Kā izārstēt slimības, kad klasiskā medicīna bezspēcīga? Zemapziņas labirinti
“Cilvēce nonākusi situācijā, kad no tās ļoti maz kas atkarīgs. Aizvien vairāk parādās slimību, ar kurām klasiskā medicīna nezina, ko iesākt,” uzskata ārste, akupunktūras speciāliste, homeopāte un psihokinezioloģe Anna Kaļķe. Viņa, pateicoties ilggadējai pieredzei dažādos ārstniecības novirzienos, medicīnas nākotni saskata to integrēšanā.
Visu slimību pamatā ir stress. Lai sāktos nopietnas veselības problēmas, vienam tas jāizdzīvo pamatīgi, citam – pietiek ar vienu aizvainojošu frāzi, lai tā nosēstos zemapziņā un izveidotu enerģētisku bloku, kas vēlāk enerģijai traucē brīvi plūst. Zemapziņa arī ir tā, kas nosaka muskuļu tonusu. Stress bloķē enerģijas cirkulāciju visā ķermenī, arī muskuļos, un, ja tas notiek ilgstoši, sākas saslimšana.
Stresu diagnosticē un koriģē psihokinezioloģija. Psihokineziologi piedāvā likvidēt slēpto stresu. Nesāpīgi un ļoti efektīvi. Viss, kas nepieciešams, – ļaut zemapziņai runāt.
Iejaukšanās Dieva plānā?
Annas Kaļķes ārstnieciskā pieredze ir iespaidīga: 42 gadi klasiskajā medicīnā, 33 gadi akupunktūrā, 20 gadi homeopātijā, astoņi gadi psihokinezioloģijā. Neraugoties uz to, Anna atzīst, ka var palīdzēt tikai tik, cik Dievs ļauj, jo viss tomēr ir Viņa rokās. “Ja ārsti slimo, tad ļoti smagi. Varbūt tāpēc, ka reizēm pārkāpjam savas pilnvaras, iejaucoties Dieva plānā,” viņa atzīst. “Ārsts bija arī starp apustuļiem, tātad mums, ārstiem, ir jābūt. Tomēr, ja zinātnes vārdā izdarām ko tādu, kas nes tikai ciešanas, varam pamatīgi norauties.”
Anna nonāca līdz homeopātijai un psihokinezioloģijai, meklējot veidus, kā palīdzēt saviem pacientiem. “Pēc 10 ginekoloģijā nostrādātiem gadiem aizvien biežāk nācās secināt, ka pat izoperēta vaina atkārtojas, bet pēc hormonu terapijas pacientēm sākās vēl lielākas problēmas nekā pirms tam. Sapratu, ka līdzekļu, ar ko varu ārstēt, ir par maz, tāpēc meklēju citus veidus, kā palīdzēt,” atceras ārste.
Kā īsti iedarbojas psihokinezioloģija? “Kinezioloģijas uzdevums ir ne tikai atbrīvot enerģētiskos blokus, bet arī – saslimušo atmiņu. Lai mēs izdzīvotu, atmiņa izdzēš visu sāpīgo. Ja atcerētos visu, kas noticis paaudžu paaudzēs, cilvēce aizietu bojā, jo šo sāpju apmēru vienkārši nav iespējams sagremot, tas ir par daudz,” uzskata kinezioloģe. “Problēmu varam atrast līdz pat septiņām paaudzēm, tomēr parasti neejam tik dziļā pagātnē, pietiek ar atgriešanos ieņemšanas brīdī.”
Anna Kaļķe stāsta, ka psihokinezioloģija strādā ar zemapziņu, kuras reakcijas izpaužas caur muskuļiem. “Tas ir līdzīgi kā ar melu detektoru. Nav iespējams sevi piemānīt, jo muskuļi atbild nevis ar apziņu, apzinātajām domām un vēlmēm, bet ar to, kas slēpjas vēl dziļāk, – zemapziņu, kuru nevadām un nekontrolējam.”
Atgriešanās pēc gadiem
Vizītes laikā pie psihokineziologa vispirms tiek diagnosticēts, kurā līmenī ir stress – apziņā, zemapziņā vai ķermenī. Visseklākā ir apziņa, dziļāk – zemapziņa, visdziļākais ir ķermeņa līmenis. “Ja stress bijis ļoti dziļš, izmaiņas skar ķermeni, pārveidojot, piemēram, hormonu līmeni asinīs, tāpēc svarīgi stresu noņemt brīdī, kad tas radies. Citādi, sastopoties ar šo situāciju šodien, rīt vai parīt, problēma atgriezīsies atkal. Pat atbrīvojoties no tagadnes saspringuma un satraukuma, pamata stress zemapziņā paliks,” skaidro ārste.
Lai noņemtu šo stresu, tiek izmantots speciāls paņēmiens, ko dēvē par atgriešanos pēc gadiem. Speciālists uzdod jautājumus zemapziņai, kas atbild caur muskuļu reakciju. “Pirmais, ko daru, turot pacienta rokas savējās, prasu iedomāties kaut ko skaistu un brīnišķīgu, lai pacients varētu uz to atbildēt ar jā un es sajustu apstiprinošu muskuļa reakciju. Pēc tam lūdzu iztēloties kaut ko ļoti nepatīkamu, kas cilvēkam izraisa patiesu riebumu. Šādi iespējams konstatēt noliedzošu atbildi. Stingrs muskulis nozīmē apstiprinošu atbildi, vājš – noliedzošu. Reizēm gadās, ka muskuļi reaģē otrādi. Tā notiek, ja ir psiholoģiska pārslodze un nogurums,” stāsta kinezioloģe. Var būt arī tā, ka muskuļi reaģē vienlīdz spēcīgi gan uz noliedzošu, gan apstiprinošu atbildi. Tad kineziologa uzdevums ir attīrīt un sakārtot muskuļu tonusu ar īpašiem vingrinājumiem un enerģētisko punktu masāžu. Šeit ļoti palīdz akupunktūras terapijas zināšanas. Ar pāris vingrojumiem parasti muskuļu tonuss noregulējas.
“Pieņemsim, ka pacienta problēma ir bailes no zirnekļiem. Tad jautāju, vai varam strādāt ar šīm bailēm. Es respektēju, ja zemapziņa noraida vēlmi izārstēties, tomēr visbiežāk zemapziņa sniedz atbildi jā, jo tiecas būt vesela un atbrīvoties no problēmas. Seko jautājumi par laiku, kad sāpīgā situācija notikusi. Lai kāds būtu pacienta vecums, vaicāju ik pa pieciem gadiem atpakaļ, un varam nonākt līdz pat viņa esībai mātes vēderā vai ieņemšanai. Kad muskuļi pateikuši priekšā, kādā vecumā trauma bijusi, mēģinām atcerēties, kas tā varēja būt par situāciju,” atklāj ārste.
Ja pacients to atceras, tad kineziologs lūdz to izstāstīt un negatīvo pieredzi iztēloties kā veiksmīgu. Arī tad, ja klients neko neatceras, speciālists liek iztēlē izveidot pozitīvu situāciju. Ja noticis kaut kas slikts un dramatisks, jāiedomājas cits scenārijs. “Piemēram, kādai dāmai stresa situācijās vienmēr sāpēja kājas un bija grūti iet. Pēc kinezioloģijas metodes atklājās, ka trīs gadu vecumā viņa, satuntulēta smagā mētelī, gājusi pa dziļām sniega kupenām, mamma viņu vilkusi aiz rokas, nosaucot par tūļu, kas nemāk iet. Vēl kāds radinieks pasmējies par viņas neveiklo gaitu. Pēc kineziologa lūguma viņa iztēlojās, ka skaistā cepurē un vieglos zābakos mamma viņu ar ragavām aizvedusi uz nepieciešamo vietu, nepasakot nevienu sliktu vārdu. Abas smējušās un bijušas priecīgas. Speciālista galvenais uzdevums ir nostiprināt šo pacienta pozitīvo izjūtu viņa zemapziņā. Atkal caur muskuļu impulsiem, kā arī strādājot ar pieres daivas un pakauša smadzeņu apgabaliem – pieres daiva atspoguļo redzējumu tagadnē, pakausis – pagātnē. Visbūtiskākais ir neizlaist pacientu no kabineta, kamēr viņš nav noskaņots pozitīvi un nav atgriezies atpakaļ tagadnē,” pārliecināta speciāliste.
Pārradīt emocijas
Apziņa un zemapziņa veido uzvedību, un tas ir pamatā pozitīvisma iedvešanai, ko uzņēmušies psihokineziologi. Viņu galvenais darba instruments ir uzvedības barometrs, kurā atainots, kas ir negatīvās izjūtas pozitīvais pretmets, uz kuru tad arī pacients jāvirza. Piemēram, ja personai pamatā ir tieksme noliegt, viņš visbiežāk ir piesardzīgs, izvairīgs, skeptisks, sašutis, aizkaitināts, nereti ir mūžīgā opozicionāra lomā. Psihokinezioloģija šo iekšējo noliegumu mēģina pārveidot pieņemšanā, piesardzību transformējot atvērtībā, izvairīšanos – kā spēju panākt soli pretī, skepticismu – optimismā, sašutumu – prasmē apzināties savu vērtību.
Spēcīgu dusmu pozitīvais pretstats ir tiekšanās, cenšanās. Ja cilvēks no dusmām spējīgs uzbrukt, to var pārvērst aizrautībā, ja ir iekarsis dusmās, var iedvest šīs dusmu enerģijas pozitīvo pusi, kas ir drosme un mundrums. Savukārt dziļa apvainojuma pozitīvais pretstats ir patiesa interese. Ja pacients ir juties atgrūsts, viņā var nostiprināt domu, ka ir augstu novērtēts. Ciešanu stāvokli var transformēt patiesā aizrautībā, aizvainojumu – līdzjūtībā, kautrīgumu – labvēlībā.
Ja zemapziņā esam naidīgi noskaņoti, tad dzīvē tas izpaužas nespējā ļaut sev priecāties, jūtamies apmānīti, apdalīti, alkstam atriebības. Naidīguma pretējība ir entuziasms. Tas nozīmē, ka prieka aizliegumu var pārvērst dzīvespriekā, atriebības alkas – enerģijas pārpilnībā, ievainojuma izjūtu – līksmībā, ierobežotības izjūtu – uzticībā. Bailes no zaudējuma var pārtapt pārliecībā. Upura izjūtu var nomainīt spēja būt ļoti motivētam. Izjūtu, ka esi neievērots, – spēcīgā intuīcijā, pastāvīgu paniku – mīlestībā.
Psihokineziologi ir izstrādājuši šos pretmetus, lai negācijas pārvērstu priekā. “Ikviena rakstura iezīme var izvērsties kā labā, tā sliktā ziņā. Viss atkarīgs no konteksta, kādā šai īpašībai ļauts izpausties. Piemēram, būt enerģiskam, paveicot ļoti daudz, noteikti ir labi. Šādi cilvēki tikpat enerģiski un ātri arī iesvilstas dusmās. Turpretī flegmatiķis būs mierīgs un apdomīgs, taču ne tik enerģisks savās ārējās izpausmēs. Tātad katra iezīme nes līdzi savus plusus un mīnusus. Ideāli būtu, ja mēs spētu šīs iezīmes līdzsvarot tā, ka katra parādītos savā labākajā veidā visatbilstošākajos apstākļos. Un psihokinezioloģija šajā ziņā var līdzēt,” droša ir kinezioloģe.
Psihokineziologi caur ķermeni cenšas noķert sāpīgās pieturvietas dvēselē, psihē, ļaujot zemapziņai to stāstīt pašai. “Bet uzvedības barometrs ir tikai viena metode, ko izmantojam psihokinezioloģijā,” turpina Anna Kaļķe. “Zemapziņa caur muskuļiem arī pati pasaka priekšā, kura piedāvātā metode būs visefektīvākā. Un metodes ir ļoti dažādas – ziedi, smaržas (dzīvi ziedi vai izjūta, zieda tēls, kam jāpaliek atmiņā), akmeņi (ametists, akvamarīns, lazurīts, Mēness akmens, opāls, kvarcs, rozā kvarcs, rubīns, smaragds, tīģeracs) – jānēsā līdzi vai jālasa to apraksts, vai jānēsā līdzi to foto. Baha ziedu aprakstu skaļa lasīšana, simboli (to aplūkošana, zīmēšana uz papīra vai iztēlē), Maui akmeņi un rožu esences, kā arī Pērlandras augu esences.
Baha ziedi palīdz izprast pagātnes situāciju un izveidot pozitīvu pasaules uztveri tagad, bet Maui esences un akmeņi domāti nākotnei.”
Neuzņēmības brīžos zemapziņa stiprina iekšējo spēku izdarīt izvēli un pasaka priekšā, kāda terapija nepieciešama. Vai simboli jāzīmē, vai jāveido iedomāts simbola tēls ar roku kustībām. Vai jālasa apraksti par ziediem, vai jānēsā līdzi to foto, vai jāliek īsti ziedi vāzē uz galda.
Anna Kaļķe stāsta par kādu gadījumu, kad pacientei zemapziņa pavēstījusi, kāds akmens palīdzēs viņu pasargāt no stresa grūtā situācijā. Šī sieviete vadījusi apakšuzņēmumu lielā un nozīmīgā iestādē. Kad paklīdušas runas par apakšuzņēmuma slēgšanu, vadītāja mocījusies ar stresu un neziņu. Apakšuzņēmumu apvienošanas gaitu pavadījušas smagas intrigas. Viņai nav bijis spēka ne cīnīties, ne nest visu smagumu, līdz viņa ieradusies uz psihokinezioloģijas seansu. “Šīs procedūras dēvēju par korekcijām, jo tajās burtiski koriģējam un mainām izjūtas – no pasīvām un postošām uz produktīvām un drosmīgām,” skaidro ārste. “Noņēmām bailes un ielikām viņā sajūtu, ka viņa var, zina un ar visu tiks galā. Pacientes zemapziņa pavēstīja, ka nepieciešams nēsāt sev līdzi gabaliņu akvamarīna. Pēc nopietnās sapulces, kurā izšķīrās pacientes darba liktenis, viņa ieraudzīja, ka akmens, kas atradās kabatā, sadalījies trīs daļās. Tātad akvamarīns stresu uzņēma sevī, pasargājot tā īpašnieci. Tagad dāma, par kuru stāstu, ir visa šā lielā uzņēmuma vadītāja. Un tas tikai vēlreiz apliecina, ka mēs varam vairāk, nekā domājam. Atliek tikai atbrīvoties no bailēm, šaubām un neticības sev.”
Liekais svars slēpjas zemapziņā
Psihokinezioloģijai ir arī savs redzējums par lieko svaru. Tās skatījumā jebkura diēta ir tikai īslaicīgs pasākums un tāpēc arī – visai bezjēdzīgs. Psihokinezioloģija uzskata, ka ikviena svars ir iekodēts zemapziņā, tāpēc mēģināt mainīt savu ķermeņa masu ar apziņas atzītām metodēm ir lieka laika tērēšana. Informācija par svaru glabājas zemapziņā, un, ja ir vēlme veikt kādas izmaiņas savā vizuālajā veidolā, tad jāsāk ar zemapziņas iepazīšanu un, iespējams, arī revīziju.
“Zemapziņā jeb zemgarozā – šūnu līmenī, kas atbild par noteiktām organisma funkcijām – ir limbiskā sistēma jeb šūnu sakopojums, kas atbild par personības smalkajām izjūtām. Arī apetīti, sāta sajūtu, laimi, neapmierinātību, skumjām, sāpēm, bēdām utt. Tā ir ļoti smalka sistēma, kurā ierakstītas gan noslieces uz dažādām slimībām, gan katra ģenētiskais svars, kādu zemapziņa vienmēr tiecas saglabāt,” stāsta ārste. Viņa min arī kādu piemēru, kas to spilgti apliecina. “Kāda korpulenta dāma psihokinezioloģijas laikā atklāja, ka viņas māte, būdama otrajā grūtniecības mēnesī, esot cietusi badu. Māte 22 gadu vecumā apprecējusies ar kara jūrnieku un aizbraukusi uz Tālajiem Austrumiem. Kamēr vīrs bijis jūrā, pacientes māte dzīvojusi barakā un badojusies, jo nav sapratusi, kas no svešās kultūras nezināmajiem produktiem ir ēdams un kas – ne.”
Ja dzīvojam ideālos apstākļos – bez stresa un pārpūles, tad arī neslimojam. Līdzko apstākļi ir nelabvēlīgi, mums ir lielāks risks saslimt. Tieši tāpat ir ar ķermeņa svaru. “Ir svarīgi, kādi ēšanas paradumi bijuši jūsu dzimtai, ko tajā bijis ierasts ēst. Ja kāda no iepriekšējām paaudzēm piedzīvojusi bada izjūtu, arī tā var būt saglabājusies ģenētiskajā atmiņā. Piemēram, ja mātei, esot stāvoklī, trūcis ēdamā, nav izslēgts, ka bērnu visu mūžu pavadīs nepiesātināma vēlme mieloties,” uzsver Anna. Visiem atmiņā droši vien ir kāda situācija, kad bērns sēž pie galda, bet neēd. Un tad vecāki spiež bērnu to darīt: “Vienu karotīti par omīti, otru – par opīti, trešo – par mammu, ceturto – par tēti utt.” “Kāpēc jāspiež ar varu? Bērnībā pašregulācijas sistēma nav samaitāta, tāpēc mazais aiz pieklājības vien neēdīs. Lai neēd, ja negrib! Pavēlot iztukšot šķīvi, vecāki sabojā bērna pašregulācijas sistēmu,” skaidro Anna Kaļķe.
Viņa iesaka: vislabāk ēst bieži un maz! “Sešas reizes dienā pa bišķītim – tā, lai limbiskā sistēma smadzenēs nepagūtu izbadēties un neiestātos trauksme – paklau, kādēļ atkal nedod ēst! Ieturot maltītes bieži, smadzenēm netiek dots signāls, ka ir kaut kas jāuzkrāj, lai atkal tiktu atņemts,” pārliecināta Anna Kaļķe, Viņa skaidro – ieturot diētas, badojoties, organisma šūnas ir šokā, un, līdzko parādīsies kaut mazākā iespēja ēst vairāk, tad limbiskā sistēma dos komandu vielmaiņai – visu, ko apēd, uzkrāj. “Organisma fizioloģiju neapmānīsi – ar to var tikai sarunāt. Nevajag sevi mocīt un darīt kaut ko ar varu, ar nepatiku pret esošo ķermeni, labāk būtu mēģināt sarunāt ar sevi, vienoties ar zemapziņu par citu svaru,” rekomendē speciāliste.
Liekais svars nereti pauž aizsargreakciju pret apkārtējo pasauli. Tāpēc psihokineziologi cenšas noskaidrot, kad tieši sāka parādīties liekais svars. Kas tie bija par apstākļiem, par ko nācās pārdzīvot? “Ar muskuļu testu uzzinām, cik pārliecināts par sevi ir pacients. Arī te var slēpties problēmas cēlonis. Reizēm zemapziņa pauž, ka fiziskais ķermenis gribētu mainīties, bet dvēsele – ne. Tomēr ir jāgrib mainīties. Bieži pacienti ar lieko svaru atdala fizisko, mentālo (emocionālo) un dvēselisko, gara ķermeni. Kas tad ir primārais – fiziskais vai garīgais? Ja gars pieņems, ka jāmainās un darīs kaut ko – ne tikai vēlēsies, tad ietekmēs arī fizisko ķermeni,” uzskata speciāliste.
Psihokinezioloģija ietver veselu jautājumu sistēmu, uz kuriem zemapziņai jāsniedz atbildes. Kādās situācijās visvairāk gribas ēst – kad atnāk ciemiņi, kad cilvēks jūtas bēdīgs un pārņēmis pārāk liels stress, ceļojot, kad apkārt ir daudz ēdiena, kad skatās televizoru vai lasa? Bet varbūt – kad ir nikns, kad ir bail, kad jūtas atstumts, visu pamests. “Hormoni, kas atbild par notievēšanu, veidojas miegā, tāpēc jāņem vērā, ka, pietiekami neizguļoties, rodas hormons, kas rada lieko svaru. Vingrošana un kustības nepieciešamas, lai aktivizētu zemgarozas darbību, un visvairāk receptoru ir ādā un muskuļos,” atgādina ārste.
Annai Kaļķei patīk uzsvērt, ka slimība nav sods, tā dota, lai mācītos. Iespējams, slimība pasargā no kādām liktenīgām kļūdām, katrā ziņā – tā bieži ved pie dziļām atziņām.
Anna pati reiz kādā grāmatnīcā nopirkusi visus pateicības himnas Paldies Dievam par visu eksemplārus, lai varētu tās dāvināt saviem pacientiem. Sanāk, ka homeopāta un psihokineziologa darbā nevar iztikt arī bez skološanas, tomēr, kā viņa pati saka, ne vienmēr cilvēks vēlas būt glābts. Un arī tas ir jārespektē. Annas Kaļķes pacienti ir arī ar smagām vainām sirgstoši bērni, kuri, līdz nonākuši pie viņas, ārstēti ar visu iespējamo. Homeopāte pārdzīvo, kā šādos gadījumos pateikt vecākiem, ka problēma slēpjas pašu nesakārtotajās attiecībās, ka tāpēc arī bērns slimo. “Līdz 14 gadiem bērna slimības ir vecāku apslēpto nesaskaņu rādītājs, jo mazais cilvēks ļoti dziļi uztver ģimenē notiekošo, viņš ir kā sūklis, kas uzņem sevī visas negācijas. Mēģina absorbēt tās, bet pietrūkst spēka.”
Annu uztrauc, ka aizvien vairāk rodas tādu slimību, ar kurām vispārpieņemtā medicīna netiek galā. “Antibiotikas nepalīdz, bet hormoni – tas jau ir izmisuma solis. Un arvien biežāk mediķiem jāķeras pie tā. Gan ginekoloģijā, gan ārstējot dažādas nesaprotamas saslimšanas,” atzīst homeopāte un kinezioloģe. Viņa uzskata, ka nākotnē aizvien plašāk pasaulē attīstīsies integratīvā medicīna. Lai uzlabotu pacienta stāvokli, netiks atraidīta neviena ārstniecības iespēja, tās pat var tikt kombinētas.
“Nevar visu mūžu ekspluatēt vecas zināšanas, ir jāmācās un jāmainās. Arī ārstiem,” apgalvo Anna Kaļķe. “Attīstoties farmaceitiskajai ķīmijai, homeopātija tika atstāta novārtā, jo tablete palīdzēja momentāni. Tā sākās antibiotiku un hormonu ēra. Farmaceitiskās firmas ātri kļuva bagātas, izkonkurējot homeopātiju. Piemēram, ASV tā tagad skaitās ļoti ekskluzīva metode. Anglijā Karaliene Māte visu mūžu ārstējās ar homeopātiskiem līdzekļiem. Un aizgāja aizsaulē, nodzīvojusi cienīgu mūžu, līdz pēdējam spējot teikt runas, nelasot tās no lapiņas. Arī viņas meita, pašreizējā Anglijas karaliene nekur nedodas bez savas homeopātijas somiņas. Ilgu laiku Londonā darbojās Karaliskais Homeopātiskais hospitālis, kas pēdējos gados ir pārdēvēts par Karalisko Integratīvās medicīnas hospitāli.”
Savā darbā Anna Kaļķe vēlas panākt vislabāko rezultātu, tomēr nonākusi pie atziņas, ka zāles nevar paveikt visu. “ Mēs labi zinām vārdus vajag un gribu, bet ir vēl viens vārds, un tas ir – nepieciešams. Domājot gan par sevi, gan cilvēci kopumā, patiesībā mums ir nepieciešams daudz mazāk, nekā mums vajag. Gribu nāk no prāta, vēlos – no sirds. Atļaujiet nolasīt,” saka ārste, atverot pareizticīgā metropolīta Trifona neilgi pirms nāves rakstīto pateicības lūgsnu: “Slava Tev par visu, ko Tu savā labvēlībā esi mums atklājis, slava Tev par to, ko Tu savā gudrībā esi mums apslēpis.” “Manuprāt, šī lūgsna parāda, ka ne vienmēr vajag satraukties par to, ka ne visu spējam izzināt. Ir kaut kas tāds, kas mums nav jāzina un ko nekad neizpratīsim. Lielie likumi darbojas neatkarīgi no mums.”
