Latvijas Pelnrušķīte: „Sieviete, kas gatava samierināties, ir lupata”

­

Cilvēki man jautā – vai tā ir patiesība, ko par tevi raksta medijos? Es esmu nogurusi taisnoties un skaidrot. Man negribas tēlot labāku nekā esmu. Es neko cilvēkiem par sevi neesmu melojusi. Šovā biju pietiekami ilgi, un tur bija milzum daudz situāciju, kurās atklājās mans raksturs. Tik ilgi izlikties par kādu citu nemaz nav iespējams. Taču, ja cilvēki man netic... Man ir vienkārši žēl.

Svešinieki man tagad raksta vēstules – „Redz, kā sanāk – tevi iecēla par Pelnrušķīti, bet patiesībā tu esi teroriste”. Absurds. Tās lietas, ko par mani sastāstīja medijiem, atņēma man visu lielo prieku par uzvaru. Man piezvanīja no interneta portāla svētdienas rītā. Pastāstīja, ko par mani saka Kaspara bērna māte. Man šī situācija ļoti sāp. Es biju vienīgā, kas nezināja – bez manis mana drauga dzīvē vēl arvien ir vieta vēl divām sievietēm – viņa bijušajai sievai un mīļākajai. Trīs gadus esmu dzīvojusi melos. Cilvēks teica, ka grib dzīvot kopā ar mani, taču kāda cita gaidīja, ka viņš no manis šķirsies. Es nevienu negribu nomelnot, taču es vairs nezinu, kam ticēt. Es gribu aizmirst to visu. Izslēgt no savas dzīves.

Gluži kā filmā „Gaišo atmiņu mūžīgais starojums” – izdzēst visas atmiņas par cilvēku, ko mīlēji?    

Es uz to tiešām „parakstītos”. Gribētu, lai kāds mani nohipnotizē un izdzēš no atmiņas visu, kas saistīts ar manām pēdējām attiecībām. Es to negribu paturēt sev. Lai viņam viss ir labi ar to sievieti, kas par viņu tā cīnās. Cilvēkus taču nevar dalīt...Un nevar arī piedot tā, lai nekad otru par to vairs „nezāģētu”. Turklāt šī nebija pirmā reize, kad es tā jūtos. Pagājušoreiz, kad uzzināju, ka neesmu vienīgā sieviete sava vīrieša dzīvē, es uz astoņiem mēnešiem aizbraucu pie mammas, kurai ir jauna ģimene Dānijā. Taču viņš prata mani pārliecināt, ka viss var mainīties. Pēdējā laikā mūsu attiecībās viss bija aizdomīgi labi. Pārāk labi, tāpēc viss, kas notiek tagad, man ir liels trieciens.

Mēs bijām kopā tādēļ, ka viņš man ļāva justies tādai, kāda es vienmēr esmu gribējusi būt. Mākslinieciska, noslēpumaina.  Mēs bijām kā Bonija un Klaids. Vieni vienīgi piedzīvojumi. Varbūt man vajadzēja saprast, ka piedzīvojumi ievilkušies, bet nekāda nopietna rīcība neseko.

Tagad dzīvo viena?

Jā. Kaut kādā ziņā man tas pat patīk. Manās mājās ir tikai man vienai zināma un saprotama kārtībā. To izjaukt ļauju tikai ļoti īpašiem cilvēkiem, bet svešus savā pasaulē negribu ielaist.

Biju. Man likās, ka šīs vīrietis bija ļoti līdzīgs man. Tikai likās. Tagad domāju – ar viņu garīgā plāksnē kaut kas nepavisam nebija kārtībā. Dīvaini, ka ir sievietes, kas gatavas viņu dalīt, samierināties ar visu. Es to nevaru. Kā sieviete var sadzīvot ar to, ka vienā brīdī viņš kameru priekšā gozējas ar vienu, bet jau nākamajā skrien pie otras? Tādai sievietei nav vērtības. Tāda sieviete ir lupata. Varu būt jebkas, tikai ne lupata. Jā, es mēdzu būt skarba, un daudziem tas nepatīk, bet labāk, lai no manis baidās un piesargās, nekā mīda kājām.  

Varbūt cilvēki no tevis sagaidīja vairāk Pelnrušķītes pieticības un trausluma.

Bet arī es esmu vāja! Taču ne lupata. Varbūt tas izklausās smieklīgi, ka saku to savos divdesmit divos gados, bet dzīve mani situsi pietiekami. Taču es tāpat esmu diezgan naiva. Gribu ticēt visam labajam. Varbūt tāpēc man nešķita aizdomīgi, ka mīļotais cilvēks manā klātbūtnē nekad neatbild uz telefona zvaniem. Ja tev tā vajag, lūdzu. Tikai tagad es saprotu, ka tie bija skaļi signāli, kuros vajadzēja ieklausīties.

Tikai un vienīgi. Man neveicās attiecības. Man nav gadījies neviens normāls vīrietis, kurš par mani pa īstam rūpētos, pasargātu no visa ļaunā. Es vienmēr esmu bijusi tā, kas iet, dara, gādā. Izvadāt ar mašīnu? Lūdzu – es to izdaru. Es pati arī braucu ar motociklu. Ja tas iesprūdīs un sāks spolēt, es būšu tā, kas to izstums. Es ieiešu degošā būdā, es apstādināšu skrienošus zirgus. Kāpēc ne? Kristīne taču ar visu var tikt galā pati!

Arī šovā tu rādīji skarbu raksturiņu.

Tā bija. Taču sirdī esmu labs cilvēks. Mani smīdina tie, kas saka – viņai ir dēmonisks skatiens. Taču skarba gan es varu būt, jo esmu ļoti prasīga gan pret sevi, gan pret citiem. Ar šova veidotājiem runājām, ka nākotnē es pati varētu būt eksperte šovā. Teicu – diez vai, jo es esmu ļoti kritiska! Skatoties Latvijas Zelta talantus, sapratu – es visas sezonas laikā labi ja trīs zvaigznes būtu iedevusi. Droši vien es visiem šķistu ļoti ļauna, un Daņiļēvičs man klāt nestāvētu (smejas)!

Tā bija iekšēja prasība, kaprīze. Varbūt pat mazohisms. Tāpat kā savās pēdējās attiecībās, arī armijā gribēju pierādīt pati sev – daudz ko var pārvarēt. Un vēl armija bija liels piedzīvojums. Tā man deva ticību saviem spēkiem, lielu izturību.

­

Ne tikai nostāvēt, bet arī staigāt. Vasarā es to daru. No kāpām līdz jūrai varu aizstaigāt.

Ir gadījies. Taču šis stāsts laikam manai reputācijai par labu nenāks (smejas). Bija tā - mēs ar Kasparu braucām par zaķi autobusā. Atgriezāmies no franču grupas Nouvelle Vogue koncerta, tāpēc man mugurā bija īsa satīna kleita, kājās augstpapēžu siksniņkurpes, lūpas - koši sarkanas. Pēkšņi atveras autobusa durvis. Pretī stāv kontrolieri un policija. Novilku kurpes, uzkabināju aiz siksniņām uz rokas, parādīju Kasparam ar acīm, uz kuru pusi jāskrien, un pati metos bēgt. Man pakaļ dzinās četri policisti. Taču viņi mani nevarēja noķert, tāpēc pusceļā apstājās un sāka aplaudēt. Es ļoti ātri skrienu, kādreiz nodarbojos ar sprintu. Es apdzinu autobusu un iekāpu atpakaļ nākamajā pieturā. Iedomājos, cik komiski tas izskatījās no malas! Nākamajā dienā es iesniedzu dokumentus Policijas koledžā, jo domāju – ja šie policisti mani nevarēja noķert, laiks kaut ko mainīt.

Tu iestājies Policijas koledžā?

Iestājos un pat mazliet pamācījos. Taču jutu, ka tā nav mana īstā vieta. Tāpēc mācības pārtraucu. Taču man bija sāpīgi, kad interneta komentāros parādījās viedoklis – esmu garīgi nelīdzsvarota, jo neesot varējusi koledžā iziet psiholoģisko testu. Es to izpildīju ar ļoti labiem rezultātiem. Ja tā nebūtu, es tur nevarētu iestāties. Un vēl es biju spēcīgākā kadete koledžā. Nepatīkami, ka skaudības dēļ cilvēki raksta nepatiesību par mani.

Protams. Bērnībā kādu laiku dzīvoju netālu no Alises ielas bērnu nama. Sanāca arī savu reizi sakauties ar tās iemītniekiem.

Kas tevi iemācīja?

Dzīve, sēta. Taču nekāda baigā kaušanās tehnika man nekad nav bijusi. Pagrūstīties, pastāvēt par sevi – to gan es varu. Taču es nekad pirmā nevienam neesmu uzbrukusi. Tikai aizstāvējusies. To man mācīja tēvs.

Kāpēc ne? Tik daudz laika esmu pavadījusi jaunsardzē un zemessardzē, ka iemaņas man ir. Pirms pāris gadiem domāju - varētu doties miera uzturēšanas misijā, taču labi, ka visi apstākļi sakrita pret. Toreiz es līdz galam neizpratu kara būtību, tagad es šo domu neapsvērtu.

Tu bieži saņem komplimentus?

No vīriešiem bieži, no sievietēm - gandrīz nekad. Man pat dažreiz šķiet, ka sievietes mani nevar ciest. Cenšas sapīt intrigas, taču diezgan ātri saprot, ka ar mani tā nevar. Es vienmēr cenšos noskaidrot attiecības, izrunāt pa tiešo. Arī tajā nesmukajā gadījumā, kas tika publiskots, tā bija. Es devos pie šīs sievietes, lai aci pret aci izrunātu – ko nozīmē tās ļaunās vēstules, ko viņa man rakstījusi? Es varētu noliegt, ka tur biju, bet es nenoliegšu. Taču uzbrukusi gan nevienam neesmu.

To, ka es daudz ko varu izturēt, bet arī man ir sava robeža. Ja vērojāt šova pēdējās sērijas, pamanījāt – es biju ļoti nogurusi, zili riņķī zem acīm. Es neiederējos šajā vidē – meiteņu čalas, smiekli, sarunas par klubiem un puišiem. Taču man izdevās izdarīt to, uz ko gāju no paša sākuma. Teicu – vēlos dažādot izpratni par šo titulu. Par Pelnrušķīti var kļūt arī tāda meitene, kas nav tik viegli saprotama. Kurā ir noslēpums. Ja nebūtu šī darvas vanna, ko pēc šova manā dzīvē ielēja svešs cilvēks, es laikam tagad būtu daudz laimīgāka. Taču es esmu stipra. Jāiztur.

Visu interviju var izlasīt žurnāla „Stella” jaunajā numurā.