Gluži kā pasaku grāmata! Mākslinieces Indras Sproģes dzīve

Tagad, kad pieveikts Alfabēts un bērni ar viņu sadraudzējušies, jautāju sev – ar ko vēl es gribētu, lai bērni sadraudzējas? Vai ir vēl kas interesants, kas pirmajā acu uzmetienā tāds nebūt neliekas? Nu, protams, – Reizrēķins! Gleznoju bildi ar sliņķi jaunajai grāmatai par reizrēķinu. Tas ir Trīspirkstu sliņķis, viņš piedalās reizinājumā  2x3 – viņam ir divas slinkas rokas, un katrai rokai trīs pirksti. Reizināšana būs jautra un smieklīga, lai bērniem būtu interesanti spēlēties ar reizinātājiem.

Tas ir mans izaicinājums, – atrast taku, pa kuru bērni paši priecīgi skrietu uzmeklēt Reizrēķinu. Man tā ir lielākā laime – dzīvot pasakā kopā ar pasaku tēliem, izdomāt, kādi viņi būs, kā darbosies. No rītiem paiet kāds brīdis, līdz iešūpojos darbiem, bet, tikko „zirgā tiek augšā”, gribas tik lēkšot un lēkšot! Ilgāk par vieniem naktī gan nevaru strādāt. Nav jau tas ceļš līdz grāmatai nemaz tik viegls – kalni un lejas, kalni un lejas, ieelpa un izelpa, ieelpa un izelpa. Galvenais, saprast, ka ir jāizelpo, lai varētu ieelpot ar pilnu krūti.

Mans dēls Filips ir mākslinieks un iedvesmotājs Joka pēc Alfabētam. Visa viņa nekoncentrēšanās, negribēšana iekalt galvā kaut ko garlaicīgu – grāmata ir šīs problēmas risinājums. Filipam vasarā bija jāiemācās alfabēts. Un man bija ideja, kā viņam palīdzēt to izdarīt. Process bija diezgan darbietilpīgs – meklēju vārdus, liku kopā tabulās. Tad pēkšņi skatos – tikai divas nedēļas palikušas līdz 1. septembrim. Ko nu vairs, vienkārši jāsāk mācīties. Tā fiksi visu uzzīmēju, un man bija liels pārsteigums, ka nemaz nevajadzēja divas nedēļas, lai alfabētu iemācītos. Pietika ar pusstundu. Eh, filmiņas tapšana gan nebija nekāds joks. Nācās uzzīmēt vairāk nekā 12 000 zīmējumu, tad vēl visus tos sadabūt kopā.

Pirmais septembris man ir īpaša diena. Nevienā citā dienā nav iespējams atkārtot 1. septembra noskaņu. Joprojām tajā priecājos par svētku sajūtu ielās – baltas blūzes un ziedi visapkārt.

Te mēs esam galerijā „Bastejs” ar ģimeni – puikas: Filips, Fricis un Jancis, vīrs Jānis. Vīrs ir mans lielākais atbalsts, viņš saprot, apbrīno, un viņam patīk viss, kas rodas manā darbistabā. Tāpēc no viņa kritiku negaidu. Dēli ir kritiskāki. Vienmēr vaicāju savam dēlam Jānim, lai pasaka, ko domā, kad darbs vēl procesā. Viņš atļaujas būt kritisks, bet ir ļoti objektīvs, un es viņam uzticos. Jānim ir ļoti smalka uztvere. Kad Filipam nesen lūdzu, lai viņš atrod nepilnības Reizrēķina tekstos, viņš brīnījās: „Kā, un tu neapvainosies? Un es drīkstu teikt visu, ko domāju?” Nu, un viņš arī pateica, un es nopietni ņēmu vērā.

Mums Garciemā palielinājās zemes gabals, jo nopirkām kaimiņu vasarnīcu. Uzbūvējām par visiem sētu. Toreiz mums bija nopietna darba dalīšana. Tā nu ir – lai mehānisms darbotos, katram roka jāpieliek. Nokrāsot bija visvieglāk, tur mēs ar Frici divatā tikām galā. Tikvien bija jābaidās, kā no nosmērēšanās. Tāpēc uzvilkām mugurā novalkātos ķirurga kreklus.

Kleita ir skaistākais apģērba gabals, kāds tik var būt! Man laikam ir tikai kleitas. Kleitās ir ērti iet visur. Braukt pa upi ar laivu, iet pārgājienā, skriet pa ielu, un – ja nu pēkšņi jāiet uz balli – tad pa taisno! Ar draudzeni Baibu Cihovsku reiz iegājām veikalā, un pēkšņi mums apkārt bija tik krāsainas drēbes ar rozēm – zilas, rozā, zaļas, oranžas. Tik skaistas kleitas, un visas! Nevarējām izvēlēties, kura skaistākā, nopirkām visas. Es tiku pie zaļas kleitas, zila sarafāna, rozā blūzes, un oranžas jakas. Viss tik krāšņi, ka Baiba saka – jānobildē. Agnese Kaupere uzkrāsoja man acis un lūpas  – viņai tik labi tas sanāk, gluži kā gleznot uz sejas. Apbrīnoju, kā var dzīvam audeklam tā pielāgoties un gleznot.

Šī bija jauka vasaras diena, ko es pavadīju kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem. Braucām pēc Māras Ķimeles uz Juglu, piestājām Piepē pēc šašlikiem un tad lēcām no laivas peldēties. Atceros, kā Kaspars Znotiņš noskaitīja dzejoli par marmelādi. Es klausījos, skatījos un brīnījos. Kā vienā dzejolī un vienā balsī var būt iekšā tik daudz? Tiesa, es to redzēju ļoti tuvu – tik tuvu, ka no skatītāju zāles teātrī tos smalkumus nevarētu sadzirdēt un sajust.

Baibas Cihovskas tērpu kolekcijas Māksliniece uz motocikla Mākslas akadēmijas tērpu skatē kopā ar mākslinieci Ilizani Grīnbergu un pūķu pavēlnieku Zigi Penkuli. Ierasts, ka modes skatēs tērpus demonstrē profesionāli un nopietni modeļi. Baibai šķita, ka viņas draugiem mugurā rozes un krāsas izskatīsies personīgāk. Tā nu mēs izdomājām, kā vajadzētu pārvietoties pa mēli, un sanāca jautrs pasākums. Ar motocikliskām dvesmām. Pēc tam motocikli sabrauca Mākslas akadēmijas pagalmā un uz sarkano ķieģeļu fona izskatījās krāsaini. Jā, motocikli – ātrums, vējš, smaržas – tas ir brīnišķīgi! Esmu iemācījusies braukt ar motociklu, tomēr esmu pārāk bailīga, lai to darītu ikdienā.

Ar Aiju Ozoliņu Madonas Mākslas un novadpētniecības muzejā mūsu kopīgās izstādes M M atklāšanā. Kopīga izstāde ir tas pats, kas saruna. Tu vari runāt monologu, un viss ir skaidrs, bet vari ieklausīties otrā, kaut ko pateikt, kaut ko pajautāt. Draudzēties un sarunāties ir interesanti. Pēc Aleksandram Dembo veltītās studentu izstāžu sērijas deviņās Rīgas galerijās un Madonas muzejā, kuras organizēju, māksliniece Inese Jakobi ieraudzīja kādu stīgu, kas vieno mūs ar Aiju, un uzaicināja izveidot šo izstādi. Mums patīk ne tikai runāties caur gleznām, bet arī tāpat vien kopīgi paklusēt.

Man ļoti patīk spēlēt kārtis, visvairāk spēli - Diplomāts, kur spēlētāju vidū notiek komunikācija un atklājas interesantas (parasti paslēptas) vērtības un talanti. Šī kāršu spēle bija manas izstādes 0 + 0 =bezgalība slēgšanas dienā galerijā Māksla XO. Uz katras kārts ir divas nulles – pogas vai baloni, vai zemeslodes. Atrodot otru savējo, visas nulles kļūst par bezgalību. Iepriekšējais mans mākslas projekts bija kalendārs Laiks vijas ap tevi ar noplēšamām lapiņām katrai dienai. Bet Kultūras akadēmijā, veicot socioloģisko pētījumu, atklāju, ka draugiem bija žēl postīt manu kalendāru. Izrādās, viņi to uztvēra kā mākslas darbu, tāpēc nerāva lapiņas nost un neslēpa draugiem zem spilvena, kā es to biju iecerējusi. Tā galvenā doma taču bija – lai manu domu viens draugs nodod otram. Tāpēc uztaisīju kārtis ar vēstījumu, lai to būtu pavisam vienkārši padot tālāk. Tāds jau ir kāršu uzdevums – ceļot no cita pie cita.