Kristīne Opolais: "Ātri nav noticis nekas. Ir sajūta par Pelnrušķītes stāstu"

Viņus vieno kopīgs ceļš uz virsotnēm, iestudētas spīdošas lomas un izrādes: Liza Čaikovska Pīķa dāmā, Katerina Izmailova Šostakoviča operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, Tamāra Rubinšteina Dēmonā, Mikaēla Bizē Karmenā, Violeta Verdi Traviatā, Tatjana Čaikovska Jevgeņijā Oņeginā, Zenta Vāgnera Klīstošajā holandietī, donna Elvīra Mocarta Donā Žuanā. Viņi abi ir pasaules cilvēki, iemīlējušies Ņujorkā un mākslā, abi var runāt aizgūtnēm stundām ilgi... Šoreiz – vairāk par to, kas atrodas skatuves otrā pusē – no Ķengaraga līdz Metropolitēnam.

Manuprāt, gēni, dažādās kultūras. Mēdz būt, ka cilvēks ir talantīgs, tomēr viņam neizdodas izveidot lomu pietiekami spilgti. Uzskatu: ja tu esi audzis siltumnīcas apstākļos un neesi redzējis visus tos... negribas lamāties, bet sūdus, neesi gājis cauri grūtībām un reāli bīstamām situācijām, kā tas notika ar mani, diez vai tu vajadzības gadījumā to sevī atradīsi, veidojot lomu. Protams, palīdz arī tas, ka Dievs man devis emocionalitāti. Daudz ko uztveru traģiski, jebkurš nepatīkams notikums mani var izsist no sliedēm. Iespējams, nereti es pārspīlēju, bet esmu pieredzējusi daudz drausmīgu situāciju. Mēs ar mammu dzīvojām Ķengaragā, un deviņdesmitajos simpātiskai meitenei bija bīstami staigāt pa Maskačku. Arī manai ģimenei bija grūti laiki. Kādu citu tas, ko esmu pārdzīvojusi, būtu psiholoģiski sagrāvis.

Tev bija jācīnās par mammas dzīvību, kad biji vēl gandrīz bērns – tikai astoņpadsmit gadus veca.

Jā, manā dzīvē bijis viss iespējamais, taču bērnība bija ļoti laimīga – man bija gan tētis, gan mamma, visi mani mīlēja. Bet tas, kam izgāju cauri jaunībā, manī, šķiet, ielika spēju uzreiz saprast, ko no tevis prasa. Tu, Andrej, biji mans pirmais režisors. Paldies Dievam, ka nebiju izgājusi nekādus kursus vai skolas! Man nebija jādomā, kur rast pārdzīvojumus, tie bija manā pieredzē. Atradās pareizais cilvēks, režisors, kas spēja to izvilkt. Man vēl tagad ik pa brīdim jautā: “Kā tu varēji to nospēlēt...?”

Mani vienmēr glābj arī intuīcija, pasakot priekšā, kā pareizi rīkoties. Es biju ļoti tuvu normālam ceļam – apprecējos ar parastu džeku, sapratu, ka tagad dzīvošu parastu dzīvi... Es agri būtu kļuvusi par māti, iespējams, domājot tāpat kā mana mamma – kad Kristīne izaugs, turpināšu mācīties par dziedātāju. Bet tā jau nenotiek. Nekāda dziedātāja es nebūtu, mani sagrautu ģimenes problēmas – viņam būtu alus vēders, es viņu gaidītu ar vakariņām, viņš mājās vienmēr ierastos stundu vai divas vēlāk, es ar to cīnītos, bet vēlāk vienalga izšķirtos. Es viņu mīlēju, taču tas bija jānocērt pašā sākumā. Ja tu vairs nespēj izturēt, lēmumu pieņemt ir vieglāk, bet, kad viss ir okei, bet tu spēj iztēloties, kas tevi gaida... Tas ir sāpīgi.

Mammas piemērs tevi ietekmēja – viņa arī gribēja kļūt par dziedātāju, bet nevarēja to realizēt.

Jā, sapratu – vai nu tagad, vai nekad. Tā bija mana apņēmība – biju kora māksliniece, bet nepārtraukti mācījos arī visas solistes partijas. Mamma vairs nevarēja izturēt, arī kaimiņi sūdzējās – Ķengarags, pirmais stāvs, es uzlieku magnetolu un dziedu kā traka, cita vārda nav! Eleonoru, Aīdu, Tosku – visu pēc kārtas. Es tik bļāvu! Nepareizi, balss lūza nost...

Skatoties uz māksliniecēm, man bija pārliecība – tā aizies prom, tā dzemdēs, tā paliks stāvoklī, bet es būšu uz skatuves. Jo visas solistes rāvās prom, redzēju cauri – viņa dzied, izpilda, ko tu kā režisors prasi, bet domās jau ir mājās un cep olas. Bet es redzēju – te taču vajag tā! Kāpēc es neesmu skatuves priekšplānā? Es parādītu!

Atceros mūsu pirmo sadarbību – 2003. gadā manā iestudējumā Klīstošais holandietis, Zviedrijā, uz atklātās skatuves, kad es jau astoņus gadus biju bijis Operas direktors. Tas bija mans pirmais mēģinājums operas režijā. Mēģinājumiem bija dotas tikai divas nedēļas, kas tādam iestudējumam ir neprāts. Mazs budžets, no tā jāuztaisa dekorācijas, bet skatuve – milzīga! Biju kā apsēsts, sapratu arī, ka nevienam neskaudīs, visi teiks: “Viņš ir traks – mēģina Vāgneru teātra pagalmā!” Bet iestudējums guva lielu atzinību. Tad mēs to adaptējām mūsu Operas skatuvei. Vienubrīd Egils Siliņš, kurš tēlo galveno varoni, nomet mēteli, un man vajag, lai kāds to aiznes...

Es biju vienkārša kora māksliniece.

Vienkārši parādīju, ka arī es esmu iemīlējusies...

Nodomāju – tai meitenei ir iekšā! Kad braucām uz Grācu ar Dēmona iestudējumu, tev tika iedota Tamāras loma. Tur arī notika mūsu pirmais konflikts, ko nu varam atcerēties kā joku. Nebija laika izstāstīt visas mizanscēnas, sapratu, ka tas ir ārkārtīgi liels risks, esmu iepinies. Tev ir uzvilkts kostīms, un tu no prieka, ka tev iedota tā loma, šausmīgi staro un smaidi.

Zālē sēdēja mana skolotāja, un es domāju – tagad galvenais ir pareizi nodziedāt!

Jā, tu man toreiz riktīgi uzbrauci...

Un arī skolotāja Gruzdeva sēdēja ar pārakmeņotu seju, nevis tevi aizstāvēja. Turpmāk jau mēs viens uz otru vairs neapvainojāmies, saprotot, ka abi esam ļoti temperamentīgi – varam uzbraukt un uzreiz arī samīļot. Bet toreiz sapratu, ka tev ir šoks...

...pie sevis domāju – nu, pagaidiet...

Neliela psiholoģiska traģēdija izvērsās, kad sāku braukt pie skolotājas Holandē. Viņa teica: “Ja tiešām gribi mācīties un meistarībā kāpt uz augšu, tad, lūdzu, sešus mēnešus nedziedi uz skatuves, bet reizi mēnesī brauc pie manis.” Bet man taču no kaut kā jādzīvo! Viņa teica: “Tev jābūt kā baltai lapai. Lai gan tev ir tikai divdesmit septiņi gadi, kad tu ver muti vaļā, tu dziedi kā četrdesmitgadniece. Par nopietnu, par traģisku. Lai balss iegūtu svaigumu, viss smagais ir jāatceļ.” Tas man bija grūts periods. Paņemt pauzi uz sešiem mēnešiem gan neiznāca, jau piektajā braucu debitēt Vīnes Operā. Kādas tik viesnīcas piedzīvoju! Piemēram, Amsterdamā par 45 eiro diennaktī. Pusnakts, istabā tumšs, nesaprotu, kas uz grīdas kustas... Ieraudzīju četras peles! Krekliņā izšāvos no numura, aizskrēju uz recepciju un bļāvu: “Man ir peles! Man ir peles! Dodiet citu numuru!” Stāv tāds puika un mierīgi saka: “Mums nav cita numura. Tad nāciet manā istabā.” Kliedzu: “Nevaru! Man jāguļ, rīt desmitos nodarbība!” Tad viņš mierīgi pateica: “Labi, tad es nākšu gulēt jūsu numurā.” Aizgāju uz savu istabu, iedzēru divas tabletes miega zāļu un vienkārši nokritu.

Tu tajā laikā Rīgā jau biji nodziedājusi daudz lomu un guvusi panākumus.

Jā, man jau bija Toska Berlīnē un Mimī Vīnē.... To briesmīgo hoteli paņēmu, jo tas atradās tajā pašā ielā, kur dzīvoja mana skolotāja, tā biju droša, ka neapmaldīšos. Nesen man atkal tur vajadzēja hoteli. Sekretāre jautāja: “Kādu numuriņu ņemsim?” Pieķēru sevi sakām: “To labāko!” Viņa: “Par 480 eiro diennaktī?” Atcerējos numuru par 45 eiro ar četrām pelēm un teicu: “Ņemam!” Parasti tik dārgus numurus neizvēlos, bet te man trīs diennaktis bija panorāmas skats uz parku, kanālu un ielu visā garumā. Vienkārši baudīju. Tagad atkal jābrauc pie skolotājas, sekretāre prasa: “To pašu?”, saku: “Nē, tagad par divsimt.” Es ieguvu sajūtu, ka manā dzīvē beidzot kaut kas ir mainījies un reizēm varu pati samaksāt par pašu dārgāko. Koncertos jau mēs paši nemaksājam, orķestris paņem labāko viesnīcu. Ja ņemam paši, tad izdomājam, kur lētāk, rēķinām, jo ir arī jāēd un gribas kaut ko nopirkt.

Jā, bet pagājuši gandrīz desmit gadi. Manā dzīvē nekas nav noticis ļoti ātri. Ir līdzība ar Pelnrušķītes stāstu. Piedzimu Rēzeknē, kur varēju arī palikt, ja ņem vērā manu pieredzi ar narkomānu kompāniju (smejas). Es varētu būt pavisam citā pasaulē! Labā ziņa – esmu redzējusi dažādus ceļus, pa kuriem varēju aiziet, bet neaizgāju.

Zinu, ka meklēji dzīvokli, kas varētu būt tavas mājas Ņujorkā. Protams, gribas, lai tas būtu labs, lai varētu dabūt mājas sajūtu. Rajons ap Metropolitēna Operu nav no burvīgākajiem, būvēts sešdesmitajos...

Pirmajās reizēs Ņujorku līdz galam nesajutu – tik ļoti biju pārņemta ar tiešām smagu darbu, ka īsti neatlika laika paskatīties apkārt. Bet šoreiz aizbraukt no Ņujorkas man bija ļoti grūti. Varbūt tāpēc, ka beidzot man tur parādījās draugi, vairs nebiju viena. Pirmajās reizēs bija darbs, darbs, mājas, darbs, darbs, bet šoreiz bija arī kolēģi, ar kuriem kopā ne tikai strādājām, bet arī baudījām pilsētu. Tādi bišķiņ traki, temperamentīgi – tādi paši kā tu, Andrej! Kad tevi satieku, tu vienmēr jautā: “Pag, tu neesi tur bijusi?! Taču izbeidz! Braucam!” Es daudz redzēju un iemīlējos šajā pilsētā; pirmo reizi biju kā apburta. Sapratu, ka tā ir iespēju pilsēta – varbūt arī mana iespēja vinnēt!

Mana mamma un auklīte, kuras parasti ārzemēs dzīvot negrib, jo tik labi neprot angļu valodu, atgriežoties Rīgā, teica: “Es sapratu, ka man Ņujorkā patiesībā bija atvaļinājums. Iebraucu Rīgā, un sākās rūpes, problēmas...” To pašu varu teikt arī es.

Kā tu raksturotu savu māju sajūtu tagad?

Ar māju sajūtu ir grūti. Visdziļākās emocijas noteikti ir saistītas ar Rīgu, jo te sākās mans mākslinieces ceļš, te satiku vīru, piedzima bērns. Taču – mājas ir tur, kur tevi mīl un gaida, kas māksliniekam ir dubultsvarīgi. Man labi ir tur, kur ir labas attiecības ar teātri un – vissvarīgākais! – ar publiku. Tāpēc arī Ņujorkā jutos kā mājās, bija skumji, ka jābrauc prom. Mans kalendārs Metropolitēna Operā ir aizpildīts līdz 2020. gadam, ar nepacietību gaidu oktobra beigas, kad atgriezīšos Ņujorkā. Tā kā nebraukšu uz pārāk ilgu laiku, man līdzi būs tikai bērns un aukle, mēs arī turpmāk dzīvosim tajā pašā dzīvoklī. Ja esam prom ilgāk, brauc arī mana mammīte, jo auklīte nogurst, vajag palīdzēt. Arī Londonā Koventgārdenā, kad iestudējām Manonu Lesko ar Maestro Pappano un Jonasu Kaufmanu, jutos kā mājās. Tā bija tik laba debija, un procesā bija tik liela mīlestība, ka devām to arī viens otram, bija ģimeniska sajūta. Tāpat kā tolaik, kad Rīgā strādājām ar tevi un Andri, mums tiešām bija komanda. Tagad to pašu esmu dabūjusi Meta operā. Tāpēc kā mājās varu justies jebkur, kur man ir smuks radošs process un kur labi jūtas mans bērns. Adrianai ir četrarpus gadi. Ja viņa pieņem jauno vietu, ja priecājas, arī es jūtos labi. Meitai ir svarīgi, ka mammīte ir laimīga, viņa ietekmējas no mana garastāvokļa. Arī Minhenē jutos kā mājās. Pēc Rusalkas man bija ļoti daudz darba piedāvājumu, tāpēc domāju, ka varēsim tur dzīvot, bērns ietu skolā. Iegādājāmies dzīvokli un gandrīz sešus mēnešus tur nodzīvojām, bet tad jocīgā kārtā sajutu, ka pilsēta tomēr nav manējā. Man patīk tur dzīvot, kamēr strādāju, bet nepatīk palikt, kad nestrādāju. Bet strādāt nepārtraukti nav iespējams, jo balss saitēm tomēr jāatpūšas. Turklāt nevarētu teikt, ka mans bērns pieņēma tos bērnus... Vācijā mums nebija viegli – ne psiholoģiski, ne emocionāli. Esmu kompromisu cilvēks, un man nepatīk, ka viss notiek caur spēku un likumiem. Uzskatu, ka vienmēr var atrast iespējas, nekas nav melns un balts, pa kreisi vai labi. Ir dažādi virzieni.

Tieši tā! Bet tajā pašā laikā neesmu cilvēks, kas meklē vieglākos ceļus. Vācijā viss ir vienkārši, stabili, noteikts ar likumu. Piemēram – nedrīkst pie mājas stādīt egles. Pat ja tas ir mans zemes gabals. Arī tūjas nedrīkst. Kāpēc? Tur vienmēr ir bijuši krūmi, bet, sākot no oktobra beigām, tiem var redzēt cauri – es negribu, lai uz mani skatās! Bet kaimiņi ir pieraduši tiem redzēt cauri. Tu vari darīt, ko gribi, – tūjas nedrīkst! Tad man katrs nezin kā jāpierunā, jāsola biļetes uz katru manu pirmizrādi, lai man ļautu stādīt, ko gribu. Tas ir tikai viens no punktiem, kāpēc negribu turpināt stabilu dzīvi Minhenē; zinu, ka tālāk būtu tikai grūtāk. Kad man vajadzēs uz diviem mēnešiem aizvest prom bērnu, skola to nepieļaus, bet es tik un tā ņemšu viņu līdzi. Ņemšu! Tas ir mans bērns, viņai jāceļo ar mani. Bērnam vienmēr ir labāk ar mammu, pat ja viņš kaut ko neiemācās. Par mani skolā teica, ka es slikti beigšot, jo vienmēr biju out of line – kaut ko neizdarīju, neiemācījos, nepatika matemātika. Bet šobrīd, ticiet man, tā man nav vajadzīga! Intuīcija jau toreiz teica – tas, ko tu mācies skolā, tev nekad mūžā nebūs vajadzīgs. Tā arī notika. Bija tikai divi priekšmeti, uz kuriem es labprāt ietu, bet tieši tiem bija vismazāk stundu. Nekad neesmu bijusi tāda kā visi, negribu arī savu bērnu spiest darīt, “kā vajag”. Un neviens man neiestāstīs, ka tad, ja viss nenotiks pēc sistēmas, viņa atpaliks, jo tas, ko viņa redz, jūt un dzird jau kopš dzimšanas, nav tas pats, ko redz citi bērni, ik dienu ejot vienā un tajā pašā bērnudārzā. Kamēr bērns neizaugs un nepateiks: “Mammu, es gribu palikt tur vai tur, esmu pietiekami liela, nevajag uztraukties, vai – es gribu ar Taņu…” Tā viņa sauc manu mammu, kas viņai ir kā otrā mamma, jau kopš dzimšanas Adriana ir četrās rokās.

Oi, jā, bet mēs neesam divas zvaigznes mājās.

Tev nepietrūkst attiecību ar mīļoto cilvēku?

Domāju, ka pietrūkst. Bet man tik daudz mīlestības jāizdzīvo uz skatuves, ka, šķiet, šādi es aizpildu kādas tukšās emocionālās pozīcijas. Ne vienmēr, bet labākajos brīžos, ja tiešām ieeju lomā, trīs stundas vakarā es vairs neesmu Kristīne. Ja mēģini lomu, kas tevī ir ļoti dziļi, ne par ko citu nav laika domāt – tu esi tajā tēlā, laikā, attiecībās. Bet, lai kurā pasaules malā atrastos, mēs ar Andri vienalga ļoti cieši kontaktējam. Varbūt pirms bērna bija grūtāk, bet tagad, kad esam viena bērna vecāki, visu laiku esam viens ar otru. Reizēm gadās, ka neatbildu Andrim uz kādu īsziņu, un viņš sāk uztraukties. Tad Andris vakarā zvana manai mammai. Viņš nekad neaiziet gulēt, nesaņēmis no manis atbildi. Sievietes mēdz nodarbināt jautājums, kā likt vīrietim par sevi domāt, uztraukties... Tagad es to zinu. Nekādas stratēģijas man nav bijis nekad mūžā – atceros, kad mūsu attiecības sākās, man tieši likās, ka ir par maz – kas tas ir, trīs ziņas dienā! Šausmas. Kad esi iemīlējies, tev to cilvēku gribas vairāk un vairāk, bet patiesībā, man šķiet, tas foršais, tā īstā atslēga, lai cik nepatīkami reizēm būtu, ir – neraksti un nezvani! (Smejas.) Esi aizņemta. Un tu vienmēr būsi interesanta! Taču to izdarīt ir visgrūtāk, jo tas nav dabiski. Bet kaut kas tajā ir, to esmu atkodusi. Ar Andri esam kopā (domā)... dievs žēlīgais, kopš 2004. gada! Un šajā ziņā nekas nemainās, zinu – ja vīram neatbildu, viņš zvanīs mātei. Vispār jau par attiecībām runāju ļoti uzmanīgi, jo domāju, ka laime prasa klusumu. Jo mazāk par to domā un runā, jo labāk. Nekad nevar zināt, kas būs rīt, un regulēt jūtas laikam taču nav iespējams. Katra ģimene ir laimīga un nelaimīga savā veidā, svarīgi, kā tiec ar to galā. Tāpēc jau cilvēki saiet kopā, lai atbalstītu, palīdzētu viens otram arī nebaltās dienās. Bet ar bravūru paziņot, ka tev ir laimes pilnas bikses un mīlestība, ziniet, joprojām ir tikpat svaiga kā sākumā... Nē, tā maina krāsas. Un pakāpes. Domāju, ka loģiskais virziens ir bērni. Lai gan zinu vairākus pārus, kuri bez bērniem ir daudz laimīgāki par tiem, kuriem bērni ir, jo viņi dzīvo viens otram. Nav atslēgu un likumu, katrs atrod sev piemērotāko. Reizēm no malas šķiet – tas nu gan nav labs pāris, bet viņiem kopā ir labi. Savukārt citreiz izskatās, ka pāris ir ideāls, bet viņiem ir daudz problēmu. Domāju, ka cieņa ir svarīga. Bet ko īsti tas nozīmē – nezinu. Vai to, ka otru vajag pasaudzēt un neteikt visu? Ar to, ko vari, tikt galā pašam?

Tā iznāk, jā. Lai mani stabilāk noliktu uz kājām, viņa daudz ziedojusi no savas dzīves. Kad mammu piemeklēja slimība, ar kuru mēs tikām galā (un to pat vairs neatceramies), man bija septiņpadsmitarpus gadu, biju šokā. Tajā laika posmā kļuvu pieaugusi. Mamma gribēja, lai es kļūstu par operdziedātāju. Un vēlāk viņa bija tā, kas teica, ka vajadzētu pagūt dzemdēt bērnu, kamēr neesmu tajā augstākajā, zvaigžņotajā posmā. Viss sākās tā – sešpadsmit gadu vecumā man patika pop-roks, dziedāju kādu savu dziesmu, un mamma teica: “Es visu laiku domāju, ka tev ir liela balss un spēcīgs tembrs! Tāpēc izlēmu – tev jābrauc uz Rīgu.” Man tas bija šoks un šausmas! Katru otrdienu devos pie profesores Frinbergas. Tas nedaudz līdzinājās katorgai līdz brīdim, kad skolotāja iemācīja mīlēt savu balsi un tai ticēt. Pēc kāda laika skološanos pametu un tikai pēc mammas izveseļošanās attapos, ka jāiet kāds nopietnāks ceļš. Plāni man bija lieli – domāju, ka būšu filmu zvaigzne Holivudā. Redz, tagad esmu Ņujorkā, un manam Operas režisoram zvana Holivudas režisors, kurš redzējis mani uz sezonas notikumu grāmatas Opera Now vāka un prasa: “Kas tā par aktrisi?” Jā, ir piepildījies kaut kas līdzīgs tam, par ko sapņoju. Pat daudz nopietnāk, jo esmu operdziedātāja. Pateicoties tam, ka mamma man pastāstīja, kas tas vispār ir, un teica, ka jāizmēģina. Vēlāk lēmumu pieņēmu pati, viņa nespieda, bet virzienu iedeva. Ceru, ka ar mūsu bērnu sanāks tāpat. Atklāti sakot, viņai šo profesiju nenovēlētu. Pārāk daudz kam jāiziet cauri, jābūt īpašam raksturam. Bet Adriana ir ļoti jūtīga. Un spītīga. Es vairāk esmu diplomāte, māku arī paklusēt. Ja es būtu spītīga un tu, Andrej, man pirmajā mēģinājumā kaut ko pateiktu, es atbildētu...

Un spalvas pa gaisu!

Jā! Bet man ir cits raksturs – mīkstāks. Esmu stingra un stipra, lai darbā sev kaut ko pierādītu, bet attiecībās ar cilvēkiem protu arī ieklausīties un saprast, ko no katra varu paņemt.

Protams, ceļš uz augšu! Taču ne vienmēr tas atkarīgs no mums, man šķiet, arī liktenim ir nozīme. Neviens nezina, kas tur ierakstīts. Negribas, lai sāpes nomāc cilvēku. Viņš var būt ļoti talantīgs, bet nesatiek pareizos cilvēkus, kas palīdzētu attīstīties... Vienu nobučo no augšas, otru ne, bet tas nenozīmē, ka viņš ir sliktāks. Jābūt gan veiksmei, gan darba spējām, gan iztēlei. Un arī spējai saprast, ka tu nevari dabūt visu. Ja kādam tiek vairāk, var nomākt doma – kāpēc?... Vai es esmu sliktāks? Es arī varu!... Bet pret to jāizturas ļoti delikāti, jābūt ļoti labai intuīcijai, lai pateiktu sev – mieru! Katram savs ceļš. Pat ja tu nedabū tieši šo, tas nenozīmē, ka esi sliktāks. Jāmeklē sevi citā lauciņā.

Tāda sirds gudrība...

Domāju, ka to ieliek vecāki. Atceros, mamma vienmēr teica, ka ar skaudību jātiek galā, tā vairo nepatiku pret cilvēkiem. Bet es to nekad neizjutu – tā arī neiepazinos ar savu skaudību. Jā, mammai, lai gan viņai pašai vispār neviens neko nebija mācījis, bija tādas gudrības... Bet vienalga es pēc tam daudz kam izgāju cauri. Visgrūtākais ir noturēties līmenī, ko jau esi sasniedzis. Jo vairāk panākumu, jo vairāk cilvēki no tevis gaida. To jutu gaisā, kad dziedāju Butterfly pēc HD translācijas. Zālē bija pavisam cita atmosfēra. Operas publika bija kā satriekta... Cilvēki nāk un gaida brīnumu. Tā ir atbildība. Mani vienmēr glābj tas, ka es daru tā, kā to jūtu tieši šodien.

Jā, jo neviens brīdis neatkārtojas! Ir svarīgi to saprast, jo mākslinieki bieži vien grib nofiksēt, ieķerties, iet to pašu ceļu, kas reiz jau nesis veiksmi. Pēc tam brīnās – es to noti paņēmu tāpat kā vakar, kāpēc šodien neieskanējās? Tāpēc, ka nevajag domāt, kā bija vakar! Bet tas ir grūti, jo ir bail, savā ziņā – risks. Ja man jautātu, kas cilvēku aizved pie panākumiem, es nevarētu izvēlēties. Darbs bez veiksmes pie milzīgiem panākumiem nenoved. Vai var aizvest veiksme bez darba? Jā, bet uz ļoti īsu brīdi. Re, kur tev tā ir iedota, un, re – jau tiek atņemta! Domāju, ka nav viena koda. Katram savs ceļš, un tieši tas arī ir interesanti.