Šarmantā akordeoniste Ksenija: „Pie visa vainīga mana vecmāmiņa”
„Viss manā dzīvē griežas tikai ap akordeonu,” smaida Ksenija Sidorova. Raugoties uz šarmanto akordeonisti Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā, šķiet, mums visiem kļuva skaidrs, kāpēc mūzikas kritiķi visi pasaulē saka – viņas rokās šis lielais un smagais instruments top tik viegls un kustīgs kā dejotājs.
Mana pirmā skolotāja bija mana vecmāmiņa
Tolaik viņa vēl dzīvoja Krievijā, pie Urālu kalniem, un bērnībā es dažus mēnešus pavadīju tur. Vecmāmiņa pati spēlēja bajānu, un es pat nezinu, kur viņa pēkšņi izrāva akordeonu. Tādu ļoti vecu, kam daži taustiņi un podziņas pat neskanēja. Man bija tikai pieci gadi, kad viņa man mācīja spēlēt tautasdziesmas. Tolaik pat iedomāties nevarēju, ko patiesībā spēj akordeons un cik sarežģīts instruments nokļuvis manās rokās (smejas).
Kad sāku iet skolā, bija jāizvēlas, kādu pulciņā gribu apmeklēt
Tieši vecmāmiņa bija tā, kas uzstāja, lai eju uz mūzikas skolu. Mamma sākumā negribēja, ka mācos spēlēt akordeonu. Viņai šķita, ka meitenēm vajag ko vieglāku – flautu vai vijoli. Tomēr, kad man bija gandrīz astoņi gadi, mamma mani aizveda uz Rīgas 1. mūzikas skolu, kas joprojām atrodas Bruņinieku ielā, lai mācos spēlēt klavieres un akordeonu. Un notika tā, ka tur pavadīju nākamos sev muzikāli vissvarīgākos 10 gadus! Visspilgtākās atmiņas man joprojām saistās ar mazo klasīti, kur gatavojāmies pirmajiem koncertiem un konkursiem. Ar savu pirmo mūzikas skolotāju vēl tagad uzturu kontaktus. Kad esmu Rīgā, vienmēr piezvanu un cenšos viņu satikt.
Ar Valēriju Gergijevu satikāmies 2009. gadā
Toreiz kopā ar Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas akordeona nodaļu, Marijinskas Teātra orķestri un Birmingemas Simfonisko orķestri atskaņojām Prokofjeva kantāti. Tās trīs mēģinājumu un koncertu dienas man bija tādas – no bailēm līdz sajūsmai. Šī sadarbība vēl ilgi mani iedvesmoja. Mūžam neticētu, ka man būs iespēja šo cilvēku satikt jau 21 gada vecumā.
17 gadu vecumā sāku mācīties Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijā
Biju laimīga un nobijusies vienlaikus. Laimīga, jo biju uzņemta, bet nobijusies tāpēc, ka šķita – Londonā apmaldīšos. Manas angļu valodas zināšanas nav tik labas... Nespēju iedomāties, ka četri bakalaura gadi tik ātri paskries. Izlaidumā jutos tik saviļņota, šķita – piepildījies viss, ko vēlējos. Tomēr jau pēc ceremonijas, kur man bija jāspēlē dažiem simtiem cilvēku, starp kuriem bija arī pazīstami mūziķi, sāku plānot nākamos divus gadus maģistrantūrā (to Ksenija ar izcilību absolvēja pērn septembrī). Mans profesors Ovens Marejs (Owen Murray) kļuva man tikpat tuvs kā tēvs. Pat nespēju iedomāties, ko bez viņa darītu brīdī, kad man Londonā nozaga akordeonu.
Beidzot maģistrantūras studijas, bija sajūta – tik daudz jau padarīts
Radās doma ierakstīt savu debijas disku Classical Accordion (Champs Hill label). Atceros, kā pēc divām pārdomu pilnām dienām tomēr nolēmu tajā iekļaut Berio's Sekvenci akordeonam. Tas ir šausmīgi grūts skaņdarbs, tāpēc bildē izskatās, it kā man priekšā būtu noliktas nevis notis, bet palags (smejas). Lai gan bija fizisks un emocionāls nogurums, viss sanāca! Par disku saņēmu labas atsauksmes gan Eiropā, gan Amerikā.
Šī fotogrāfija vienmēr silda manu sirdi
Tā tapa pēc mana debijas koncerta Londonas Wigmore Hall, kas notika manā 21. dzimšanas dienā. Bija tik jauki ap sirdi, ka mani vistuvākie cilvēki varēja būt ar mani kopā! Vecāki ir mana visstingrākā publika, bet arī visgodīgākie un labākie draugi.
Mans debijas koncerts pērn vasarā Lucernas festivālā Šveicē
Tas bija kas īpašs – zāle bija pārpildīta un publika – tik pateicīga. Jutos kā mājās! Šis ir viens no spožākajiem mirkļiem manā mūzikas karjerā.
Mana pirmā lielā meistarklase Slovēnijā
Nekad nebiju domājusi, ka man patiks mācīt citus, bet kā vēl patīk! Pat nobrīnījos, ka atklāju arī pati sev tik daudz jauna par instrumentu un mūzikas interpretāciju. Godīgi sakot, visur, kur braucu, stāstu par akordeona attīstības vēsturi un kā ar to spēlēt klasisko mūziku. Vienmēr sanāk, ka pasniedzu tādu kā mazu mācību stundu (smejas).
Pat nedomāju slēpt, cik lieliska ir sajūta, uzvarot konkursā un saņemot apbalvojumus par darbu
Šī bilde ir no ceremonijas, kurā tiku apbalvota ar divām sudraba medaļām. Viena – Prince of Wales Music prize un otra – Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas Sudraba medaļa.
Tagad ar smaidu atceros brīžus, kad domāju – labāk spēlēšu klavieres, nevis akordeonu. Retais nojauš, uz ko šis instruments spējīgs un cik plašu repertuāru ar to var spēlēt. Tas nav ballīšu instruments! Gaidu mirkli, kad varēšu spēlēt arī Latvijas komponistu skaņdarbus, pagaidām man tos raksta norvēģi un francūži (smejas). Man tiešām patīk spēlēt akordeonu! Cenšos katru reizi to darīt tā, lai publika saprot, par ko ir skaņdarbs – tas man ir pats svarīgākais! Kopš Londonā īrēju pati savu dzīvokli, varu spēlēt nemitīgi. Akordeons gan ir diezgan skaļš instruments, bet pagaidām kaimiņi vēl mani no rītiem sveicina. Nezinu, kur būšu pēc gada vai diviem. Pagaidām zinu vien to, ka vasarā sniegšu koncertu Rīgā un spēlēšu kopā ar čellisti Gunu Āboltiņu.
Bildes no maniem kamermūzikas koncertiem
Viena – ar ģitāristu Milošu Karadagliču (Milosh Karadaglich), otra – ar manu draugu, pianistu Stefanu Ciricu (Chirich). Ar šīm divām personībām man ir visregulārākā sadarbība – kopā piedāvājam interesantu mūziku, pārsteidzošas instrumentu kombinācijas un sniedzam neaizmirstamus koncertus.
