Aizkustinoši: baptistu bīskapa pirmā Advente bez mazās meitiņas Belliņas
Pirms trim mēnešiem baptistu bīskapa Pētera Sproģa ģimenē notika traģēdija – mūžībā aizgāja viņa četrus gadus vecā metiņa Izabella. Garīdznieks atklāti stāsta par savām izjūtām. Arī tāds var būt Ziemassvētku stāsts – nevis ar sajūsmu par ziemeļbriežu kamanām un svētku zvaniņiem, bet kopā ar sērām un mīlestību.
Kopā ar Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskapu Pēteri Sproģi par mazās Belliņas aiziešanu Debesu Valstībā skumst arī viņas māmiņa Marta un vecākās māsiņas Gabriela Gaisma un Sāra Marija.
Kad rodas jautājums: „Kāda tam visam jēga?”
Izabella pirms trim mēnešiem pēc dievkalpojuma burtiski izdzisa uz tēva rokām: meitiņa aizrijās un nosmaka. Sāpes Pēteri nav notrulinājušas, tās padarījušas viņu vēl jūtīgāku un atvērtāku...
„Tā bija saulaina diena. Kad Belliņa mira, pēkšņi uznāca lietus, viss palika tumšs. Es no slimnīcas gāju ārā uz mašīnu, kur mana sieva Marta kopā ar bērniem mani gaidīja. Es viņai teicu: visādi var būt... Mēs vēl cerējām, un tas bija pilnīgs ārprāts. Kad ārsta kabinetā mani lūdza apsēsties, man viss bija skaidrs. Ārsts man visu profesionāli paziņoja... Tādos brīžos jau rodas šis jautājums: kāda tad visam ir jēga? Es apbrīnoju cilvēkus, kuri bez ticības Dievam to jēgu atrod. Un lai Dievs dod, ka tas viņiem ir pa īstam,” Pēteris, balsij aizlūstot, savas sajūtas izklāstīja „Neatkarīgajai Rīta Avīzei”.
„Es nezinu, kur piezemēšos”
„Kad cilvēks kaut ko tādu piedzīvo, viņš mēģina to visu racionalizēt, atrast tam visam nozīmi. Vecāki parasti sapņo un cer, ka viņu bērni dzīvos labākā pasaulē. Ja bērns nomirst, tad vecāki saprot: šis sapnis ir beidzies, bērns šeit, uz zemes, vairs nedzīvos. Bet tad varbūt tā mirušā bērna dēļ citi dzīvos labākā pasaulē? Taču es arī saprotu, ka manai meitiņai nevajadzēja mirt, lai šī pasaule taptu labāka. Ja reiz tā ir noticis, tad... neko netēlojot, gribu tomēr redzēt, ka pasaule kļūst labāka,” saka baptistu bīskaps un turpina: „Godīgi sakot, daudzās jomās vēl esmu brīvā kritienā, un es nezinu, kur piezemēšos. Bet tas nav stāsts par mani, tas ir stāsts par daudz ko vairāk. Izrādījās, ka tās lietas, kas man kādreiz šķita svarīgas, patiesībā bija nesvarīgas. Sapratu, ka lētas atbildes un klišejas vairs nederēs, izlikšanās un pietēlošana vairs neder. Tu meklē īstumu, bet par problēmām, kas šķita nozīmīgas, tu tagad tikai pasmaidi. Dzīves būtiskos jautājumus vairs nevaru iesprostot reliģiskas vai filozofiskas spriedelēšanas kategorijās, tie kļuvuši par ļoti personīgiem jautājumiem. Tas vairs nav tikai apoloģētikas jautājums: vai ir dzīve pēc nāves? Tas man ir personisks jautājums. Tā ir realitāte, kurā patlaban atrodas mana meitiņa Izabella. Sāpes dod milzīgu spēju koncentrēties, un tu vairs nevari novirzīt savas domas pa vieglāko ceļu.”
Patvērums svētajās skumjās
Kā pēc meitiņas aiziešanas rast gara un miesas stiprumu, gribu dzīvot, kur gūt pārliecību būt? Baptistu bīskaps par to „Neatkarīgajai Rīta Avīzei”: „Ikdienībā tu nogursti no lielām domām, tajā pašā ikdienībā meklējot patvērumu. Bet sāpēs tu nevari atrast patvērumu darba aizņemtībā, hobijos, tikšanās reizēs ar draugiem. Tad patvērums rodams tikai svētajās skumjās, kurās tu tiecies ar savu bērnu. Šis patvērums izslēdz maldugunis, tu atpazīsti patiesumu un sadzirdi dvēseles vibrācijas, kuras pirms tam nepamanīji. Sērās ir svarīgi neiet par ātru un neiet par lēnu, proti, nepalikt depresijā un nocietinājumā un nesākt priecāties pirms laika, sak, es jau esmu tam ticis pāri. Mūsu ilgas pēc aizgājušā bērna ir tās, kas mūs bremzē, savukārt mūsu divas meitiņas mūs velk uz priekšu. Es ar šausmām varu iedomāties to vecāku izmisumu, kas pazaudē uzreiz visus bērnus vai vienīgo bērnu. Kur tad meklēt motivāciju dzīvot katru nākamo dienu? Bet arī tad, protams, to var atrast.”
Pēterim nenoslīkt bēdās palīdz cilvēki, kas savā dzīvē piedzīvojuši kaut ko līdzīgu tam, kas bija jāpiedzīvo viņam zaudējot meitiņu. Par šādiem cilvēkiem bīskaps saka: „No tādiem varbūt nedzirdam daudz, tikai dažus vārdus, kuriem ir nozīme. Un citiem mēs varam dot tikai to, ko esam paši saņēmuši. Viss pārējais labākajā gadījumā ir tikai pieklājība. Esmu izvadījis mazus bērnus, bijis kopā ar vecākiem, kas viņus zaudējuši, un patiesībā es varu justies laimīgs, ka man blakus ir gudrākie un sirdī jūtīgākie cilvēki, bet kā jūtas tie, kuriem apkārt ir tikai apdzērušies radi un pēc pāris dienām jāiet uz darbu un jādzīvo tā, it kā nekas nebūtu noticis? Tāpēc man jāizvērtē arī sevi: kāds esmu bijis blakus cilvēkiem viņu ciešanās? Sāpes ir dažādas, un bērna zaudēšanu ne ar ko nevar salīdzināt. Daži man saka: es zinu, es saprotu, kā tu jūties. Nē, tu nezini. Tu nevari zināt, ja neesi zaudējis bērnu. Tu nesaproti, jo to nevar saprast. Mēs varam būt kopā tikai savā nesapratnē. Kāds mācītājs pienāca klāt bērēs un uzrunāja mani: piedod, ka es tev nepiezvanīju – man vienkārši nebija ko teikt. Jā, mēs kopā varam vienīgi paklusēt. Taču negribu, lai tie, kas man izteikuši līdzjūtību, domātu, ka esmu nepateicīgs: lai Dievs viņus svētī par labajiem vārdiem!”
Vairs neprotam sērot
„...cilvēki vairs neprot sērot. Pirmajās nedēļās, kad pēc Belliņas aiziešanas es biju sērās, man šķita – tur ir viena vienīga tumsa. Vienā brīdī es beidzu pretoties šai tumsai un gāju tajā iekšā. Nevis tik maz, cik iespējams, bet līdz galam. Un tad es piedzīvoju to, ka arī tur ir gaisma, jo tur Dievs. Tas ir tāpat kā dzemdībās: ja sieviete mēģinās mukt no sāpēm, viņai sāpēs vēl vairāk. Ej tām sāpēm pretim! – tā saka mana sieva. Ja sieviete baidās no šīm sāpēm, viņa sāk vērties ciet, un tad sāpes ir vēl lielākas," mācītājs dalās pārdomās "Neatkarīgajai rīta avīzei".
Līdzīgi arī ar sērām: tu nevari kļūt priecīgs, mūkot no sērām. Tas pats par latviešu sēru dienām. Varbūt par maz ir priecāšanās dienu. Bet, ja izņemsim ārā dažas sēru dienas, vai tad kļūsim priecīgāki? Ja tu ieiesi iekšā sāpēs, tad tur tu arī sastapsi prieku. Pieminot mūsu tautas izsūtīšanu: ja tu to līdz galam izjūti un saproti, tad līdz galam vari novērtēt arī to, ka tagad tu dzīvo brīvā valstī,” saka tētis Pēteris.
Citādāki Ziemassvētki
Adventa un Ziemassvētku laikā cilvēki no mācītāja vēlas dzirdēt priecas vēsti un, jā tā var teikt, jaukus mīļvārdiņus. Vai bīskaps Pēteris Sproģis ir gatavs teikt šādus vārdus savai draudze šajos svētkos? "Neatkarīgajai" viņš atklāj:
„Pagaidām uz visu skatos caur savas ģimenes notikumu prizmu. Nevaru uzlūkot Ziemsvētkus tikai kā Ziemsvētkus. Es ilgi klusēju, formulējot atbildi uz jūsu jautājumu, jo negribēju runāt klišejās: norimstiet, dzirdiet, apstājieties... Tas viss tā ir, bet to jau esam dzirdējuši, un nekas nemainās. Kad nomira Belliņa, piezvanīju kādam savam draugam, kurš bija pametis sievu ar bērniem un netika galā ar savu dzīvi, mocījās ar atkarībām un vienubrīd pat mēģināja uztaisīt pašnāvību. Tas mani noveda pie tā, ko cilvēkiem vajag pateikt: tev ir bērni un sieva, bet tu vēl gribēji pašnāvību uztaisīt! Es gribēju pateikt: tikko uzzināju, cik vērtīga ir dzīve. Neesmu nekāds varonis, bet es nešaubīgi ziedotu savu dzīvi, lai Belliņa būtu dzīva. Tad kā mēs izniekojam Dieva dāvanu – dzīvību? Viens pat ir gatavs to izmest. Bet, ja tā pa tukšo dzīvo, tad visa dzīve tāda pašnāvība vien ir. Tu nopērcies, noēdies, nodzeries, notērējies līdz kapa malai – bet dzīve taču ir milzīga vērtība, kas jāizmanto pareizi.”
„Mēs neviens nebūsim vairs tie paši”
Pāris dienu pēc Izabellas aiziešanas mūžībā viņas tētis Pēteris uzrakstīja vēstuli savai pie meitiņai. Šī vēstule publicēta Latvijas Baptistu draudžu savienības mājaslapā. Viņš dalās ar savām izjūtām:
Mums ir tik daudz atmiņu! Mēs braucām mājās, ļoti lija lietus, un mēs raudājām. Tik ļoti negribējās no Tevis šķirties. Tu mūs darīji tik bagātus, un arī aizejot Tu mūs esi ļoti apdāvinājusi. Tik daudz neaptveramu skaistu atmiņu... Kā Tu dziedāji, dejoji, kā Tu pacietīgi viena ilgi varēji likt puzlīti...
Ak, mīļā, Tu esi pie Jēzus, un Tev ir ļoti labi. Tu biji pie mums nedaudz vairāk kā 4 gadus. Bet Tava dzīvīte ar Tavām mazajām pēdiņām ir atstājusi paliekošas, dziļas un lielas pēdas.
Mēs neviens nebūsim vairs tie paši. Dievs Tevi un Tavu aiziešanu lietos Savam Godam. Mēs daudz ko nesaprotam un nevaram aptvert, bet es ticu, ka daudzi būs Debesīs Tevis dēļ! Tu savos četros gados esi paveikusi vairāk, nekā es savos nepilnos 40. Jau šīs dzīves laikā mēs redzēsim, kā Dievs Tevi būs lietojis. Daudz ko ieraudzīsim tikai Debesīs.
BELLIŅ, Tu bieži gaidīji mani mājās no darba un skrēji sētā pretī, skaļi saucot: „Tētis!” Cik Dieviņš nolicis, es vēl pastrādāšu, un tad es nākšu mājās no darbiņa, un Tu mums atkal skriesi pretī! Mēs ar mammiņu Tevi ļoti mīlam! Tu vienmēr būsi mūsu sirsniņās, līdz mēs atkal satiksimies!”
