Viņš mīl kā Kvazimodo. Maestro atklātā jaunā zvaigzne Juris Jope

Beidzot Kultūras akadēmijas trešo kursu, ir gala eksāmens dziedāšanā. Mēs to kārtojām Nacionālā teātra jaunajā zālē, un Pauls bija uzaicināts paklausīties, kā dzied jaunie aktieri. Izpildīju āriju no Vēbera mūzikla Jēzus Kristus Superzvaigzne, kas man ļoti patīk. Pēc tam Maestro paaicināja mani un savā stilā norūca: „Tā kā vajadzētu padomāt par kaut ko nopietnāku...” Tas bija ļoti patīkami! Mani uzaicināja dziedāt solo X Latvijas skolēnu Dziesmu un deju svētku koncertā kopā ar tūkstošbalsīgo kori, piedalīties koncertā Trīs Raimondi, uzaicināja kā viesmākslinieku OKartes akadēmijas televīzijas koncertā. Pēc tam decembrī Nacionālajā teātrī šaurai publikai tika sagatavots koncerts, kurā uzstājāmies tikai mēs divatā – Pauls spēlēja klavieres, un es dziedāju viņa dziesmas. Maestro gribēja pārliecināties, vai spēju „noturēt” veselu programmu. Atsauksmes bija negaidīti labas. Pēc tam sekoja dažādas lielākas un mazākas uzstāšanās gan televīzijā (Labestības dienā, ­Mūzikas gada ieraksta balvā), gan pasākumos.

(Smejas.) Nē, nē, nē! Par slavu vispār nerunāsim, es vēl neko neesmu sasniedzis. Manuprāt, Latvijas mērogā īstās zvaigznes jāmeklē pagātnē – tās, kuras izdarījušas kaut ko vērtīgu un paliekošu. Tā varētu būt Elīna Garanča opermākslā, Viktors un Nora Bumbiere estrādē.

Jā! Kad viņam zvanu, Maestro saka: „Sveiks, cienījamo māksliniek!” Zobojas. Bet strādā viņš ar mani nopietni. Februārī Latvijas radio kopā ar Raimondu Paulu un savu kursabiedreni un tagadējo kolēģi, aktrisi Madaru Botmani izveidojām koncertprogrammu Spītība, kuras pamatā ir Paula dziesmu cikls ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Savā laikā tās dziedājuši Latvijas visu laiku labākie solisti – Lapčenoks, Bumbiere, Ojārs Grīnbergs. Cikls ir sarežģīts gan vokāli, gan saturiski. Bija daudz jāstrādā, tekstu analizējot, un pie vokāla slīpēšanas. Plašākai auditorijai tas būs pieejams vēlāk.

Pats lielākais kompliments, ko esi dzirdējis par savi kā par dziedātāju?

Tā bija atzinība bez vārdiem: vokālā pedagoģe Anita Garanča bija ar mieru papildus ar mani strādāt! Izredzēto ir maz, ar visiem viņa nestrādā.

Pagaidām peldu pa straumi. Bet ilgi tā vairs nedrīkst, jo sēdēt uz vairākiem krēsliem man neizdosies. Tagad man dota iespēja parādīt un pierādīt sevi kā aktieri. Varbūt stāšos Mūzikas akadēmijā un studēšu klasisko mūziku. Varbūt mēģināt iestāties Londonas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā? Man ir tikai divdesmit trīs gadi, vēl varu pagūt. Viena stingra apņemšanās man gan ir – līdz gada beigām izlemt, uz kuru no trim zirgiem likt lielo likmi. Tā būs grūta un sāpīga izvēle.

Jā! Skolā septiņus gadus spēlēju handbolu. Mūsu komanda aizspēlējās līdz Latvijas pirmajai līgai, daudz braukājām uz sacensībām ārzemēs, visu Eiropu apceļojām. Tad negaidīti iestājos Kultūras akadēmijā. Apvienot mācības ar sportu nevarēja, un biju spiests no komandas aiziet. Man tā joprojām pietrūkst.

(Smejas.) Pat ne uz to pusi – manējie tagad spēlē Latvijas virslīgā. Mūsu valstī augstāk vairs nav kur! Es lepojos ar viņiem.

Nacionālajā teātrī esi viens no jaunākajiem aktieriem?

Pats jaunākais!

Galvenokārt esmu dziedošais aktieris – nelielas lomas mūziklos Leo. Pēdējā bohēma, Vadonis.... Pa vidu spēlēju Toniju Valda Lūriņa iestudētajā Vestsaidas stāstā Liepājas teātrī – galvenā loma, turklāt angļu valodā, tas nebija viegli. Nacionālajā teātrī šajā sezonā esmu piedzīvojis četras pirmizrādes – latviešu dziesmu spēlē Tikai tā, Ziemassvētku pasakā Sudraba slidas biju ļaunais tēls, tad vēl politiskais kabarē 100 g Žurkas un, protams, mans solokoncerts. Tomēr sezonas atbildīgākā loma man vēl priekšā – 17. maijā Nacionālajā teātrī būs Zigmara Liepiņa rokoperas Parīzes Dievmātes katedrāle pirmizrāde. Es būšu Kvazimodo.

Metrs un astoņdesmit astoņi centimetri.

(Atkal smejas.) Kupra man nebūs. Bet atbaidoši neglīts gan izskatīšos, to es galvoju. Bet kā tas būs – nāciet un skatieties maijā operu!

Viktora Igo Kvazimodo ir viens no pasaules traģiskākajiem mīlētājiem. Vai pats jau zini, kas ir mīlestība?

Mīlestība ir smags vārds. Mīlēt tik nesavtīgi, vienpusēji kā Kvazimodo, pat necerot uz atbildes jūtām... Domāt tikai par to, ko dot mīļotajai, nevis ko saņemt no viņas pretī... Tik skaisti... Mani tāda mīlestība mulsina. Apbrīnoju viņu, bet vēl nezinu, vai pats esmu uz ko tādu spējīgs. Pagaidām lietoju vārdu – iemīlēties. Manuprāt, iemīlēties var bieži. Savā draudzenē Zanē esmu paguvis iemīlēties jau vairākas reizes, it sevišķi tagad, pavasarī.

Tas sākās Somijā pirms pieciem gadiem. Braucu uz turieni vasarās strādāt lauksaimniecībā, mazliet piepelnīties. Lasījām zemenes. Tur bija tik neparasti svaigs gaiss, tik skaisti, zili ezeri. Un tur bija skaistā meitene Zane no Latvijas. Atgriezies Latvijā, sameklēju viņu Ventspilī. Kopš tā laika esam kopā.

Citādi jau nevar! Man īpaši patīk gara auguma tumšmates, tādas kā mana draudzene, bet galvenais tomēr ir personība. Vairāk gan neko neteikšu, jo Zane lasa „Stellu”...

To meiteni sauc Alise Anna, un es atradu veltījumu īpaši viņai – Raimonda Paula dziesmu Alise ar Jāņa Jurkāna vārdiem. Nodziedāju to koncertā un dziedot domāju tikai par viņu. Tā ir mana mazā meitiņa, un viņa nesen kļuva gadu un mēnesi veca. Alise, kur tava brīnumzeme tagad, Alise...

Vai tu dziedi dušā?

Brīžiem pieķeru sevi dušā dungojam. Bet tā, pilnā balsī, ar visiem vārdiem – tā gan ne.

Esmu pragmatiķis – pārdomāju aizvadītās dienas notikumus un to, kas mani gaida rīt. Varētu pat teikt, ka arī guļot esmu darbā. Reizēm sapņos dzirdu skaistu mūziku simfoniskajam orķestrim. Mostoties gribu to saglabāt atmiņā, bet nespēju pierakstīt notis. Viss ātri ir prom – bija vai nebija? Reizēm, kad esmu ļoti pārguris, ilgojos pēc saviem laukiem, pēc lauku klusuma.

Tavi lauki ir Vaiņodes pusē?

Vēl precīzāk – Aizvīķos. Mamma joprojām tur dzīvo. Dažkārt ir vajadzīgs pilnīgs klusums. Kā laukos.

Gadās. Bet reti.

Uz ielas – nē, tikai pēc dažiem koncertiem. Mani tā padarīšana ļoti mulsina.

Palikšu savā vārdā. Cik zinu, nevienā valodā Jope nenozīmē neko sliktu. Izraēlā esot tāda pilsēta Jope vai Jofe, minēta pat Bībelē. Manos senčos gan neviens ebrejs it kā nav bijis: mamma ir lietuviete, tēvs – latvietis.

Varbūt runā arī lietuviski?

Mājās ar mammu un māsu runājām. Lietuviešu un itāļu valoda ir viegla. Franču valoda akadēmijā šķita daudz grūtāka.

Man nebūtu iebildumu. Vienu Paula dziesmu lietuviešu valodā jau protu. Man tagad viss šķiet interesanti, būtu tikai vairāk laika. Diena ir par īsu – gaismu redzu tikai rītos, nākot uz darbu.

­

Man arī bieži vaicā. Vēl par ātru, tur vajadzīga lielāka festivālu, konkursu pieredze. Raimonds Pauls tāpat domā. Pagaidām esmu tikai vienreiz dziedājis festivālā – Sanktpēterburgā mūziklu izpildītāju konkursā. Dabūju otro vietu. Man ļoti patīk konkursu, festivālu gaisotne.

Nē, ar to laikam ir cauri uz visiem laikiem. Ja izdosies, kā plānots, abi ar Zani aizbrauksim paskatīties uz Parīzes Dievmātes katedrāli. Izlasīju grāmatu divas reizes, un man tik ļoti gribas to redzēt! Viktors Igo raksta: „Celtne bija kā grāmata, kas iekalta akmenī.” Kopš tur vairs nemīt Kvazimodo, katedrāle šķietot tāda kā neapdzīvota, tukša. Gribu par to pārliecināties pats savām acīm. Bet pārējā laikā klausīšos daudz, daudz mūzikas, lasīšu un atpūtīšos pie jūras.