Amuleti un talismani, kas pievilina laimi un sargā pret ļaunu aci
Daudzi domā, ka rotas ar kādu laimes nesēja simbolu, amuleti un talismani ir sinonīmi vienam un tam pašam jēdzienam. Patiesībā katrs šo rotu veids reiz radīts ar savu misiju.
Tātad laimes nesēji tiek nēsāti ar mērķi pievilkt veiksmi – tie kalpo kā laimīga gadījuma magnēti. Amuleti atvaira visu negatīvo – tie nodrošina aizsardzību pret ļaunu aci, slimībām un citām briesmām. Talismanus speciāli izgatavo un nēsā, lai piesaistītu to īpašniekam kādu sevišķu labumu vai atbalstu.
Ar truša kāju uz Balto namu
Ārvalstīs taksometros nereti var ieraudzīt medaljonus ar Svēto Kristoferu, kas piestiprināts pie priekšējā spoguļa vai citā vadītājam labi redzamā vietā. Svētais Kristofers ir autovadītāju un tālu ceļotāju aizbildnis, viņš gādā par drošu un veiksmīgu pārvietošanos. Ticība viņa laimes nesēja spēkam nereti tiek atalgota ar brīnumu.
Amerikā ļoti populārs laimes nesējs ir truša kāja, kas amerikāņu kultūrā ieceļojusi līdz ar afrikāņu vergiem un viņu tautas maģiju, bet Eiropā zināma jau kopš ķeltu laikiem. Slavens kļuvis anekdotisks atgadījums Baltajā namā 1905. gadā, kad pie ASV prezidenta vizītē ieradušies Austrijas vēstnieks, barons Ladislavs Hengelmulers un prezidenta padomnieks Būkers Vašingtons, kurš bija afroamerikānis, dedzīgs savas rases aizstāvis.
Dodoties prom, abi viesi nejauši samainījuši mēteļus, un Austrijas vēstnieks no kabatas savu cimdu vietā izvilcis Būkera “truša kreiso pakaļkāju, kurš nomedīts kapsētā mēness gaismā”. Jā, starp citu, tikai šādu nosacījumu gadījumā truša kāja var kļūt par īstu veiksmes nesēju.
Prezidents Rūzvelts tika apgādāts ne ar to vien – slavenais bokseris Bobs Ficsimonss viņam uzdāvināja spalvaskātu, kas bija izgatavots no zirga pakava. Pakavs ir vēl viens laimes nesējs, kas izsenis populārs ļoti daudzām tautām. Iesakņojies ticējums, ka veiksmi nes pakavs ar galiem uz augšu, bet no otrādi apvērsta pakava laime izkrīt ārā. Ir arī nosacījums, ka pakavam jābūt lietotam. Jo lielāku ceļu tas nokalpojis, jo lielāku laimi var nest.
Folklora vēsta, ka pakavs kļuvis par laimes nesēju pēc tam, kad Velns ieraudzījis zirgu rikšojam pa bruģi, un tā pakavi mētājuši dzirkstis. Aiz skaudības zaļš, Velns licis kalējam, lai tas ar pāris pakaviem apkaļ arī viņa nagus. Kas to būtu domājis – Velna kājas izrādījušās pārāk jutīgas pakaviem. Gudrais kalējs, izmantojot gadījumu, atteicies noņemt pakavus, kamēr Velns neapsolīs nekad neiet mājā, kur pie durvīm pakarināts pakavs. Kopš tiem laikiem pakavu karina pie durvīm, un ne tikai – jūrnieki to mēdz pienaglot arī pie masta, lai tas pasargātu no vētrām.
Pakavs, kā arī citi laimes nesēji ir mīļi arī latviešiem, ne velti Latvijas Banka izdevusi viena lata monētas ar šiem simboliem, ko bieži vien nēsājam līdzi veiksmei. Mums ir arī tradīcija meklēt laimi ceriņos – atrast ziediņu, kam ir vairāk nekā četras lapiņas, un, ja izdodas, tas veiksmes garantijai jāapēd. Taču daudz populārāka par šo vietējo tradīciju ir četrlapu āboliņa meklēšana, kas cēlusies Īrijā un plaši izplatījusies pasaulē.
Baltā āboliņa trīsdaļīgā lapa ir kļuvusi par Īrijas nacionālo simbolu. Pēc leģendas, īru aizbildnis Svētais Patriks izmantoja āboliņa lapu, lai izskaidrotu kristiešu Trīsvienības jēgu. Taču vienmēr skaitījusies liela veiksme nejauši atrast āboliņa četrlapīti.
Mūsdienu zinātnieki izskaitļojuši, ka tikai viena no 10 000 āboliņa lapām var gadīties ar šādu ģenētisku mutāciju. Ņemot vērā šo laimes nesēja lielo deficītu, vairāki Amerikas lauksaimniecības uzņēmumi specializējas četrlapu āboliņa audzēšanā, saražojot ap 10 000 laimes nesēju dienā, ko pārdod, iestrādātus plastikātā. Kas ir šā biznesa laimes nesējs? Slepens, gēnu inženierijas izstrādāts komponents, ko pievieno āboliņa mēslojumam.
Veiksmes šarmu rokassprādzes
Angliski laimes nesējus sauc par veiksmes šarmiem (lucky charms), šis vārds pārņemts no franču valodas (charme) un nozīmē – dziesma. Sākotnēji tie arī bija izteiktā vai izdziedātā veidā, piemēram, kā priestera svētība dievkalpojuma beigās. Tomēr vārdi ir gaistoši, cilvēkiem gribējās taustāmu un līdzi nēsājamu veiksmes simbolu. Tāpēc ļoti daudziem veiksmes šarmiem ir reliģiska nozīme, piemēram, zivij.
Mēs mēdzam glabāt makā zivs zvīņas – lai būtu tik daudz naudas kā zvīņu, bet arī pati zivs piesaista bagātību un pārpilnību. Bībelē taču ir stāsts par to, kā Jēzus ar divām zivīm spēja pabarot 5000 izsalkušo. Zivs ir pat senāks kristiešu simbols nekā krusts, jo to kā slepenu atpazīšanas zīmi pieņēma agrīnie kristieši, kas tika vajāti. Grieķu valodā zivs nosaukumu (Ichthus) veido pirmie burti no frāzes – Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs. Nav iespējams pieminēt visus laimes nesējus, jo par tādu varēja kļūt un kļuva jebkas.
Un tad, dziļā senatnē, kādam radās ideja par laimes nesēju rokassprādzi. Pirmās šāda veida aproces zināmas no 600.–400. gada pirms Kristus, kad ar tām greznojās senie asīrieši, babilonieši, persieši un citi.
Vēlākos gadsimtos ik pa laikam rokassprādzes ar laimes nesējiem uzplūda kā modes vilnis. Piemēram, 19. gadsimta modes noteicēja britu karaliene Viktorija deva zaļo gaismu šai rotai, sākot valkāt vīra dāvāto aproci ar sirdsveida medaljonu, kurā atradās viņu pirmdzimtās meitas matu šķipsna. Piedzimstot katram nākamajam bērnam (pavisam bija deviņi!), princis Alberts dāvināja līdzīgu medaljonu ar bērna matiem, ko pievienot aprocei. Kad Viktorijai nācās uz laiku šķirties no vīra, kā arī pēc viņa nāves karaliene mēdza valkāt rokassprādzes ar vīra miniatūrām un medaljoniem, kuros atradās viņa mati.
Nākamais laimes nesēju aproču vilnis uzviļņoja pēc Otrā pasaules kara, kad karavīri, atgriežoties mājās, kā dāvanas veda piekariņus un citus nieciņus, ko bija izgatavojuši vietējie amatnieki zemēs, kur notika karš. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākuma šādas rokassprādzes ir populāras amerikāņu skolēnu vidū – viņi šādā savdabīgā veidā atzīmē un kolekcionē savas dzīves notikumus. Kinozvaigznes, piemēram, Elizabete Teilore, arī fanoja par šīm rotām, tā tikai veicinot to popularitāti.
Likumsakarīgi, ka pie šarmu aproču ražošanas ķērās arī lielās juvelieru kompānijas. 1889. gadā slavenā firma „Tiffany and Co” ieviesa savu pirmo šarmu rokassprādzi – ķēdīti, kurā šūpojas viena sirds; mūsdienās tas ir „Tiffany” ikoniskais simbols. Juvelierfirmu interese par šarmu aprocēm atdzimusi kopš 2000. gada, kad modē nāca īpatnēja stila rokassprādzes, ko jau 1976. gadā izgudroja Dānijas juvelierkompānija „Trollbeads”. Šīs rokassprādzes sastāv no ķēdītes un maināmiem elementiem, ko pārdod atsevišķi un kas ir sakomplektējami pat no dažādām firmām, piemēram, Eiropā populārākie šarmu rokassprādžu zīmoli ir „Pandora” un „Love-links”.
Aizsargājošo amuletu pasaule ir ļoti dažāda, ņemot vērā vietu un laiku, kur katrs no tiem radies. Piemēram, Āzijas dienvidaustrumos par vienu no spēcīgākajiem amuletiem kopš senatnes uzskata šakāļa ragu. Tas ir aptuveni centimetru liels kaula konusveida izaugums šakāļa pakausī, ko apslēpj spalva. Reti kuram šakālim tāds izaug, turklāt zinātniekiem vēl ir mīkla: kāpēc uz šā nedzīvā puna aug spalva? Tomēr Indijā un Āzijā tic, ka šakāļa ragam piemīt maģiskas spējas: tas spēj piepildīt vēlēšanās, padara savu īpašnieku neievainojamu tiesas prāvās, aizbiedē nelabos garus, sargā no zaudējumiem kāršu spēlēs. Nepālā uzskata, ka šis rags ļauj tā īpašniekam arī redzēt tumsā un pavedināt sievietes, Bengālijā nešaubās, ka seifā ielikts šakāļa rags liek naudas daudzumam tur trīskāršoties.
Vārds ‘amulets’ cēlies no latīņu pasaules (amuletum) un nozīmē – priekšmets, kas kādu aizsargā no nepatikšanām. Pirmais to lietojis seno romiešu enciklopēdists Plīnijs Vecākais darbā „Dabas vēsture”. Pēc leģendas, jau kopš Romas dibināšanas bija tradīcija, ka katram seno romiešu zēnam no deviņu dienu vecuma bija jānēsā bulla, amulets, kas pasargāja no ļaunuma un skaudības. Tas bija paliels medaljons, kurā atradās speciālas vielas un priekšmeti, galvenokārt falla atveidojumi,
Romā tas bija spēcīgākais ierocis pret ļaunumu, tā atveidojumi bija visur – sākot no ielas bruģa un beidzot ar mājas durvīm. Zēni nēsāja bullu, pakārtu kaklā, līdz 16 gadiem, kad kļuva pilntiesīgi Romas pilsoņi. Romiešu meitenes kā amuletu līdz precībām valkāja kaklarotas ar pusmēness piekariņu (lunula), ko sadedzināja kopā ar lellēm pirms kāzām, tā atvadoties no bērnības.
Šķiet, antīkās pasaules visslavenāko amuletu autori ir senie ēģiptieši. Kurš gan nezina viņu skarabejus, Hora aci un ankha hieroglifu? Bija arī daudz citu amuletu dzīvnieku, augu, svētu priekšmetu un hieroglifu formā, turklāt no amuleta formas, krāsas un materiāla bija atkarīgs tā spēks. Amuleti bija paredzēti gan dzīvajiem, gan mirušajiem – dodoties uz viņpasauli. Tie tika izmantoti arī dziedniecībā – parasti kopā ar sautējošām kompresēm un buramvārdiem. Bieži vien papiruss, uz kura bija uzrakstīti burvju vārdi, arī darbojās kā amulets un sarullēts tika nēsāts līdzi.
Svētie vārdi un vudū maisiņi – viss darbojas!
Rakstīto amuletu grupa nav tik labi pazīstama, lai gan vārda spēkam cilvēki ticējuši jau kopš seniem laikiem. Antīkajā pasaulē par visspēcīgākajiem vārdiem tika uzskatītas efesiešu rakstu zīmes, kas bijušas iegravētas uz dievietes Artemīdas skulptūras Efesas slavenajā Artemīdas templī.
Līdzīgi kā mantras budismā, šie seši vārdi (askion, kataskion, lix, tetrax, damnameneus, aision) ir nesakarīgi, toties varēja aizsargāt cilvēku, ja tas prata tos izrunāt pareizi, to spēks bija tieši skaņā. Vairāki antīkie autori mēģināja atšifrēt šos vārdus, bet nesekmīgi. Seno grieķu gudrie ar efesiešu vārdiem dziedināja dēmonu apsēstos. Sengrieķu bokseri ņēma līdzi cīņā pergamenta gabaliņu ar šiem vārdiem, lai nodrošinātu sev īpašu spēku.
Japānā vēl mūsdienās ļoti populāri ir ‘omamori’, kas japāniski nozīmē – aizsargāt. Senatnē šie amuleti bija izgatavoti no papīra vai koka. Modernie omamori ir sīkas lietiņas, kas satur lūgšanu vai reliģisku uzrakstu un tiek glabātas brokāta maisiņā. Šos amuletus var iegādāties tikai japāņu vietējās ticības – sintoistu – svētnīcās vai budistu tempļos, kur tie ir iesvētīti ar reliģisku rituālu. Omamori var sniegt vispārēju svētību un aizsardzību, tie var palīdzēt arī īpaši, piemēram, satiksmes drošībā – aizsardzība autovadītājiem un ceļotājiem; izglītībā un eksāmenos – studentiem, zinātniekiem; grūtniecībā – aizsardzība topošajām māmiņām, vieglas dzemdības u. tml.
Tradicionāli nekad nedrīkst atvērt omamori, lai tas nezaudētu savas aizsargājošās spējas, un tas vienmēr jānēsā līdzi. Tūlīt pēc Jaunā gada japāņi parasti nomaina savu omamori, lai tam nevilktos līdzi vecā gada neveiksmes. Pret veco omamori jāizturas ar dziļu cieņu – to nedrīkst izmest, tas jāatdod templī, no kurienes nācis.
Arī lielās monoteiskās reliģijas – jūdaisms, kristietība un islāms – radīja pašas savus amuletus, kas gan tā netiek dēvēti, lai gan atbilst to būtībai. Piemēram, pētnieki uzskata, ka jūdu lūgšanu šalles (tallit), ar ko vīrieši apklāj galvu lūgšanas laikā, iespējams, ir pasaulē viens no vecākajiem un biežāk lietotajiem amuletiem. Šalles bārkstīm un pušķīšiem ar mezglu katrā stūrī bija aizsargājoša nozīme – tie atšķīra jūdus no pagāniem.
Kristiešu spēcīgākie amuleti pret nelabo jau sākotnēji bija krucifikss, svētais ūdens, apsvētīts sāls un Svētā Benedikta medaļa, uz kuras otras puses ir uzraksts sātana aizbiedēšanai „Vade Retro Satana” (latīņu valodā – atkāpies, sātan). Šo medaļu kā oficiālu aizsardzības līdzekli 1742. gadā apstiprināja pāvests Benedikts XIV. Daudzi kristieši mūsdienās mēdz turēt mašīnās vai mājās arī Jēzus, Jaunavas Marijas vai kāda svētā figūriņu aizsardzībai pret nelaimēm. Ņujorkas policistiem 20. gadsimta sākumā bija tipiski nēsāt sev līdzi Svētā Jūdas medaljonu, jo viņš ir policistu aizbildnis.
Savu nozīmi un popularitāti mūsdienās nav zaudējuši arī tā saukto pagānu amuleti, no kuriem visizplatītākais ir sudraba pentagramma jeb piecstaru zvaigzne. Neopagāniem tā ir tikpat svarīga kā, piemēram, kristiešiem krusts vai jūdiem Dāvida zvaigzne.
Amerikā neopagānu un okultistu vidū izplatīts amulets – modžo maisiņš, kura izcelsme meklējama vudū (afrikāņu maģija). Parasti tas ir sarkana flaneļa maisiņš, kurā atrodas viena vai vairākas īpašas lietas, kas ir enerģētiski uzlādētas, lai nestu savam īpašniekam aizsardzību vai īpašu veiksmi.
Faktiski tā ir “lūgšana maisiņā”, kas jānēsā pie miesas. Sievietes visbiežāk to piesprauž pie krūštura, vīrieši nēsā bikšu kabatā. Atkarībā no modžo misijas maisiņa sastāvā tiek komplektēti ārstniecības augi un saknes, dzīvnieku daļas, akmeņi, kristāli, monētas, izgrebti amuleti, laimes nesēji.
Īpaša grupa ir apotropiskie (grieķu valodā ‘apotrepein’ – aizgriezt, novērst) amuleti, no kuriem visnozīmīgākie ir tie, kas iedarbojas pret ļaunu aci. Uzraksti uz senām māla plāksnītēm liecina, ka cilvēce jau vismaz 5000 gadu cīnās ar šo parādību, piemēram, šumeru dievs Ea tam veltīja sava mūža lielāko daļu. Atsauce uz ļaunu aci atrodama vairāk nekā simts sengrieķu autoru darbos, kā arī vairākkārt Vecajā Derībā.
Sengrieķu vēsturnieka Plūtarha „zinātniskais” skaidrojums ir šāds: ļauna acs ir galvenais, ja ne vienīgais, nāvējošo staru avots, kuri kā saindētas bultas izšaujas no tā cilvēka dvēseles dziļumiem, kam piemīt šāda acs. Šis ticējums ir daudzās kultūrās, jo sevišķi spēcīgi Tuvajos Austrumos un Vidusjūras reģionā. Uzskata, ka austrumus tas sasniedza Aleksandra Lielā iekarojumu laikā, kurš izplatīja šo un citas grieķu idejas pa visu savu impēriju.
Šajās zemēs, kur cilvēki ar gaišām acīm ir retums, radās arī ticējums, ka zaļacainie un jo sevišķi zilacainie cilvēki ar nodomu vai netīšām spēj uzlikt lāstu. Iespējamais skaidrojams – cilvēki no citām kultūrām, kurās nav baiļu no ļaunas acs, piemēram, ziemeļeiropieši, ir pārkāpuši vietējās tradīcijas, cieši uzlūkojot bērnu vai slavējot viņa piemīlīgumu, kas tur nav pieņemts.
Varbūt tādējādi Grieķijā un Turcijā radušies amuleti pret ļaunu aci tieši zilas acs formā, kas it kā spogulis pavērš ļauno skatienu atpakaļ pret nelabvēli. Ļaunās acs amulets jeb nazars (turku valodā ‘nazar’ – ļauna acs) parasti ir no stikla veidots disks vai lode, kurā atveidota acs no dažādu krāsu (tumšzila, balta, gaišzila, melna) koncentriskiem apļiem vai asaras formā. Nazarus Tuvajos Austrumos var ieraudzīt visur – gan uz bērnu drēbītēm, mājās un birojos, gan uz jahtām un pat Turcijas lidmašīnām!
Zila vai zaļa acs bieži vien atrodas arī uz cita austrumos izplatīta amuleta pret ļaunu aci – hamsas. Hamsa (arābu valodā – pieci) ir plaukstas formas amulets, ko Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā lieto rotās un kā sienas dekoru. Atvērta labā plauksta daudzās kultūrās vēsturiski ir aizsardzības simbols, kas radies vēl pirms kristietības un islāma.
Hamsu islāmā vēl dēvē par Fatimas roku, tā godinot pravieša Muhameda māsu Fatimu. Tomēr to uzskata par māņticību, jo islāmā tikai Dievs var aizsargāt pret ļaunu aci. Ebreji hamsu sauc par Mirjamas roku – par godu Vecās Derības praviešu Mozus un Ārona vecākajai māsai.
Mūsdienās hamsa īpaši populāra ir Izraēlā kā pasaulīguma ikona, jo tās simbolisms šeit ir vispārējs. Tā drīzāk ir kā laimes nesējs, ko valkā rotās, atslēgas piekariņos, kas parādās uz telefoniem, pastkartēm, loterijas biļetēm, reklāmās un citur.
Noslēpumainākais priekšmets, kas cilvēkam var nest aizsardzību vai īpašu labumu, ir talismans (grieķu valodā ‘tetelesmenon’ – tāds, kas iesvētīts). Tā galvenā īpašība ir maģiskas enerģijas lādiņš, jo talismans bez uzlādēšanas jeb iesvētīšanas nedarbojas.
Talismanu pēdas atrodamas visās maģiskajās tradīcijās, kas veicinājušas Rietumu okultismu. Mūsdienu talismanu forma sākās antīko laiku beigās Ēģiptē, kur rakstības māksla nekad nav īsti zaudējusi savu maģisko auru. Seno ēģiptiešu priesteru-magu rīcībā bija plašs klāsts talismanu, piemēram, masīvās akmens plāksnēs tika iekalti dziedējoši buramvārdi, tās tika ievietotas baseinos, un slimie varēja liet pāri hieroglifiem ūdeni un to dzert, tādējādi dziedējoties.
Kopš mūsu ēras sākuma ir saglabājušās ēģiptiešu magu rokasgrāmatas ar talismanu izgatavošanas instrukcijām. Kad 8. gadsimtā arābi iekaroja Ēģipti, musulmaņu magi sāka pārveidot šo antīko mantojumu, attīstot talismanus tādus, kādi tie ir mūsdienās.
Modernie talismani parasti ir metāla, papīra, pergamenta vai kāda cita materiāla gabaliņš plakana diska formā, uz kura var iegravēt vai uzrakstīt maģiskos vārdus un simbolus. Izgatavotais talismans ir jāiesvēta jeb jāuzlādē ceremoniālā rituālā, kam bieži vien jānotiek īpašā brīdī saskaņā ar garīgo vai astroloģisko nozīmi. Ir daudz dažādu uzlādēšanas rituālu, un gandrīz visas mācības iesaka to darīt pašam cilvēkam, kas talismanu nēsās.
Viduslaiku arābu rokasgrāmata „Picatrix” iesaka vienkāršu iesvētību: gatavais talismans jāpatur speciāli sajaukta vīraka dūmos, tad jāietin zīdā, un – gatavs! Sarežģītākās tehnikas, piemēram, tā, ko lieto „Zelta Rītausmas ordenis”, prasa divas stundas ilgu ceremoniju, kuras laikā notiek talismana apvārdošana, dievišķu vārdu skandēšana, garu izsaukšana, enerģiju ievirzīšana.
Protams, nav jēgas nēsāt talismanu, ja tam netic. Skepticisms var likt ignorēt talismana programmu, nereti piesaucot nelaimi ikvienam, kam šis talismans pieder. Piemēram, par tādu nelaimi nesošu talismanu uzskata bēdīgi slaveno Houpa briljantu, kurš, kā runā, esot nolādēts. Šis zilais briljants ir valrieksta lielumā. Daudzi šā briljanta īpašnieki un pat juvelieri, kuru rokās tas bijis, ir miruši nedabīgā nāvē.
Pēc okultistu teorijas, talismans darbojas tāpēc, ka ir materiālā bāze enerģijām, kas tajā iedvestas uzlādēšanas laikā. Ar šo fizisko enkuru talismans turpina darboties nepārtraukti un nemainīgi, lai piepildītu mērķi, kā labā tas radīts. Tāpēc svarīgi ir talismanam pateikties un to iznīcināt, kad tas beidzis savu darbu, tas ir, mainījis situāciju tā īpašniekam vēlamajā gultnē, un tā enerģija vairs nav vajadzīga. Ja talismanu nav iespējams sadedzināt, to vajag salauzt un aprakt zemē. Zelta vai sudraba talismanus var „atkodēt”, trīs dienas pēc kārtas pateicoties tiem par to labo darbu.
Talismana radīšanā liela nozīme ir dažādām zīmēm un simboliem, kas saistīti ar astroloģiju vai alķīmiju, vai kādu citu okulto mācību. Zīmes var papildināt arī maģiskas emblēmas, svēti vārdi, dzeja. Galvenais, tam visam jādarbojas sinhroni ar to stihijas vai planētas spēku, kuru ir iecerēts iedvest talismanā.
Par slavenāko un ietekmīgāko talismanu vienprātīgi tiek atzīta sešstaru zvaigzne, ko veido divi daļēji pārklāti trijstūri. Trijstūris ar virsotni augšup simbolizē uguni, debesis, vīrišķo enerģiju. Otrs trijstūris – ar virsotni lejup – simbolizē ūdeni, zemi, sievišķo enerģiju. Mūsdienu mistiķis Artūrs Veits uzskata: “Tam, kuram tāds ir īpašumā, nekas nav neiespējams.” Šis talismans – Dāvida zvaigzne – simbolizē arī izraēļu tautu un jūdaismu. Vēl agrāk tas pazīstams arī kā Zālamana zīmogs, ar ko aizvēsturiskos laikos gudrais ķēniņš Zālamans esot valdījis pār džiniem. Tomēr sešstaru zvaigzne nav Zālamana radīta, jo pastāvējusi jau simtiem gadu pirms viņa.
Kā talismans sešstaru zvaigzne tiek uzskatīta par absolūtu, ideālu simbolu, kas aizsargā savu īpašnieku no visa ļaunā – fatalitātes, draudiem, nelaimēm. Pēc cita skaidrojuma, augšupvērstais trijstūris pārstāv Dievu, lejupvērstais – nelabo. Abu trijstūru savienojums simbolizē gara uzvaru pār matēriju. Mūsu civilizācijas šūpuļa laikos to uzskatīja par visuspēcīgu amuletu un talismanu, sevišķi, ja tas tika lietots ar Tau krustu, ebreju ‘jud’ (‘jod’) burtu vai ēģiptiešu ‘ankh’ simbolu centrā.
Senatnīguma un nozīmības ziņā ne mazāk pazīstams ir svastikas simbols, ko latvieši pazīst kā Ugunskrustu vai Pērkonkrustu. Mūsu folklorā tas cieši saistīts ar Pērkonu, kuru uzskatīja par vienīgo dievu, no kura baidījās velns. Svastikas zīme atrasta jau uz akmens laikmeta darba rīkiem un vissenākajām – Indas ielejas civilizācijas – drupām, turklāt tās izplatības areāls ir visa pasaule.
Indijā tā ir svētīta zīme, kas pamodina sakrālos spēkus. Ķīniešu hieroglifs svastikas formā nozīmē „miriāde” un tiek lietots galvenokārt budistu klasiskajos tekstos. Vienīgi saistībā ar senajiem ēģiptiešiem tikpat kā nav atrastas liecības, ka tie būtu lietojuši svastikas zīmi.
Kāškrusts lietots, pagriezts gan uz labo, gan kreiso pusi. Par nelaimi, svastikas simbols ieguva spēcīgi negatīvu asociāciju, kad to par savu emblēmu 1920. gadā pieņēma vācu nacistu partija. Fašisti, starp citu, arī to izvēlējās tāpēc, ka pazina kā veiksmes un aizsargājošu zīmi, turklāt – senās āriešu rases simbolu. Acīmredzot viņi savu svastikas talismanu bija uzlādējuši ar agresīvu un nežēlīgu enerģiju asiņainam karagājienam pa pasauli.
Senāk, piemēram, krusta karu laikā, karavīri kā amuletus un talismanus ņēma līdzi akmeņus ar iegravētām rūnu zīmēm vai heliotropus, ko sauc arī par asins akmeņiem un kurus asociē ar kara dievu Marsu. Šo akmeņu uzdevums bija piešķirt karavīram drosmi kaujā un sargāt no ievainojumiem. Mūsdienās pusdārgakmeņi un dārgakmeņi ir vieni no populārākajiem talismaniem. Tos piemeklē pēc dzimšanas dienas un zodiaka zīmes, numeroloģijas principa vai vienkārši paņemot rokās un pārbaudot akmens pievilkšanas vai atgrūšanas spēku.
Savā ziņā mūsdienās dzīve nemaz nav vieglāka kā senatnē – tāpat vēlamies būt pasargāti no nelaimēm, nopelnīt daudz naudas un sagaidīt veiksmi mīlestībā. Tāpēc vecā gada nogalē, kad parasti kaļam plānus, ieceres un sapņus nākamajam gadam, varbūt vērts izkalt arī kādu amuletu vai talismanu? Jaunā dzīvē viss var noderēt.
Inguna Mukāne, žurnāls „Patiesā Dzīve” /Foto: Shutterstock, Lita Krone/LETA
