Gribasspēka treniņš - tām, kurām neko negribas. 4 vingrinājumi
Dzīvesstils

Gribasspēka treniņš - tām, kurām neko negribas. 4 vingrinājumi

Jauns.lv

Kura gan no mums vismaz reizi dzīvē nav apņēmusies sākt jaunu dzīvi? Vairāk laika veltīt sev, ievērot mērenību ēšanā, katru rītu vingrot, vairāk būt kopā ar bērniem, sākt kaut ko mācīties, nepārstrādāties, atrast sev aizraušanos...

Gribasspēka treniņš - tām, kurām neko negribas. 4 ...

Saraksts veidojas itin garš. Ja vien pietiktu gribasspēka! Par to tad arī parunāsim.

Pats dīvainākais – vienmēr atrodas simts un viens attaisnojums, kāpēc kaut ko neesi izdarījusi. Vai arī iesākusi, bet pametusi pusceļā. Ja citus attaisnojumus ātrumā neatrodi, ar dziļu nopūtu krūtīs secini: „Man galīgi nav gribasspēka!” Vai vēl filigrānāk: „Mana vecmāmiņa un mamma ir tieši tādas pašas – visu pamet pusratā. Kāds brīnums, ja man raksturs ir tikpat gļēvs?” Taisnība jau ir – uzvedības modeļus pārmanto. Taču tas nenozīmē, ka esi nolemta dzīvot, savus mērķus neīstenojot. Ja tevi mantotais dzīves scenārijs neapmierina, pārraksti to un dzīvo citādi!

Es gribētu, bet...

Lai izrautos no apburtā loka – gribu, bet nesanāk, pirmais solis ir – pamanīt sevī lielāko gribasspēka ienaidnieku – BĒRNIŠĶĪGUMU. Ļaušanos šai šķietami nevainīgajai attieksmei vari novērot, piemēram, brīžos, kad pārēdies. Tu gribētu ievērot mērenību, bet – kaut kā allaž paslīd kāja. Pareizāk sakot – roka... Tu pārēdies, un, kad jūties kā piepūties pelmenis, pati sev zvēri – rītdien gan tā vairs nedarīšu. Bet pienāk rītdiena, un viss atkārtojas. Mazi bērni dara tieši tāpat – es gribu, gribu, un, ja gribu, drīkstu! Vēlmes kārojas apmierināt acumirklī. Bet, tā kā neesi vairs maza meitenīte, tu sāc meklēt attaisnojumus: „Bet ko varu darīt, ja šodien tik šausmīgs garastāvoklis? Dzīvesprieks mani galīgi pametis...” No šīm lamatām ir tikai viens glābiņš – mācīties izvēlēties, kā justies. Absurds? Nebūt ne! Tu vari pieņemt, ka tev, lūk, ir slikts garastāvoklis, bet tajā pašā laikā tu nekļūsti par to. Tu vienkārši secini, kā ir – it kā no malas, un vai nu pārlaid šo periodu, nesakrāsojot visu vēl melnākās krāsās, vai mēģini omu uzlabot. Ne ar ēdienu, protams.

Stāsts par gribasspēku ir stāsts par RŪPĒM. Par sevi. Ir viena likumība – ja savās acīs neesi vērtīga, niecīga ir arī vēlme labi justies. Gluži vai nav spēka kaut ko īstenot savā labā! Īsteni pareizais ceļš būtu šāds – stiprināt pašapziņu, un tad arī parādīsies gribasspēks. Bet neviens neliedz rīkoties citādi – mainīt savu uzvedību, liekot trūkties slinkajiem tarakāniem, kas kopš bērnības jau ērti iekārtojušies pagultē.

1.    No rīta atverot acis, pavaicā sev – kā jūtas mans ķermenis, mans prāts, mana iekšējā pasaule? Pēc tam – ko šodien gribu darīt vai nedarīt? (Un, ja es to darīšu vai nedarīšu, kā es jutīšos? Piemēram – vai jutīšos slikti, šodien neaizejot uz sporta zāli? Ja vingroju savas veselības dēļ, man tas ir svarīgi. Ja eju tāpēc, ka visi iet, vai tāpēc, ka nopirkts skaists vingrošanas tērps un sporta zālē var iepazīties ar puišiem, tā ir cita motivācija. Mazāk svarīga. Ja šķiet, ka varētu neiet, tad vērts sev nosaukt vārdā tās grūtības vai apstākļus, kuru priekšā esi gatava padoties un nedarīt.) Vakarā, atskatoties uz nodzīvoto dienu, pēcgarša būs tā, kas pateiks – izvēle bija īstā vai arī ne. Ja ne, sevis šaustīšanas vietā labāk pieņemt lēmumu rīt darīt citādi. Katru dienu var sākt no jauna.

2.    Sāc rakstīt dienasgrāmatu.

Pavisam praktisku. Fiksē uz papīra, kādus mērķus šodien vēlies īstenot, un īsumā izstāsti, kā domā tos sasniegt. Kādi resursi tam nepieciešami? Kādi riski, ka vari no mērķa novirzīties? Piemēram, šodien draudzenei ir vārdadiena, bet tev vakarā gaidāms aerobikas treniņš. Ko izvēlēsies? Ja izvēlies palikt uzticīga savam mērķim un pievienoties ballītei pēc treniņa, dari to!

Ar laiku iemācies rakstīt mērķus nedēļas un mēneša ietvarā. Kā uz papīra, tā ikdienā centies ievērot principu – ej uz priekšu, bet ik pa laikam atskaties. Izdevās vai neizdevās? Fiksēta uz papīra vai „izrunāta” galvā – galvenais, lai tev būtu saruna pašai ar sevi. No atgriezeniskās saiknes var daudz ņemt vērā priekšdienām.

3.    Slavē sevi.

Lai ko tu sāktu darīt – ēst veselīgi, sportot vai apmeklēt kursus, pašdisciplīna vienā brīdī sāk buksēt. Iestājas regresa fāze – izteiktāka vai mazāk izteikta, tā ir jebkura procesa sastāvdaļa. Biežākais iemesls izteiktam regresam – tev ir trūcis apbalvojumu. Tāpēc paslavē sevi ikreiz, kad kaut ko izdari! Un noteikti dalies priekā un lepnumā par sevi ar citiem – tas stiprina kā gribu, tā motivāciju. Kādreiz balva var būt arī taustāma – par to, ka aizbrauksi, piemēram, uz kādu valsts iestādi, vari sev apsolīt kapučīno pusstundu turpat netālu.

4.    Katru dienu sev pavaicā: „Vai tiešām?” Izdodas tikai tas, ko pati no sirds dziļumiem gribi. Tāpēc godīgums pret sevi mērķa izvēlē – pāri visam. Falšs mērķis nav laba motivācija – tā atspēlēsies vēlāk, liekot no mērķa atteikties pavisam. Piemēram, tev nav jādodas skriet no rīta arī, ja lietus gāž kā no spaiņiem. Vari pavingrot vai ieiet kontrastdušā un noberzties ar linu dvieli. Tu esi tiesīga izvēlēties citu līdzvērtīgu aktivitāti.

Pārbaudi, cik spēcīga ir tava griba!

Ja vari uz sevi attiecināt minētos apgalvojums, apsveicam – tev ir izcils gribasspēks, un, visticamāk, šis raksts tev nav vajadzīgs.

1.    Tas, ko daru šodien, ietekmēs mani rīt, tāpēc man nekas nav par grūtu.

Šāds domu gājiens liecina – tu spēj saviem mērķiem pakārtot spēkus un enerģiju. Piemēram, tu skaidri apzinies, ka vecumdienās ar savām veselības problēmām nevēlies apgrūtināt bērnus, tāpēc jau šodien veselīgi ēd un sporto, lai tā iespēju robežās nenotiktu. Tava griba iet pa priekšu, un spēks tai seko – kā jau gribas-spēks.

2.    Paslīdēja kāja? Nekas. Nekas nav neatgriezenisks.

Veselīga paškritika ir svarīga labai sajūtai pašai par sevi. Jā, tu reizēm atlaid bremzes, tev reizēm uznāk slinkums vai sakārojas pārēsties. Nu un? Veselīgā paškritika palīdz atkal atgriezties uz disciplīnas taciņas. Ja, svinot Jāņus, tev gadīsies saēsties par daudz, tev nebūs nekādu problēmu pēc tam sarīkot atslodzes dienu.

3.    Es gribu justies labi, un es arī bieži jūtos labi.

Tu regulē savas emocijas, jo esi pārliecinājusies – nav cita ceļa, kā justies labi. Tu gan māki relaksēties, gan ierobežot savas dusmas, agresivitāti vai skumjas. Tas nenozīmē, ka no tām bēdz – vien pieskati. Kādreiz pati izdomā – šodien ir tik pelēka diena, lietus līst, uzlikšu fonā Krisu Rī, iekuršu kamīnu un ļaušos melanholijai... Ja notiek otrādi – nevis tu, bet emocijas vada tavu dzīvi, tad jūties kā maza zāģu skaidiņa putojošā okeānā, kurai atliek vien gausties par gribasspēka trūkumu. Bet tu tā justies nevēlies.

Aiva Alksne / Foto: Shutterstock, Bulls Pless