Māksliniece Flēra Birmane: starp studijām Nepālā un tomātu audzēšanu Latvijā
Māksliniece Flēra Birmane, kuras izstāde Wake Up nesen bija skatāma Rīgā, turpina studēt Nepālā, ķer viļņus Madagaskarā un audzē tomātus Latvijā.
Nepālā mācos sakrālo glezniecību
Nu jau būs trešais mācību gads. Kad 2009. gadā absolvēju Mākslas akadēmiju, sapratu, ka beidzot esmu brīva un varu doties, kur sirds kāro. Vēlāk atklāju, ka ir daudz skoliņu, uz kurām var aizbraukt un kādu nedēļu zīmēt, bet vienīgā nopietnā ir Nepālā. Jau pēc gada iestājos skolā, kas apvienota ar Sechen klosteri. Dzīve te interesanta, klosteri atbalsta Ričards Gīrs, no Holandes brauc bērni ar veselības traucējumiem un mācās gan dejot, gan gleznot. Sākotnēji domāju, ka tikai paskatīšos. Ja nepatiks, atgriezīšos. Bet, jāatzīst, nemaz nenožēloju izvēli. Šajā skolā pilnīgi nevienu neinteresēja mana iepriekšējā pieredze, tas, ko esmu darījusi vai sasniegusi. Pirmo nedēļu bija jāzīmē visparastākā puķes lapiņa, kuru skolotājs koriģēja burtiski pa milimetriem. Tas mani tiešām darīja traku. Zvanīju uz mājām un teicu: „Mani te viss besī, un es braucu mājās!” Bet es saņēmos un paliku. Vēlāk sapratu, ka tā lapiņa bija jāzīmē, lai sevi iekšēji nomierinātu. Protams, katru septembri ir sajūta, ka negribas braukt prom no Latvijas un atstāt savus mīļos, taču pēc nedēļas jau esmu aklimatizējusies. Nepālā man ir savi draugi, sava vide. Pieci mēneši paiet ātri, ja „skaipiņš” ir pieejams un vīrs uzticīgi gaida mājās.
Tā kā mana mamma ir pirmā budistu mūķene Latvijā, pie mums bieži ciemojās tibetiešu mūki, arī mēs braucām ciemos. Studējot sakrālo mākslu, viss ir par un ap dievībām. Šajā bildē attēlota mūsu laiku Buda. Nepālā mācos krāsot ar pavisam cita veida minerālu krāsām, kas iegūtas no akmeņiem. Zīmēju uz audekla ar smalkām otiņām, beigās sanāk kaligrāfija. Kad runāju ar citiem eiropiešiem vai amerikāņiem, kas ar to nodarbojas jau trīsdesmit gadu, viņi atzīst, ka joprojām mācās. Katrai krāsai, formai, līnijai vai niansei attēlā ir nozīme. Lai to uzzinātu, visu mūžu vajag mācīties.
Agnesi satiku pēc pirmā mācību gada Nepālā, kad atbraucu uz Latviju. Man bija aktuāla tēma par iekšējo ego un iekšējo cīņu, ko visspēcīgāk izjutu tieši tur. Agneses atveidotā meitene vienā dienā izdzīvo sava iekšējā „es” atklāsmi. Visās bildēs ir nojausma, ka ir vēl kāds klātesošais.
Esmu viens no tiem bērniem, kuram bērnībā nekad nekas netika aizliegts. Mans tētis bija jūrnieks, viņš piedzīvojis cunami, izbraukājis Āfriku un Japānu un mājās vienmēr atgriezās ar unikāliem, elpu aizraujošiem stāstiem. Mamma, iegrimusi zinātnē, brauca pa pasauli lasīt lekcijas. Kad sasniedzu astoņpadsmit gadu vecumu, ar stopiem izceļoju Eiropu. Taču tieši Marokā man radās interese par citām kultūrām, kas nepavisam nelīdzinās Eiropas kultūrai. Izveidoju izstādi Pasaules bērni, kur gleznoju madagaskariešus un marokāņus. Ilgu laiku biju aizgrābta, Vecrīgā izliku plakātiņus, taču garām gāja cilvēki un sarkastiski teica: „Skaties – re, kur melnie!” Tad gan izjutu, ka Latvijā ir liels rasisms.
Sērfa dēļi ir manis pašas apgleznoti. Iepazināmies pirms sešiem gadiem un sākām braukt uz visām interesantajām vietām ķert vilni. Būtībā visi manu ceļojumu galamērķi izvēlēti, tikai pateicoties sērfingam. Piemēram, Šrilankā esam bijuši jau trīs reizes. It kā muļķīgi braukt uz vienu vietu atkal un atkal, jo par to pašu naudu varētu apskatīt kādu citu valsti, bet nu ļoti patīk Šrilanka, visiem iesaku aizbraukt. Parasti arī gleznas lielākoties rodas, iedvesmojoties no ceļojumiem, sastaptajiem cilvēkiem, domām un emocijām citās valstīs.
Kad mācījos „lietišķajos”, mani neizsakāmi fascinēja un aizrāva šī sieviete. Vienmēr ļoti vēlējos viņu uzgleznot, taču nevaru saņemties, jo negribu to darīt pēc kāda cita cilvēka uzņemtas fotogrāfijas. Frīdas mājā vēl arvien stāv visas otiņas, molberts un gulta, kur Kalo gulēja. Netīrās otas, korsetes un medikamenti rada sajūtu, ka viņa arī šodien ir mūsu vidū. Meksikā apskatījām arī restaurētos maiju zīmējumus. Kad gidam jautāju par pasaules galu, viņš iedeva savu telefona numuru un teica: „Nu sazvanāmies 2013. gadā, jo galvoju, ka pasaules gala nebūs!”
Vienalga, kur es braucu un ar ko braucu, man uz katra stūra šis cilvēks ir „jānofočē”. Šeit mēs Portugālē ar Žaneti pie flīžu sienas. Mani fascinē flīžu raksti, vienalga, vai tās atrodas Rīgas biržā, Marokā vai Portugālē.
No otras puses, Japāna ir tik traki krāsaina un „fešenīga”, ka galva griežas no tās kultūras! Piemēram, te vīram bija saulesbrilles, kurām viņš izņēma tonētos stikliņus, lai ieliktu optiskos. Japāņi nāca klāt un jautāja, kur viņš tādas brilles dabūjis. Šopingotājiem tur vienmēr viss notiek ātri, viss jānopērk pirmajiem un obligāti jāatrod kaut kas tāds, kas citam mugurā vēl nav redzēts.
Katru gadu ar draugiem rīkojam sērfu festivālu. Viss aizsākās ar mūsu kāzu gadadienas svinēšanu, kas tagad jau izvērtusies triju dienu ilgā dzīvošanā pa krastu. Nākotnē redzu sevi siltumnīcā, ar tomātu vai gurķi rokā. Ar vīru kopā audzējam tomātus. Kad pabeigšu mācības Nepālā, skaidrs taču, ka gleznošu un strādāšu šeit. Man patīk Latvija, negribu braukt prom. Manuprāt, nav jāpārdzīvo, ka Latvijā pašlaik nav ļoti attīstīts tirgus vai gleznām nav pieprasījuma, jo mākslas joma patlaban strauji attīstās, arī ar ārzemēm veidojas sadarbība.
Agrāk dzīvoju un strādāju vienā telpā, taču bija problemātiski atrast gan pietiekami daudz vietas gleznošanai, gan dzīvošanai, kā arī izvēdināt ārā terpentīna un eļļas krāsas smaržu. Dzīvot un strādāt vienā telpā ir grūti arī tāpēc, ka visas dienas garumā nav iespējas satikt nevienu citu cilvēku. Tagad dzīvoju ceturtajā stāvā un darbnīca man ir otrajā stāvā. Varu piecelties un iet uz darbu pidžamā, bet vismaz ir sajūta, ka kaut kur eju. Gleznotājam jābūt lielai pašdisciplīnai, ar sevi ir daudz jāstrādā. Man vēl arvien galvā skan pasniedzējas Ilzes Starkas teiciens: „Jāņem un jādara! Kapā izgulēsies!”
