Jaunās filmas „Mona” režisore Ināra Kolmane viņpus kadra. FOTO
Jau gandrīz nedēļu Rīgas kinoteātros rāda režisores Ināras Kolmanes jaunāko spēlfilmu „Mona”, kura jau paguvusi iemantot gan kritiķu, gan skatītāju atzinību. Pirmizrāde aiz muguras, varam mierīgi pārlapot režisores bilžu albumus.
Vismīļākās fotogrāfijas Inārai ir tās, kur redzami viņas tuvākie – ģimene un draugi. Tās gan viņa vēlētos paturēt tikai sev. Tomēr ar kādu savas dzīves daļu, kas norit aiz kadra, režisore ir gatava padalīties. Tajā ir gan cilvēciskas veiksmes, nepiepildīti sapņi, dejas, asaras un, protams, mīlestība.
Fotogrāfija tapusi mirkli pirms filmēšanas. Vairs nekādas izvērstas lomu analīzes, Monas galveno lomu atveidotājiem tiek dotas pēdējās precīzās norādes. Diezgan sarežģīts un atbildīgs moments.
Kā jau daudziem radošiem cilvēkiem mūsu privātā dzīve savijas ar radošo, gan abiem kopā, gan katram atsevišķi. Varētu teikt, „Mona” ir mūsu kopējais bērns. Arvis ir filmas scenārija autors. Jāatzīst, „Monas” scenārijs tapa netipiski. Parasti vispirms uzraksta scenāriju, pēc tam meklē filmēšanas vietas, būvē dekorācijas. „Monai” bija otrādi. Braukājot pa Latviju, mūs vispirms „uzrunāja” konkrēti cilvēki, konkrētas vietas. Pēc tam visu iestrādā scenārijā.
Pirmā spēlfilma ar izcilu aktrisi
Fotogrāfijā esmu redzama kopā ar filmas „Sarmītes” galvenās lomas atveidotāju Katrionu. „Sarmītes” man ir ļoti mīļa filma. Mums bija nopietnas proves, kurās piedalījās vairāki bērni. Tad zālē ienāca mazā Katriona un pāris vārdos pastāstīja par savu kaķīti. Man nebija šaubu, ka šis lomai ir īstais bērns. Darbs ar Katrionu bija neparasts, varējām analizēt lomu gluži kā ar pieaugušu aktrisi. Spilgti atmiņā palicis, ka Katrionai bija jāspēlē epizode, kur vajadzēja raudāt kadrā. Iepriekšējā dienā pirms šīs epizodes filmēšanas meitenei teicu: „Rīt tev būs grūta diena, jo kadrā būs jāraud.” Katriona paskatījās man acīs un sacīja: „Ināra, tas tiešām būs grūti, bet es varēšu!” Šī meitene man bija īsts atklājums.
Gotlande – zeme, kas man šķiet īpaša, jo ir ļoti dažāda un kinematogrāfiska. Esmu bijusi vietās, kur filmējis Tarkovskis, tas man bijis gluži kā svētceļojums. Andrejs Tarkovskis ir viens no maniem tuvākajiem režisoriem sajūtu un emociju līmenī.
Ar filmu par akadēmiķi Andreju Saharovu piedalījos Detektīvu un pētniecības filmu festivālā. Tur bija ekskluzīvas iespējas doties dažādās ekskursijās. Viena no tām – uz armijas speciālo daļu, kur armijas puiši bija sagatavojuši dažādus paraugdemonstrējumus – kā viņi akmeņus šķaida, šauj. Arī mums piedāvāja doties uz šautuvi. Iespēju izmantojām tikai divas „trakās” – viena japāņu režisore un es. Šaut mērķī ar pistoli, starp citu, izdevās ļoti labi un arī ar kalašņikovu. Filmā jau izskatās vienkārši – skrien tikai un šauj. Man bija svarīgi izjust, kā ir dzīvē.
Lai kā gribētos, līdz šim man nav izdevies tikt pie motocikla, un kārtīgi braukt ar to arī neesmu iemācījusies. Es braucu ar auto, ar velosipēdu, un savā dzīvē esmu stūrējusi arī lidmašīnu. Motocikls palicis viens no nepiepildītajiem sapņiem – par ātrumu, vēju un sajūtu, ka varu apsteigt laiku.
Dejas uz mājas jumta Ņujorkā
Tas bija tad, kad uzņēmām filmu par latviešu izcelsmes dejotāju Viju Vētru. Mēs bijām tik pārņemti ar to visu, ka vienu brīdi šķita – paši sāksim dejot, un Vija bija gatava mūs mācīt. Filma tapa vairākus gadus – filmējām gan Amerikā, gan Grieķijā, gaidījām, kad Vija ieradīsies Latvijā. Man bija svarīgi parādīt ne tikai dejotājas, bet arī sievietes mūžu, ko nozīmē sievietei mākslas vārdā ziedot savu privāto dzīvi.
Patlaban tapuši apmēram 20 rakstnieku portretējumi. Pie Broņislavas Martuževas pavadījām divas bezgala skaistas un piepildītas dienas. Šis cikls turpinās, un esam sapratuši, ka tas ir ļoti būtisks, jo portretē ne tikai konkrēto rakstnieku, bet arī mūsu kultūras dzīvi, pat veselu laikmetu. Tagad veidojam to kopā ar Gunti Bereli un Noru Ikstenu, ik pa laikam pieslēdzas citi.
Reiz mums vajadzēja filmēt ļoti strauju mašīnu plūsmu. Nostājāmies Ņujorkā Taimskvērā ielas vidū uz saliņas. Man bija kupli svārki. Lai mašīnas neaizķertu ne operatoru, ne kameru, izpletu svārkus un kā vairogs aizstājos priekšā. Kad beidzām filmēšanu, pie mašīnu plūsmas tā bijām pieraduši, ka pēc labi padarīta darba varējām arī nofotografēties.
Sēžot zirga mugurā, pat sēnes mežā izskatās citādi, nekā savām kājām pa mežu ejot. Manī ir ļoti liela cieņa pret zirgiem, un arī pret sevi esmu to sajutusi no šī dzīvnieka puses. Ja vien būtu iespēja un, kas zina, varbūt kaut kad būs, ceru, ka man būs zirgi un es nedzīvošu pilsētā.
2007. gadā veidoju filmu „Mans vīrs Andrejs Saharovs”. Tā apceļojusi pasauli gan televīzijās, gan festivālos, un joprojām par filmu daudzviet ir interese.
Par Andreju Saharovu pasaulē ir ļoti daudz filmu, tomēr neviens nebija to veidojis no akadēmiķa atraitnes, viņa domubiedrenes skatpunkta. Tāpēc šī filma nav tikai par politiku, bet arī par divu cilvēku mīlestību. Sākumā man Saharova atraitni izdevās pierunāt vienai intervijai. Tā bija liela profesionālā veiksme, jo viņa bija atteikusi gan Krievijas, gan Amerikas kinematogrāfiem. Tikšanās ar šo sievieti bija arī milzīga cilvēciskā veiksme, pēc filmēšanas turpinājām sarakstīties un sazvanīties. Viņas dzīves gudrība man arī privāti ir palīdzējusi un devusi daudzas atklāsmes.
Fotogrāfija uzņemta pēc nelielas epizodes filmēšanas. Šo cilvēku skaitu varētu reizināt ar trīs, un visiem man gribētos pateikt milzīgu paldies. Darbs bija laikietilpīgs un smags. Grūti bija arī tāpēc, ka bija garas dīkstāves, pēc kurām darbu vajadzēja atsākt.
Filmas "Mona" pirmizrāde. Autoru un veidotāju iespaidi
Filmas „Mona” reklāmrullītis
