Mārtiņš Vilsons: "Galvenais ir nezaudēt mīlestības pilnu skatienu"

Izrāde Ezītis miglā tapusi pēc rakstnieka Sergeja Kozlova pasakas un visiem prātā palikusi no mazliet mistiskās animācijas filmiņas, kura tik ļoti nelīdzinājās Nu, pagaidi! vai līdzīgiem padomju grāvējiem. Trīs sirmi dižaktieri – Ivars Kalniņš, Arnis Līcītis un Mārtiņš Vilsons – bez dekorācijām un tērpiem izspēlē dzīvi un cilvēka attiecības ar pasauli, draugiem, sevi tādā azartā, it kā atgriezušies gadu desmitus atpakaļ un dauzītu bumbu smilšainā pagalmā. Kā saka Mārtiņš – laika jau nav. Tas izdomāts, lai cilvēkam vieglāk.

Dzīve – skaista un briesmīga

  – Kāpēc skatītājam šobrīd vajadzīgs stāsts par Ezīti, Zaķīti un Lācīti... 

– Domāju, viņam vienmēr tas ir bijis vajadzīgs, bet ne vienmēr viņš to ir apzinājies. Šis ir laiks, kad cilvēki grib dzīvot ātri, būt bagāti, slaveni. Ne vienmēr viņi uztver informāciju, kas ir aiz tiem burtiem. Tur ir lietas, kas palīdz dzīvot. Par vientulību, par to, kas ir tad, kad es neesmu, par nāvi.

– Bet tas taču nepalīdz dzīvot...

– Kā tad nepalīdz! Mēs visi esam vientuļi. Tas, ka taisām jokus un visi smejas, ir kas cits. Bet labākais, ka pēc tam nāk, lielas pārdomas – kas ar mums notiek? Kā mēs dzīvojam? Runājam par to, kā sajūtam šo pasauli.

– Tas ir mēģinājums izrunāt, ko cilvēks jūt?

– Jā, un domā – to es nevaru teikt, par mani smiesies. Bet neviens jau nesmejas.

– Tev ir tādi tuvi draugi, kuriem vari pateikt – re, cik nekustīgs mežs, un viņi sapratīs, ko tu ar to domā?

– Draugi ir nomiruši.

– Tu par Niku Matvejevu?

– Ne tikai. Citi arī. Kaut kā dīvaini, jā. Maķis arī nomira ( Jānis Makovskis, Liepājas teātra aktieris – Aut.). Neizturēja. Nu, tādi mēs esam. Dažādi. Draugu jau cilvēkiem vispār ir ļoti maz. Paziņas – tas ir citādi. Bet es pie paziņām neeju, tikai sasveicinos uz ielas, un viss. Bet draugi man ir. Daži vēl palikuši, kam varu pateikt. Bet es viņus redzu reizi pusgadā. Nav tā, ka dzeram alu un pļurkstam. Tā ir pavisam cita līmeņa draudzība.

– Reizēm, kad aiziet mums ļoti svarīgi cilvēki, domājam – re, nav tikai materiālā pasaule vien... Kā ir ar draugiem, vai var just arī viņu palikšanu?

– Ar mani jau viņi ir vienmēr. Turklāt zinu, kur viņi ir, – kas man ko uztraukties? Es arī tur drīz būšu ( smejas). Tas ir elementāri.

– Tu kā kristietis runā?

– Nē. Es kā cilvēks ( smejas). Bet skaidrs ir viens – kristīgā ir visu ticību kvintesence. Tiem, kas to saprot. Ja ne, tā ir viņu darīšana. Var lamāties un apsaukāt, bet kristietība jau par to neapvainojas. Taču tas, kā kristietība šobrīd tiek kultivēta, protams, ir cits jautājums. Īsto kristietību saprot ļoti maz cilvēku. Baznīca jau nav kristietība, tā ir tikai forma. Lai gan reizēm arī tajā ir liela taisnība – ja ir, kas to piepilda. Man tāds cilvēks, paldies Dievam, ir. Reizi pusgadā pie viņa aizeju. Ja esmu Jēkabpilī.

– Atradi savu garīgo skolotāju?

– Nē... Tas dzīvē ir dots, tikai – vai tu viņam paej garām…

– Viņš vienkārši kādā brīdī nāk pretī?

– Protams! Tā visiem ir. Tā ir tava darīšana, izvēle, un no tā izšķiras tavs turpmākais liktenis. Jo tu paej garām ne tikai cilvēkam, bet arī kam citam. Varbūt vēl neesi gatavs, tev jāmācās, un varbūt vēlāk sapratīsi. Dzīve ir ļoti dažāda, tāpēc ļoti skaista. Reizēm briesmīga. Bet par to nav jādomā. Jādzīvo, jo paši vien tās briesmas izvēlamies piedzimstot.

– Kā ir ar tevi?

– He-he. Es arī, jā, izvēlējos to, ko tagad daru.

– Būt par aktieri?

– Tas ir tikai līdzeklis, lai nodzīvotu dzīvi. Galvenais ir izdarīt to, kas tev jādara. Vai man izdodas? Šķiet, daudz esmu palaidis garām. Tagad sāku to saprast, bet kaut ko vēl varu pagūt. Esmu priecīgs. Nevienu brīdi neesmu noskumis par grūtībām, jo zinu, ka man to vajadzēja un tieši tad.

Ar putru azotē

– Vajadzēja arī akmeņainos ceļa posmus?

– Jā. Bez tiem jau vispār nav iespējams. Vajadzēja dabūt pa galvu, riktīgi, vajadzēja BAM celt, vajadzēja būt Sibīrijā, vajadzēja salt... Vajadzēja piedzimt Magadanā. Pat Kolimā, kur ir... nav nekā! Viens ciematiņš Transportnaja. Vēlāk aizbraucu, paskatījos, tur vispār nekā nav. Dažas sopkas. Un divas mājas.

– Tev tēvs bija izsūtīts?

– Abi vecāki bija izsūtīti.

– Tik tālu, tad jau bija ko riktīgi nogrēkojušies.

– Neviens nebija nogrēkojies. Viņus vienkārši nelaida mājās un no Tjumeņas aizsūtīja vēl tālāk. Tas saucās voļnoje poseļeņije – it kā brīvprātīgi jāpārvietojas citur.

– Un jaunībā tev nebija miera, un tu aizbrauci BAM celt? Vilka uz dzimtajām ārēm?

– Mani no armijas aizsūtīja. Tur puse bija ieslodzīto. Tas bija pa īstam – visu ziemu nemazgājies, pusbadā. Pasildi putru azotē, pa gabaliņam nolauz, apēd. Ja kaut kas tiek, tad labi, ja ne, tad ne.

– Tas deva rūdījumu?

– Droši vien. Fizisko var pazaudēt vienā mēnesī – tas nav nekas! Sāc tik izlaisties, un viss aiziet. Garīgi ir citādi. Ja ir tas, tad arī fiziskais... Kad Staļins nomira, vecākiem atļāva braukt mājās. Atzina, ka viņš it kā esot kļūdījies. Mēs atbraucām, dzīvojām Rīgā, pēc tam kādu laiku Ikšķilē. Tad mani no Ogres kara komisariāta paņēma armijā un aizsūtīja uz Ukrainu, pēc tam uz BAM, kā teicamnieku. Smieklīgi.

– Vecāki tevi tur, tālajā Kolimā, par Mārtiņu nosauca...

– Tēvs teica, ka būs Mārtiņš. Bija tāda dziesma – kāda ruņa, Mārtiņ, par lietu šo var būt... Mamma saka – nē, es viņu nosaucu par Mārtiņu! Ko es varu zināt? Tēvs jau miris... Bet Mārtiņš esmu, jā. Tā arī būs jānodzīvo.

Aktiera maize

– Kad atgriezies, izdomāji, ka gribi būt aktieris, ka tas tev palīdzēs nodzīvot dzīvi?

– Es nezināju, ko lai daru. Man bija draugi, kas pazina Kroderu ( režisoru Oļģertu Kroderu – Aut.) un bija ieteikuši mani. Es aizbraucu... Kroders mani uz ielas ieraudzīja, pieņēma.

– Kā ar rentgena aci novērtēja?

– Viņam ar to nebija problēmu, īsts teātra cilvēks. Pat ne teātra, vienkārši cilvēks. Viņš bija ļoti gudrs.

– Tev teātris joprojām ir svarīgs?

– Nē, nu, ir svarīgākas lietas, protams.

– Ģimene?

– Vēl svarīgākas. Teātris ir veids, ko... zinu, ka varu. Bet es tikai neatkarīgus projektus varu darīt, jo man krīt uz nerviem visi režisori, absolūti visi, kas Latvijā.

– Pat pie tiem, kuri dabū Spēlmaņu nakts balvas, tu negribētu spēlēt?

– Manā uztverē tās nav balvas. Man tas nav svarīgi. Nē, ir jau arī labi darbi. Ir jau kaut kas labs, atzīstu. Bet es zinu, kā viņi dzīvo, lai pie tā tiktu, un tas nav normāli. Tas ir cilvēka cieņu pazemojoši. Kā viņi iet uz mēģinājumiem, nav nevienas brīvas dienas. Teātris ir tik greizsirdīgs, nelaiž tevi nekur tālāk, ne filmēties, neko. Nu, kas tā par dzīvi? Tu esi piesaistīts. Tad sēdi bufetē un stāsti, cik daudz zini. Bet neko tu nezini! Kroders teica – kad aktieris noveco, viņš vairs ar saviem tekstiem nerunā. Viņš runā ar citātiem no lomām. Un tā apmēram ir – pats tik stulbs, ka bail ( smejas).

– Tu esi mācējis savu dzīvi sakārtot tā, ka vari būt brīvmākslinieks?

– Es vienkārši uzticos Dievam. Un man viss ir nokārtots.

– Projekti paši pie tevis atnāk, tu neplosies?

– Es pats uztaisu. Šogad tik biezs grafiks, nav brīvdienu. Tas ir labi, es domāju, jo man ir bērni, jānodrošina ar naudiņu, lai var augt. Jo ar to, ko mums valsts maksā, es nevaru pat vienu uzaudzināt. Pats sevi nevaru apkopt. Bet es valsti nevainoju. Tas, ka esam rijīgi un alkatīgi, arī ir skaidrs. No tā jātiek vaļā. Bet es nevaru ar līdakas pavēli to izvēlēties! Cilvēkiem jāaug. Lai viņi domā, ka ir baigi labie, bet tā jau nav. Viņi ir tādi, kādi ir. Un es viņus mīlu tādus, kādi ir. Latvijai nekad nav gājis perfekti. Pirmie latviešu apgaismības darbinieki dzīvoja pilnīgā nabadzībā. Kāds varbūt pasniedza roku, viņi, garoziņas grauzdami, mācījās. Bet viņiem bija baigā vēlme, zināja, kāpēc to dara. Ir jāmācās un jākļūst gudrākiem. Tagad tā nav. Tas, ka tev viss ir, nenozīmē, ka tu būsi ļoti gudrs un labs. Vienkārši izlaidīsies. Tāpēc esmu pateicīgs par to, kā ir.

– Tu arī filmējies?

– Varis Brasla uzņēma vienu no Latvijas simtgades filmām Vectēvs, kas bīstamāks par datoru. Es spēlēju vectēvu, visu vasaru biju Kuldīgā. Skaista pilsēta, pēdējā laikā ļoti sakopta – jāsaka paldies tiem, kas tur dzīvo un dara. Lai gan ar darbu tur ir kā jau mazpilsētā, katrs mēģina kaut ko... Bet Eiropas naudu viņi ir likuši lietā – ļoti skaisti izremontētas ielas un mājas. Cerams, ka arī filma būs laba. Pēc gada redzēsim. Valsts kādām sešām aktierfilmām ir izdalījusi pa pusmiljonam eiro, tik daudz esam panākuši.

– Un tu esi gudrāks par datoru?

– Domāju, ka esmu gan. Dators ir instruments, ļoti nepieciešams.

– Tu ar to draudzējies?

– Jā! Dators atvieglo dzīvi – meklēju kādus dramatizējumus, grāmatas, bet nesēžu sociālajos tīklos un nelasu to, kas uz mani neattiecas. Ziņas reizēm paskatos, lai nav jāpērk avīze. Orientējos pēc virsrakstiem, divas trešdaļas nelasu, jo saprotu, ka tur ir viena muldēšana un meli. Es tā, uz ātro, visu ņemu. Un nekad neesmu kļūdījies. Es tā baigi sevi slavēju. Smieklīgi diezgan.

Sāp sirds, kā dzīvojam

– Tev Ezītis bija palicis atmiņā no jaunības laikiem, multenes? Tu tiešām jau agrāk biji lasījis to grāmatu?

– Radiorežisore Diāna Bērza bija izdomājusi salaist mani kopā ar Līcīti Arni, teica – man ir ideja, man ir ideja. Atnāciet! Aizgājām, viņa iedeva to grāmatu. Vienam režisoram parādīju, viņš pilnīgas muļķības runāja, un tad es pats uzrakstīju scenāriju, abi ar sievu režisējām.

– Tava sieva pēc izglītības ir režisore?

– Nē, aktrise. Bet Zanei ir nenormāli laba galva. Labāka par manējo! Viņa daudz ko tā ķer... Es tik priecīgs esmu, ka viņa man ir. Zane pasaka priekšā, ko es it kā zinu, bet līdz galam nenoformulēju. Viņa saka – bet tas taču ir tik elementāri. Domāju – jā, bet es neredzu... Laikam man dzīve ir uzlikusi ko tādu, ka reizēm par sevi ne tik labi domāju, ne tik labi novērtēju. Un tad daudz ko palaižu garām.

– Varbūt tā ir kopēja latviešu īpašība?

– Varbūt. Man visādi ir gājis. Bet esmu spītīgais. Nekad nevienu neesmu glaudījis. Tas nāk man atpakaļ, un es palieku viens. Tad reizēm sev saku – kā tu tā... Bet to es pats sev.

– Zane ar sievišķīgu gudrību redz cilvēkus, attiecības?

– Viņa saliek akcentus. Nu arī mani izmācījusi, es redzu šo to. Viņa ir man blakus... Kaut kā esam satikušies diezgan līdzīgi cilvēki. Viņa arī netaisa traģēdijas no dzīves, ņem, kāda tā ir. Un tas ir labākais – ka nevienam neko neprasa, bet dara pats. Un viņa nekad nav gribējusi mani pārtaisīt. Tāpēc arī varbūt esmu ar viņu kopā. Un tā mēs kopā arī strādājam.

– Ezītis miglā ir viena no grāmatām – varbūt par skaļu salīdzināt – kā mazie svētie raksti, kā Mazais princis vai Pravietis...

– Var jau būt. Bet visi tie cilvēki, kas ir talantīgi un ģeniāli, jau tā dzīvo, lai varētu uzrakstīt šādas grāmatas. Piemēram, Kozlovs – nomira savā būdiņā laukos, 300 kilometru no Maskavas, un neviens neko riktīgi par viņu nezina. Tā viņš sēdēja savā pļavā un rakstīja. Viņam arī ļoti sāpēja sirds par to, kā dzīvojam. Ka neredzam. Gandrīz kā Mazajā princī, tikai citiem vārdiem.

– Filmiņa bija tāda noslēpumaina un smeldzīga.

– Jā, man krievi saka – interesanti, ka mazais, kurš vēl nemāk runāt, nemaz citas multenes neskatās. Viņam jāliek tikai tā. Tur it kā nav priekš bērna, bet viņš visu saprot. Tas ir labi, vai ne? Viņš it kā saka – paskatieties apkārt! Padomājiet.

– Bet uz ko īsti viņš vedina?

– Viņš māca mīlēt. Tikai, neko citu. Mīlēt to, kas ir ap mums. Mīlēt vienam otru. Un tad jau nāk viss pārējais. Mīlestību jau neviens nav izskaidrojis. Tā ir sajūta, kas tevi pārņem, un esi beigts!

– Tu runā par iemīlēšanos...

– Bet turpmākā mīlestība ir tāda pati. Tu vienkārši mīli un nezini, kāpēc.

– Bet vairs neesi beigts, drīzāk – ļoti dzīvs.

– Tu esi dzīvs, bet tu mīli.

– Šī dāvana ne visiem tiek dota.

– Domāju, ka visiem tiek dota, tikai daudzi to kaut kā... nenovērtē. Var teikt – bet man ir tāda dzīve, paskaties, kas notiek apkārt, kā pret mani izturas... Un kļūst asi. Bet nevajag protestēt. Vajag mīlēt. Un tad viss nokārtosies.

Arī nākamajā dzīvē – latvietis 

– Arī tev ir savs šerpums.

– Man ir, jā. Bet, lai apstādinātu stulbumu, es neiešu ar to runāt. Varbūt pats esmu stulbs, ka tā uzvedos, jo reizēm vajag piekāpties. Bet ir lietas, par kurām nekad nerunāju pretī. Sastopoties ar gudrākiem cilvēkiem, uzreiz saprotu, ka esmu tāds, kāds esmu, un man ir jāmācās.

– Kas var izpelnīties tavu cieņu?

– Nu, tādi, kas mīl. Kas ar mīlestību ir kaut ko panākuši. Arī daži režisori ir tādi, īpaši kino. Jā, esmu šerps un mīlot pastāvu par savu taisnību. Protams, īsta mīlestība piekāpjas, bet tajā varbūt vēl neesmu trāpījis. Pamazām...

– Tu vēl audz?

– Es vēl augu. Un tas ir labi, viss kārtībā.

– Vai bērnam var iemācīt mīlestību? Tas ir galvenais, kas viņam jāiemāca?

– Bērnam nekas nav jāmāca, viņš visu vēro. Ja dzīvošu patiesi, viņš darīs tāpat. Bet viņš redz arī manas kļūdas, un tas ir labi, nevajag baidīties. Un nevajag bikstīt bērnu. Protams, var teikt – nu, nedari to, tas ir slikti , bet – lai pārliecinās!

– Tev ir skolas vecuma vai mazāki?

– Man ir lielie, kas dzīvo jau savu dzīvi, trīs skolēni un viens pavisam maziņš.

– Tad esi pa īstam vectētiņš, ne tikai filmā?

– Divi dēli mani ir pataisījuši par vectētiņu, ir četri mazbērni. Ļoti reti viņus redzu. Vņiem nav laika, man nav laika, reizēm satiekamies. Es kaut ko jūtu Latvijā. Pat domāju – ja dzīvotu nākamo dzīvi, varbūt arī gribētu būt latvietis. Bet es jau būtu gudrāks latvietis! Ne vairs tāds, kāds tagad piedzimu. Es varētu nākt ar kādu savu programmu un palīdzēt.

– Kādā veidā tu varētu palīdzēt?

– Nezinu. Es tik tā domāju...

– Kas gan var palīdzēt vairāk par mākslinieku, kurš runā līdzībās, izvēloties īstos vārdus...?

– Jā, bet viņiem, tiem māksliniekiem, jau arī nemaz tik viegla tā dzīve nav. Ne visi cilvēki to mākslu mīl un ieklausās.

Aiz Mūra 

– Tu ilgus gadus biji vadošais Liepājas teātrī. 

– Jā, kamēr uztaisīju Mūri.

– Gribi teikt, ka teātrī bija klaušu laiki? 

– Nē, tas bija labs laiks.

– Skola? 

– Strādādams valsts teātrī, es tik šausmīgi asi redzēju, ko nevajag darīt! Un ka es neko tur nevaru mainīt. Ir lietas, ko vienkārši darām, tērējam naudu – ne tam repertuāram, ne tām attiecībām. Tā nāk caur pilsētu, valsti, un katram vajag vairāk. Ļoti reti kurš domā par rezultātu, izrādi.

– Par kvantitāti, ne kvalitāti?

– Domā par savu es, par to, lai es spīdētu, lai man būtu. Katrā ziņā sapratu, ka to pašu var darīt daudz labāk un ar mazākiem līdzekļiem, un tad uztaisīju Mūri. Viens pats! Pasaucu Leonu Leščinski, un mums bija savs teātris. Viena izrāde pat bija nominēta kā labākā Latvijā, bet atkal kritiķi pastrādāja. Lai viņiem tiek! Ne viņi mani interesē, ne es ar viņiem kontaktējos... Daru savu darbu, kā to māku. Noteikti ir daudz kļūdu, lai tik norāda, es no tām mācos.

– Mūris sabruka? 

– Nē, nē, tur notiek labas lietas. Restaurēju Pētera Pirmā namiņu, dzintara apstrādes cehu, var teikt, no drupām pacēlu un uztaisīju teātri.

– Un joprojām tur notiek izrādes? 

– Kaut kādas jauniešiem. Pat ne izrādes, bet performances. Jaunieši atnāca manā vietā, uztaisīja remontu. Bet ne par savu naudu kā es, kurš faktiski neko neēda un visu naudu lika teātrī. Tas ir labi, ka no Eiropas var dabūt. Vai tas viņus ceļ garīgi, es nezinu, bet materiāli tur viss ir kārtībā. Tur, kur man bija krogs, Atštaukas, Liepājas folkloras grupa, ir ieperinājusies.

Bez plastmasām un lupatām

– Tu dzīvo netālu no Smiļģa muzeja – tāpēc šeit tiekamies? 

– Man te vienkārši patīk – mierīgi, klusi.

– Viena no romantiskākajām vietām, kur esmu nākusi uz interviju, turklāt agrā, saulainā svētdienas rītā. 

– Nu prīmā! Ziemā būtu bišķi grūtāk, bet tāpat labi.

– Kā tu domā – vai aktieriem šī vieta nozīmē ko vairāk? 

– Ja tās nebūtu, droši vien būtu ne pārāk laba sajūta. Viss atkarīgs no tā, kas te saimnieko. Šobrīd direktors ir Siliņš, jūtu kustību, aizvien vairāk šī māja kādam ir vajadzīga. Tas jau arī dulls, tas Smiļģis, ir bijis! Neviens par viņu riktīgi neko nezina.

– Dzeltenos ādas zābakos atdrasējis no Krievijas, izdomājis, ka teātri taisīs. Ambīcijas bijušas lielas. 

– Bet tas viss vienam mērķim – es mīlu teātri, gribu darīt to, ko tas no manis prasa. Viss pārējais – nauda, māja – pakārtojās! Ne tā, ka teātris bija, uz kā pakāpties, un tad nafig, taisu savu biznesu! Tā jau ne. Viņš dega par to lietu līdz pēdējam brīdim.

– Ilze Jurkāne, kuras krusttēvs bija rakstnieks Jūlijs Pētersons, stāstīja – kad viņš būvējis māju Jūrmalā, Smiļģis palīdzējis to projektēt. Un arī tur noteikti vajadzēja skatuvi. Smiļģis acīmredzot vispār nevarēja iedomāties, ka privātmāja var būt bez skatuves. 

– Nu ja. Skaidrs, citādi nav vērts celt māju!

– Domāju, aktieriem šī vieta ir svarīga.  

– Daudziem ir. Man patīk, ka Siliņš sētu sataisīja, noteikti nākamgad turpinās. Jo te bija diezgan traki, vienmēr vārti vaļā, kad nācu garām, taisīju ciet. Ja ir cilvēki, kuri par kaut ko stāv un deg, tad to var pacelt tādā augstumā, ka visiem kļūst ļoti svarīgi. Bet šī vieta ir tāda, kā ir. Ja to likvidētu vai ko citu ieliktu, būtu briesmīgs skandāls, kā tad.

– Ļoti labi, ka neļautu tā mierīgi te lielveikalu uzcelt. Droši vien gribētu daudzi... 

– Jā, tie āmurgalvas jau daudz ko grib. Domā, ka mēs bez tām plastmasām un lupatām, ko viņi tirgo, nevarētu dzīvot. Es ļoti labi varētu. Viņiem ir savs bizness, plāns, bet nesaprot, ka veicina degradāciju. Viņi domā otrādi un raksta otrādi.

Bērniņi, klausiet mammu! 

– Tev bērni jāaudzina tai sabiedrībai, kāda tā ir. Kā balansēt starp godprātību un racionālo pasauli, kurā viņiem reāli būs jādzīvo, jābūvē sava ģimene, karjera? 

– Tad tas ir – jāiemāca melot un locīties?

– Nezinu. Droši vien katram, kurš domā līdzi, sev šis jautājums jāuzdod. 

– Droši vien... Bet ar to nodarbojas māksla, sakot, ka tev vienmēr ir izšķiršanās darīt to vai to. Es bērniem neko nevaru iedot. Vienīgi pamatu, lai redz, kā es to daru. Un, izejot no tā, viņi mēģinās. Un arī no tā, kas viņos ielikts, kādi viņi atnākuši. Nav jau vienādi, katrs atšķirīgs. Ja šaubies par Dievu, tad paprasi, kāpēc katrs atnāk tik dažāds. Viņiem taču jau ir iekšā bagāža, kas nostabilizējusies no iepriekšējām dzīvēm.

– Tu to respektē? 

– Protams! Kā citādi?

– Neskaties uz bērnu kā baltu lapu, kuru vari aprakstīt? 

– Padomju laikos rakstīja, ka cilvēks ir balta lapa... Es nekad bērnus neesmu uztvēris kā privātīpašumu. Viņi ir cilvēki, kuri dzīvo man blakus, tikai mazāki, kuri izvēlējušies kādu brīdi būt kopā ar mani. Pēc tam aizies, nepaliks blakus. Es jau to zinu. Un tā mēs dzīvojam.

– Tu neesi ļoti stingrs un prasīgs? 

– Es vispār nevaru paprasīt neko. Brīžiem pasaku – kā tu nesaproti! Tev vajag darīt to. Viņi skatās un saka – jā, jā, nu labi. Redzi, nu ko tur... nav jēgas. Ko kliegsi? Lai gan vecāki ir dažādi. Un viniem ir citādāki bērni. Tiem, kas baigi kliedz, ir tie, kas viņus klausa. Un laikam tā vajag. Gan vecākiem, gan bērniem. Es jau nesaku, ka tas ir slikti. Viņi izvēlējās tos, kas...

–...kliedz? 

– Jā. Bet manējie ir izvēlējušies mani, kurš neko nevar pateikt. Es tikai – bērniņi, klausiet mammu! Čau! Es laižos ( smejas).

– Un tad Zanei jādresē?

– Zane arī neko daudz nedresē. Protams, brīžam noraujas... Tad viņi saraujas. Bet bērni jau skatās, kā dzīvojam mēs, un viņi ir labi. Neviens nav slikts. Visi saprot, ka viņiem jādara vairāk, nekā viņi grib. To visi saprot.

– Bet vai dara?

– Pa reizei. Kas arī ir skaisti. Saņemas un dara. Ko dusmoties? Galvenais – lai nepazaudē to pozitīvo. Tādu mīlestības pilnu skatienu. Tas ir galvenais. Kaut kā mēs pa tik dažādiem ceļiem nonākam pie tā.

– Tevī nav pretrunu, ka cilvēki tevi pārsvarā redz reklāmas seriālā?

– Tas jau ir beidzies, bet, redz, ja es būtu izdarījis to vienu reizi un sapratis, ka tas ir galīgi garām, man kauns to skatīties, es to vairs nebūtu darījis.

– Pat ja solītu bargu naudu?

– Nē. Nu, kam man to vajag?

Kosmisko skumju laiks

– Kā tu domā – vai dators kādreiz aizstās cilvēkus?

– Tas nenotiks nekad.

– Jo cilvēkam ir ne vien smadzenes, bet sirds?

– Un dvēsele. Viss kopā. Dators, protams, var perfekti izdarīt kādas citas lietas. Un nākotnē nebūs pat telefona, paskatīsimies uz plaukstu vai kaut kā tā... Šī paaudze paliks atmiņā ar to, ka ir sēdējuši un lūrējuši aparātos. Viņi uzņemas savu daļu upura. Kļūst stulbāki, bet...

– Tie lūrētāji?

– Jā! Viņu ir ļoti daudz, nenormāli... Bet drīz vairs nebūs. Viņi būs to upuri nesuši.

– Savu bērnu un mazbērnu labā?

– Jā. Viņi it kā rada pieprasījumu, un tas rada jaunas tehnoloģijas. Vārdu sakot, viss ir saistīts. Tam jāiet cauri. Bet daudzi arī attopas.

– Kā tev šķiet, vai rudens ir grūtsirdīgs laiks – kad sāk smaržot pēc mārtiņrozēm?

– Man ir, jā.

– Tāpēc, ka ļoti mīli vasaru?

– Es ļoti mīlu rudeni arī. Man patīk paskumt. Kad dzeltenās lapas krīt, mārtiņrozes desmit dienas smaržo uz galda... Es varu sēdēt un raudāt, man neko nevajag. Varu paraudāt...

– Tādas gaišas skumjas?

– Tādas gaišas, foršas skumjas. Dabā viss notiek tāpat kā ar cilvēku. Tas viss ir, lai tu saprastu, redzētu... Kā atdzimstam, nomirstam, atdzimstam. Tā notiek. Sinepju sēkliņa vispār nav ieraugāma, tik maziņa, bet izaug kas tāds, ka acis apgriežas otrādi. Kā tas notiek? Kur tas spēks paslēpts? Vai dators var to izdarīt?

– Un tajā ir apsolījums.

– Jā. Un laiks jau arī... ir tikai priekš mums, uz Zemes, lai mēs mācītos. Laika jau vispār nav. Ja to saproti, tad visus cilvēkus redzi vienādus. Lai cik vecs viņš būtu. Nu, re.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris