Par apģērba dvēseli

Robeža starp apģērbu, kas piesārņo ikdienu, un tērpiem, kas nav tikai drēbes, mūsdienās ir kļuvusi tikpat trausla kā pirmais ledus. Precīzāk, tos pēdējos pirmo gūzmā ir aizvien grūtāk atrast, jo bieži tie vienkārši nosmok zem bangladešķīnrumānijā ražoto viensezonas lupatu slāņa. Un kopš korporatīvās haizivis tā saukto īsto mākslu izmanto kā mārketinga instrumentu, tādējādi uzziežot putukrējumu savu izstrādājumu vērtībai, vēsturei pieder arī savulaik tik daudz locītais disputs – vai mode ir māksla vai tikai amatniecība.

Pagājušajā pavasarī pasaules Modes nedēļās kopumā uz mēles tikuši demonstrēti 13 846 tērpi. Vismaz šādu statistiku industrijas laikraksta WWD slejās pauž modes kurators un Parīzes Modes muzeja Musée Galliera direktors Olivjē Saijārs. Un, ja vēl ņem vērā, ka uz mēles dreifējošie bijuši tikai paraugi, kas pēcāk tiek saražoti simtos un tūkstošos, un šim skaitlim vēl piepulcē fastfashion – ilgstpējīgā dizaina un zaļā dzīvesveida burbulis pārsprāgst ar blīkšķi. Un par kādu tērpu dvēseli vairs var būt runa, klikšķinot ar peli modeļu bildītes internetā. Dažas sekundes desmitdaļas uzmanības un viena vienīga raiba ņirba – kādi tur silueti, faktūras, krāsas, mežģīnes, izšuvumi...

No šā viedokļa trīs vakarus sezonas modes maratona finālā Parīzes laikmetīgās mākslas telpā Tokijas pilī izspēlētā britu aktrises Tildas Svintones performance Neiespējamā garderobe bija tīra manta. Tās pamatideja patiesībā bija ģeniāli vienkārša. Parādīt, kāpēc cilvēki mīl un kāpēc patiešām ir vērts mīlēt modi. Idejas autors ir jau pieminētais Musée Galliera direktors Olivjē Saijārs, kuram tā nelikusi mieru jau vairākus gadus – kā sava veida vērtību caurskatīšanas rituāls. Un arī kā citāda pieeja tradicionālai modes eksponēšanas un prezentēšanas praksei. Te jāpiebilst – kaut pats modes muzejs jau vairākus gadus tiek rekonstruēts un paredzams, ka durvis tas vērs nākamgad, patiesībā tā darbība ne mirkli nav pārtraukta, muzejam darbojoties ceļojošu izstāžu un projektu formātā. Neiespējamā garderobe bija viens no tādiem.  40 minūšu ilgās performances laikā Tilda Svintone demonstrēja 57 tērpus un aksesuārus no muzeja zelta fonda. Nezināmu autoru darinātus un nezināmu personību valkātus, kā arī slavenu dizaineru radītus un slavenību valkātus. Tērpus, kas parasti ir ieslēgti stikla sarkofāgos, tur visbiežāk pārtopot vienkārši priekšmetos, sava laika zīmēs. Kā savulaik izteicās franču modes metrs Īvs Senlorāns: “Tērpi, kas vairs netiek valkāti, mirst.” Un, ko tur liegties, – arī mūsu skapji dažkārt mēdz būt pilni ar līķiem. Tālab uz šā fona Tildas Svintones performance (kuru pavadīja arī britu fotogrāfes un mākslinieces Katerīnas Džebas īsfilma) mazliet līdzinājās pat garu izsaukšanai – kā stāsts par netveramo un šodien tik bieži aizmirsto apģērba dvēseli.

Vien trīs skatītāju rindas stilizētās modes mēles katrā pusē, spogulis vienā tās galā, ar askētiski baltu audumu pārvilktas riteņgultas, kas uzvirmo operāciju zāles sterilitāti, un tādi paši ar audumu apvilkti kronšteini – otrā pusē. Un Tilda – tērpusies bēši baltā uzsvārcī – tādā, kādus leģendāro metru Živanšī un Diora laikos valkāja viņu modeles augstās modes salonos, bet tagad iecienījis anonīmās estētikas apoloģēts Martin Margiela modes nams, līdzīgos formastērpos ietērpdams savu komandu. Bāla āda, mati, grims, kas drīzāk slēpj nekā izceļ, bēšas augstpapēžu laiviņas un balti cimdi – šajā performancē Tilda vienlaikus bija tērpu pjedestāls un medijs. Varbūt pat sargeņģelis. Neviens no viņas demonstrētajiem tērpiem un aksesuāriem, kurus pa vienam vien, tikpat anonīmu, cimdos tērptu sargeņģeļu pasniegtus, viņa iznesa uz mēles, vairs nekad netiks valkāts. Tādējādi tā bija “neiespējamā garderobe” vistiešākajā nozīmē. Taču Tilda spēja to uzģērbt neuzģērbjot. Vien pieliekot sev klāt, viņa iznesa Madame Gres melno 1942. gada kokteiļkleitu tā, it kā patiesībā tā būtu viņai mugurā. Vai 1898. gadā tapušu greznu, izšūtu apkakli uz bēšas ar audumu apvilktas planšetes – kā mākslas darbu. Nākamajā mirklī neslēptā aizkustinājumā izrādot zālē sēdošajiem filigrānas franču galma laika mazu bērnu kurpītes un pēc tam ar vieglu smaidu – Skjaparelli 1933. gada sirreālistu inspirētus garus melnus cimdus ar metāla “nadziņiem”. Īva Senlorāna savulaik Betijai Kartū darināto bikškostīmu viņa pielika pie sava ķermeņa tā, ka tas kustējās līdz ar viņu. Tāpat kā divi amizanti rūtainie Chanel kostīmiņi, kurus, pakaramos piespiedusi sev pie gurniem, viņa iznesa rūdītas modeles pašpārliecinātajā vieglumā. Napoleona ceremoniālās frakas apkaklē viņa acīmredzot meklēja tās kādreizējā īpašnieka pēdas un pēc tam... atstūma.

Katrs no tērpiem uzbūra savu raksturu, savu sejas izteiksmi, savu gaitu. Tilda iemiesojās tajos kā hameleons, palienot zem ādas un ievelkot skatītāju neticamā sajūtu mirāžā. Dažus no apģērba gabaliem viņa atdeva to uzticamajiem sargiem ar pietāti, dažu – teju neredzami nosvieda, no daža viņai bija žēl šķirties. Viņa burtiski projicēja tos uz sava ķermeņa. Fonā ritmiski skanēja teikums: “Šodien ir svarīgs notikums, viņa domā. Viņai jāuzvelk pareizās drēbes, pareizā apģērba kombinācija. Tās padarīs viņu laimīgu.” Publika sēdēja kā sastingusi, aizrautu elpu sekojot Svintonei, kaut patiesībā jau šķietami nekas nenotika. Nomainot vienu tērpu pēc otra, viņa tikai dreifēja pa mēli. Bez vārdiem. Ļaujot apbrīnot un izbaudīt katra tērpa skaistumu un unikalitāti. Gan iztēlojoties to īpašnieku, gan uzlūkojot tērpu kā izcilu cilvēka roku radītu objektu – kā mākslas darbu. Kurš reizēm dzīvo savu patstāvīgu dzīvi.

Pēc skates publika piecēlās kājās. Cik bieži tas vairs notiek mūsdienu modes skatēs?

Una Meistere, Pastaiga.lv / Foto: LETA/AFP