlreiz februārī. Ienācu tās mājas pagalmā un... Neesmu īpaši jūtelīga, bet tajā brīdī rociņas nolaidās, un sapratu, ka nekad vairs negribu no šejienes braukt prom. Ieminējos par to Rakstnieku mājas meitenēm, bet viņas laikam nedomāja, ka es to tā – īpaši nopietni. Taču atliek izteikt lielu vēlēšanos skaļi, lai to tur, Augšā, kāds sadzirdētu. Tūlīt pat atradās gan darbs, gan īrējams dzīvoklis, un savā dzimšanas dienā 8. martā sarīkoju sev pārcelšanos. Nu jau četrus gadus esmu Ventspilī.
Kad atnāk uz šejieni dzīvot, ir sajūta, ka tevi vēro. Tevi nedzen prom, bet arī īpaši neaicina. Kurzemnieki jau vispār ir tādi diezgan noslēgti – kādu brīdi tevi pavēros un tikai tad paudīs attieksmi, jebkādā veidā.
Nepretendēju, ka tagad visai pilsētai šausmīgi patīku, un domāju, ka joprojām ir ne viens vien, kas nesaprot, ko te daru un kāpēc te esmu. Bet draugu, darbabiedru lokā – ir laba sajūta. Kad cilvēki tevi pieņem. tas ir tā stabili. Var nesatikties pusgadu, gadu, bet ir savējo sajūta. Varbūt tāpēc, ka mazāka pilsēta. Man patīk, ka šeit ir mierīgs ritms. Nav sajūtas kā Rīgā, kad šķiet – no rīta izej un dodies iekšā milzu sulu spiedē un vakarā knapi dzīvs iznāc ārā.
Pirmā darbavieta Ventspilī bija Kultūras centrā, bet, kad sākās lielā krīze, noīsināja septiņas amata vienības, arī manējo. Kādus deviņus mēnešus biju bez darba, bet man paveicās, tajā laikā paguvu aizbraukt uz divām brīnišķīgām rakstnieku mājām: viena bija Šveicē netālu no Cīrihes, otra – Visbijā. Kad atbraucu no Visbijas, radās iespēja strādāt bibliotēkā. Man ļoti patīk. Bibliotēkas ritms, grāmatu klātbūtne – tas ir cits ritms, arī cilvēki, ienākot bibliotēkā, samazina tempu. Sākumā bija jāpierod pie tā, ka bibliotēkas darbs nemaz nav tik vienkāršs kā agrāk, īpašā datorsistēma bibliotēkām ir gana sarežģīta un ilgi apgūstama.
Pēdējā laikā visvairāk tulkoju. Pirmā īstā mīlestība man bija Sašas Sokolova grāmata „Muļķu skola” – biju iemīlējusies tajā jau sen
un nolēmusi: ja kaut ko vispār gribētu tulkot no krievu literatūras, tad tikai šo. Pagāja piecpadsmit gadu, un Augšā laikam saprata, ka esmu gatava – man pēkšņi piedāvāja tulkot tieši šo grāmatu. Kad to nolika priekšā, pilnīgi ceļgali saļodzījās. Tā ir grāmata, kuru tulkojot, tu mīli katru vārdu. Drīz jāiznāk Mihaila Šiškina grāmatai „Vēstuļnieks”, viņam gan neesmu tik ļoti pieķērusies, bet darbs bija ļoti interesants. Iztulkoju arī Sergeja Moreino eseju krājumu, to man ļoti patika darīt. Latviešu lasītājiem vienkārši ir jāzina, ka tādi cilvēki un tāda literatūra mums blakus ir.
Vakar kolēģis no Rīgas atveda Sergeja Kozlova pasaciņas „Ezītis miglā un citi stāsti” – tur apmēram puse ir mani tulkojumi. Tagad esmu atgriezusies pie sava projekta – gatavoju Latvijas krievu dzejnieku izlasi. Sākot tulkot katru jaunu dzejoli, ir sajūta: „Asare, te nu tu aplauzīsi savus zobus!” Grūti, bet iet uz priekšu.
Tajā pašā ritmā nemainīgi, kā vienmēr. Respektīvi – šad un tad pa kādam. Patlaban krājas dzejoļi par gadalaiku tēmu. Smieklīgi skan – dzejoļi par laika apstākļiem! Varbūt tas tāpēc, ka esmu sākusi aizrauties ar fotografēšanu, pārsvarā bildēju dabu. Ar fotoaparātu ejot garās pastaigās, vairāk sāc redzēt, ieraudzīt detaļas, uz ko agrāk nav pieticis prāta paskatīties.
Nemaz. Vienīgi attālums reizēm ir mazliet par lielu, lai paspētu uz kaut kādiem pasākumiem, uz kuriem gribas. Bet te ir daudz kas, kas to visu kompensē.
Ir forši iebraukt Rīgā, satikt cilvēkus, bet tad – atpakaļ. Ir ļoti labi atkal ieraudzīt to uzrakstu „Welcome to Ventspils”.
Man ar to māju sajūtu ir kā gliemezim – es savu māju vairāk vai mazāk nēsāju sev līdzi. Man dzīvē sanācis tā, ka mājvietas bija jāmaina ļoti bieži. Kaut kas ir katrā vietā, kas piesaista. Tu vienkārši atrod kādu vietu, kur jūties labi, – tur jau tās mājas arī ir. Savulaik pastrādāju par lopu dzinēju: teļus ar vilcienu nedēļām ilgi vedām uz Tālo Austrumu apgabaliem – iekārtojos lopu vagonā un arī tur jutos ļoti mājīgi.
Ir tāda vieta Tūjas jūrmalā – kad tuvojies tai vietai, tu vienkārši zini, ka tā ir tava vieta, kur tu pazīsti visus akmeņus. Tāda mana vieta ir arī Staldzenes stāvkrasts. Uz turieni var braukt katru nedēļu, un vienmēr kaut kas būs mainījies – vienu nedēļu jūra izskalojusi daudz, daudz oļu, bet pēc nedēļas ir tīras smiltis.
Mājas noteikti ir Ventspils Rakstnieku māja, Rakstnieku mājas pagalms – kad ieej pa mazajiem vārtiņiem, kas vienmēr ir maķenīt iebrieduši, pārņem tik izteikta, silta māju sajūta. Bet, kad pēc diviem gadiem atgriezos Šveices Rakstnieku mājā, nākot pēdējo kilometru no autobusa ar kājām un ieraugot to māju, arī šķita – es atgriežos sev tuvā vietā. Klaidoņi – tā laikam tādus cilvēkus kā es sauc, ja?
Pēc visām dzīves vētrām tagad nav tāda mierīgāka sajūta?
Šķiet, tagad ir tā, kā vajag. Visi tie tumšie un dīvainie dzīves periodi bijuši gana gari. Ir jābūt diezgan dumjam cilvēkam – tādam kā man, kam ātrāk dzīvē kaut kas nepielec, kamēr nav samaksāta diezgan pamatīga maksa. Bet tas ieguvums laikam ir iekšējā brīvība. Kad atkaro savu iekšējo brīvību, īstenībā dabū atpakaļ pats savu dzīvi. Tā ir ļoti laba sajūta, un tu zini, ko tā maksā un cik viegli to ir izlaist no nagiem. Tāpēc ir tāda iekšēja vēlēšanās neparko, nu neparko vairs savu brīvību nezaudēt. Cilvēks, tāds kā es, nekad nevar teikt: ak, tagad viss ir kārtībā un uz visiem laikiem. Nevajag likteni izaicināt. Viņam nepatīk, ka cilvēks lielās un ir par sevi drošs un pārliecināts. Es arī neesmu. Bet tā sajūta, kad dabū atpakaļ ko ļoti svarīgu un pazaudētu, ir ļoti laba.
Neviens no mums jau nav absolūti brīvs un neatkarīgs. Katram no rīta zvana modinātājs, un arī savus lēmumus un izvēles nevaram izdarīt tikai pēc savām iekšējām sajūtām. Bet tas, ka šīs izvēles var izdarīt brīvprātīgi, ir liela vērtība, ko reizēm grūti saprast un novērtēt. Tas ir daudz. Tāpēc man tagad ir sajūta, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Darbs ir, nu... Vienīgais, pensijas vecumu atkal palielinājuši!
Es gan ceru nodzīvot ne tikai līdz pensijas vecumam, bet vēl dažus gadus ilgāk. Man savākts tik daudz grāmatu, kuras pašlaik nav laika izlasīt. Tās lieku kaudzītē tieši ar domu, ka tad, kad aiziešu pensijā, man būs daudz laika lasīt.
Ir grāmatas, ko var izlasīt un atdot, bet ir tādas, kurām vienkārši jābūt mājās, jābūt tev klāt. Arī mājās labu grāmatu klātbūtne dzīvi padara daudz stabilāku un labāku. Vienkārši tas, ka tās tur ir. Uz muguriņas uzrakstīts: Markess... Selindžers...
Ja visu vakaru jāsēž tikai pie televizora, tas ir drausmīgi garlaicīgi. Nuja, var jau vēl adīt – tad ir citādi. Visu laiku mājās ir, ko darīt – uzrakstīt kādu e-pastu, parunāt pa telefonu, iziet pagalmā pakaļ kaķim – un, skaties, laiks, kurā tu varēji kaut ko uzrakstīt vai iztulkot, jau sarucis līdz stundai pusotrai.
...Privātajai dzīvei gan vairs nav ne laika, ne telpas. Nu, veidot kaut kādas attiecības... Tās jau nevar tā pavirši darināt. Aizskriet uz randiņu – tas laikam vairs nav interesanti. Protams, neko jau nevar zināt, jo... Jā, man patīk, kā es tagad dzīvoju, bet nesaku, ka tas ir nemainīgs modelis. Tā būtu ārprātīga iedomība – tā paziņot. Tad dzīvei labpatiks par mani pasmieties jau rīt pat.
Meita jau divus gadus strādā Anglijā, viņai ir diezgan labs darbs. Viņa gan neplāno, ka tur paliks. Dēls mācās un strādā Rīgā. Kad meita atbrauc ciemos, satiekamies Limbažos pie mammas. Dēls pie manis šad tad atbrauc.
Jā! Bet ar meitu bija mazliet ledainas attiecības kādu brīdi. Un to var saprast. Bet reiz, kad abas bijām Limbažos pie manas mammas, sarunā kopā par kaut ko sākām smieties, par kaut ko nenozīmīgu. Un tad ledus salūza. Tagad mums attiecības ir tādas, it kā mēs manai mammai būtu trīs, un es vienkārši esmu vecākā no tiem bērniem.
Dēls ar savu draudzeni rudenī bija atbraucis ciemos, un mēs trīs dienas dzīvojam Pāvilostā, būdiņā pie jūras – oktobrī, no rīta iznākot ārā, vēl bija salna. Bet bija kaut kā ļoti mājīgi, vakaros kurinājām ugunskuru, cepām desas, pa dienu gājām gar jūru...
Atceries cietuma laiku vai mēģini nogriezt no dzīves?
Atmiņā jau nāk viss, kas ar mums noticis, gribam vai negribam. Ja cilvēks visu laiku savas pagātnes negatīvos momentus stiepj līdzi kā akmeni – vai tas palīdz? Kas ir bijis, tas bijis, jāliek nost un jādara kaut kas cits. Kamēr staipīsies ar vecajiem smagumiem, tu neko citu nevarēsi paņemt rokās. Būsi sasējis sev rokas un kājas un kausies ar savu vainas apziņu nemitīgi – un liegsi sev darīt to, ko varētu darīt.
Cietumā man bija sajūta, ka sliktākais ir bijis pirms tam. Ka šī ir iespēja atgriezties dzīvē – un es to ļoti gribēju.
Bet tev bija arī visas iespējas sevi žēlot. Zaudēt vīru un bērnu tēvu , pēc tam no jauna iemīlēties citā vīrietī un tad traģiski zaudēt arī šo cilvēku – nu vienai sievietei tas var būt arī par daudz.
Laiku pēc Valērija nāves tiešām atceros visai miglaini – tad sākās tāda „čeŗņa”... Tam vienkārši bija kaut kā jābeidzas. Un labi, ka tas beidzās tā, kā beidzās.
Taču es negribētu teikt, ka viss notika tikai tāpēc, ka man dzīvē tā nepaveicās. Kad mani apcietināja, zināju, ka tas ir pelnīti – nu nevar tā ar savu dzīvi cūkoties, kā to darīju pirms tam. Pirms cietuma bija viens brīdis, kad pēkšņi pārstāj sev melot un saproti, ka esi tādā p...akaļā...
Un otrs – tu saproti, ka saviem spēkiem ārā vairs netiksi. Ka kaut kam jānotiek. Kad cilvēks ielīp mēslos, vajag kādu, kas no Augšas izrauj viņu ārā. Jo pats viņš to nevar izdarīt. Kad notika arests, sapratu, ka tā ir mana iespēja. Lai cik tas būtu smagi un grūti. Kad izrauj sastrutojušo zobu, arī kādu laiku pēc tam vēl sāp.
Protams, daudz grūtāk nekā man bija maniem tuviniekiem.
Esi sev jautājusi, kāpēc tā vispār notika? Kāpēc, piemēram, nepietika ar vīnu? Par to jau cietumā nenokļūst.
Tāpēc, ka bija interesanti. Cilvēkam ir kaut kādi kompleksi, viņš no daudz kā baidās, viņš neuzticas sev – un tad pēkšņi nonāc stāvoklī, kad vairs negribas atskatīties pār plecu. Tu jūties citāds, tu jūties drošs, mierīgs... Tagad apzinos, ka šādu stāvokli cilvēks var panākt pats, ja saprot, kas viņam vajadzīgs. Absolūti neviena viela neienes cilvēkā kaut ko no ārpuses, neiedod to, kas viņš nav. Dažādas vielas var noderēt tikai kā pieredze – ka tas ir iespējams: justies brīvi, justies droši. Bet, lai tu tā justos, jādara pašam. Bet dažiem tā prāta nav, un viņi aiziet vienkāršāko ceļu. Līdz vienu brīdi – klakš! Un tu esi lamatās.
Neviena lieta nekad nenāk un nestādās priekšā: „Labdien, es esmu Ļaunums, un es sabojāšu tavu dzīvi. Nāc šurp!” Protams, tad tu pats laidīsies lapās. Bet Ļaunums ir slīpēts. Viņš pozicionējas pilnīgi citādi. Bija mans bijušais vīrs un viņa draugi, kas visi bija talantīgi, radoši cilvēki, un tas viss bija kopā – mūzika, sarunas... Ir ļoti grūti pamanīt brīdi, kad vīns vai kāda cita viela no blakus esošas lietas, no procesa sastāvdaļas izlien ārā par primāro lietu tavā dzīvē. Un tu pēkšņi nokļūsti stāvoklī, kad parunāt vai kaut ko darīt nevari, ja neesi iedzēris vai ielietojis. To brīdi ir ļoti grūti noķert. Praktiski neiespējami. Un tad vēl ir periods, kad cilvēks ļoti rūpīgi melo pats sev. Un, protams, citiem. Kādu laiku tas pat izdodas, un tas visu ceļu padara vēl garāku un mokošāku un to kritienu – vēl dziļāku.
Visvairāk tas viss man ir atņēmis laiku. Laiku cietumā jau var skaitīt pie pozitīvās bilances. Bet pirms tam tā pa melno pagāja četri pieci gadi – ar diezgan strauju lejupšļūkšanu. Tos gadus man ir žēl. Un žēl par sāpēm, ko šis laiks sagādāja maniem tuviniekiem.
Taču sapņos man cietums nerādās, jau teicu, mēģinu tos krāmus līdzi nestiept katru mīļu brīdi. Es uz to gan toreiz, gan tagad mēģinu skatīties kā uz jaunu pieredzi. Man veicas ar to, laiku pa laikam manā dzīvē ienāk kaut kas pilnīgi jauns. Arī cietumā ir tā, ka tu esi nonācis citā pasaulē, tev ir kaut kā jānoturas, nezaudējot pašcieņu, jāmācās izdzīvot vidē, kur lielais vairums jūtas kā zivis ūdenī. Tagad atkal esmu jaunā darbavietā, apgūstu dažādas specifiskas datorprogrammas, mācos no pieredzējušiem kolēģiem – tā atkal ir jauna pieredze.
Visu laiku sanāk, ka esmu tādā mācekļa statusā. Tā jūtos arī, kad priekšā ir jauns tulkojums vai jauns rakstāms teksts. Es visu laiku kaut ko mācos.
Drosme un paļāvība. Ja uzdrošinies kaut ko gribēt pa īstam, to arī saņem. Es esmu teikusi: „Gribu dzīvot Ventspilī. Gribu tulkot šo grāmatu.” Un tagad man tas ir. Tiekoties ar jauniešiem, viņiem saku: „Nebaidieties gribēt.”
Taču ir svarīgi saprast arī to, ka tas, kas tev iedots, nav tavs nopelns. Tāpēc tu būsi beidzamais sivēns, ja neliksi lietā spējas, kas tev dotas, un neizmantosi iespējas, ko tev dzīve piespēlē.
Ieva Raiskuma, žurnāls „Stella” / Foto: Aigars Hibneris
