Sandra Krastiņa: „Par veļas pulveriem mākslinieces nerunā”
Rīgas galerijā skatāma Sandras Krastiņas personālizstāde Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts… Māksliniece pēc ilgākas klusēšanas atzīst: „Man atkal ir, ko teikt!”
Ar bildēm jau ir tā: viens, ko tu izdomā, un tad process saka priekšā, kad tu sāc gleznot. Es dodos kā tādā ceļojumā. Mērķis ir zināms – izstāde –, bet darba process ir tik ilgs, un daudz kas tiek precizēts.
Ar cilvēku notiek dažādi notikumi – dzimst bērni, gadās kari un revolūcijas... Bet ir tādi periodi, kad nenotiek nekas tāds īpašs. Tikai tu pamani, ka bērni izauguši, un daudz kas, izrādās, tomēr atgadījies.
Rakstot izstādes pieteikumu, man bija uzrakstīts gan šis jautājums, gan atbilde uz to: iet laiks. Taču gribēju zināt, kā uz to atbildētu Edgars (Edgars Vērpe – Sandras vīrs, arī gleznotājs). Viņš uz mani izbrīnīti paskatījās un atbildēja: „Nu, kā – iet laiks.”
Tajā brīdī sapratu: izstāde nav par sievieti. Un arī šis jautājums neattiecas tikai uz sievietēm. Tas ir par cilvēku. Iet laiks. Neatgriezeniski. Visiem.
Nakts vienmēr ir iespēja paskatīties uz notiekošo no citas puses. Intuīcija, miegs vai sapnis taču bieži pasaka kaut ko priekšā. Ne vienmēr tas dod risinājumu, bet vismaz nojauc kārtis. Tā ir iespēja sākt domāt citādi.
Bieži cilvēku ārējās izpausmes neatbilst iekšējai dzīvei. No ārpuses šķiet, ka nekas nenotiek, bet cilvēkam iekšā…
Tas ir tieši par to – ne vienmēr laime ir tad, kad ir svētki, un ne vienmēr esam laimīgi tad, kad ballējamies vai dejojam. Laime vai vienkārši tev svarīgs mirklis var ienākt pilnīgi negaidītā brīdī.
Katrā darbā mēģināju iegleznot to esības apziņu, to sajūtu šeit un tagad, kad pilnībā saprotu, kas ar mani notiek. Jo tā sajūta jau notiek tad, kad notiek, neadekvātos mirkļos, nevis pēc plāna vai saraksta. Pirmdiena vai otrdiena – tas ir tikai atskaites punkts. Tu jau neatceries pēc principa: tas ar mani notika pirmdien vai šādu lēmumu pieņēmu trešdien. Laimes, sāpju vai kādas atklāsmes sajūta pārņem nejauši, neplānoti un pēkšņi, piemēram, pie izlietnes, mazgājot krūzīti, kad tu saproti: „Tā vairs nevar!” Vai: „Man jādara tieši tā.”
Parasti esot diezgan grūti noķert to „šeit un tagad” sajūtu – domas par darāmajiem darbiem nekad nedod miera.
Man tas ir diezgan raksturīgi, un tāpēc varbūt tādu izstādi taisu. Vienmēr domāju: „Tas man jāizdara, un tas man jāizdara, un to varu paspēt vai nevaru paspēt...” Visu laiku dzīvoju uz priekšu. Te varbūt arī atbilde, kāpēc tapusi šī izstāde: gribējās apstāties, lai saprastu, kur ir tā vērtība, kas ir būtiskais.
Es gribētu, lai manas bildes ir tāda ilgstošā tagadne. Tas nozīmē, ka tās varētu skatīties vēl pēc, piemēram, trīsdesmit gadiem. Un lai arī tad skatītājam būtu sajūta, ka viņš pieslēdzas manām domām un sajūtām.
Man šī izstāde ir būtiska arī ar to, ka tagad man šķiet svarīgi panākt rezultātu ar visklasiskākajām metodēm: ar prātu un ar roku.
Agrāk strādāju ar faktūru, izmantojot dažādus nosacītus trikus. Mēs jau visi dzīvojam ļoti steidzīgi, un mūs visu laiku vajag pārsteigt ar ko jaunu. Bet pēc laika tehnoloģijas apnīk, un paliek tikai ideja un autora klātbūtnes izjūta, kas aizrauj, – vienalga, vai tā ir glezna vai žurnāla vāks.
Tagad glezniecībā mani interesē ilgstošās tagadnes izjūta: autors un tas, ko viņš var izdarīt. Tehnoloģiski it kā vienkārši – audekls un eļļa. Un otas – lielākas, mazākas. Nekas vairāk.
Pamatā ir divi domāšanas virzieni – viens, sieviete var visu, tāpat kā vīrietis var visu, un otrs – sieviete tomēr ir citāda nekā vīrietis. Un droši vien jau ir arī!
Bet kas tad ir sieviešu mākslas skatītājas – tikai sievietes? Vai vīriešu mākslu skatās tikai vīrieši?
No savas ādas jau neizkāpsi – psiholoģiski bildēm droši vien ķeros klāt caur sievietēm zināmiem paņēmieniem. Bet fiziski vai tehnoloģiski – tā nav namamāšu tamborēšana, kur baidās samocīties vai sabojāt manikīru. Tādā ziņā to pilnīgi noliedzu.
Filmas skatos tādas, kādas skatās vīrieši, un lasu vīriešu romānus. Īstenībā dzīvoju pilnīgi vīriešu vidē – vīrs, divi dēli; kad bija suns, tas arī bija puišu kārtas. Mājās tās sieviešu un vīriešu lietas tiek šķirtas. Piemēram, es nemaksāju rēķinus un nemaz nezinu, kā to dara. Toties veikalos un pārtikas veikalos Edgars vai nu izliekas – nevar saprast!, vai tiešām spēj saglabāt pilnīgu nezināšanu.
Ir jau vēl otrs princips: ja varu nedarīt, tad nedaru un nejaucos.
Un manas draudzenes – mēs nekad nerunājam par kaut kādām sieviešu lietām. Netiek kultivēta tā sieviešu būšana. Nu, draudzenes man ir mākslinieces.
Mākslinieces runā par filmām, mākslinieces runā par daudz ko... bet tā vispārīgi. Ļoti retas ir tās reizes, kad runā ļoti konkrēti. Varbūt ir kaut kāda distance vienai pret otru, kaut kāda pašcieņa... Par veļas pulveriem – nekad!
Mēģinām sadalīt laiku, agrāk bija mierīgāk. Edgars atkal sācis mālēt – viņš to gadiem nebija darījis. Mums sadalītas gan teritorijas, gan plauktiņi. Kad abi ir mākslinieki, risinājumi jāmeklē. Kad ir spraigs moments un otrs „cepas” pirms izstādes, tad jau otrs nāk tikai palīdzēt.
Esmu laimīga, ka mans vīrs ir mākslinieks – kurš cits vēl to varētu saprast. Edgars arī praktiski palīdz – uzvelk lielos audeklus, mēs pārrunājam. Es viņam arī daudz ko pasaku. Strādājam vienā darbnīcā pēc paritātes principa.
Esat iegleznojusi vīru Edgaru Vērpi gleznā. Tas laikam nozīmē, ka viņš joprojām jums ir interesants.
Jā, interese par viņu man joprojām ir! Bet bildē „Vai naktī būs sals” nav iegleznots tikai Edgars – tā ir vispār par vīriešiem. Esmu novērojusi: kad vīrieši iziet ārā uzsmēķēt, viņi paskatās debesīs un tā ilgstoši skatās. Un to dara visi. Laikam taču viņi visi tajā brīdī kaut ko svarīgu pārdomā…
To pozu, kā vīrietis skatās debesīs, es, dzīvojot kopā ar Edgaru, esmu redzējusi diendienā, man pat nevajadzēja, lai viņš pozē. Kā viņš aizsmēķē laukos, kad iziet ārā uz lieveņa – tas skats man ir galvā. Tur nebija pat īpaši jāsasprindzinās, ar vienu roku to bildi uzvilku.
Tā kā bildē ir Edgars Vērpe, bet reizē tāds vispārināts vīrietis: tāds pamatīgs, seko līdzi notikumiem un tomēr – trausls...
Skatās gan, skatās. Un tāpat šaubās un baidās...
Tie trauslie brīži ir visiem māksliniekiem... Un te nav nekādas atšķirības – sieviete vai vīrietis. Mākslinieks jau nerodas tikai no veiksmes. To skolā var redzēt – esmu septiņus gadus strādājusi Rozentāla mākslas vidusskolā, un to labi zinu. Ir ļoti talantīgi bērni, tādi, kuriem viss padodas. Bet izšķirošais brīdis ir, kad kaut kas sāk neveikties.
Vai pēc pirmajiem panākumiem mākslinieks būs un noturēsies – to var saprast tikai, kad neveicas. Ir svarīgi, ko viņš tad dara: vai atmet visam ar roku, vai klusībā – vai skaļi, kā nu kurš – salaiza rētas un strādā tālāk. Patiesībā tas raksturo cilvēku jebkurā profesijā – kā viņš uztver neveiksmi un ko dara tālāk.
Tas ir tas trauslums un spēks, kas ir dots mums visiem. Vai nu tu sabrūc, žēlo sevi, ka citiem iet labāk, slava lielāka, vai arī turpini strādāt.
Jā! Tāpēc diezgan ilgi negleznoju. Savā zilajā periodā biju sasniegusi tādu punktu, ka man pašai tas vairs nebija interesanti, bet es arī nezināju, ko darīt tālāk. Sapratu, ka tās savas zilās strīpas varu vilkt ar aizvērtām acīm. Kaut kas līdzīgs bija Edgaram – arī viņš kādā brīdī vairs neredzēja iemeslu turpināt.
Es darīju daudz ko citu – ne vienmēr tik veiksmīgi, iespējams. Bet tagad man atkal ir sajūta, ka ļoti skaidri zinu, ko gribu pateikt glezniecībā. Vienkārši man ir, ko teikt.
Tā jau tikai šķiet: aiziešu uz darbnīcu, uzmālēšu to un uzmālēšu to, bet... Gleznošana zināmā mērā ir tas pats, kas baletdejošana vai pianista darbs. Ir jābūt tehniski gatavam, tehniski jāuzsildās. Ja kādu laiku neesi strādājis un tas pat ildzis vairākus gadus, domāšana par to, ko nu es tur gleznošu, ir vairāk sev, tāda klusa lielīšanās. „Būs tā, darīšu tā...” Tu aizej uz darbnīcu – un nekā jau tur nav!
Tajā pašā vietā, kur beidzi, var iekāpt momentā. Bet atrast, sākt kaut ko jaunu – tas prasa lielu darbu. Tas prasa stundas. Tu strādā, neesi apmierināts ar sevi, un vispār nav garantijas, vai tam tiksi pāri... Un tad ieslēdzas interese, un viss sāk pats nākt. Arī jaunatklājumi.
Bieži tie rodas no neveiksmīgiem darbiem. Tā kādreiz ir – tu strādā, strādā pie kādas bildes, tā kļūst arvien sliktāka un sliktāka... Jo mākslā jau nepietiek, ka nostrādāsi 10 stundas vairāk –bilde tāpēc nebūs par 10 stundām labāka. Bet reizēm ar līdz sāpēm izmocītu neveiksmīgu darbu reizēm rodas kas jauns. Kaut arī tā nav garantija – eh, šitas nesanāca, nākamais sanāks…
Sevi arī brīžiem žēl, kad tam jāiziet cauri. Vienmēr esmu ļoti uzmanījusies, lai bildē nav jūtama sviedru smarža – tas ir tad, kad redzi, ka pārstrādāts, ka viss ar milzīgu darbu panākts. Šajā izstādē man viens cilvēks teica: „Tad tu, Sandra, šo tā vienkārši uzšāvi un miers, ja?”
Tas man bija kompliments! Jā! Es „uzšāvu”, un miers!
Patlaban esat laimīga?
Gandarījuma mirkļi ir mazi un īsi. Pēc tam, kad izstāde atklāta, sākas pārējais – vai būs publicitāte, kā to vērtēs, vai to kāds vispār pamanīs... Bet mans mierinājums ir, ka tā glezna, tas četrstūris, manas pasaules gabaliņš – tas jau nekļūs ne labāks, ne sliktāks no tā visa. Tas vienkārši turpinās ilgstošajā tagadnē, un mana ieliktā enerģija nekur nezūd.
Deviņdesmitajos gados biju ar mākslinieku grupu braucienā uz Kanādu. Tur dzīvo tāds mākslas interesents Nikolajs Būmanis. Toreiz šis kungs man jautāja: „Sandra, ko tu gribi?” Es atbildēju: „Visvairāk es gribu gleznot.” Viņš atjautāja: „Tik vien?!”
Nesen viņš bija atbraucis uz Latviju, ciemojās manā darbnīcā un atcerējās mūsu sarunu! Šoreiz viņš teica: „Sandra, tagad saprotu, cik tā bija laba atbilde!”
Es pati tagad apzinos arī to, cik tā bija ambicioza atbilde... Bet tā joprojām ir mana atbilde.
