Viņa pameta glancētu dzīvi, lai veltītu sevi hobijam - zirgiem
Laikmetīgās mākslas un modernā dizaina starptautiskās meses Milānā, Roterdamā, Valensijā, izsmalcināts stils, krāšņi interjeri un tam visam pa vidu – žurnāla „Deko” galvenā redaktore Sandra Zaiceva. Un tad, pēkšņi, pirms trim gadiem viņa no tā atteicās.
Tagad Sandrai ir mājas Zirgzandales Pierīgas mežmalā, stallis ar trīspadsmit zirgiem, un viņa rīko izjādes. Sandrai nav manikīra, rotu, uz Rīgu viņa dodas reti un šajā laikā nav uzrakstījusi presei nevienu rakstu.
Katram zirgam ir savs raksturs
Reizēm man prasa, kurš zirgs ir tavējais, vismīļākais. Nu, kā lai es to varu pateikt?! Prasiet mātei, kurš bērns viņai vismīļākais, vai varēs atbildēt? Pirmais zirgs ir īpašāks, jo tas ir Pirmais Zirgs. Man tā bija Santa. Pēc tam Aima un Amazone, Dorians Grejs, Dafne, Grāfs Monte Kristo, Ritorika, Brenda, Komandors, Princese Konsuella, Dancing Prāga, Rembrants, Gaita. Vakar jāju ar arābu zirdziņu, kas savā nebeidzamajā temperamentā visu laiku rausta galvu. Pēc vairāku stundu darbdienas seglos mani tas nogurdināja, ērcīgi domāju: „Vai tev, mīļais, ir arī kāda laba īpašība? Un tajā pašā mirklī atplauku smaidā: tieši ar šo zirgu ir visvieglāk lēkšot. Loģiski, ka katram no viņiem ir savas labās īpašības! Agrāk, kad strādāju žurnālistikā, jāt iznāca tikai brīvdienās. Tagad tā ir mana ikdiena – un nekādas, manuprāt, nožēlojamas aerobikas sasmakušā trenažieru zālē nav vajadzīgas...
Žurnāli, ko tagad lasu, parasti ir ar vecuma smaciņu
Tos man atved bijušie kolēģi, kad brauc ciemos, un ne jau tos svaigākos. Arī televīziju neskatos – televizors man mājās kaut kur mētājas, bet laikam neesmu nopirkusi pat dekoderu. Nesanāk brīvu brīžu tādiem laika rijējiem.
Domāju: kad beidzot aiziešu no redaktores darba, nedēļu tajā šūpošos, skatīšos debesīs un lasīšu. Nopirku baltu, aptamborētu ar skaistām mežģīnēm, iekāru starp resno bērzu un ozolu pagalmā, blakus zirgu ganībām. Pierakstījos vietējā bibliotēkā. Mežģīni jau pirmajā dienā noplēsa vilks Rejs. Bibliotēku apmeklēju tikai to vienu reizi. Šogad, kad mājās ir lācis Zefīrs, šūpuļtīklu nemaz nemēģinu iekārt, tas apputējis stāv staļļaugšā.
Izklausās romantiski, vai ne? Taču tam bija sadauzīta priekša, un beigu galā dāvinātājs teica, lai to labojot pati. Šis auto būtu pelnījis izskatīties pēc īstas konfektes, bet pagaidām priecājos, ka varu iziet tehnisko apskati... Arī braukt ar to labāk būtu tai, kam mīļotais – benzīntanka īpašnieks, jo mašīnai ir 3,7 zirgu motors. Reiz mana mamma gribēja palepoties radiem, un mēs ar Mustangu aizbraucām uz kapusvētkiem Latgalē. Tolaik, pirms astoņiem gadiem, šajā braucienā par degvielu samaksāju kādus latus piecdesmit, nu droši vien sanāktu visi simts.
Tāpēc tagad, braucot Mustangā, jūtos patiesu greznību baudoša. Ja izbraucu no mājas ar kabrioletu, tad vienmēr ar nolaistu jumtu. Pat tad, ja līst lietus, jo ātri braucot, tas salonā netiek. Bet ar šo mašīnu es nebraucu uz pilsētu, jo nepatīk apkārtējo uzmanība – kā pret blondīni kabrioletā.
Ļoti bieži cilvēki uz karnevāliem ierodas bez tērpiem; viņi vai nu baidās pārkāpt pāri savai ierastībai, vai neizskatīties perfekti, vai vienkārši negrib iespringt uz izdomu. Es kaifoju par iespēju vienu vakaru iedzīvoties kādā sev neparastā tēlā. Šī Venēcijas maska mani glābusi gadījumos, kad laika trūkuma dēļ iepriekš neesmu kārtīgi sagatavojusies kāda tēla izstrādei. Seja ar šo masku izskatās biedējoša... ir dzirdētas atsauksmes.
Ja kāds ir viens, viņam jāpievērš vairāk uzmanības, bet man jau tā atbildības par visu ir tik daudz. Tāpēc man ir divi kaķi un divi suņi. Un zirgi draudzējas pāros. Tas trīspadsmitais ir kumeliņš, tāpēc sanāk nepāra skaitlis. Mēs paši arī esam divi – man ir draugs.
Man apkārt ir daudz baltas krāsas. Mājas interjerā galvenokārt balts, sākot ar grīdu, kas it kā nav prātīgi saimniecībā, kur nodarbojas ar lauksaimniecību. Ķēvīte Amazone, mana slavenā fotomodele, ir balta. Zefīrs balts. Kaķis Dieviņš balts. Viņu paņēmu, pieskaņojot interjeram. Viņa pelēkā māsa Kace gan nāca līdzi, jau iemīlēta. Pēdējo gadu atklājums man ir tekstils. Ilgus gadus biju nodzīvojusi ar sajūtu, ka man patīk tikai tīras formas – grīda bez grīdsegas, dīvāns kā skulptūra, logi bez aizkariem, bet tagad visādos senlietu tirdziņos esmu sapirkusies vecmāmiņu mežģīnes – gan spilvendrānu, gan gultas pārklāju, gan aizkarus.
Vispār puķu man maz – ārā tik daudz, par ko rūpēties, ka istabai spēka vairs nepietiek. Bet ar orhidejām lieliski sadzīvojam, viņas pieņem manu kopšanas stilu: kad atceros, aplaistu, pēc tam atkal piemirstu uz pāris nedēļām. Dažkārt gan, kad šķiet – ir jāparūpējas īpaši, pārlaistu, un tad visi ziedi nobirst. Nevienam jau nepatīk pārlieka, uzmācīga uzmanība.
Ēšanai uzmanību nepievēršu
Pirmā ēdienreize man ir ap septiņiem vakarā, otrā – ap pusnakti, pirms gulētiešanas. Kad no rīta dodos ārā, ēst vēl negribas, bet pēc tam vairs neatliek laika. Dienā dažkārt nočiepju kaut ko no zirgiem – kad klienti cienā zirgus ar burkāniem vai āboliem, palūdzu arī sev. Vai uzgraužu zirgiem domāto maizi. Vakariņas man gatavo draugs. Man gan ir mazliet neērti, jo mamma mācīja, ka sievietei jābaro vīrietis, nevis otrādi, bet draugs saprot, ka man nav laika un es ēšanai nepievēršu lielu nozīmi. Toties kafiju gultā draugam nav man jāpasniedz, jo... Es neciešu kafijas smaku.
Apģērbam pievēršu uzmanību, man arī pašai patīk stilīgi ģērbties, bet neizeju sabiedrībā tik bieži, lai sagribētu sev visas smukās veikalu mantiņas. Protams, ja kaut kas ļoti iepatīkas un pat otrajā dienā par šo lietu domāju, tad gan braucu un pērku nost. Bet, ja līdz nākamajai dienai mans azarts noplacis, tad tā lieta nav bijusi domāta man.
Vasarā man ir tā sauktais traktorista iedegums – kājas pilnīgi baltas, jo jāju biksēs un zābakos, brūna seja, kakls un rokas. Ziemā cilvēki bieži jautā, vai apmeklēju solāriju. Nē, man tas ir darba bonuss. Ne mākslīgās saules, ne skaistuma procedūras nav manējās, neredzu jēgu ieguldīt tur ne laiku, ne naudu. Tagad vairs nesatraucos arī par savām sastrādātajām rokām, kad strādāju žurnālistikā, tad gan nebija pieklājīgi iet uz interviju melniem nagiem.
Patīk maksimāla brīvība
Rotas nelietoju – ne gredzenus, ne ķēdītes, ne aproces, ne auskarus. Vasarā nevelku pat apakšveļu. Jo brīvāk tērpjos, jo brīvāka jūtos. Arī smaržas ikdienā nelietoju. Manuprāt, tas būtu negodīgi pret dzīvniekiem, kam ir tik jutīgs deguns. Klientiem, kuri sasmaržojušies, neaizrādu, bet tie, kuri brauc jāt regulāri, drīz paši apjauš, ko var, ko nevar atļauties.
Kā visas ar jāšanu saistītās lietas, arī tie ir ļoti dārgi. Vairākus gadus domāju, ka jāsaņemas un jāpērk, bet vienmēr atliku. Daudzām manām klientēm, kas ierodas uz jāšanu reizi nedēļā, ir daudz krutāki apavi nekā man, kaut daru to katru dienu. Vai tiešām neesmu pelnījusi labus ādas zābakus? Tagad tie man ir – vienlaikus ikdienas nepieciešamība un rota. Kājas tādos zābakos izskatās efektīgi, nav jābrīnās, ka dažas meitenes tādos staigā pilsētā...
Šajā sezonā modē ir tauriņi
Apģērba un dizaina tendences vairs it kā nepārzinu, bet... Nesen antikvāro lietu tirdziņā starp tūkstošiem sīklietiņu izvēlējos šo taureni – piespraudi. Vēlāk iegāju lielveikalā un ieraudzīju jaunās pavasara kolekcijas piedāvājumu. Ha, izrādās, šosezon modē taureņi!
Pirms manis šajā mājā dzīvoja mežsargs. Neizbūvētajā mājas otrajā stāvā atradu kasti ar būrīšiem: agrāk bija noteikums, ka mežsargiem jābūvē putnu būri, šos viņš laikam nebija paspējis piekārt. Bet divi citi būri man ir dāvināti. Un par šo dāvanu ir skaists stāsts. Mana dzimšanas diena ir 31. decembrī. Kādu gadumiju biju nosvinējusi smalkā ballē, gāju mājās vakartērpā un kažokā, pretim atnāca kāds draugs un uzdāvināja „Maxima” maisiņā ievīstītu pašgatavotu putnu būri. Kaut neesmu snobs, situācijas sastāvdaļas bija tik diametrāli pretējas, ka pavīpsnāju: ir nu gan dāvaniņa! Pavasarī draugs atbrauca, uzkāpa bērzā, pielika būri, un tajā uz dzīvi apmetās strazdi. Tagad rītos pieeju pie loga, un pirmais, ko ieraugu pēc zirgiem, ir strazdi. Tikai tagad to novērtēju. Tā ir viena no skaistākajām dāvanām, ko esmu saņēmusi.
Agrāk sapņoju par māju ar stārķi. Vectēva mājās, kur bērnībā ciemojos, stārķu nebija. Mājai, kuru nopirku Mārupē, bonusā nāca arī stārķis. Pļavā uzstutējām stabu, galā uzlikām ratu riteni, pavasarī ieradās stārķu ģimenīte un sāka vīt ligzdu, bet „mans” stārķis, vietējais vientulis, viņus padzina no savas teritorijas. Tā ligzda palika pusvīta, un tagad arī stabu zirgi nogāzuši. Bet stārķis ir: katru gadu atlido un dzīvojas gar lielo dīķi, ķeksē ārā vardes. Ceru, ka pie viena izķer manas tik nemīlētās čūskas...
Nekādu ceļojumu, nekādu Venēcijas karnevālu. Kanāriju salas pirms trim gadiem bija beidzamās ārzemes, kurp aizbraucu. Vienmēr kaut kas ir svarīgāks par ilgstošām izklaidēm – nedrīkst palaist garām klientus, siena laiku, pļavu aršanas vai mēslošanas laiku, un tā aizvien. Varētu jau doties atvaļinājumā, bet uzreiz redzi, kādi tavai atpūtai ir iespējamie riski. Šķiet, nevienā darbā sevi neizdzenam tik ļoti, kā strādājot paši pie sevis.
