Mūžīgais viesis. Ja vīramāte ciemojas jau gadiem...

Cik cilvēku, tik modeļu, kā uzvesties savā ģimenē, cik daudz darba un atbildības uzņemties! Ir ļaudis, kas labprāt grib darboties un nevairās atbildības, citi savukārt jūtas labi tikai neiesaistoties un norobežojoties.

Šo otro cilvēku gaidas ir: “Es padaru savu daļu darāmā tieši tik, cik uzskatu par vajadzīgu, un tādējādi esmu kļuvis par sistēmas daļu, bet vairāk no manis neko neprasiet!” Niša ir ieņemta, kas notiek visā pārējā “telpā” vai vidē, uz to, kurš norobežojies, neattiecas. Uzvedoties kā viesis, šāds cilvēks ģimenē ciemojas, līdzīgu uzvedību ieturot arī citās sociālajās grupās, piemēram, ja darba vietā notiek talka vai pārvākšanās uz citām telpām, “viesis” konsekventi sakops tikai savu rakstāmgaldu un pārnesīs tikai un vienīgi savas mapītes! Tā izpaužas izpratne par savu lomu darba vietā vai ģimenē, proti, cik daudz es tai esmu piederīgs un cik – izmantoju vidi, kurā atrodos.

Kas vada “mūžīgo viesi” viņa neiesaistīšanās taktikā? Viņš baidās tikt izmantots, nav motivēts rīkoties citādi vai arī nav iemācīts piedalīties un uzņemties savu darba daļu. Reizumis “viesis” iekārtojas ģimenē jo ērti un veiksmīgi funkcionē, bet citkārt scenārijs ir pavisam bēdīgs.

Vai “atdot” bērnam savu dzīvi?

Ja bērns tiek audzināts kā ģimenes sastāvdaļa un katras daļas uzdevums ir uzņemties daļu rūpju, visticamāk, turpmākajā dzīvē izaugot cilvēks būs sekmīgāks, veidojot savu ģimeni. Ideāla lomu sadales skola ir bērnudārzs. Paspēlējies? Savāc savas rotaļlietas! Tu neesi vienīgais – ir ne tikai tavas, bet arī citu intereses un vajadzības, un ar tām ir jārēķinās! Visam ir savs laiks, nevar jebkurā mirklī darīt to, ko tu vēlies. Ir laiks ēdienreizēm, diendusai, pastaigām, un tas viss mums jāskaņo visiem kopā! Ja šim tik vienkāršajam atziņu komplektam vēl pievienojam izpratni par savu (kur varu justies brīvāk) un svešu teritoriju – lieliski!

Reizēm pārlieku centīgi un ar savu lomu pārņemti vecāki sāk dzīvot bērniem, pilnībā atdodot viņiem savu dzīvi un spēkus. Kas šajā scenārijā slikts? Būtībā mēs saviem bērniem tādējādi liekam saprast – tu esi daudz svarīgāks nekā es, un tu esi pasaules centrs! Mums šķiet, ka tādējādi nodrošinām savam mīlulim laimīgu bērnību, ka maksimāli labi pildām savu pienākumu, ka dodam visu mīlestības devu, cik vien iespējams.

Vai mazums redzētas mātes, kuras lāpa savas zeķbikses, bet dēlēns lepojas ar kārtējo pēdējā modeļa mobilo telefonu. Ko pārlieku pašaizliedzīgas mātes aprūpēts bērns paņem kā atziņu pūrā? Ja iemācām, ka citi cilvēki ir radīti, lai kalpotu, viņam iesoļojot īstajā dzīvē, izrādās – tas nedarbojas! Reakcija neglābjami būs ārkārtīga vilšanās, dusmas, izmisums.

Diemžēl jāatzīst, mīlošie vecāki mēdz sabojāt savam pēcnācējām dzīvi un nolemj viņu nopietnam riskam; ir gadījumi, kad šādi jaunieši izdara pašnāvību, jo uztver situāciju kā pasaules novēršanos, kā citu cilvēku pilnīgu neieinteresētību viņos kā indivīdos. Pieņēmums – jā kāds mani mīl, tam jāatsakās no savas dzīves – lielākoties neiztur reālās dzīves “eksāmenu”! Ja šie cilvēki izdzīvo nepielāgojoties, viņi vai nu paliek par mūžīgajiem bērniem saviem vecākiem, vai mūžīgajiem viesiem pašu izveidotajās ģimenēs, ja vien tās pārējie locekļi to pieļauj.

Pusaudžu paradoksi

Īpašs gadījums ir pusaudži – ne velti mēdz teikt, ka ir trīs dzimumi: vīrieši, sievietes un pusaudži. Vai tiešām ir tā, ka, sākoties trakajiem tīņu gadiem, pat vispareizāk audzinātie bērni uztver gan mājas, gan savus vecākus kā kaitinošu “pagātnes palieku”, kuras attīstīšanā un veidošanā ieguldīt spēkus un rūpes, pēc tīņa domām, ir absolūti neiespējami? Ja tā notiek, nevajag domāt, ka bērns ir mainījies vai ka viņam nav taisnība. Vienkārši pieaugot ir mainījušās vajadzības. Ja vēlamies, lai pusaudzis ģimenes ligzdu uztvertu arī kā savas mājas (un parasti mēs to gribam!), tad jāņem vērā arī pusaudža jaunās, dažkārt mums īsti pat neizprotamās vēlmes. Protams, koriģētā veidā, dialogā akceptējot un ņemot vērā abu pušu vajadzības.

Pusaudzim nav pilnībā jāpieņem mūsu spēles noteikumi, tāpat kā mums – viņējie. Nospiežot neatkarību tīņu vecumā, vēlāk problēmas radīs bezierunu pakļaušanās jebkurai agresīvākai reālas pasaules izpausmei, nespēja cīnīties pretī un uzvarēt, neprasme turēties pretī autoritatīvām figūrām un izrādīt iniciatīvu. Jāsaprot, ka pusaudžu vecumā draugi kļūst par “ģimeni”, pusaudzis tādējādi pārorientējas uz ārpasauli. Tas ir augšanas process, ļoti svarīgs uzdevums, kas pašam savā attīstībā jāatrisina, un, ja mēs to kavējam, radām savam bērnam turpmākajā dzīvē sarežģījumus.

Pusaudzim ir tiesības savā istabā uzvesties, kā viņš vēlas

Jāvienojas, kā būtu jārīkojas, lai VISI ģimenes locekļi mājās justos droši un jauki. Tātad – jāizstrādā kritēriji, ko uztveram kā pieļaujamu uzvedību un ko – ne. Patiesībā tie ir tikai divi.

Viens ir drošības kritērijs – vai tas, kas tiek darīts, ir droši (ja meitene puskaila grasās doties pusnaktī ielās, tad to darīt nedrīkst, jo tas nav droši, nevis tēvam/mātei tas vienkārši nepatīk). Otrs – kopēja labuma kritērijs, proti, netiek pārkāptas citu tiesības. Lūk, piemērs. Ja pusaudža zeķes mētājās pie gultas VIŅA istabā, tad, lai cik ļoti tas nepatiktu mātei, šīs zeķes neapdraud ģimenes drošību un neietekmē tās labklājību (citādi, ja tās atstātas kopējā vannas istabā). Pusaudža tiesības ir dzīvot viņa teritorijā tā, kā viņš grib. Likt sakārto zeķes, kā māte to vēlas, būtībā nav tiesību, savukārt, izdarot to pašai, arī muļķīga rīcība, jo māca: ja es pats nesavācu savas lietas, atnāk KĀDS un to izdara! Tas turpmāk varētu radīt sarežģījumus gan darba, gan privātajā dzīvē.

Kas izaugs no pusaudža, kura vietā visu izlems vecāki?

Protams, ja bērns līdz pusaudžu vecumam audzis savstarpējas neuzticēšanās gaisotnē, maz ticams, ka tādu izdosies izveidot tīņa gados. Ar ko sākas nerēķināšanās? Ar to, kā mēs izturamies pret bērnu, kamēr viņš vēl pavisam mazs. Vai vecāki rēķinās ar viņa vajadzībām, vai uzņemas tikai tiesātāja un sodītāja lomu? Ja vecāki vienmēr visu izlemj bērna vietā, bērnam top skaidrs, ka būt pieaugušam nozīmē nerēķināties ar citiem, un viņš to sāk realizēt, jau pusaudzībā nerēķinoties ar vecākiem. No šāda pusaudža izaug vīrs vai sieva, kura izturēsies kā viesis savā ģimenē.

Daudzas ģimenes mājo kopā vairākās paaudzēs, un mēdz gadīties, ka pieaugušie bērni, noskrējušies darbā, mājās atrod nogarlaikojušos vecu cilvēku, kurš nu vēlas, lai viņu aptekā un izklaidē, proti, lai izturas kā pret mīļu viesi. Spēka tam vairs nav, un sākas konflikti. Meita pārmet, kāpēc māte, kurai taču visu dienu trūkst nodarbošanās, nav papūlējusies kaut vienu mājas darbiņu paveikt, bet večiņa pretī: “Es tāpat nekad nevaru tev pa prātam izdarīt!” Pazīstama situācija, vai ne? Teiktais liecina, ka cilvēks nejūtas novērtēts. Ļaudis rīkojas un dara kaut ko TIKAI TAD, ja darītajam ir pozitīvas sekas. Tātad, ja mēs kādu laiku cītīgi rosāmies, bet mūsu rosībai nav novērtējuma (mantiska vai vārdiska), mēs rīkojamies divējādi – vai nu rīkojam histēriju, vai pārstājam darboties. Ja cilvēks cenšas izdarīt, kā, viņaprāt, labāk, bet pretī saņem kritiku, viņš padodas.

Vecmāmiņa - kalpone?

Nereti ģimenes strādājošajiem šķiet – kamēr viņi ir darbā, vecmāmiņas pienākums ir apdarīt visus darbus un apkalpot pārējos. Neizbēgami pret šādu “pienākuma” kā pašsaprotamas lietas uzspiešanu radīsies protests, jo par padarīto (pienākums, taču!) netiek saņemta pateicība, pat pateikts paldies. Darba vietā reizi mēnesī saņemam algu, bet tas, kurš veic mājas darbus, patiesībā tiek atstāts novārtā. Ja dēlam vai meitai šo aizrāda, reakcija ir izbrīns: “Kā? Bet es taču vienreiz, kad mamma pirms divdesmit gadiem atnāca pie mums dzīvot, pateicu “paldies”! Kas, man tagad katru dienu tas būs jāsaka?” Jā, katru dienu! Citādi rodas sajūta, ka darītais nevienam nav vajadzīgs vai  – vēl ļaunāk – ka tiec izmantots.

Jaunībā neiespējami aptvert, cik grūti vecam cilvēkam darīt ikdienas lietas, kaut vai aiziet līdz veikalam. Jaunībā iepirkšanās ir prieks un izklaide, bet cilvēkam, kuram sāp mugura vai kājas, tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Ja ģimenē par to nerunā (nereti vecie ļaudis baidās, ka viņu teikto uztver kā gaušanos vai sūdzēšanos), tas vēl nenozīmē, ka sirmgalvim nekas nekaiš. Dažkārt mājas darbus kvalitatīvi veikt traucē vecuma dēļ pasliktinājusies redze.

Pātagu vai burkānu?

Ja mēs vēlamies kādu iesaistīt kopējās norisēs, jāatceras, ka to var izdarīt tikai ar labu (protams, ja runājam par ģimeni, nevis pāraudzināšanas iestādi, kuras rīcībā ir citi resursi), ar novērtējumiem, pārrunājot pienākumu sadali. Diemžēl pārmetumi nelīdzēs. Apsūdzošā balsī norunāts monologs: “Es esmu tā, kas mājās visu dara! Jūs, pārējie, esat sliņķi un nevīžas!” pārmaiņas neradīs. Pareizāk būtu teikt: “Apsēžamies, paanalizējam, ko mēs katrs mājās darām, jo man ir netaisnīguma sajūta, es vairs lāgā nesaprotu, kurš par ko ir atbildīgs, jo man šķiet, ka pārāk daudz atbildības ir ticis tieši man.” Tas būs mēģinājums ne tikai pateikt par savām izjūtām, bet arī izzināt, kā situāciju redz pārējās iesaistītās personas.

Veidu patiešām ir daudz, piemēram, padarīt darbus ar dusmām un tik slikti, ka kādam tie tik un tā jāpārdara vai jānovāc darīšanas laikā sastrādātie postījumi. Vēl var darīšanas laikā uzmākties ar jautājumiem (Vai tā ir labi? Vai man jāņem šī lupata? Vai tu nevari man pasniegt slotu?), pamazām iesaistīt pārējos darbiņā, kas bija jāpaveic pašam. Ļoti kaitinoša ir sīka atskaitīšanās par uzdotajiem pienākumiem, tādējādi par atbildīgo tik un tā padarot to ģimenes locekli, kurš šos pienākumus veicis līdz šim.

Padomāsim! Ja es vēlos pārmācīt savu otro pusīti, kurš ir tas, kurš nejūtas labi, kuram ir problēmas? Es! Man ir grūti, sāp un rūp! Otrai pusītei problēmu nav, un tā ir apmierināta ar esošo situāciju. Tātad jāsaprot, kā tā ir MANA problēma, un es vēlos to risināt. Šī ir starta pozīcija: “Es jūtos slikti, un tas ietekmē mūsu attiecības.” No šīs pozīcijas varam mēģināt vienoties, un, ja vienošanās “nestrādā”, skaidri jāapzinās sekas.

Kļūda būtu “pieķert” partneri neizdarībā vai aizmiršanā un viņa pienākumos esošo darbi atriebjoties izdarīt pašam. Tas nestrādā, jo kļūst par izrēķināšanās mehānismu un tikai kropļo attiecības, ģenerējot dusmas un aizkaitinātību.

Jāmaina sistēma! Un katrā ģimenes modelī tā var būt citāda

Lēmums “Es tā vairs nedzīvošu” paredz atbildi uz jautājumu: “Kā tad es dzīvošu?” Ja tiešām vēlamies situāciju risināt, vispirms jānoskaidro – KO ES GRIBU? Parasti mēs labi zinām, ko negribam, bet neesam formulējuši – ko vēlamies. Jāparedz, kur varētu rasties grūtības, ko darīšu, kad tās radīsies. Jābūt gataviem, ko darīt, ja otra puse atsakās sadarboties. Tikai tad, kad viss rūpīgi izplānots, projekts var tikt realizēts.

Nav labu un sliktu struktūru, galvenais – lai tā darbojas, un katrā ģimenes modelī tā var būt citāda. Piemēram, sastopas divi cilvēki, vienam patīk uzņemties atbildību un darboties, bet otrs ir klasiskais “izpildītāja” tips. Viņi lieliski sadzīvos. Bet ko tad, ja darbīgais saslimst vai kāda cita iemesla dēļ vairs nevar vai negrib uzņemties visu atbildības nastu? Otra pusīte ir apjukusi, viņasprāt, netiek pildītas kaut kādas savstarpējās norunas – tu visu laiku pieņēmi lēmumus, bet nu mani pamet?!

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka viņi atbildību uzņemas tikai “pagaidām”, piemēram, palīdzot mātei pēc tēva nāves. Tautas gudrība vēsta: nav nekā pastāvīgāka par “pagaidām”. “Pagaidām” kļūst par sistēmu, bet sistēma tiecas pēc stabilitātes. Jānāk spēcīgam satricinājumam, lai izjauktu stabilu sistēmu. Sistēma nelabprāt uzņem pārkārtošanos. Tātad – lai pārtrauktu “mūžīgā ciemiņa” viesošanos, jārēķinās ar krīzi, jo pasūdzēšanās “Ak, cik man ir grūti!” un turpināšana uzņemties visu kā līdz šim neko nemainīs. Jārēķinās ar tuvinieku emocijām, piemēram, dusmām, jo pārmaiņas, ko mēs neesam izvēlējušies paši, noteikti izraisīs pretreakciju.   

Ģimene ir vide, kuru veido, lai katrs, kas tajā ietilpst, justos mīlēts, atbalstīts, saprasts, lai visas kopējās rūpes padarītu vieglākas, lai vairotu prieku. Ģimene ir organizācija, tāpat kā darba vieta, kurā mēs esam gatavi ieguldīt, bet gribam arī ieguvumus. Ja ieguldījumi pārsniedz ieguvumus, mēs rakstām atlūgumu – izšķiramies par citas sistēmas izvēli. Tāpat jārīkojas arī ģimenē – jāmaina sistēma.