Agnese Rakovska: no bižaina paraugbērna līdz ekstravagantai mūziķei. FOTO
Atraktīvās grupas Triānas parks soliste Agnese Rakovska ne reizi vien pārsteidz fanus ar netradicionāliem skatuves tērpiem vai jauniem aksesuāriem. Taču bērnībā un skolas gados viņa ir bijusi paraugbērns – vecmamma Agnesei lika ģērbt baltu blūzīti un matus sapīt bizē.
Šī ir mana vismīļākā bērnības bilde
Man mugurā kleitiņa, kas bija rotāta ar valdzinošām rišiņām un smalkiem izšuvumiem. Man šķita, ka esmu skaistākā meitene pasaulē. Tajā laikā modē bija visur nopērkamas viena tipa sandales, kas man ļoti nepatika, bet nācās valkāt. Bērnībā man bija tik plāni mati, ka bantes iesiešana tajos sagādāja tīrās mokas, tāpēc citās svinīgajās bildēšanās reizēs mamma uz galvas uzlika kādu pļukucīti, lai izskatās, ka ir kaut kas iesiets matos. Klēpī – mana mīļākā bērnības rotaļlieta. Sunītim vēderā bija uzgriežamā atslēdziņa un viņš pats gāja uz priekšu.
Saijai bija tik liela nozīme mūsu ģimenē, ka pēc tam, kad sunītis nomira, veltījām viņam vienu no tēta gatavotajām ģitārām. Mans tētis aizraujas ar ģitāru meistarošanu. Parasti viņš dodas uz laukiem, cērt liepu un ķeras pie piņķerīgā procesa. Ir ģitāras, kuras viņš uzmeistarojis pat no simt gadu veca, ķirmju saēsta mahagona. Pati šo mūzikas instrumentu neesmu apguvusi, taču šogad esmu apņēmusies iemācīties vismaz vienu savu dziesmu, – atliek vien pierunāt tēti un nedaudz pacīnīties ar sevi.
Mēs viņai bijām sagatavojuši pārsteigumu, un visa ģimene uzstājāmies ar latviešu tautasdziesmu „Upe nesa ozoliņu”. Māsa un brālis spēlēja vijoli, mēs ar mammu dziedājām. Es augstu novērtēju, ka mamma mūs visus trīs – mani, māsu un brāli – nolēma izglītot mūzikā. Manuprāt, tas ir viens no stūrakmeņiem, kas būtiski ietekmēja manu profesionālo izaugsmi. Bērnībā biju maksimāli noslogota. Protams, gadījās brīži, kad ar kāju situ pa klavierēm, gāzu apkārt burkas un teicu: „Mammīt, ja mani mīli, izņem no mūzikas skolas!” Tajos brīžos vecmamma mani lika zem aukstas dušas vai mudinājā iet ārā izskrieties. Vispār mana apķērīgā vecmamma pielietoja dažādas motivējošas metodes, piemēram, par katru reizi, kad nospēlēju gammu uz augšu un atpakaļ, viņa man piešķīra vienu santīmu. Aiz prieka par darījumu spēlēju simts reizes un beigās tiku pie vesela lata.
Ar kaimiņu bērniem sevi dēvējām par šaiku. Ko tik nedarījām?! Kariņus, paslēpes, futbolu spēlējām, braucām ar riteņiem. Parasti vecmamma uzsēdināja mazo māsu uz riteņa rāmja, un tad visi kopā, garā karavānā no Pārdaugavas braucām peldēties uz Beberbeķu pludmali. Atpakaļceļā iebraucām mežā un tukšajās Sprite pudelēs lasījām mellenes, lai mājupceļā varam našķoties. Kad paaugāmies, nāca pamesto karjeru un lidmašīnu angāru izpētes ekspedīcijas, kur pavadījām vasaras, ložņājot un meklējot dārgumus.
Tajā laikā vēl dzīvojām Zolitūdē. Man bija ļoti draudzīga un jautra klase, vēl arvien rīkojam salidojumus, sekojam līdzi cits cita gaitām. Man skolā bija labas atzīmes, tāpēc skolotāji neko sliktu nevarēja teikt, bet mierā sēdētāja gan nebiju. Centos draudzēties ar visiem – nebiju ne zubrīšu, ne stilīgo bariņā, taču vienmēr zināju, pie kura vērsties, ja bija jānoraksta kāds mājas darbs. Skolā noteikti nebiju no tām meitenēm, kas pirmās izaug, attīstās un kļūst sievišķīgas, vairāk līdzinājos tievam zariņam un vēl sešpadsmit gados izskatījos pēc trīspadsmitgadnieces.
Tā kā matemātika nebija mana stiprākā puse, vairāk pievērsos valodām. Nolēmu apgūt franču valodu, vēlāk apmaiņas programmā gadu pavadīju Francijā. Vidusskolā dziedāju pagrīdes grupiņā, koncertējām uz mistiskām skatuvēm, vēlāk pat dziesmu ierakstījām. Tas bija posms, kad sapratu, ka varu un protu dziedāt. Kad tētis paņēma savā grupā, visu pieredzējušo mūziķu vidū jutos diezgan līdzvērtīga nullei, tāpēc meklēju iespējas, kur sevi pilnveidot. Sākās mans augšanas un mācīšanās posms.
Mana Rīgas vecmamma bija ļoti solīda, tāpēc, braucot pie viņas ciemos, nedrīkstēja ģērbties nevērīgi. Parasti tiku ietērpta drausmīgā baltā blūzē, ar milzīgiem volāniem priekšā. Vecmamma bija stāvā sajūsmā, taču es jutos tik dusmīga un pazemota, ka ne izstāstīt. Tad viņa mani iemūžināja, fotogrāfiju palielināja, ielika rāmītī un uzdāvāja dzimšanas dienā. Vēl joprojām vecmamma mani apgādā ar vilnas zeķēm un ik pa reizei cenšas uzdāvināt kādu piedienīgu apģērba gabalu. Tā kā mums gaumes īsti nesakrīt, pēc koncertiem parasti seko vecmammas komentārs: „Nu kā tu uz tiem koncertiem ģērbies? Kāpēc nav melni svārciņi un balta blūzīte? Paskaties uz kaimiņu Inesīti – smukas melnas biksītes! Tu tāda – pūt un palaid! Es taču redzu, kādas tās modes tendences mūsdienās. Visas meitenes smukos mētelīšos, bet tev tāda pufaika mugurā!”
Pirms pāris gadiem iepazināmies Riga Fashion Week skatē. Pēc Agneses kolekcijas prezentācijas biju šokā, kā cilvēks var kaut ko tādu uztaistīt. Agnese man atvēra durvis uz pilnīgi citu mākslinieku pasauli. Esmu gandarīta, ka varu strādāt ar cilvēkiem, kuri veido kaut ko tik unikālu. Pēc iepriekšējā Eirovīzijas dziesmu koncerta mūsu basģitārista vecmāmiņa jautāja: „Kāpēc Agnese nevarēja matos ielikt skaistu prievīti vai uzlikt vainadziņu?” Šogad speciāli viņai zvanījām, lai skatās koncertu, jo, zīmējot auseklīti, radās etniskais noskaņojums, tāpēc matos iepinām bizi. Vecmamma to vēlāk atzinīgi novērtēja.
Agrāk grupas biedri pirms koncerta man jautāja: „Vai tiešām tu šo ģērbsi mugurā?”, bet tagad visi jau pieraduši un pieņēmuši manu imidžu. Tētis gan amizants. Pirms koncerta nolēmām, ka arī viņam jātērpjas zeķbiksēs, tāpēc devāmies uz Centrāltirgu iepirkt lielākos izmērus. Teicu pārdevējai, ka tētim vajag zeķbikses. Pārdevēja dīvaini noskatījās, bet tētis vēl piebilda: „Šitās tak vilnas! Vai nebūs pārāk „kodīgas”?”
