Indietis Semuels: „Latviešu sievietes ir īpašas!”

­

Mēs satikāmies Indijā pilsētiņā Pune, kas atrodas četru stundu brauciena attālumā no Mumbajas. Tas bija vairāk nekā pirms 10 gadiem. Līga tobrīd mācījās internacionālajā skolā. Es spēlēju ģitāru un dziedāju kristiešu rokgrupā. Bija Ziemassvētku laiks, un mēs ar grupu koncertējām. Bija atnākusi arī Līga ar saviem afrikāņu draugiem. Pēc koncerta viņa man pienāca klāt, mēs sarunājāmies. Tad es sajutu kaut ko dīvainu šeit. (Sirsnīgi smejas un rāda uz sirdi.)

Tā sākās jūsu draudzība?

Tolaik dzīvoju Goa, kas atrodas 12 stundu brauciena attālumā no Punes. Mēs kādu laiku rakstījām vēstules, daudz vēstuļu. Tā tik bija romantika! Tagad jau vairs nekā tāda nav, visi elektroniski sarakstās, bet tas nav tas. Pēc gada apprecējāmies. Tāda vienkārši ir mana pārliecība – ja reiz patīkam viens otram, tad precamies, un uz priekšu.

Vienkāršība, sirdsskaidrība, labsirdība, patiesums – viņā nebija nekā no viltības. Ja otrā cilvēkā redzu šādas īpašības, tas man nozīmē daudz. Man patika viņas izpratne par ģimeni, ka vīrietis tajā ir ģimenes galva. Līgai patīk bērni, tagad mums ir četri. Vecākajai meitai Rebekai vasarā būs 9 gadi, dēlam Efreimam – vasarā septiņi, Elišebai ir trīs gadi, bet Hepzibai – pusotrs gadiņš. Līga tagad ir ļoti aizņemta, dubultā aizņemta par mani. Viņai patīk tas, ko viņa dara, un es to ļoti respektēju. Vispār nesaprotu, kā viņa tiek ar mammas darbu galā.

Ko domāji ar to, ka vīrs ir ģimenes galva?

Nepārproti! Tas nebūt nav tā, ka vīrs ir diktators. Tomēr jebkurā komandā vajadzīgs viens vadītājs. Ja mēs ar Līgu par kaut ko runājam, diskutējam, es ieklausos viņas viedoklī, ieteikumos, bet gala lēmumu pieņemu es. Ja izrādās, ka tas nav bijis pareizs, tad saku – lūdzu, piedod man! Ja izrādās, ka lēmums bijis pareizs, sievai pasaku paldies, ka viņa mani atbalstījusi.

Situācija ir interesanta. Kad esmu mājās, mēs sarunājamies angliski; kad manis nav mājās, Līga ar bērniem sarunājas latviski. Mūsu bērni mācās arī krievu valodu. Krievija ir liels kaimiņš, tāpēc bērniem vajag mācīties arī šo valodu. Bērniem esam teikuši, ka pirmā valoda ir latviešu, tad angļu, krievu un tad citas.

Kāpēc izvēlējāties dzīvot Latvijā?

Patiesībā, kad apprecējāmies, bijām domājuši palikt Indijā. Atbraucām ciemos pie Līgas ģimenes. Jā, starp citu, viņas mamma, tētis un brālis ir vienkārši super cilvēki. Tolaik Līga gaidīja pirmo bērniņu, kurš piedzima pirms laika un pēc divām dienām nomira. Tā bija meitenīte. Mēs bijām šokā, īpaši Līga to pārdzīvoja un bija satriekta. Sapratu, nav īstais laiks, lai atgrieztos Indijā. Domāju – jāpagaida, līdz Līga jutīsies labāk. Tā pagāja viens mēnesis, otrs. Nebija arī naudas. Atrast darbu Latvijā bija neiespējami, jo bija taču jāzina vai nu latviešu, vai krievu valoda. Tad Lielupes vidusskolā mani uzaicināja strādāt par pasniedzēju. Tā soli pa solim veidojās attiecības ar vietējiem cilvēkiem, tiku strādāt valodu centrā Berlitz. Līga sāka mācīties Turībā, un mēs palikām šeit.

Mans pirmais un spilgtākais iespaids bija saule. Tas bija jūnijs, kad šeit ierados, nedaudz pēc Jāņiem. Lidostā mūs sagaidīja Līgas mamma, tētis un brālis. Bija pulksten deviņi vakarā, un, izkāpjot no lidmašīnas, man acīs iespīdēja spoža vakara saule. Biju laimīgs un nedaudz šokēts. Indijā saulei ir stabils cikls – pulksten sešos no rīta tā aust, bet vakarā sešos noriet. Bet šeit – deviņos vakarā pie debesīm vēl saule! Nākamais šoks bija, braucot no lidostas uz Jūrmalu, kur dzīvo Līgas vecāki. Izmisīgi skatījos apkārt un jautāju Līgai, kur ir cilvēki? Līga mani mierināja, ka viss kārtībā, šeit dzīvo arī cilvēki. Iedomājies, kā es jutos? Cilvēks, kurš nācis no četru miljonu iedzīvotāju pilsētas. ­

­

Jā, un to sagādāja pirmā maltīte Līgas vecāku mājās. Es taču Indijā biju pieradis ēst ar pirkstiem, bez galda piederumiem. Atceros, toreiz pirmo reizi redzēju biezpiena pankūkas. Blakus šķīvim stāvēja dakšiņa un nazītis. Es taču nezināju, kā īsti ar tiem jārīkojas. Mēs draudzīgi runājāmies, es tikai smaidīju un vēroju, ko ar tiem instrumentiem dara citi. Ā, nazis tātad jātur labajā rokā, dakšiņa – kreisajā. Nevarētu teikt, ka man nesanāca, gluži labi varēju paēst. Tagad man ļoti garšo biezpiena pankūkas. Mamma, Līgas mamma, bet viņu saucu par mammu, ir vienkārši super pavāre.

Bet ar biezpiena pankūkām un galda piederumiem jau viss nebeidzās. Pēc maltītes es tā kārtīgi atraugājos. Visapkārt klusums, paskatos uz savu sievu, bet viņa, gandrīz iebāzusi degunu šķīvī, izliekas, ka mani neredz. Mūsu kultūrā ir ļoti svarīgi, ka pēc maltītes vajag atraugāties, – to namamāte vai namatēvs uztver kā komplimentu, atzinību, ka viesim garšojis viņu ēdiens. Pēc savas atraugas gaidīju, kad man jautās: „Ā, Sem, tev garšoja?” Jautājumu tā arī nesagaidīju.

Jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Latvijā. Vai ir kas tāds, ko tu tomēr nevari pieņemt?

Aukstumu, kas te ir gandrīz sešus mēnešus gadā. Šogad janvārī biju Indijā savējos apciemot. Tur arī šogad bija auksti, tikai plus 30 grādi. Tāpēc man Latvijā ļoti patīk iet saunā. Mani Latvijas draugi mēdz pajokot: „Semuel, braucam uz Indiju!” Un tad mēs „braucam” uz Indiju saunā. (Smejas.) Aukstums ir viena lieta. Otra lieta, pie kuras tā īsti nevaru pierast, ir cilvēku kritiskā attieksme un cinisms. Es ļoti ceru, ka ar mani tā nenotiks, ka to nepārņemšu. Nevarētu teikt, ka man tā ir problēma, bet tas reizēm rada diskomfortu.

Mamma (tētis ir miris), mans jaunākais brālis, kurš ar dzīvo ar sievu Dubaijā, vēl divi brāļi, kuri dzīvo Indijā un vēl mums ir viena māsa. Pavisam esam pieci bērni. Ja saskaita visus brālēnus un māsīcas, kas arī ir mana ģimene, sanāk kādi 200 cilvēki. Jā, diezgan liela ģimene. (Smejas.)

Katru gadu sanāk aizbraukt uz Indiju? Kā tev visvairāk trūkst?

Katru gadu noteikti nesanāk. Tas taču ir ļoti dārgi. Kad izkāpju Bombejas lidostā, tad pirmais, ko gribu nobaudīt, ir kārtīgs ass indiešu Valapau – tā ir tāda kā plāna baltmaize, kur iekšā ir kartupeļi ar visādām garšvielām – čili, sīpoli, mērcītes. Tas ir ļoti vienkārši pagatavojams, un tāds ēdiens izmaksā tikai 10 santīmus.

Šeit viss ir dārgāks! Par to, ko ēdu Latvijā par sešiem septiņiem latiem, Indijā, lielākais, samaksāju vienu latu. Man ļoti garšo jūras veltes. Atceros, pirms desmit gadiem, kad biju Goa, es kilogramu svaigu garneļu nopirku par 25 santīmiem. Savukārt Līgai ļoti garšo granātāboli, tur desmit sulīgus granātābolus varam nopirkt par latu. Iedomājies, kāda cenu atšķirība!

Ā, mēs runājām par vietējiem indiešu restorāniem. Jā, es mēdzu tos apmeklēt. Tikai pirms tam izrunājos ar pavāru un pasaku, kas man vajadzīgs, un viņš to pagatavo. Šeit pieejamā indiešu virtuve tomēr ir tādā latviešu stilā, man asuma par maz.

Viņai patīk ēdiens, saule un atvērtie cilvēki. Tomēr ir lietas, ko viņai ir grūtāk pieņemt. Man nav problēmu, un ir pierasts, ka blakus istabā dzīvo mamma vai māsa, vai brālis. Kad aizbraucu uz Indiju, ciemos sanāk brāļi, brālēni ar ģimenēm. Mājās notiek īstas svinības. Līga saka – viņai vajadzīga privātā zona. Mums, indiešiem, nav tādas privātās zonas.

Mums arī pierasts, ka viens pie otra iet ciemos bez īpaša uzaicinājuma, iepriekš nepabrīdinot. Līga to nevar saprast, kā var nepabrīdināt, pirms ierodas un zvana pie durvīm. Man atkal liekas dikti dīvaini, ka šeit cilvēki vispirms piezvana, pabrīdina un tikai tad nāk. Pie mums, lai arī būtu desmit vakarā, redzu – draugiem deg gaisma, zvanu pie durvīm, eju iekšā un parunājos.

Ļoti skaistas! Ja nopietni, tad man ir sajūta, ka varbūt ne visas, bet liela daļa ir ļoti stipras. Kāpēc? Esmu novērojis, ka daudzi vīri lieto alkoholu. Nesaku gan, ka tā dara visi. Tomēr kaut kas ir jūtams, kas ietekmējis Latvijas sievietes, un pieļauju, ka tā ir tieši vīriešu attieksme pret viņām. Iespējams, maldos, bet tas ir tas, ko redzu. Man šķiet, ja vīrietis pareizi vada ģimeni, sieviete jūtas droša un aizsargāta, viņai ir iespēja būt sievietei. Šeit esmu redzējis, ka sieviete strādā vairākos darbos, tad atnāk mājās un vēl bērni jāaudzina. Esmu pārliecināts, ka iekšēji daudzas sievietes vēlas būt sievišķīgas, bet situācija diktē savus noteikumus, viņas ir spiestas būt stipras, neatkarīgas, kurām par sevi jāpastāv. Tomēr Latvijā esmu redzējis ļoti daudzas sievietes, kurām ir īpašs iekšējs skaistums – vārdos grūti izstāstāms. Esmu bijis vairākās Eiropas valstīs, un varu teikt, ka latviešu sieviete ir īpaša. Eiropā nereti pēc ārējā izskata ir grūti atšķirt, vai tā ir sieviete vai vīrietis. Ļoti žēl, ka ir latvietes, kas vēlas līdzināties eiropietēm vai amerikānietēm. Latviešu sievietes ir īpašas, un tādām viņām arī vajadzētu palikt.

Neesat domājuši, ka ar ģimeni varētu pārcelties dzīvot uz Indiju?

Jā, tāda iespēja ir. Agrāk domāju, ka pats kontrolēju savu dzīvi, bet tagad esmu sapratis, ka tā nav. Es taču nedomāju, ka dzīvošu Latvijā, tomēr esmu šeit. Tas nebija manā kontrolē, laikam jau Dievs mainīja visu. Tagad vairs neko daudz nepl­ānoju; kad jūtu, ka kaut kas jāmaina, esmu gatavs, un to daru.