Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kopā nodzīvotie 44 gadi gan nav bezgalība, bet tuvu tam.

"Jūtas ir spēks" - Marīna Janaus stāsta par 44 gadiem kopā ar Ilmāru Blumbergu 6

Intervijas
2016. gada 15. oktobrī 08:02 2016. gada 15. oktobrī 08:02
Visi Mākslinieka zīmuļi vēl stāv savās vietās. Tāpat skices un mūzikas diski. It kā Ilmārs Blumbergs vēl būtu tepat. Un ir arī – pārliecināta viņa dzīvesbiedre, bijusī Dailes teātra aktrise Marīna Janaus. Kopā nodzīvotie 44 gadi gan nav bezgalība, bet tuvu tam. Ne velti izstāžu sērijai fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājā dots nosaukums #Blumbergs.Bezgalība. Marīnai patīk šo vārdu saskaņa.

Ir pagājuši tikai daži mēneši, kopš Blumbergs vairs neskatās savā teleskopā un, lielajā krēslā atzvilis, neklausās mūziku. Viņš Latvijas (un ne tikai) kultūras telpai bija kas īpašs. Ar gleznām, grafikām, performancēm, scenogrāfiju. Viņš bija arī domātājs, ideju virpinātājs – mērogos un iekšējā vientulībā kā Rainis. Viņš bieži bija tur augstu – retinātā gaisā, bet vienlaikus arī ļoti laikmetīgs. Jo allaž saglabāja dumpiniecisku jaunības garu. Tieši šis sakausējums – dzīvs klasiķis un izaicinošs jaunulis – dara viņu tik ļoti laikmetīgu.

Būt absolūti atklātam

Ja drīkstu jautāt – ar kādām domām sagaidījāt šo 6. septembri, kas ir Ilmāra Blumberga dzimšanas diena?

– Dzimšanas diena ir silta. Sajūtas ir siltas un labas. Un pateicības pilnas. Pateicība kam? Neuzdrošinos To nosaukt vārdā. Šķiet, mēs vēl nezinām. Bet dvēsele jātur silta un laba gan šeit, uz Zemes, gan Tur.

Blumberga darbos ir daudz subjektīvā, dziļi personiskā, kas dažkārt tika pausts šķietami nežēlīgā atklātībā.

– Bet kā gan citādi? Ilmārs bija tāds un citādāks nevarēja būt. Esmu aktrise, tāpēc izjūtu un saprotu, kā tas ir, kad sava emocionālā pasaule jāvirza kādā mākslinieciski piepildītā rezultātā. Vai atklātība ir nežēlīga? Nezinu. To saistu ar cieņu pašam pret sevi un citiem, drosmi un spēju nepielaist savā tuvumā ne vissīkākos melus. Dzīvot dzīvi šādi, darīt savu darbu šādi bija Ilmāra dabiska nepieciešamība.

Māksliniekam tas ir mākslas tapšanas akts. Visas sajūtas un pārdzīvojumi, kurus viņš izliek šādā veidā, ir darba materiāls – kā krāsa, papīrs. Bet kā ir tuvākajam cilvēkam – redzēt šos atkailinājumus, tiešā un pārnestā nozīmē?

– 2006. gada Dāvja Sīmaņa filmiņā Zīmētājs Ilmārs runā par to, ka vienmēr ir jāsaņemas, jo ļoti grūti pārkāpt robežu un būt absolūti atklātam, pat nekaunīgi atklātam. Vienmēr ir bailes, neērtība... Bet ir iekšējā sajūta, ka tas ir jādara, un viss! Ja ideja dzimst, bet tu to aiz neērtības vai bailēm noroc, tad būs divtik grūti. Es nekad neteicu – kāpēc tu tā, nedari! Mākslinieks tomēr ir vairāk nekā aktieris ( smejas). Bet augstākais ir mūzika. Ilmārs arī tā uzskatīja.

Augstāka par glezniecību?

– Viņš tā teica. Teātris ir izpildītājmāksla. Aktieris ir izpildītājs. Bet tas, ka cilvēks ar savu roku var uzradīt uz baltas lapas, vai arī kā komponists rada to, ko klausāmies, un tirpas iet pa kauliem, ir neaptverami. Mūzika daudz palīdzēja Ilmāram. Īpaši domājot par jauniem darbiem. Veicināja domas procesu.

Tā skanēja fonā, kad viņš strādāja?

– Jā. Reizēm viņš sēdēja lielajā krēslā, acis aizvēris, un stundu skanēja, teiksim, Mālers. Kad viņš strādāja pie Nībelungu gredzena scenogrāfijas, māja bija pilna ar Vāgneru. Ilmāram bija ļoti žēl, ka to tik ātri noņēma no repertuāra. Iedomājieties, cik Eiropas operu vispār ir uzvedušas visu Nībelungu ciklu! Un šoreiz – Rīgā! Te Vāgners skan ar pilnu jaudu. Ilmārs juta, ka Andrejs Žagars māk augstas klases lietas izcelt dienas gaismā. Opera un pieticība nav savienojamas. Par to arī Ilmārs bija pārliecināts.

Sarkanā telpa un dīvaina tehnika

Vai jūs ar Ilmāru ikdienā daudz sarunājāties?

– Tas ir dabiskākais komunikācijas veids. Kopā esam nodzīvojuši 44 gadus, tātad sarunas bijušas neskaitāmas. Un arī tēmas. Vairākus gadus strādājām vienā teātrī – manas izrādes, Ilmāra scenogrāfijas un kostīmi, viņa regulārās izstādes gan Latvijā, gan ārzemēs, dēls Ilmārs juniors – bērns, skolēns, students. Aktīva dzīve ietver sevī atbalstošas, analizējošas, izzinošas, nomierinošas un, protams, romantiskas sarunas. Jā, viņam patika sarunāties, bet nepatika pļāpāt.

Ilmārs runāja par mākslinieku un pašcenzūru. Vai viņam šo iekšējo bremžu brīvlaišana bija viegla?

– Ar to Ilmārs vienmēr tika galā pats. Netraucēja tuviniekus. Esmu jutusi viņā psiholoģisko un emocionālo pārslodzi. Tādos brīžos viņš bija spēcīgs un atbildīgs. Lai kliedētu slodzi, nav vajadzīga ne publicitāte, ne bieža parādīšanās sabiedrībā, ne īpaša atzīšana vai uzsitieni uz pleca. Viņam bija vajadzīgs klusums, vientulības deva un privātums. Klusums – domājot par topošajiem darbiem, klusums – strādājot darbnīcā, klusums – klausoties mūziku. Absolūta cieņa, kad skan Vāgners, Mocarts, Mālers vai Glāss. Jā, arī Glāss. Klusums, kad spēlē šahu ar Augustu Sukutu viņa mājās Spānijā vai kopā ar neredzamo spēlmani datora ekrānā. Klusums, kad ilgstoši var sēdēt pie jūras un skatīties tajā, tverot tikai un vienīgi viņam zināmus iespaidus un pārdzīvojumus. Nosacīts klusums, kad Biķernieku mežā ar baudu var skriet un domāt. Dabas klusums ietver sevī arī skaņas – dīvainas, mierīgas, rosinošas.

Ar kādām acīm jūs skatāties uz jauno autoru darbiem Mākslai vajag telpu Vasaras mājas sešu izstāžu sērijā #Blumbergs. Bezgalība? Vai ieraugāt tajos Blumbergu?

– Visdziļākie cieņas apliecinājumi kuratorei Ingai Šteimanei par izstāžu sērijas sagatavošanu un šo brīnišķīgo notikumu –

#

Blumbergs. Bezgalība. Katra izstāde uzrunāja pa savam. Katrā bija sasauce ar Ilmāru. Viņš pats to noteikti būtu sajutis un ieraudzījis. Negribu par to runāt tikai pagātnē, ticu, ka viņš to visu redz. Gan sarkano telpu, gan izcili smalkos zīmējumus uz brīnišķīga, augstas kvalitātes papīra, gan skaņas un dīvainas tehnikas apvienojumu, veidojot instalāciju un zīmējumu, gan objektus, kuri ierakstās teātra un scenogrāfijas kontekstā, gan dzīvās, dzīvās un vēlreiz dzīvās fotogrāfijas, gan trakās, uzbrūkošās skaņas, kas plosa nervus un neļauj aizmirst.

Seismogrāfs

Savā mākslā Blumbergs bieži skāra dzīves un nāves jautājumus. Kā jums šķiet – vai atrada atbildes?

– Pieņemu, ka nē. Katram, kas vēlas jautāt un domāt šajā līmenī, rodas arvien vairāk jautājumu. Tas turpinās bezgalīgi. Jauna dzīvība top un kļūst par pilntiesīgu dzīvu būtni uz šīs zemes absolūti privātā gaisotnē. Un arī aiziet citā dzīvē vajadzētu absolūti privātā gaisotnē. Vēl labāk – vientulībā. Par to viņš domāja un paretam arī runāja. Bet jautājumi par to, kas ir TUR, par ko mēs diemžēl neko nezinām, viņu, protams, nelika mierā nekad. Jūs taču arī par to domājat? Vai tad ne? Atceraties, bija filma 21 grams. Kad cilvēks nomirst – ķermenis kļūst par 21 gramu vieglāks. Kas tas ir?

Jūs domājat, ka dvēselei ir svars?

– Lūk, tas ir pretjautājums! Vai tad tiešām tā var būt?

Ja tā ir tīra enerģija, vai to vajag svērt?

– Mans brālis mācījās elektroinženieriju un vienmēr atgādināja, ka matērija nezūd un nerodas no jauna, tikai pārvēršas. Mēdz teikt “jebkas tomēr kaut cik sver”. Arī enerģija.

Nez cik sver viena sniegpārsla...

– Arī labs jautājums. Ar Ilmāru par šīm tēmām esam runājuši – par enerģiju, dvēseli, vienalga, kā to sauc. Cilvēks piedzimst ar miesu, smadzenēm, ķermeniskā mašīna darbojas, sirdsdarbība nodrošina asins plūsmu, viss notiek, bet tā ir tehniska lieta. Mehāniska. Taču kas ir tas, kas padara cilvēku par cilvēku? Ka mēs varam domāt, just, baudīt, mīlēt? Ķermenis ir tikai palīglīdzeklis.

Ilmāram arī nebija gala atbildes, viņš bija procesā?

– Noteikti. Laikam ritot, radās vairāk jautājumu. To es zinu pati pēc sevis. Cilvēks ar gadiem sāk domāt plašāk. Bez kategoriskuma. Vairs nesit dūri galdā. Jaunībā šķiet, ka ir tā un ne citādi. Bet – jo vairāk es zinu, jo saprotu, ka tik daudz ko vēl nezinu. Tas aptveršanas loks arvien paplašinās. Jaunībā šķiet, ka ir tikai tas celiņš, pa kuru tu šajā brīdī ej. Bet to ceļu ir miljons.

Vai ar gadiem rodas kāda saskaņa ar pasauli? Ilmāram bija?

– Noteikti. Viņš domāja par šīm sakarībām. Un cilvēks saprot, ka viņš nav centrs. Lai gan ir otra teorija – ka tieši tāpēc mēs visu aptveram, jo katrs esam centrs. Var būt gan tā, gan tā. Kurš no mums varētu kategoriski atbildēt, kas mūs vada un kāpēc mēs te esam tieši tādi un ne citādi.

Vai jutāt Ilmārā tādu skaidrību, mieru – pēdējos gados...

– Redziet, emocionāls cilvēks reizē ir arī nervu kamols. Bet, ja viņš pēc dabas ir labs... labdabīgs, viņš emociju sabiezinājumus neliek risināt tuvākajiem. Pats tiek ar to galā.

Tas ir smagi.

– Droši vien. Un zināmā mērā arī es tāda esmu. Jā, tas ir grūti. Bet jātiek galā pašam. Tu centies, jo gribi ar to otru cilvēku kontaktēties vienīgi labestīgi, gaiši. Sarežģīti brīži, protams, bija, sevišķi, kad viņš strādāja teātrī. Kolektīvā darbā vienmēr ir kāds saspīlējums – par to, ko var izdarīt, ko nevar, arī termiņi. Bet viņš tika galā pats. Izrunājās ar mani, bet nekad nebija, negribas pat šo vārdu minēt, kādas histērijas. Tas nebija viņa dabā. Man šķiet, viņam būtu neērti. Iekšēji neērti, jo viņš juta, ka ar tādu uzvedību varētu nodarīt pāri otram. To esmu novērojusi arī dēlā. Mēs nekad neesam viņu tā speciāli audzinājuši, bet bērns, jauns cilvēks uztver to, ko redz mājās, vecāku attiecībās.

Tāda ļoti smalka jutoņa.

– Absolūti smalka. Man šķiet, Ilmārs bija tāds seismogrāfs.

– Ja tu esi jutīgs pret notikumiem, kuros tu dzīvo, tad tie visi atspiežas tevī –  teica Blumbergs. Vai bija kādi īpaši pieredzējumi, kas viņā dzīvoja un negāja prom? Pie kuriem viņš atgriezās atkal un atkal...

– Jutīgums pret notikumiem – tā ir katra radoša cilvēka dienišķā maize. Kas, kādā mērā, cik rosinoši, cik sāpīgi, cik pozitīvi, cik aizraujoši, cik noliedzoši, cik krāsaini, cik..., cik..., cik.. To var pateikt tikai viņš pats. Kā zināms, pie tēmas “ Visu laiku snieg” Ilmārs atgriezās vēl un vēl.

Miķelis Fišers, domājot par Blumberga traumatiskajiem pieredzējumiem bērnībā, radīja instalāciju Nemūžamnepiedošanas ekspresis. Kā jums šķiet – vai Blumbergs tiešām nespēja piedot?

– Blumbergs piedeva, bet nevarēja aizmirst. Blumbergs piedeva, bet viņam sāpēja. Viņš piedeva un nekad nenēsāja sevī atriebības alkas. Tāpat kā viņa tēvs. Tāpat kā viņa māte. Tāpat kā viņa māsa.

Cilvēks, kļūstot vecāks, jūt spēcīgāk nekā jaunībā – arī tā ir Blumberga doma. Vai tas nozīmē, ka viņš kļūst vieglāk ievainojams?

– Iespējams, ka tā nav ievainojamība. Varbūt pieredze. Varbūt izpratne, ka tu neesi pasaules naba. Varbūt atvērtība. Varbūt dažādu viedokļu analīze un pieņemšana, ieskatoties pretēja viedokļa izteicējam acīs. Tas nav vājums. Tās ir jūtas. Bet jūtas ir spēks.

Sarunas ar Stepes vilku

Ko jums nozīmēja dzīvot blakus – ne tikai māksliniekam, bet arī domātājam?

– Domājam mēs visi, taču – dažādos līmeņos. Neuzskatu, ka liela talanta mākslinieciskās kvalitātes un domāšanas līmenis būtu šķirami. Izpausme ir vienota un krāšņa. Spēcīga un brīžiem pat apdullinoša. Tikpat labi tā var vērsties arī pretmetā un kļūt maiga, mierīga, pat sentimentāla. Protams, blakus esošais cilvēks var tikai bagātināties un ar prieku tvert netveramo, mēģināt saprast nesaprotamo, baudīt agrāk nebaudīto. Un tad jau arī mēģināt par kādu pakāpienu iekļūt tajā, augstākajā, līmenī. Jā, profesionālā paškritika paaugstinās. Arī man. Un tas nav viegli, jo līdz ar to kritiskāk sāku vērtēt savu padarīto uz skatuves, kā arī teātra kopainu vispār.

Šķiet, daudzi jūs uztver kā intelektuālā stila aktrisi, prātā palikuši televīzijas uzvedumi...

– Jā, kādreiz režisori izmantoja ļoti labus literāros materiālus. Nesen dzirdēju jautājumu – vai jums nešķiet, ka ar šiem seriāliem, kas tiek ražoti, notiek cilvēku debilizācija? Es par šo tēmu jau sen domāju. Ka visa pasaule iet uz to. Paskatieties tos nopirktos seriālus – es varu izturēt divas minūtes, viss!

Jūs satikāties jau tā kā gatavi viens otram?

– Tā es gribētu domāt. Tas nebija nejauši. Iespējams, tas bija laimes gadījums, ka varējām nodzīvot četrdesmit četrus gadus kopā, un nekad nebija situācijas, ka gribētos lepni pagriezties un aiziet. Lai kādi strīdi būtu! Mums abiem šīs vērtības bija dārgas – ja reiz cilvēki ir kopā un ir kaut viens bērns, tad jāturas ģimenē.

Mākslinieki bieži vien ir nepastāvīgi, šaubīgi.

– Emocionalitāte. Bet mums varbūt bija kas tāds... ka mēs viens otru varējām harmonizēt arī brīžos, kad nebija tik viegli un vienkārši.

Jums nebija grūti ar šo intelektuālo un smalko sajūtu nastu?

– Absolūti nē! Vienīgi... Tik daudz gadu nostrādājot, man kaut kā vienmēr bija grūti iejukt teātra burziņos. Protams, ir pirmizrādes, un viss notiek brīnišķīgi, bet man pietiek ar īsu brīdi. Man kļūst garlaicīgi. Eju prom.

Devāties pie Ilmāra uz mājām?

– Mēs ar Ilmāru kopā lasījām. Padomju laikos daudz kas nebija pieejams . Kādā dzimšanas dienā Ilmārs man uzdāvināja Heses kopotos rakstus – četras grāmatas krievu valodā. Tas viss radīja vidi, kur man bija ļoti interesanti. Hermaņa Heses Stepes vilks bija viena no manām pirmajām izrādēm, Auškāpa režijā. Ilmārs toreiz vēl strādāja teātrī. Tad nāca Čehovs, Lorka, Markess, Rainis, Aspazija. Ziniet, es jau neteicu – man vajag intelektuālu darbu! Tā tas vienkārši notika. Domāju – režisori jūt...

Jūt aktiera serdi?

– Jā, jā, kam jāspēlē Trīnes grēki un kam Hese. Taču nospēlēju arī Saimnieces lomu Trīnes grēkos, un pārbaude atklātā komēdijā nemaz nebija peļama. Toreiz teicu režisoram Liniņam – man nekas nesanāks, bet viņš atbildēja – pamēģināsim! Tas bija drosmīgi.

Jūs bijāt jauna aktrise, kad Ilmārs ienāca teātrī kā scenogrāfs.

– Var teikt, ka teātrī ienācām vienlaikus. Es vēl mācījos studijā, un mūsu vadītājs bija dižais Pēteris Pētersons. Ilmārs tajā laikā bija pēdējā kursa students Mākslas akadēmijā. Pirmā izrāde, kurā kā studenti piedalījāmies, bija Ziedoņa Motocikls. Mūsu studiju vecākie kolēģi sauca par hunveibiniem. Daži teica – ienākuši kaut kādi un domā, ka kopā ar Pētersonu pārtaisīs teātri! Bet gaisotne bija ļoti radoša. Fantastiska! Pirmoreiz dzeja bija uz skatuves. Mēs bijām kā spārnos. Tādā gaisotnē, iespējams, ļoti labi var ieraudzīt viens otru.

Vēl viens Ilmārs Blumbergs

Jūs dēlu nosaucāt par Ilmāru.

– Ilmārs, tēvs, tā ļoti gribēja. Un es domāju, ka tas ir ļoti labi. Bērnībā visi sauca – lielais Ilmārs un mazais Ilmārs, tagad – seniors un juniors.

Viņš nekļuva par mākslinieku?

– Viņš ir jurists.

Nebija talanta?

– Mēs ar Ilmāru, senioru, par to runājām, kad dēls bija 5., 6. klasē...

Vai sūtīt Rozentāļos?

– Jā. Bet viņš mācījās 50. vidusskolā, kur no sešiem gadiem apguva angļu valodu. Ilmārs uzskatīja, ka jaunajam cilvēkam pašam jājūt, ko grib. Protams, jurisprudenci viņš izvēlējās vēlāk, bet valodu apguve bija pareizais ceļš. Atceros, Ilmāram vēl padomju laikos bija izstāde Berlīnē. Braucām visi trīs, junioram gadi desmit. Bijām tur ziemā, kad krita Berlīnes mūris. Uzturējāmies pie kāda kolekcionāra, diezgan ilgi tiem laikiem, un tajā ģimenē arī bija dēls, un viņi ar junioru sarunājās angliski. Kad pārbraucām, mūsu puika teica – kāpēc man Vācijā bija jārunā angliski? Es gribu iemācīties vācu valodu. Izdomā papu, kā es to varu. Uzzinājām par kādu dāmu, vācu valodas skolotāju, un dēls regulāri pēc skolas gāja pie viņas mācīties. Jurisprudence un valodas iet roku rokā, arī spāņu valoda vēlāk junioram padevās. Juniors, augdams mājās, ģimenē kopā ar gleznām, grāmatām, teātri, veidoja savu vērtību skalu attiecībā pret dažādām parādībām kultūras jomā. Jūtu, ka tā ir augsta. Vecākiem liels gandarījums. Reiz kādā sarunā viņš teica – sirdī es tomēr arī esmu mākslinieks.

– Vai seniors jūs mēdza aizvest dabā, teiksim, uz kādu mīļu bērnības vietu?

– Ilmārs bija tipisks rīdzinieks, tāpēc mums nekādu lauku nav. Bet Kolkas virzienā bija kāda brīnišķīga vieta. Kad juniors bija mazs, mēs braucām ar mugursomām un teltīm un dzīvojām jūras malā. Reiz Ilmārs aizgāja tālu, tālu, atgriezies stāstīja – iegāju mājā, kur veca tantīte dzīvo. Jau pārcēlusies uz vairāk apdzīvotu vietu pie meitas, bet te mājiņa jūras krastā, tāds pusšķūnītis, stāv brīva. Viņa teica – ja gribat, brauciet šite un dzīvojiet! Tad mēs pāris vasaru tur braucām. Jā, jūra Blumbergam bija ļoti nepieciešama.

Kāda ir jūsu ikdiena tagad? Vēl spēlējat teātrī?

– Nē, pirms gada aizgāju. Es pati gribēju, un, saku atklāti, ja man tagad būtu jāspēlē, es to nevarētu. Mūsu tandēms bija tik ciešs... Kad nospēlēju izrādi, atnācu mājās, izstāstīju Ilmāram visu, kā gāja. Tagad man ir sajūta, ka esmu spēlējusi viņam pat tad, ja viņš nesēž zālē...

Varbūt viņš būtu gribējis, lai strādājat?

– To es nezinu. Viņš vēl piedzīvoja, ka uzņēmos nelielu septītā plāna lomu Pelnu sanatorijā. Tā ir smaga filma par trakajiem. Pēteris Liepiņš tur spēlē vienkārši ģeniāli. Režisoram Sīmanim vajadzēja vienu pustraku veceni, kas staigā apkārt un tikai iezīmējas šur tur fonā, uzstādījums bija noslēpumains un vilinošs. Viens tāds darbs joprojām ir izstrādes procesā – Kristīne Želve uzņem filmu par muzeja darbinieci Mēriju Grīnbergu, kura kara laikā izglāba darbus no lielā mākslas muzeja, izvedot tos ārpus Latvijas, un pēc tam atgādāja atpakaļ. Viņa filmē līdzīgi Sīmanim – kā dokumentālo, bet ar aktieriem. Daiga Kažociņa būs mana meita, kas tos darbus izveda, es – viņas māte, kas vienmēr bija klāt un rakstīja dienasgrāmatu.

Man nav sajūtas, ka man ir jābūt teātrī katru sezonu tāpēc vien, ka es vēl esmu. Man šķiet, un to daudzi mākslas cilvēki ir teikuši, ka no sabiedriskās aprites vajag aiziet, kad jūti, ka tu vēl ko vari. Tikai fiziska nodarbe uz skatuves, ja tā nesavienojas ar augstu kvalitāti, man vairs nesagādā baudu. Ja tās nav, tad nav arī iekšējas kustības. Bez tās nevar. Citādi sāksi melot pats sev. To nevaru. Nekad.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: no Marīnas Janaus privātā arhīva, no Dailes teātra arhīva/ Rita Bērziņa

Citi šobrīd lasa

VIDEO: cilvēki uz šosejas steidz savākt no bruņumašīnas izbirušu naudu 13
FOTO: britu karaļnams tradicionāli publicē apburoši ģimeniskas Ziemassvētku kartītes 16
Busuļa un "Baritonu" tievēšanas izaicinājums beidzies. Kā puišiem klājies? 10
Skatīt visus komentārus

Это официально: Алла Пугачева объявила время и место концерта-возвращения на сцену

Елена Степаненко нашла молодую замену Евгению Петросяну