Dzemdībās nomira mana meitiņa. Bet esmu sagaidījusi nākamo mazulīti!

Traģēdija manu ģimeni piemeklēja 2009. gada janvārī, es ļoti ilgu laiku nekādi nevarēju rast mieru savā sirdī, likās, ka šī sāpe mani nekad nepametīs, bet, godīgi sakot, arī līdz šim brīdim īsti nav pametusi un, domāju, tā ir palikusi vienā līmenī un pavadīs visu manu mūžu. Vēl nav bijusi tāda dieniņa, kad es neiedomātos par zaudēto meitiņu. Tomēr cerība un ticība, ka man vēl būs mazulis, sāka lavīties pamazām…

Tad kādā naktī es redzu sapni… Esmu uzaicināta uz kristībām par krustmāti meitenītei, ceremonijas laikā mazuli iedod man rokās, lai turu, bet visu laiku man bija ļoti bail, lai mazulis man neizkrīt no rokām, es viņu ļoti cieši turēju sev piekļautu, sastingusi, līdz mazulis tika nokristīts. Pēc kristībām es skatos uz mazuli un saprotu, ka tas ir mans mazulis… Šajā brīdī es pamodos un satrauktu sirdi modinu vīru un saku, ka mums drīz būs bērniņš…

Slimnīcā 6 nedēļas

Nepagāja mēnesis, grūtniecības tests uzrādīja divas strīpiņas, es biju bezgala laimīga, bet īpaši nevienam to negribējās stāstīt.

Grūtniecība ritēja ļoti skaisti un labi, bet, tuvojoties 24. grūtniecības nedēļai, es sāku sirdī just satraukumu (iepriekšējo meitiņu zaudēju 24. gr. nedēļā). Mana daktere drošības pēc mani nosūtīja uz stacionāru, lai man un viņai ir mierīgāk.

Slimnīcā vajadzēja pavadīt 10 dienas, bet tas bija murgs. Palātā bijām 5 meitenes, katra ar savu sāpju stāstu, pieredzi, es visu klausījos un laikam pārāk stipri ņēmu pie sirds – dienu pirms izrakstīšanās taisīja USG, kas parādīja, ka man ir 1 cm dzemdes atvērums, man atkal panika, asaras, bet ārstējošā ārste mierināja, teica, ka kaut kas nav pareizi, jo jutos es labi.

Atbrauca vīrs un man atgādināja par manu sapni, ka mums būs mazulis un tas man atgrieza ticību. Gaidīju nākamo dienu ar drebošu sirdi – gāju uz nozīmēto USG, tas parādīja, ka viss ir labi, mazulis attīstās labi, no slimnīcas tiku izrakstīta.

Mājās pavadīju 1,5 nedēļu, sāka vilkt vēderu, es nekavējoties devos uz slimnīcu, tiku pie tās pašas ārstējošās dakteres, šoreiz palūdzu, lai mani liek mazākā palātā. Slimnīcā pavadīju 6 nedēļas, tiku ārā, kad bija 34 nedēļas, šoreiz gan ar mierīgu sirdi, jo man jau bija pilni 7 mēneši.

Atlikušo laiku līdz dzemdībām pavadīju ļoti skaisti – gatavoju ēst saviem vīriešiem (vīram un dēlam), atpūtos un ar nepacietību gaidīju mazuļu nākšanu pasaulē.

Tuvojās dzemdību datums, bet mazulis vēl neprasījās laukā, pēdējā vizītē pie dakteres viņa mani norīkoja uz dzemdību namu. Braucu ar mierīgu sirdi un ticību, ka man būs ļoti skaistas dzemdības.

Dzemdību namā apskates laikā daktere man paziņo, ka man jau ir 2 cm atvērums, teica, lai noskaņojos dzemdībām, atbildēju, ka esmu gatava. Aizgāju uz palātu, pie manis atnāca dzemdību nodaļas vadītāja un teica, ja dzemdības nesāksies šodien, tad tās stimulēs ar ūdeņu nolaišanu (man grūtniecības laikā atklāja gestācijas cukura diabētu, tāpēc mazuli nedrīkst pārnēsāt). Man prātā atausa trakās sāpes pēc ūdeņu nolaišanas, bet viņa man atbildēja – esi taču stipra, un tu tik ļoti taču gribēji nokļūt pie mums un gaidīju šo dieniņu, es piekrītoši pamāju ar galvu.

Pienāca nākamās dienas rīts, protams, nakts negulēta, jo ļoti uztraucos, 6.00 man pakaļ atnāca māsiņa un paziņoja, ka jādodas uz priekšdzemdību palātu. No sākuma man tika veikta kārtējā apskate, kurā daktere priecīgi noziņoja, ka man atvērums ir jau 4 cm un dzemdes kakls ir ļoti mīksts un gatavs dzemdībām, ūdeņi tika nolaisti, aizgāju uz palātu 30 min vajadzēja gulēt un gaidīt sāpes. Tās nāca lēnītēm, bet es pie sev skandināju – katra sāpe mani tuvina pie mana mazuļa.

Pēc 7.00 vīrs atsūtīja īsziņu ar jautājumu, vai viņš jau var braukt pie manis, jo bija paredzētas ģimenes dzemdības, teicu, lai brauc 9.

Sāpītes kļuva arvien spēcīgākas, bet bija paciešamas. Šo dzemdību laikā es visu laiku staigāju, tādā veidā koncentrējoties elpošanai un gurnu apļošanai. Vīrs atbrauca, man kļuva vēl mierīgāk, jo blakus ir mīļš un tuvs cilvēks, kas mani atbalsta. Pirms desmitiem atnāca mana vecmāte un teica, ka pēc 10 min klausīsies mazuļa sirdspukstus, bet es pēkšņi jūtu, ka mazulis jau nāk ārā, bet viņa pārsteigtām acīm skatās uz manis un atbild: „Tu esi traka”.

Vecmāte mani aizveda uz apskates istabu, konstatēja, ka man jau ir pilns atvērums, ātri tiku norīkota uz dzemdību zāli. Vēl gribētu piebilst, ka šī pati vecmāte pieņēma dzemdības arī ar manu vecāko dēliņu, viņa ir foršākā vecmāte pasaulē, kurai var uzticēties. Klausījos vecmātes ieteikumos, pašas izjūtās, un pēc pāris minūtēm izdzirdēju sava mazuļa kliedzienu un vecmātes paziņojumu: „Tev ir meitene”! (Es līdz mazuļa dzimšanas brīdim nezināju dzimumu, biju izdomājusi, ka gribu paturēt intrigu). Es biju bezgala laimīga!

Sajūtas tiešam bija neaprakstāmas, meitiņa piedzima 3510 gr smaga un 51 cm gara, kad viņu man nolika uz vēdera, bija grūti noticēt, ka šīs skaistās dzemdības ir notikušas ar mani, ka esmu sagaidījusi savu meitiņu! Lai arī cik tas jocīgi neliktos, viņa bija tik ļoti līdzīga savai mirušajai māsiņai – kā divas ūdens lāses.

Manai meitiņai ir jau 1 gads 7 mēneši un katru vakaru pirms gulētiešanas es pasaku paldies Dieviņam, kas man ir devis ģimeni, ka neatstāja mani vienu ar manu sāpi.

Man ienāca prātā citāts no stāstu grāmatas par „Bembiju 2”, kuru es lasīju savam vecākajam dēliņam. Kad mazais briedēns savam tētim Staltradzim jautāja par savu māmiņu, kuru nošāva mednieki, vai viņa atgriezīsies, Staltradzis atbildēja: „Dzīvē viss mainās, kaut kas aiziet un tajā pašā laikā, kaut kas rodas no jauna, varbūt ne tāds, kā iepriekš, bet tikpat skaists un brīnišķīgs!”