Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Arī TEV ir talants! Kā to atrast un dzīvot laimīgi

Sievietēm
2012. gada 12. aprīlī 16:37 2012. gada 12. aprīlī 16:37
 
Kad piemeklē lielais jautājums – vai dzīvē darām to, kas mums patīk, īsti vietā atminēties par kādu no saviem talantiem, kas, iespējams, tā arī palicis, dziļi aizsnaudies.

Radošums var izpausties pilnīgi visās jomās. Ja vien mums ir drosme to raisīt. Jā, radošums prasa drosmi – tas prasa apskatīties uz lietām no cita skatpunkta un piedāvāt šo citādo, neierasto skatpunktu citu vērtējumam.

­Kāpēc svarīgi to apzināties un, pats galvenais, – kā to izdarīt, jautājam Inesei Upeniecei, psihoterapeitei, dejas un personības kultūras centra I-dejas māja dibinātājai un saimniecei.

­

Inese Upeniece.

Ko vispār var uzskatīt par talantu?  

Mēs piedzimstam ar milzīgu potenciālu. Taču, lai bērns iekļautos sabiedrībā, viņš ir jāaudzina. Mūsu audzināšana iedod robežas – gan tās, kas palīdz dzīvot un sadzīvot ar citiem, gan tās, kas mums tos spārnus apgriež. Tādējādi potenciāls sašaurinās, jo par dažām aktivitātēm un mēģinājumiem esam saņēmuši vārdus – „tev nesanāk”, „to nedrīkst”, „tur neej”, „to nedari”, savukārt par citām mums ir izteikti iedrošinājumi un apsveikumi. Tādā ve­idā ģimene un apkārtējā sabiedrība jau mazotnē dod ievirzi, kurā jomā cilvēks ir talantīgs un ko viņš varētu attīstīt tālāk.

Ja runā par audzināšanas nozīmi, kādam tā ir bijusi pamatīgāka un rāmis – ciešāks, kādam – brīvāka un vairāk ar mīlestību piepildīta. Tiem otrajiem dzīvē parasti klājas vieglāk. Kādēļ mīlestība ir tik būtiska? Mazs bērns enerģiju uzņem no vecākiem. Un to viņš uzņem caur uzmanību un mīlestību. Ja tā visa ir maz, bērns vairāk domā par izdzīvošanu un veidiem, kā citādi „savas baterijas uzlādēt”. Taču, cīnoties par pamatvajadzību apmierināšanu, viņš nevar pacelt acis un paskatīties plašāk. Liela nozīme ir tam, vai vecāki bērnam ļauj izzināt pasauli un izmēģināt dažādas jomas, lai viņš zinātu, kas pašam patīk un tiešām neinteresē. Vecāki, protams, redz, kas bērnam padodas labāk, kas – ne tik labi, bet būtu ideāli, ja viņš pats varētu noteikt, vai savas spējas būs gatavs attīstīt par talantu. Ir dzirdēts par zvaigznēm, kas pateicas vecākiem, ka viņi bērnībā spieduši attīstīt talantus, bet ir tūkstošiem, tūkstošiem pieaugušo, kuri par to nepasakās, jo tika spiesti darīt to, ko negribēja.

Kāpēc ir svarīgi savus talantus apzināties un likt lietā? Ko tas mums dod?

Šo dzīvi dzīvojam bez atkārtojuma, šis nav ģenerālmēģinājums, kam sekos „īstā” dzīve. Tā notiek tagad, ik mirkli, arī lasot šo rakstu. Katru mirkli dzīvojam šo dzīvi, arvien tuvojoties vecumam un beigu beigās... nāvei. Vai, būdamas vecmāmiņas, varēsim ar gandarījumu teikt, ka dzīvi nodzīvojām pilnvērtīgi? Cik lielu daļu no 24 stundām diennaktī vai 30 dienām mēnesī jūtamies laimīgas, piepildītas, dzīves prieka piepildītas?

Zinu daudzus, kas pacieš darba laiku un „sāk dzīvot” pēc pulksten 18 – pievēršas hobijiem, tiekas ar cilvēkiem un jūtas patiesi paši. Tas ir kritērijs, kas var norādīt, ka netiek iets īstais ceļš. Cilvēki, kas ir apzinājušies savu dzīves kaislību, liek to lietā, lai pelnītu sev iztiku. Viņi dara to, kas patīk, un arī nauda rodas tieši tik, cik tās vajag. Šie cilvēki izmanto savu potenciālu pilnībā, tas viņiem dod gandarījumu un prieku dzīvot, un arī enerģijas gāzt nākamos kalnus un izaicināt izaicinājumus viņiem ir pietiekami. Šos cilvēkus vada prieks, ne bailes vai pienākuma izjūta. Vai nav vērts tā dzīvot?

Vai talants ir tas pats, kas savu stipro pušu apzināšanās?

Stiprās puses ir talanta sastāvdaļa. Bet vienas pašas stiprās puses ir kā pagales bez uguns. Ja stiprajai pusei komplektā nāk sirds un kaisle jeb entuziasms, tad darbs iet no rokas. Par šādiem cilvēkiem saka: „Viņiem ir talants tajā, ko dara!” Daudzi cilvēki uzzina savas stiprās puses un nospriež, ka izmantos tās, pelnot naudu. Tā arī var, ja kaislība uz to, ko darām, piešķir dubultu spēku un dubultu prieku.

Ja cilvēks nejūt sevī nevienu pašu talantu, kā to apjaust?

Pirmais, ar ko varētu sākt, – pieļaut domu, ka ir talants, un pilnīgi noteikti – vairāk kā viens! Lielākā daļa problēmu rodas tādēļ, ka tās uztveram kā problēmas. Ja skatāmies uz sevi kā uz cilvēku bez neviena talanta, ar šo domu vien noniecinām savu potenciālu. Atsakoties no šāda apgalvojuma, dodam sev iespēju piekļūt savam potenciālam.

Nākamais solis – ir jāatvēl mirklis, lai atcerētos tos brīžus savā dzīvē, kad esam jutušies īpaši priecīgi, patiesi laimīgi. Tās var būt gan bērnības atmiņas, gan tas, ko darījām vakar, – dažādas lietas no dažādiem laikiem. Strukturējot atmiņas, var atrast vienojošo. Šādi iespējams atcerēties talantus, kas tikuši nostumti dziļā, tumšā stūrī un nav izmantoti.

Kad atrasts tas, kas patīk, bet sirds joprojām jūtas nemierīga, ir jāpamēģina. Nepamēģināsi – nezināsi! Un vienkārši vajag darīt, nevis domāt, kā būs. Aiziet un izmēģināt kādas dejas, kursus, lekcijas... Ja būs trāpīts, izdosies satikt līdzīgi domājošus cilvēkus, uzradīsies jauni draugi, un, ļoti iespējams, dzīve pamazām sāks ieiet savā patiesajā gultnē.

Vai talantu atklāšanā var palīdzēt arī bērnībā izsapņotās profesijas?

Ir interesanti atcerēties pat vistrakākās idejas, par ko bērnībā gribēts kļūt. Piemēram, ja patīk ņemties ar krāsām, tad atkarībā no tā, kādas ir pārējās vērtības, kas padara laimīgu, cilvēks var kļūt par gleznotāju, interjera dizaineri vai vienkāršu krāsotāju. Un kāpēc gan ne? Piemēram, ja klāt nāk vēlme darboties savām rokām, varbūt pat paticis ķēpāties, nosmērēties, ir vērts izvēlēties darbu, kur to realizēt. No sirds aicinu uzdrošināties izkāpt no sabiedrības spriedumiem par to, kāds ir vērtīgs darbs, kāds – mazāk vērtīgs. Sākt ar sevi, savām interesēm. Atbildēt uz jautājumu – kas man, nevis sabiedrībai rada prieku, laimi un baudu dzīvot? Tieši tas, ka atskaites punkts ir katrā pašā, var norādīt uz katra patieso ceļu, kas sniegs īstu dzīves prieku.

Piemēram, trīs no manis pašas bērnības ideālajām profesijām bija arheoloģe, kosmonaute un izmeklētāja. Vēl man patīk tīrīt un kārtot. Saliekot kopā, šīs vērtības atspoguļojas manā psihoterapeites profesijā. Es „rokos” cilvēku pagātnē, dodos nezināmajā kopā ar savu klientu (nekad nevar zināt, ar kādu problēmu cilvēks atnāk), izvaicājot cilvēkus, dodu iespēju viņiem atrast risinājumus, un tādējādi, atvadoties no cilvēka pēc sesijas, man sagādā prieku redzēt, ka cilvēks aiziet tāds kā tīrāks, sakārtotāks. No bērnības nereālajām profesiju vīzijām izveidojas pavisam reāla profesija – psihoterapija, kurā ietilpst intereses, kas mani aizrauj.

Ko dod un ko prasa dzīvē vadīties pēc saviem talantiem?

Apzinātību, drosmi, godīgumu un harmoniju. Ja cilvēks ir laimīgs un dzīvo saskaņā ar sevi, visdrīzāk arī apkārtējie būs saskaņā ar viņu un arī cilvēks pats jutīsies saskaņā ar citiem. Tā ir harmonija, kuru tik daudzi meklē. Pārmaiņas ir cieši saistītas ar izvēli. Bet izvēlei jābūt apzinātai. Jo visdažādākās izvēles iespējas mums tiek dotas katru mirkli. Tas, kur katrs ir tagad, ir pagātnes izvēļu sekas, savukārt šībrīža izvēles veido pamatu nākotnei – tam, kur būsim pēc pusstundas, pēc trim gadiem un pēc pusmūža. Mēs paši esam savas laimes kalēji. Kāda paklausīja tētim, kad viņš ieteica nemēģināt kļūt par dejotāju, un tāpēc tagad raud, žēlojas un jūtas nelaimīga? Tā bija viņas izvēle – paklausīt. Kāda paklausīja mammai un aizgāja studēt to, kas patiesībā interesē mammu, – viņai pašai jāuzņemas atbildība par savu rīcību, kas veido tālāko likteni. VIENMĒR katrs pats izvēlas, ko darīt, kā darīt un kad darīt.

Iespējams, vecāku sapņi sakrīt ar bērnu sapņiem, bet, iespējams, pēc laika, pieaugušā vecumā, bērni saprot, ka vēlas iet citu ceļu. Pārmaiņas prasa drosmi. Un tās prasa būt godīgam pret sevi. Jo ļoti veiksmīgi melojam citiem un tikpat veikmīgi – arī pašas sev, piemēram, mierinot: „Būs jau labi, viss kārtībā”. Šādi tikai atliekam lēmuma pieņemšanu, rīcību. Jo ir bail. Pārmaiņas izved no komforta zonas. Bet apzinātas pārmaiņas prasa arī godīgu atbildi – vai tas, ko daru, man der? Vai tas saskan ar manām vērtībām? Godīgums pret sevi ir viens no pamatakmeņiem apzinātā savas dzīves veidošanā.

Kāpēc mums ik pa brīdim rodas jautājums – vai tas, ko darām, ir tas, kas mums vajadzīgs? Varbūt nemaz neesmu savā darbā tik talantīga un man būtu jāmeklē cita iespēja? Kā zināt, kad bažas pamatotas un kad tas ir „mirkļa vājums”?

Apnikuma un šaubu brīži var uznākt arī absolūti piepildītā dzīvē, kad viss rit skaisti un cilvēks dara to, kas viņam patīk. Šie apnikuma brīži ir kā ēna, pēc kuras vieglāk ieraudzīt sauli. Bet, ja rēķinām, cik lielu daļu no 24 stundām diennaktī vai 30 dienām mēnesī jūtamies laimīgi un piepildīti, un ja šī daļa ir niecīga, to diezgan droši varētu uzskatīt par zīmi, ka dzīvē ir vērts kaut ko mainīt.

Šādi jautājumi uzrodas ap 40 gadu vecumu, jo pamatīgs dzīves gabals nodzīvots, cilvēks apjauš, ka laiks iet uz priekšu, jaunāks nekad nekļūs, un dzīvi atkārtot nebūs iespējams. Tad rodas jautājumi – vai gribu dzīvot tā, kā dzīvoju? Vai dzīvoju sev? Kā man vispār dzīvot? Kas mani vispār interesē tagad? Kā vēlos dzīvot atlikušo savas dzīves pusi?

40 gadu posms savā būtībā ir vērtību izvērtēšanas laiks, jo daļai cilvēku bērni ir izauguši un rodas jautājums, ko darīt tālāk, kad atkal esi brīvs? Bet negribu visu pielīdzināt tikai šim vienam vecumam. Šādi dzīves pavērsieni ar skaistiem jēgas jautājumiem var uzrasties dažādos vecumos.

Kā talanti izpaužas „nemākslas” vidē?

Kāds reiz teicis: „Radošums izpaužas problēmu risināšanā”, kam pilnībā piekrītu. Radoši cilvēki – tie nav tikai gleznotāji ar otām rokās. Radošs spēj būt jebkurš cilvēks – kam tiek dota brīvība, kas nav apspiests zem pārāk lielas paklausības vai bailēm.

Kādreiz man šķita, ka mans tētis ir absolūti tehnisks cilvēks, bet, kad sapratu, ka viņš savā laikā radīja mūzikas aparatūru no shēmas līdz kastei, kas skan, sapratu – viņš ir absolūti radošs, jo no nulles radījis veselu mūzikas sistēmu! Radošums var izpausties pilnīgi visās jomās. Ja vien mums ir drosme to raisīt. Jā, radošums prasa drosmi – tas prasa apskatīties uz lietām no cita skatpunkta un piedāvāt šo citādo, neierasto skatpunktu citu vērtējumam. Tas ir risks. Risks kļūt par apsmieklu, risks izgāzties vai būt nesaprastam. Drosme riskēt ir gandarījuma priekšnoteikums. Ja uzdrošināmies sekot savām interesēm, tā ir drosme! Un tā ļauj saglabāt radošumu. Tā ir tā libido enerģija. Cilvēkā dominē vai nu libido, vai tanatosa enerģija – radošā vai ārdošā enerģija. Ja dzīvi vada radošums, prieka un laimes meklējumi, cilvēku vada libido/radošā enerģija. Ja sevi bremzē, lamā, noniecina, tad cilvēku vada dusmas un bailes – tā ir tanatosa enerģija, un tā ved uz iznīcību, beigām. Kad esam šādā stāvoklī, visbiežāk gaidām situācijas beigas. Ikdienā tas var izpausties kā savas darbadienas beigu gaidīšana. Ja šāds skatpunkts uz dzīvi ievelkas, pat varam nonākt līdz situācijai, kad gaidām savas dzīves beigas – kad šīs mocības vai garlaicība beigsies. Starp citu, garlaicība ir viena brīnišķa zīme, kas norāda, ka cilvēks nav kontaktā ar sevi, ar savām vēlmēm un to, ko dara.

Diez vai kāds apzināti meklē darbu, kas viņam nepatīk.

Viss sākas ar jautājumiem par sevi – kas es esmu, kāda esmu vai gribu būt, kā vēlos sevi izpaust un ko vēlos dot pasaulei, jo dzīve sastāv no ņemšanas un došanas. Atbildes atkal skar drosmi un atbildību par savām izvēlēm.

Anda Kalniņa-Stūrīte.
Iesaka izglītības centra K.Port trenere Anda Kalniņa-Stūrīte:

„No savas pieredzes varu teikt, ka bieži pievēršam uzmanību savām vājajām pusēm. Bieži lieliski protam pastāstīt citiem par to, kas mums nepadodas vai nesanāk, taču nereti grūtības rada definēt savas stiprās puses. Ja tās zinām un protam komunicēt citiem, tas savā ziņā ļauj piesaistīt noteiktu apjomu uzdevumu, kas labāk padodas un sniedz gandarījumu. Mēs varam mācīties un sevi pilnveidot no savas veiksmes un izdošanās! Taču parasti to, kas izdodas, neanalizējam, bet lieliski spējam izanalizēt to, kas un kāpēc mums nav sanācis. Mācoties no savām stiprajām pusēm, mēs gūstam enerģiju, prieku un iedvesmu. Tāpēc piedāvāju testu, kas ļaus katram uzzināt savas stiprās puses un padomāt – kurā no jomām, kura saista, tās vislabāk likt lietā.

­

Žaneta Jaunzeme-Grende.
Iesaka kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende:

Jau gadiem praktizēju vienu pavisam vienkāršu testu, ko iesaku arī citiem.

1.      Uzskaiti desmit cilvēkus, kas tev šķiet talantīgi. Atbildi uz jautājumiem: kas tieši katrā no viņiem tev patīk (rakstura īpašības)? Kādiem darbiem šis cilvēks ir iedvesmojis? Jāatbild ir ļoti konkrēti.

2.      Uzraksti desmit dabas parādības, kas tev patīk, un paskaidro – kāpēc.

Atbildēs varēsi ieraudzīt pati sevi. Talantīgie cilvēki atklās rakstura īpašības, kuras tev patīk un šķiet svarīgas. Savukārt dabas parādības liecinās par vērtībām. Piemēram, par sevi zinu, ka māku iedvesmot, – tā ir mana stiprā puse, ko attīstu, pilnveidoju un mācos likt lietā. Pati ik pa laikam veicu šo testu un pārbaudu, vai kaut kas nav mainījies.

Aiva Alksne, žurnāls „Stella” / Foto: Shutterstock, LETA, no privātā arhīva

Citi šobrīd lasa

FOTO, VIDEO: zemnieki pulcējas protesta gājienā pie Ministru kabineta 2
VIDEO: Jēkabpils novadā baļķvedējam izbirst baļķi; tajos ietriecās pretimbraucošais dīzeļdegvielas vedējs 1
Nezināšana, par kuru tagad iesmej visā Latvijā. Kā basketbolists Artūrs Žagars kļuva par hokejistu Žagariņu
Pievienot komentāru