Mans pirmais mīļotais bija precēts divu bērnu tēvs

„Tā pa īstam viens otru ieraudzījām kādā mazpilsētas pasākumā. Iepazīšanās banāla — viņš uzaicināja mani uz deju, sākām runāt un izgājām laukā paelpot svaigu gaisu... Tajā vakarā deju placī vairs neatgriezāmies, vienkārši elpojām dzestro vasaras nakts gaisu un daudz runājām. Pirmo reizi mūžā man bija tik interesanti kopā ar vīrieti! Pat nemanīju, cik ātri paskrien nakts, nemanīju, pa kuru laiku uzlec saule un sākas jauna diena. Uz atvadām viņš mani noskūpstīja uz vaiga, plaukstā iespiežot sava mobilā telefona numuru.

Aivars ir mūsu mazpilsētas iedzīvotājs, precējies. Viņš ir divu bērnu tēvs — vecākā meita ir gadu jaunāka par mani. Tātad — man 18, viņam — 41. Jau tonakt visdziļākajā savas apziņas stūrī es zināju, ka mums neizveidosies nekas nopietns, tomēr neļāvu šai domai bojāt noskaņojumu, jo, pati to neapzinoties, es viņā iemīlējos.”

„Zināju, ka nedrīkstu nevienam atklāt, ka esmu iemīlējusies Aivarā, zināju, ka jāklusē, zināju, ka gaišā dienas laikā viņš nevēlēsies tikties ar mani, tādēļ, tikko satumsa, zvanīju viņam. Sarunājām tikties pie ezera — tur, kur mūs neviens nemanīs. Lai gan vēl nebija pagājusi diena, es biju tik ļoti sailgojusies pēc viņa klātbūtnes, pēc viņa pieskārieniem. Gribēju atkal just viņa elpu sev pakausī. Un atkal mēs runājām, runājām, skatījāmies tumsā, klausījāmies sienāžu nebeidzamā sisināšanā. Nē, mēs nerunājām neko par mūsu tā sauktajām attiecībām, lai arī man gribējās tikt skaidrībā, kā tagad būs: kā mēs tiksimies, un galu galā — kā ir formulējamas mūsu attiecības. Tomēr es klusēju. Baudīju viņa klātbūtni. Atzīšos, baidījos ar saviem daudzajiem, man neskaidrajiem jautājumiem aizbaidīt viņu, jo likās, ka arī viņam ir labi ar mani...”

Spēles noteikumi

„Pēc trīs tikšanās reizēm viss mainījās. Aivars piedāvāja „spēles noteikumus”, kurus es varēju arī nepieņemt. Protams, biju kā apmāta un savu dzīvi vairs nespēju iedomāties bez Aivara, tādēļ darīju visu, kā viņš lika. Nu viņam zvanīt vairs nedrīkstēju, jo tad, kad Aivars bija no darbiem un ģimenes brīvs, viņš pats mani atrada. Protams, par mūsu sakaru nevienam stāstīt es nedrīkstēju — viņš apgalvoja, ka visu noliegs, rezultātā mani padarot par mazu muļķīti. Tie patiešām bija viņa vārdi.

Viņš lika saprast, ka izdara man „pakalpojumu”, esot kopā ar mani. Dažbrīd pagāja pat trīs nedēļas, līdz viņam atradās laiks, lai satiktos, jo es centos būt paklausīga un lieki netraucēt viņu. Mūsu retās tikšanās reizes bija brīnišķīgas. Man šķita, ka viņš domā tikai par mani, turklāt vienmēr dāvināja man dāvanas, teica, ka ar mani viņam ir labi, teica, ka esmu vislabākā... Un man neko vairāk nevajadzēja. Reizēs, kad šķīrāmies, es centos braši turēties, bet asaras pašas bira kā pupas, tādās reizēs Aivars teica: „Mana maziņā, neraudi, viss taču ir kārtībā, mēs esam kopā, mēs esam viens otram, un tas ir galvenais!” Šie vārdi bija kā sīrups, kā eliksīrs manai sāpošajai sirdij.”

„Viņš neuzmācās man, viņš gaidīja, kad es pati TAM būšu gatava, tomēr tas nenotika tā, kā biju cerējusi, savā prātā izdomājusi... Kopā ar Aivaru bijām atbraukuši uz Rīgu, bija kaut kāds pasākums krastmalā, palikām pie viņa drauga dzīvoklī. To draugu gan nepazinu, taču tam nebija nozīmes. Svarīgākais, ka biju kopā ar Aivaru un šoreiz neslapstījāmies kā tādi noziedznieki gar ezermalu, bet atklāti kopā, turoties rokās, izgājām milzīgajā cilvēku pūlī. Pēc pasākuma braucām uz dzīvokli, un tur TAS arī notika — ātri, bez emocijām, bez glāstiem. Arī pēc tam vairs nebija nekādu glāstu, nekādas čubināšanās, Aivars pagriezās uz otriem sāniem un cieši aizmiga... Nākamajā rītā, braucot mājās, klusējām. Pagriezienā uz mūsu mazpilsētu Aivars apturēja mašīnu un, uzspiezdams paviršu buču uz vaiga, lika man tālāk iet kājām, lai mūs neviens nemanītu.”

Gribēju būt viņam vienīgā

„Pēc pirmās mīlēšanās sekoja daudzas citas — Aivara mašīnā, paslepus viņa darba vietā, tad atkal Rīgā — drauga dzīvoklī... Katru nākamo reizi mēģināju uztvert kā neatkārtojamu tuvības mirkli, mēģināju sev ieskaidrot, ka tā ir daļa no mīlestības cenas... Mēs satikāmies jau vairāk nekā gadu. Visu šo laiku biju viņu mīlējusi, ar sāpošu sirdi un saraudātām acīm gaidīju, kad viņš man zvanīs, lai atkal ierosinātu satikties. Gribēju būt viņam vienīgā... Kad par savām vēlmēm pastāstīju Aivaram, viņš pārvērtās, sakot, ka esmu vēl pārāk maza, lai saprastu reālo situāciju: „Es taču nevaru tā vienkārši pamest savu sievu, savus bērnus, jo viņus mīlu, turklāt tevi es jau sākumā brīdināju...” Tovakar viņš runāja daudz un nepārprotami lika saprast, ka nekad mani nav uztvēris nopietni, ka mīlējusi esmu tikai es viņu... „Tev būtu jāpriecājas, ka biju tev skolotājs, kurš tevi pietiekoši labi izglītoja seksuālajā jomā, un tagad kāds cits vīrietis — tavs nākamais partneris — būs laimīgs ar tik prasmīgu sievieti.” Viņš aizgāja un pēc pāris stundām atsūtīja man SMS: „Mums nekad nekas nav bijis. Aizmirsti mani!!!” Kopš tās dienas viņš vairs nav sazvanāms, jo numurs ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas...”