Gūt prieku no attiecībām un vienam otru atbalstīt. Tik vienkārši!

Kas mēs viens otram esam?

Cilvēks attīstās nevis tad, kad ir daudz iespēju, bet kad viņam dzīvē ir kāds līdzgaitnieks. Kas partneri ir viens otram? Ja saprot, cik būtiski cilvēkam ir atrast savu ceļu dzīvē, to, kas viņu pašu piepilda un interesē, tad partneri, sarunājoties par to, ko viņi vēlētos attīstīt sevī un savā apkārtnē, var viens otru atbalstīt. Varbūt izlasot vārdus par atbalstīšanu, daudzi domā, ka viņi to māk, jo kas gan tas ir? Patiesībā, lai  varētu otru atbalstīt, vajadzīgas vairākas konkrētas prasmes. Pirmkārt, lai cilvēki varētu saprast, ka viņi runā par vienu un to pašu, nepieciešams viens sarunas fokuss. Tas nozīmē, kad viens stāsta par to, ko viņš vēlētos, otram ir vismaz uz viņu jāskatās un jāklausās. Tas šķiet ārkārtīgi vienkārši, bet dzīvē ir sarežģītāk, jo katram no mums galva tāpat jau pārņemta ar savām domām.

Otrkārt, ir būtiski dot laiku tam, kurš nerunā, un gaidīt, kamēr viņš varēs par savām vēlmēm pastāstīt. Un atkal – kurš gan to nemāk? Bet realitātē tas nozīmē apstādināt savu ideju, savu iniciatīvu. Jo dažkārt, kad viens ko pasaka, otram tajā brīdī rodas sava ideja, un viņš runātāju pārtrauc. Pirmais stāstītājs tā arī paliek ar savu ideju un... Atkal nekā! Tāpēc gaidīt nav vienkārši, jo tad man jādod laiks otram, tas pieder attiecībām. Ja vien ir runa par attiecībām, kurās viens otru atbalstām. Cilvēkiem vispār gaidīt ir grūti. Jo sevišķi tiem, kas ir ļoti aktīvi, kam uzreiz rodas daudz ideju. Arī ļoti labiem vecākiem, mīlošiem partneriem, jo viņiem gribas tā, ka ir uzreiz, tūliņ, tagad! Bet te tas neder.

Gaidīšanas process ir grūts arī tāpēc, ka jāļauj otram sākt darīt to, ko es pats jau māku un perfekti zinu. Ja negaidu, tad neļauju to otram darīt viņa ātrumā, un tāpēc es viņa iniciatīvas un viņa izaugsmi apstādinu. Gaidīt ir grūti, jo «kā tas otrs to nesaprot? kā var to nesaprast?» Kad esmu ko sapratis, man noteikti ir svarīgi parādīt visai pasaulei un arī partnerim, ka esmu sapratis. Tas nekas, ka varbūt to sapratu pirms piecām minūtēm, bet tagad, šorīt, man visiem jāizstāsta, cik esmu gudrs.

Piemēram, sieva, kurai ir pilnīgi cita profesija, var nākt klajā ar ideju un stāstīt, ka viņa grib nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību. Vīrs klausās, un viņam galvā dzimst doma, kā to varētu darīt. Un tad viņš saka: «Jā, tu varētu darīt to un to.» Viņš it kā piedalās, iesaistās, it kā atbalsta, bet tas nav atbalsts, kas sievai vajadzīgs, jo viņa tā arī netiek līdz galam skaidrībā par savu ideju. Ja viņa netiks līdz galam, tad viņa šo ideju neattīstīs.

Faktiski tā ir autortiesību zagšana. Tā bija sievas ideja, kuru pārķer vīrs un attīstīs tā, kā viņš gribēs. Sieva teiks: «Nē, es negribu bioloģisko lauksaimniecību.» «Kā negribi? Bet tu taču pirms stundas teici, ka gribi!» «Jā, es vairs negribu.» Jo viņas ideja, viņas iniciatīva tiek pārmākta.

Jāgaida. Ja vīram rodas labas idejas vai pārbaudīšanai vajadzīgas idejas, viņam ir jāsēž kā vistai uz olām un jāgaida, kad sieva pabeigs stāstīt.

Nuja! Lai viņa pati izstāsta, ko domā ar bioloģisko lauksaimniecību? Vai tā būs lopkopība,  augļkopība vai zāļu tējas? Dievs vien taču zina, ko viņa domā, un tas, ko viņa ar to domā, ir no viņas jāgaida. Kamēr viņa nav pateikusi, gaidi vai arī jautā: «Ko tu domā ar bioloģisko lauksaimniecību?»

Viens līmenis ir pats sarunas temats, šajā gadījumā – bioloģiskā lauksaimniecība, taču otrs ir sajūtu līmenis, kas tobrīd valda starp partneriem. Tad, kad viens ir uzticējis savu ideju, kā viņš vēlas ko darīt, tad sagaida, ka otrs viņu atbalstīs, pieņems. Gaidīšana ir kluss «jā».

Nevis gaida un lasa avīzi, bet gaida uz cilvēku!

Lai tajā brīdī saņemam ziņu – «es esmu svarīgs, jo uz mani gaida». Tieši šo sajūtu partneri var viens otram iedot, un tas ir viens punktiņš savstarpējam atbalstam.

Turklāt tieši gaidīšanas brīdī otrs var savas idejas attīstīt, jo, tikai runājot, mēs saprotam, ko domājam. Tāpēc jāgaida, lai ļautu cilvēkam izdomāt, ko viņš īsti domā.

Mēs tagad nerunājam par formu vai instrukciju, kā partneri varētu viens otru attīstīt (un, Dievs vien zina, uz kurieni attīstīt. Uz palaišanu Kosmosā.). Runa ir par to, kā cilvēki, kuri ir kopā, var viens otru atbalstīt, lai ne tikai viņiem attīstītos jaunas idejas, bet lai viņiem rastos sajūta – mēs esam kopā. Tas ir dubultieguvums, bet var būt arī dubultzaudējums.

Zini stāstu par Nomeinu? Japāņiem ir sava pasaules radīšanas teika, kas ir līdzīga tai, ko zinām mēs, ka Dievs ir radījis pasauli septiņās dienās... Taču japāņiem bez Dieva, kurš radīja, ir vēl viens varonis. Vēl viens cits Dievs bez vārda, kurš ir tikai blakus. Kad viņš ir līdzās un pīpē savu pīpi, Dievs var radīt. Tā ir laba metafora tam, ka labais var izveidoties, esot labā komunikācijā. Tas, kurš gaida, skatās, kā tas radītājs rada, un viņi var viens otram palīdzēt.

Mēs iesākām stāstīt, kas ir atbalsts, un kādas prasmes tam nepieciešamas. Tātad – kopīgs fokuss (viena tēma, par kuru ir runa) un gaidīšana. Taču ir vēl trešā prasme – apstiprināšana. Ko tas nozīmē? Cilvēkiem intuitīvi attīstījusies spēja pieņemt to, ko runā otrs, mājot ar galvu vai sakot – jā, jā, jā. («Ko tu arī pati dari,» Gatis saka man. «Tu visu laiku apstiprini.» – aut. piez.)  Tā ir laba spēja, jo cilvēks, kurš runā, tad jūtas pieņemts. Tas ir zemteksts, ko cilvēks sajūt, un tas «strādā», jo tad varam vairāk runāt un izrunāt. Tas ir kā progresējošs aplis –  ja saka «jā», gribas stāstīt vēl.

Tas ir tad, ja partneri tikuši līdz punktam, kad viņi runā par vienu tēmu, viens uz otru gaida, un viens pēkšņi saka: «Nē, tev šī tava ideja neizdosies!» Komunikācija ar to ir pārtraukta, un tas atkal ved pie tā, ka pirmais ar savu ideju nekur tālāk neiet. Gribam mēs to vai nē, bet katram no mums no otra cilvēka ir vajadzīgs apstiprinājums tam, ko gribam. Pāri konsultācijās tieši tā arī jautā – ja nepiekrītu viņa idejai, vai man tiešām jāsaka: «Jā!»? Ja viens no partneriem stāsta savu ideju, tas nenozīmē, ka otram, to pieņemot, būs ideja jāīsteno. Atbalstot partnera ideju, pieņemam pašu partneri. Kad sakām «nē» partnera idejai, pasakām «nē» partnerim, jo visu uztveram personīgi. Partneris ir kā mūsu tuvākais rentgens.

Par to, vai teikt tikai «jā»... Jāatceras, ka viss notiek attīstības procesā. Ja partnerim ir ideja un viņam ļauj to attīstīt, pieļauju, viņš pats nonāks pie punkta, kurā sapratīs – tas nav labi, ir jādara drusku citādi... Tas ir ļoti jauki, jo tad tas ir mans paša atklājums; es to izdarīju, nevis to izdarīja viņš, un es esmu dumjāks. Nē, es pats arī varu!

Ļoti labs piemērs. Jautājums, kura iniciatīva tā ir? Kurš tagad «darina»? Ja viņš grib, lai viņš dara. To nevar izspiest no otra kā ūdeni no lupatas. 

Tajā brīdī, kad kāds man saka: «Dari, dari!», diez vai viņš domā, ka esmu pietiekami spējīga, lai pati izdomātu. Sieva šajā gadījumā sajūt: «Es esmu nespējīga, es esmu dumja...»

...«slinka, naudas tērētāja». Šis zemteksts, ko viņa dzird, nomērdē jebkurus asnus.

Partneri ir ar dažādiem tempiem, un tas ir grūti.

Aktīvi gaidot!

Viss lielais sākas ar pilnīgi mikroskopiskām lietiņām, un šajā gadījumā tā mazā svarīgā lietiņa ir tā, lai partneri pamanītu, ka otram rodas idejas. Lai ļautu dejām «uzcelties augšā». Jo tas «dari kaut ko!» nozīmē, ka vīrs, kurš tagad liek darīt, gaida, lai sieva izdarītu to, ko viņš gribētu, lai viņa izdara. Viņš tā kā paplašina savu klonu (savu otru es), bet tur nekas labs nevar sanākt. Arī, kad sievai ir ideja un vīrs saka: «Nē! Tā nav labi! Ar to naudu neuztaisīsi! Ejam un darām tā!», tad ne tikai sievas ideja ir saknē iznīcināta. Sieva saņēmusi ziņu: «Tava ideja ir slikta, tu esi slikta!» Vai arī sieva vēlas mācīties gleznot, bet viņš saka: «Ak, žēliņ, kāda gleznošana? Biznesu vajag! Biznesu! Naudu!» Viss, ar to ir cauri.

Cilvēkiem var rasties daudz ideju, un tur nav nekā bīstama, ja partneris apstiprina daudzas idejas. Jo būtībā ar savām idejām vēlamies redzēt, kā pret mums attieksies. Ja sajūtam, ka mūsu idejas ir labas, ka esam labi, tad būsim tik gudri, lai novērtētu paši savas idejas. Taču sākumā mums vajadzīgs šis pakāpiens, uz kura stāvēt, ka esam labi!

Ideja? Labi, ka tev ir ideja. Kāda tā būs, kā tā attīstīsies, to redzēsim, tas ir cits pakāpiens, bet tu esi labs!

Tas ir līdzīgi kā bērns pēc 8. klases vai vidusskolas domā, ko darīt tālāk? Ja viņš nav ticis pie savām idejām un nav varējis tās attīstīt, viņš nonāk diezgan sliktā situācijā, jo spiediens no ārpuses ir: «Tev tagad ir jādara!» Ar varu ko izdarīt ir neiespējami, un tad izdara kaut ko, ko grib mamma vai tētis. Tieši tāpat var redzēt, kā sieva (jo labāk redzams) bīda savu vīru un stāsta, kas viņam jādara. Viņš ir tukšs kā lelle un bez sievietes vairs neko nevar, jo viņa kompensē šī veča spējas. Viņa liek, viņš saņemas, dara un tiešām var arī ko izdarīt, bet tas nav viņa. Sieviete pati arī nejūtas labi.

Sieviete ir neapmierināta un pati nezina, kāpēc. Bet viņai tas lellis krīt uz nerviem. Pašas izveidotais!

Viņi abi ir nelaimīgi. Viens tagad dara to, ko viņš nemaz negrib, viņam arī nepatīk, ka tas otrs viņu nepārtraukti dresē. Otrs atkal pārdzīvo, ka pirmais nedara ar pilnu degsmi tā, kā viņš pats to varētu darīt... Viens sāpju stāsts un sabojāta laulība!

«Tu esi labs! Tas nekas, ka pašlaik bez darba vai ar plānāku maku!» «Un tu – tāpat skaista, tas nekas, ka staigā ar biezpienu uz sejas un vairs neej uz kosmētisko kabinetu!»  Tas arī ir atbalsts?

Tu tagad runā par kredītu!

To var iedot jebkurā brīdī, tam nav vajadzīgs īpašs laiks un notikums, ka nu tagad tu esi labs! Nē, ar to, ka labi parunājāmies, esmu jau saņēmis šo sajūtu. Tu man uzsmērēji maizīti, ko arī pats varētu, un paskatījies man acīs… Tā ir zīme man – es esmu labs! Tas ir mums visapkārt, mēs tikai to nepamanām.

Sākam tuvināties!

Bet ko iesākt tiem, kas jūtas galīgi apjukuši, jo pēkšņi ir laiks kopīgām brokastīm, vakariņām? Kaut kam, kas pēdējos gadus kopā nav piedzīvots?

Ilona: Soli pa solītim, mācoties vienam otru atbalstīt. Taču svarīgi arī zināt, kāpēc to darām un uz kurieni tas vedīs. Vienkārši tāpat šodien runāt ar sievu, jo man jāsāk tuvināties? Par pilnīgi visu, ko darām pārī, mums jāsaprot, kāpēc to darām. Piemēram, es pieņemu viņa(as) ideju, jo viņš man ir pieņemams. Viņa idejas mani neapdraud, jo man pašai ir savas idejas. Man ir svarīgi, lai man blakus būtu partneris, kurš pieņem manas idejas, tātad – mani!

Ideja nozīmē arī ierosināt, ko darīt brīvdienās?

Gatis: Protams! Turklāt varu jebkuru sievas ideju kaut kur aizbraukt uztvert kā – «viņa gribēja, nu tad braukšu arī, truli jau tur ir, bet tām sievietēm tā vajag», un tas būs abiem slikts pasākums. Bet varu braukt ar ideju, ka tur gan būs «truli», bet atvērts pasaulei redzēt un dzirdēt ko jaunu. Ieguvums pēc tam būs abiem, ka kopā bija labi.

Bet, ja nu mans vīrs tiešām pašlaik ir apjucis un es redzu, ka viņš no tiesas nezina, ko darīt. Kā man palīdzēt, jo es taču gribu viņu atbalstīt un uzmundrināt! 

Ilona: Ātro palīdzību labāk ne, jo tad otrs jutīsies galīgi stulbs un nevarīgs. Tā ir ziņa: palīdz tikai tiem, kuri paši nevar.

Gatis: Katram pašam ar savu depresiju jātiek galā. Otrs var tikai atbalstīt ceļā no tās ārā. Kas bojā gultņus? Putekļi! Nevis lielie akmeņi. Bet cilvēki domā tajās lielajās lietās – izdarīšu to, un tad man būs. Tā ir kļūda, ka neredz mazās lietiņas, kas faktiski piepilda visu dzīvi.

Tas, par ko runājam, nav krīzes terapija pārim. Nē! Tas ir dzīvesveids, kā dzīvot labāk. Kā ikdienas situācijās gūt prieku no attiecībām. Mēs nepārtraukti  «varam ķerties vērsim pie ragiem» un risināt problēmas, aplauzties, justies mazi, nespējīgi un visvisādi, bet varam palielināt šo jauko sajūtu ikdienas komunikācijā ar vīru vai sievu un tā audzēt labās sajūtas...

Ilona: Pieļauju, tagad to izlasīs un domās – bet tas ir tik vienkārši! Redz, savā praksē izmantojam video, lai parādītu pārim šos elementus (kopīgu fokusu, gaidīšanu un apstiprināšanu). Un katru reizi ir viens un tas pats – tas izklausās vienkārši, bet ikdienā to īstenot ir sarežģīti. Angļiem ir pat tāds teiciens – izskatās vienkārši, bet nav viegli.

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock