„Tautas balss” vadītājas Ainas Poišas dzīves garšvielas
Raidījuma „Tautas balss” vadītāja Aina Poiša sagaida uz sava Pārdaugavas lievenīša, bruņojusies ar puķainu lejkannu, zemi, puķupodu un stādiņiem. Viņa vakarā ies ciemos pie draudzenes, un ir jāpagūst pagatavot dāvanu. Pārkāpjot mājas slieksnim, top skaidrs, ka viņai patīk visu ko izdomāt un pašai izveidot.
Ir draugi, kuriem gribas parādīt ļoti personīgu attieksmi
Manai draudzenei ir vārdadiena, turklāt ir maijs, stādīšanas mēnesis, un, man šķiet, – ir pašai kaut kas jāiestāda un draugam jāatgādina, ka arī viņam kaut kas jāstāda, jāaudzē un par kaut ko jārūpējas. Centrāltirgū esmu iepazinusies ar stādu audzētāju Rutu, un viņa man tā arī pateica: „Līdzko izdomā, ka gribi kaut ko stādīt, dod man ziņu! Es tev visus stādiņus sagatavošu.” „Bet man jau no tevis vispirms jāiemācās,” saku. „Es to daiļdārzniecību īsti nezinu.” Vienojāmies, ka pamēģināšu vispirms sastādīt vienu podiņu un tad palūkošu, kā man sanāk (smejas). Šī manai draudzenei būs dāvana. Lai viņai uz palodzes manis pašas krāsotā podiņā aug baziliks, mazliet rozmarīna un mazliet timiāna, jo dzīve bez garšvielām vispār nav dzīve. Tad tie ir tikai dokumentāli kadri.
Tāpēc gadu gaitā man sakrājies kalns ar rotām. Rotas ir mana vājība, un labi, ka vispār ir kāda vājība. Ik pa brīdim jātaisa revīzija, jo pati aizmirstu, kādas rotas man ir. Tāpēc biju priecīga par atradumu – korķa tāfelīti. Kad auskarus glabā kastē, tos īsti nevar ieraudzīt, viss saiet murskulī. Glīti tos saspraužot uz korķa tāfeles, no rīta tik uzmet aci, un visa bilde priekšā.
Pērn vasarā jūrmalā atradu interesantu zaru. Man šķita – tas varētu man kalpot. Un tā arī ir. Iedzinu tajā dekoratīvas nagliņas, un tagad man ir vieta visām manām matu rotām. Tā lēnām cenšos ieviest kārtību savā rotu pasaulē. Man to ir daudz, ne no vienas neesmu gatava šķirties. Un gribas, lai tās visas redzu!
Lai nav steigas un stresa. Protams, mēdz būt izņēmumi, un tās nav manas labākās dienas. Ja desmitos jābūt uz strīpas, vakarā jau sāku par to satraukties, jo tas nav mans laiks. Man patīk sākt darboties ap divpadsmitiem, jo līdz vieniem naktī parasti lasu grāmatu. Vakari ir manas stundas, bet no rīta – palīgā! No vienas puses, šāds brīvs režīms cilvēku izlaiž, bet, no otras, tas ir veselīgāk, jo tad vairāk dzīvo savā dabiskajā ritmā, netiec lauzts.
Tā ir kā krustvārdu mīkla, tikai spēles veidā. Smejos, ka esmu kļuvusi atkarīga no azartspēlēm. Kad abi bērni atnāk ciemos ar savām otrajām pusītēm, mums notiek ģimenes mači. Tā kā esam seši, un tik daudzi vienlaikus šo spēli nevar spēlēt, sadalāmies pāros. Tas arī attiecībām labi, jo kopā jāizdomā labākais variants. Mums pat ir protokoli, kur rakstām, cikos sākam spēli.
Pierakstām vārdus, ko katrs spējīgs izgudrot, un beigās saskaitām, cik punktus katrs ieguvis. Pārsvarā līderos ar savu stratēģisko domāšanu ir mans vīrs Gatis. Viņš tik kasa bārdu un tik kombinē. Savukārt es esmu priecīga, ka vispār „piešķiļas” kāds vārds. Man patīk mirklis, pats process, viņam svarīgs mērķis.
Esam nolēmuši, ka vasarā rīkosim čempionātu. Izdomāsim sistēmu, sauksim bariņā draugus, kas arī ar šo spēli aizrāvušies, un brauksim visi uz mūsu lauku mājām spēlēt. Pirmkārt, šī ir patīkama smadzeņu kustināšana, līdz ar to – profilakse demencei (man taču jāsāk par to domāt laikus) (Smejas.) Otrkārt, kad atbrauc ciemos draugi, vakars iegūst saturu. Nav jārunā par politiku.
Bērni aizgājuši dzīvē kā sprīdīši, un mēs arī centāmies viņiem ļaut iet. Tagad bērni paši grib atgriezties, lai būtu patvēruma sajūta. Kad viņi atbrauc, gribas, lai kopā pavadītais laiks ir saturiski piepildīts. Tāpēc saņēmāmies un nopirkām projektoru, lai mums būtu pašiem savi filmu vakari. Tagad esmu noskaņota vākt savu videotēku. Man šķiet, tas ir tik forši – noskatīties filmu un visiem parunāties!
Tā kā bērni ir izauguši un mazbērnu vēl nav, suns ir viens kustīgs kamoliņš, kas visu laiku signalizē, ka esmu viņam ļoti vajadzīga. Un arī Zāra man ir ļoti vajadzīga. Mums ir simbioze. Kad Gatis ar viņu uz pāris dienām aizbrauc uz laukiem un palieku viena, man šķiet – visa māja ir tukša. Protams, viss ir ar spalvām un mājā nekad nav perfekta kārtība, bet tā ir katra izvēle: vai nu kārtība, balts paklājs un nevienas spalviņas, vai – spalvas un nekārtība, bet baigais mīļums.
Mums ir arī kaķis, bet kaķis ir kaķis. Kaķis esmu es pati. Sunīte vienmēr sagaida, viņa ir tik dzīvīga un priecīga. Kad sapratām, ka gribam suni, bija pilnīgi skaidrs, ka nepirksim nez kādu brendu, bet ņemsim suni, kuram vajadzīgas mājas. Zāra pirms tam tika mētāta no vienas vietas uz citu. Līdzīgi kā bērns, kuru atņem vecākiem, tad paņem viena audžuģimene, tad kaut kas nepatīk, nodod nākamajai... Ir tādi stāsti, kad šķiet, ak Dievs, ko tas bērns pārdzīvojis! Zārai bija tāpat. Tiklīdz viņu ieraudzījām, tā sapratām – mūsu suns! Zāra uzreiz izvēlējās Gati, man vajadzēja iekarot viņas uzticību, esmu viņai otrais numurs. Augustā svinēsim Zāras trešo dzimšanas dienu. Pie mums sunīte dzīvo otro gadu.
Mēs tur atjaunojam vienu vecu māju. Ieliekam savu sirdi, naudu un laiku. Jābrauc divas stundas, bet zinām – kad nonāksim galā, būs tā vērts. Kāds prieks šajos laikos sev ir jāuzdāvina. Vasarās mani ar koku vairs nevarētu aizdzīt prom no Latvijas, jo tā ir vieta, kur vienkārši esmu laimīga. Kur varu staigāt gar jūru un nav neviena paša cilvēka, jo tā ir pilnīgi neapdzīvota vide. No Sīkraga man mājās arī visi tie akmeņi un zariņi, ko staigājot atrodu. Pēc tam meklēju, ko no tā visa varētu izveidot, lai apmierinātu savu radošo garu.
Esmu jau arī interjeriste diletante (smejas), jo pati savām rociņām, piemēram, ar dekupāžas palīdzību izremontēju tualeti. Vienā no grupas nodarbībām (Aina ir ģimenes psihoterapeite – red.) kāda meitene bija mācījusies dekupāžu un arī mani pamācīja. Man jau nevajag perfekti, principu zinu, un – čiks, pēc salvetēm, līmes un lakas! Pēkšņi bija iedvesma, ka vajag kaut kādas pārmaiņas mājā.
Tagad man ir jauka tualete un durvis no iekšpuses – vienās spilgtās puķēs! Tāpēc smejos: kādi kursi? Es taču sev to daru. Ar adīšanu – tas pats. Var iet kursos un adīt visu pēc instrukcijas, bet var mēģināt tāpat, un būs kaut kas, kas sanāks tikai tev. Vēl man uz galda izlija acetons un palika neglīts pleķis. Var, protams, to neņemt galvā, bet man pēkšņi „uzšķiļas”, ka es taču to defektu varu uztaisīt par efektu! Atrodu piemērotas salvetītes un aplīmēju visapkārt. Izskatās gluži kā Klimta glezna. Un kur vēl prieks, ka pati savām rokām esmu to paveikusi!
