Māra Upmane: „Blakus Aijai Andrejevai es nedrīkstu būt pelēka”
Viņa ir no citādas pasaules, autsaiders. Māra Upmane no grupas Astro’n’out sauc sevi par zemes Māru, Koru karos vadīja Rīgas Jūras zilo kori, joprojām dzīvo Maskačkā, kur iesaukta par pevicu. Ar vīru, mūziķi Jāni Holšteinu-Upmani jeb Goran Goru, viņa 16 gados iepazinās kapu kopšanas nometnē Vācijā.
To var redzēt ar neapbruņotu aci – Māra ir no pelēkā gala. Tā teikt gan būtu nežēlīgi, jo viņa noteikti negrib tāda būt. Un nav jau arī. Ja vien pelēkajā redz krāsas. Imants Ziedonis, kura fondā Viegli Māra aktīvi darbojas, rakstījis, ka pelēkā ir visbagātākā krāsa – tajā ir pilnīgi visi toņi, arī spilgtie, kopā saplūduši.
Autsaidera materiāls ir tāds pats kā spilgtajiem, atšķirība – kādus akcentus viņš grib likt, cik ļoti norakt sevi un spēlēt pēc citu diktētiem noteikumiem. Dažkārt tomēr nākas sevi pārkārtot, kad tā ir vienīgā izeja, kā noturēt galveno.
Žurnāls „Patiesā Dzīve” ar dziedātāju tikās laikā, kad viņa bija ierauta televīzijas šova mašinērijā – piedalījās šovā „Koru kari” (patlaban viņas vadītais koris šovu ir pametis). Kafejnīcā Māra iesteidzas nokavējusi – trausla un jauna. Viņas kleita tik tiešām ir zemes toņos – zaļgani brūna kā zeme pavasarī. Bet kādas tai ir mežģīnes! Tajā brīdī aiz pelēkā ieraugi sārto.
– Ne tā, ka īsti esmu tajā šovbiznesā iekšā. Līdz šim esam pastāvējuši paralēli, tagad ar Koru kariem man sāk nākt virsū... tādi kompleksi. Dažbrīd jūtos, ka nemāku ne tā saģērbties, ne stāvēt, ne izpildīt. Es tajā visā mazliet jūtos – ka mans spēks ir mazāks nekā citiem. Bet tajā pašā laikā redzu – varbūt ir kas tāds, ko viņi nezina, ko es izprotu citādāk. Un jūtos stipra, būdama tāda – mazliet zemes Māra. Dažreiz man tas sev jāatgādina – kaut fotosesijā blakus Aijai Andrejevai. Viņa man simpatizē daudzējādā ziņā, viņa ir tik spilgta, koša – viņa ir lieliska tajās kurpēs, tajā liktenīgās sievietes tēlā, tajās lūpās, sarkanajās! Es sev piemeklēju mazliet indiāniskas spalvas, jo arī nedrīkstu būt pelēka. Tā ka sajūtas ir divējādas, reizēm jūtos kautrīga, reizēm – stipra.
– Varbūt tāpēc, ka tev tāds puiku skuķa tēls bijis?
– Nu, jau beidzot sāku justies mazliet kā sieviete, bet visu Astronautu laiku esmu jutusies kā puiku skuķis. Gribēju būt viena no čaļiem – tas Marčiks, gandrīz kā Māris, uzsvērt, ka esmu vienlīdzīga, ka man ir tikpat liela teikšana. Jutos lepna, ka esmu pieņemta kā savējais, nevis kāds skuķis. Bet tad vienā brīdī jutu, ka sāk gribēties uzsvērt sievišķību. Tomēr – puiši palīdz nest ģitāru, ir sirsnīgāki... (apdomājas) un tomēr forši būt sievietei.
– Bērnībā lasīju daudz grāmatu un nedomāju – esmu puika vai meitene. Man nebija daudz draugu. Bija četrus gadus vecāks brālis, kurš man lauza rokas ārā, vienmēr bija tā – nu, es viņam parādīšu... Jā, mašīnas leļļu vietā man nebija. Man gan nekad nebija Bārbijas, bet – Petra, kurai pēc tam pele nograuza degunu, bet tāpat viņa bija ļoti skaista, taisīju no putuplasta māju un sapņoju, ka man kādreiz uzdāvinās Kenu. Tad brālis uztaisīja putuplasta skapi leļļu mājai un...
... tu piedevi roku laušanu?
– Zini, kā – visu laiku kaujamies, pēc tam viens otram bizes pinam, viss, kā nākas. Bet – jā, tā bija ļoti sirsnīga dāvana. Viņš no saspraudēm mācēja salocīt pakaramos, biju baigi priecīgā, prasīju vēl, bet viņš vairs netaisīja.
– Esi Rīgas meitene?
– Jā – piektajā paaudzē. Mamma ilgu laiku bija 1. ģimnāzijas matemātikas skolotāja. Biju tur jau no 1. klases, bet tad sāka likties, ka grūti man iet, un uz pēdējām vidusskolas klasēm aizgāju uz 2. vidusskolu. Vecākais brālis nodarbojas ar smalkām programmatūrām, ir vēl viens brālis, 10 gadus jaunāks – arī loģiskā galva, mamma tagad ir grāmatvede, reizēm domāju – kur es tāda ģimenē gadījusies?
– Nē, jo tētis mums tāds mākslinieks mazliet. Un viņi ļoti labi mani līdzsvaro. Dažreiz varbūt par daudz esmu pa gaisu, bet kaut kur tā loģika ir pielipusi, piespiedu kārtā pielipusi. Mamma smejas, ja blakus kaut ko uz lapiņas rēķinu, viņai šķiet, ka es galvā neko vairs nevaru saskaitīt.
– Tas tev palīdz praktiski – grupas menedžmentā?
– Tā laikam bija galvenā problēma ar eksaktajām zinībām – fizikai, ķīmijai, ģeometrijai – nevienai neredzēju līdz galam reālu pielietojumu. Tagad, kad kādas lietas Astronautiem vajag reāli sarēķināt, galva strādā pilnīgi citādāk, izdodas to loģiku turēt iekšā. Bet tā ļoti daudz nav jārēķina, ir tomēr grāmatvedis – mana mamma.
– Esmu centra meitene. Visu bērnību nodzīvoju Brīvības ielā – gaismas nedrīkstēja slēguļot, jo pagalms bija kopīgs ar čekas māju, tad varēja nodomāt, ka mēs signālus dodam. To labi atceros – tēvs nolamāja, ka es virtuvē tā – gaisma iekšā ārā, iekšā ārā. Mums dzīvoklis bija kā interesants antikvariāts – tēvs sirdī vēsturnieks, pēc profesijas arhitekts, visās paaudzēs pa tēva līniju bijuši arhitekti, un arī man, starp citu, bija mazliet spiediens tādai būt. Bet, tā kā man nepadevās tā precīzā, loģiskā puse – ķiršus un pīlādžus patika zīmēt, kursos gāju –, arhitektam pietrūka. Dzīvoklis bija ar vēsturiskām mēbelēm, senču portretiem. Nesapratu, kāpēc cilvēki tērē bargu naudu, lai pirktu retro. Man tās šķiet pašsaprotamas, garlaicīgas, vienmēr gribas ko askētisku, modernu.
– Dzeloņdrātis redzējāt pa logu?
– Jā, bet es to tā neuztvēru. Tagad liekas – droši vien tai mājai bija kāda aura. Varbūt tāpēc man nav grūti dzīvot Maskačkā – kādreizējā geto. Liekas: tur taču forši, parki... Tas nekas, ka visi bijuši kapi.
– No apzinīgā pusaudža gadiem, kad sāc kļūt par cilvēku, lemt, domāt, ka visu zini, izdomāt, ka gribi spēlēt ģitāru, tas viss ir jau Maskačkas laikā.
– Pārvācies ar vecākiem?
– Ar mammu. Tēvs tā kā atsevišķi. Kopš kāzām esmu pārvākusies uz citu dzīvokli, turpat Maskačkā, tikai vienu pieturu no mammas. Mēs joprojām esam Maskačkas mafija, blakus dzīvoklī tagad dzīvo mana vecāmāte, un kaķim pieder divi dzīvokļi, arī mammas birojs ir tajā pašā kvartālā. Radi ir tik tuvu, jebkurā brīdī var būt zvans pie durvīm – ehē, brālēns atnācis pie vecāsmātes, ienāk arī pie mums. Vai māsīca, krusttēvs. Bet tas ir forši – visi satiekamies. Štābiņš ir vecāsmātes dzīvoklis, uz kuru regulāri varam iet vakariņās, es nekad nejūtos viena, arī ja vīrs uz pāris dienām izbraucis. Tad slinki varu negatavot un vadīt vakaru sarunās ar vecomāti, aprunājot visus, uzzinot visas dzeltenās ziņas, izlasot presi. Tagad mums ar Koru kariem ir mēģinājumi Jauniešu centrā, kur septiņus gadus mācījos ģitāru pie Kukuvasa, sava pirmā pasniedzēja. Tā ka turpat vien riņķojam.
– Tev vienkārši jāakceptē tā sabiedrība. Ir visādi ļoti interesanti, kolorīti personāži uz ielas, tādi, kas prasa kapeiciņu, un tādi, kas nelaiž cauri vārtrūmei, kamēr neiedzersi šņabi ar viņu. Bet tev vienkārši jāzina, kur nav jājaucas. Speciāli virsū neblenzt. Citreiz, ja tev ko jautā, solīdi reaģēt. Savējos jau pamana.
– Tevi uzskata par savējo?
– Ik pa brīdim kāds nobļaujas: “Eu, Maskačka! Ja tvoju pesņu znaju” un sāk dziedāt. “Kā tu, pevica, iesi viena uz mājām? Es tevi pavadīšu.” Domāju: es tieši no tādiem kā tu mēģinu izvairīties. Tā bailīgi, bet, ja sauc par pevicu, tad laikam ar labu sirdi. Viņš saka: “Es pavadīšu, bet mums jāsagaida Jančuks.” Tad stāvu 10 minūtes ar diviem svešiem vīriešiem, kuri gaida trešo, lai varētu mani pavadīt, bet tad pa ceļam mums taču jāieiet pie Jašas pēc alus stūra veikalā. Nekas, pavadīja, viss kārtībā. Teica, lai nestaigājot viena, jo visādi tipāži pa ielu vazājoties. Paldies par norādījumu! (Smejas.)
– Jā, viņš mani bar, ka viena staigāju, bet, tā kā nesen abi esam kļuvuši par šoferīšiem, tad mazāk sanāk staigāt kājām. Es arī nejūtos, ka ar šo dziesmu vai stāstu par to, ka esmu no Maskačkas, mani sevi tur obligāti būtu jātur, ar prieku pārcelšos dzīvot arī citur. Īpaši tāpēc, ka jūtu – vīrs nespēj līdz galam iedzīvoties, viņš ir no Baldones, mazpilsētas, kur ir daudz mierīgāks ritms. Kādreiz viņam saku – izejam pastaigāties, viņš negrib. Dzīvojam četrarpus gadus, bet viņš joprojām nav pārdomājis. Būtu jau skaisti, ja mums kādreiz būtu māja – vai nu Baldonē, vai tuvāk Pierīgā, kur vairāk telpas, gaisa, zaļuma. Domāju – kad būs bērni, būtu forši, kur zaļāks. Bet man patīk, ka es ātri varu visur kur nokļūt, desmit minūtēs. Un, ja ģimene ir piecu minūšu attālumā, tad arī ir super. Laiks rādīs – ja atļaus materiālā situācija, tad domās, pagaidām ir labi, kā ir.
– Kad sāku ar mūziku nodarboties, nekad nedomāju, ka tā var būt profesija. Pirmie koncerti par naudu – likās neticami! Fantastisks atklājums. Protams, tas laika gaitā mainās, kļūst profesionālāk, esi sapratis, kas notiek, un tad sāc cerēt, ka varētu palikt tikai šis darbs. Jau kādu laiku nestrādāju paralēli. Abi no mūzikas tikai kaut kā dzīvojam. Mēs tomēr diezgan studentiski dzīvojam. Nedzīvojam ārkārtīgi lepni, bet normāli. Redzu, cik daudz apkārt mūziķu, arī mani grupas biedri, spēlē pa vakariem, tomēr ikdienā iet uz darbu. Bet jūtu – lai Astronauti spētu attīstīties, man tajā jābūt ar visu sevi.
– Tā šovbiznesa pasaule, kas mirdz un laistās, ir tendēta uz pelnīšanu – vai tu, ejot šādu paralēlo ceļu, nenogriez sev kādas iespējas?
– Nē, viss kārtībā, bet, perspektīvā skatoties, saprotu, ka man nav kur sprukt – ar tādu pavisam paralēlu dzīvošanu. Ja gribu būt mūzikā, ir jāiemācās būt mazliet vairāk nekā Astronautu Mārai. Ir jāmācās būt māksliniekam, kas var būt arī izpildītājs, gatavs piesaistīties citiem radošiem projektiem. Ar lielu interesi vadīju diskusiju klubu interneta televīzijā. Ar lielu prieku nedēļu pastrādāju Star FM. Tas nenozīmē, ka tagad gribu kļūt par radio dīdžeju, tas jāapgūst kā profesija, bet tik ļoti es negribu neko jaunu mācīties. Es sevi apzinos kā mūziķi.
– Šovs Koru kari varbūt ir ļoti svarīgs Māras – kā muzikālas personības – izaugsmē. Ar diriģentu Rūdolfu Bērtiņu no Ķekavas jauktā kora 15 minūtēs, dzerot kafiju, sapratām, ka esam uz viena viļņa, un mēģinām kopā pagriezt to kori... varbūt etno virzienā. Zinu, ka ir formulas, kas strādā šovbiznesā, bet es jau to nemāku. Vienīgais, ko varu, – izvilkt no tā, kas man ir stiprais, no sērijas zemes krāsas. Mums ir tumši zilais – jūras koris, un tāpat ir kompromisi – fliteri, jo tā ir televīzija, un mēs negribam būt pelēkie zvirbulēni. Jā, to vidusceļu visu laiku mēģinām meklēt. Runājam, kas ir svarīgāk – nodziedāt pa skaisto vai būt vienkārši dzīvām acīm, izprast dziesmu. Reizēm ir jocīga sajūta – gribētos vairāk piedalīties pie aranžēšanas, diriģēšanas, bet es pat neko nespēju tajā virzienā pateikt. Tad mācos uzticēšanās devu, tā ir dāvana, ka šie cilvēki ir piekrituši iet ar mani kopā, un man atliek tikai ļaut viņiem darīt to, ko viņi māk vislabāk. Mūsu mērķis nav obligāti uzvarēt, vienkārši noturēt... raksturu. Parādīt citu piegājienu. Par vizītkarti pirmajā raidījumā izvēlējāmies Tā daļa Rīgas. Astronautiem pagaidām iet pietiekami labi, esam Muzikālajā bankā, Gada balvā nominēti divās kategorijās. Tā ka man nav jāmēģina par katru cenu pierādīt – mēs esam kas vairāk...
– Jūsu pēdējais albums bija Lauvas. Pēc horoskopa esi Lauva?
– Patiesībā – Jaunava, bet nav tālu no Lauvām, tā ka reizēm domāju, ka kaut kas tāds satiekas manī. Lai gan lasu Jaunavas horoskopu. Jā, kāds man jautāja – iepriekšējā albumā tev bija par aitām, tagad – par lauvām? Domāju – cik interesanti – paralēles vilkšana ar kādu dzīvnieku sevī ir visu laiku. Tad jūtos kā aita, tad kā jūra, kā Lauva. Varbūt tā arī ir – aitas posms bija akustiskais albums, kuru izdevām ļoti mierīgās noskaņās, mazliet trausls, pati biju tādā trauslākā prāta stāvoklī tajā brīdī – mazliet pasaudzējiet mani, nelieciet veikt lielas izvēles... Savukārt ar Lauvām jūtu, ka visā albuma tapšanas laikā ir iegūts... mugurkauls un sajūta, ka vienkārši jāturpina strādāt, kamēr pats tici tam, ko dari. Tagad Astronautiem ir radusies jauna ticība grupai, ticība sev kā komandai. Bija arī konflikti, kompromisu meklēšana, bet, kad redzi, ka tas tomēr ved uz rezultātu, tas dod tādu labu pašapziņu, arī man kā personībai, Mārai. Jo likās – varbūt es viena ticu tādai mūzikai, bet izrādās, ka visi joprojām ir uz viena viļņa. Tāpēc Lauvas ir ļoti nozīmīgs albums. Visu laiku bijām tāda pusaudžu grupa, bet nu esam jauni pieaugušie.
– Kā pie tevis atnāk dziesmas?
– Es par to domāju, kā tā var būt – jau ceturtais albums, bet es joprojām nezinu, kā uzrakstīt dziesmu! Mūzikas rakstīšana ir, protams, iedvesma, sajušana, bet primāri – darbs. Parasti reizē lieku kopā vārdus un mūziku, jo, man liekas, tie veido viens otru. Ir pārdomu process, tu spēlējies ar instrumentu, atrodi skaņu salikumus un tad sāc dauzīties ar vārdiem. Tinu galvā, kas mani satraucis pēdējā laikā. Citreiz galvā nav nekā, pieeju pie grāmatplaukta, uz dullo paņemu grāmatu un meklēju vārdus. (Māra demonstrē ar ēdienkarti.) Redz, vārds kokteiļi! Man, protams, nav ko dziedāt par vārdu kokteilis, bet sāku domāt par kādu sajaukumu – vielu vai domu. Tu sēdi un šķetini domu: aha, par ko tad man pēdējā laikā tas sajukums – ahā, par to, kā mēs kaut ko neizrunājām. Visbiežāk es nemēģinu saukt lietas īstajos vārdos, bet meklēju, kā šo, visiem pazīstamo sajūtu tieši es varētu noformulēt.
– Vajadzētu vairāk – lasīšanai un pārdomām, bet ir tāds skrējiens... Šķiet, tas nepiedienas – būt tik ļoti sabiedriskam – tas varbūt nav labi cilvēkam, kas mēģina komponēt.
– Iedvesmotu dzīve pie jūras, skatīšanās ugunī, uz balti noskalotiem kokiem?
– No vienas puses, jūtu, ka man tā ļoti pietrūkst, no otras puses – kad aizbraucu uz laukiem, es ilgāk par trim dienām nevaru. Lauki man ir par lēnu. Aizbraucam uz vīra vecāku lauku mājām, prasu – ko mēs te darīsim? Viņš – atpūtīsimies. Saku: labi, bet kā, ko tieši mēs darīsim? Viņš saka – tieši atpūtīsimies. Es to nesaprotu. Iesim lasīt zemenes? Sēņot? Pļausim zāli? Bet viņš sēž, skatās... es tā, piemēram, nemāku. Un tas šķiet tāds interesants iekšējs konflikts, jo jūtos, ka esmu tāda dabas Māra – mežs, zeme, miers, daba, bet dažreiz šķiet – varbūt tā ir tikai tāda deklarētā lieta, ka man tas viss patīk? Jo īstenībā es nemaz neprotu būt pie dabas. Varbūt tā man ir par lielu, un es jūtos, ka nespēju neko likt tai pretī. Rīgā ir sajūta, ka es kaut ko varētu ietekmēt. Bet, kad esmu viena pie varenās jūras, tas ir fantastiski, skaisti, pusstundu man patīk to apbrīnot, bet pēc tam gribu atgriezties, kur varu kaut ko izdarīt. Varbūt neesmu īstajā vecumā, kad sevi piebremzēt. Man negribas apstāties, gribas, lai visu laiku ko daros.
– Jā, man patīk darboties. Man ir pat mazliet vienalga par vidi, galvenais – lai blakus ir īstie cilvēki, komandas sajūta, mērķis. Kaut vai kapu kopšanas nometne, kurās esmu daudz braukusi un satiku arī savu vīru – mēs iepazināmies Vācijā, Brēmenē, kopjot kritušo vācu karavīru kapus. Jā! Divi mūziķi skrubina krustiņus – nu, kādu mūziku tu klausies?... Placebo... O, es arī! Klausīsimies vakarā kopā?... Labi!… Tad vakarā sēž divi čuģiki, klausās austiņās Placebo. Man bija 16, Jānim – jau 17 gadu.
– Un vecāki laida tevi kaut kur uz Vāciju kopt kapus?
– Nu, mans tēvs organizēja tās nometnes. Esmu ārkārtīgi par tādām izbraukšanām. Dzīvojam bišķi kā ciemā, peramies, visas problēmas pašiem šķiet tik milzīgas – hm, tev tāda pati blūze kā man – pusvakaru ir iemesls sarunām, kašķim. Ir tik labi satikt citus. Mums bija puiši no Bahreinas – parunāt par musulmanismu, saprast, kāpēc viņš nevar izdzert aliņu, bet otrs bahreinietis var, kādas ir attiecības, kultūras noteikumu pārkāpšana – Latvijā par to vispār nesatraucamies. Vai gluži otrādi – redzēt, ka franču čalis ne ar ko neatšķiras no latviešu, varbūt ir... vēl stulbāks! (Smejas.) Nometnes vide ir tāda, ka vienmēr sāc kā no jaunas lapas. Klasē vari būt izaudzis pa vasaru, bet vienalga visi tevi uztver kā to pašu Māru, kas bija pirms diviem gadiem. Viņa joprojām būs tā, kas ar tiem jauniņajiem, jocīgo ģērbšanas stilu... Tāpēc man tās nometnes patīk – esi brīvs, viss atkarīgs no tā, cik pats būsi atvērts, tik citi būs arī pret tevi. Tas man ir iemācījis lielāku atvērtību pret cilvēkiem, dažādām idejām. Protams, man ir sava gaume, zinu, kāpēc daru tā un ne citādi. Bet man nepatīk nosodīt, jo saprotu, ka ir tik dažādi apstākļi, kāpēc domājam tā un ne citādi. Man ir viegli pieņemt cilvēkus, man ir ļoti dažādi draugi – kas savā starpā viens otru sauc par lohiem, bet man viņi visi patīk.
– Es visus tā saucu, tas ir mans mīļvārdiņš. Kad mani draudzīgi ķircina, tad es tādā smalkā, teatrālā balsī saku – lohi... Tad visi – he, he, tas nav domāts ļauni. Redzu, ka citi striktāk turas pie sev līdzīgajiem. Man šķiet, pārsvarā jau mēs meklējam līdzīgus. Vīru jau arī esmu atradusi plus mīnus līdzīgu.
– Nu, zini, kā – pirmā mīlestība varbūt uz mani pat nepaskatījās. Bet jā – tāda pirmā nopietnā. Nav tā, ka no pirmās satikšanās dienas esam kopā. Kādu laiku pa vidu nekontaktējām. Un divkārt nekontaktējām, bet tad laika gaitā viens otru tomēr atradām. Esmu ļoti pateicīga, ka tā viss ir sanācis.
– Kādā intervijā Jānis saka, ka 16 gados nevarot saprast, kas ir mīlestība. Vai tu savos 28 gados to zini?
– Viņš saka, ka 16 gados nesaprata, es domāju, ka vienmēr esmu sapratusi, kas ir mīlestība. (Smejas.) Varbūt kaut kas mainās, un tu saproti, ka ar prātu un ikdienas darbiem tā ir jāsargā. Saproti, kā to var attīstīt. Tomēr tas, ka tu jūti... siltumu pret otru cilvēku – tas ir arī 16 gados. Varbūt citādāk, bet kā mazs bērns tu to jūti arī pret sunīti. Nedomāju, ka, kļūstot vecāki, labāk zinām, kas ir mīlestība. Mūsu prāts pat sāk tam traucēt. Nu, labi, 16 gados tev viss liekas – melns vai balts – viņš man nepiezvanīja šovakar, tātad mums jāšķiras! Tas ir jaunības maksimālisms, kas traucē. Taču tas ļauj tev ticēt, ka tā ir vienīgā, liktenīgā. Ar prātu 28 gados var sākt likties – hm, tas jau tāpēc, ka darbs un kopdzīve, esam pieraduši, apstākļi sakrituši... Prāts sāk analizēt, bet ne vienmēr palīdzot to mīlestību saprast labāk. Vispār sabiedrībai tā ir liela problēma – ar Jāni diskutējām.
– Kaut abi redzam līdzīgas problēmas, mēs tās uztveram dažādi. Viņš nespēj pieņemt sabiedrību, kādā dzīvo. Bet man tas šķiet interesanti – pētīt, kādā sabiedrībā es dzīvoju. Man šķiet, ka viena no sabiedrības problēmām ir – par daudz gribam analizēt un vērtēt. Taču apzinos, ka neesmu līdz galam pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, esmu mazliet par daudz pa gaisu. Man varētu to pārmest, tāpēc parasti atsakos runāt publiskās diskusijās. Ziedoņa fondā apspriežam tos jautājumus, es vienmēr klausos muti vaļā. Vajadzētu domāt, kā sabiedrību uzlabot, bet redzu, ka mana misija nav pieņemt politiskus lēmumus.
– Būtu jau traki, ja visi to mēģinātu darīt!
– Reizēm man ir sajūta, ka visi to arī dara! Dažkārt domāju, ka man pat nav viedokļa, taču – paldies Dievam, Māra, nemaz nemēģini... jo tāpat jau man galva iet kukū, domājot par tiem pāris jautājumiem, par ko domāju. Man liekas, visas atbildes nāk, ejot dziļumā, savu lietu darot. Cik gadu jau esmu mūzikā, bet vienalga jūtu, ka taustos kā pirmajos soļos. Un kāpēc gan mēs no citu profesiju pārstāvjiem prasām uzreiz nekļūdīgi izdarīt?
– Nu, kā to ņem. Ir mūzika, ko katru dienu dzirdam pa radio. Un kā vēl izveido to, kā jaunieši domā, reaģē, kas ir mūsu vērtības. Citreiz, ja padomā, kļūst baisi – tāda neapzināta, varbūt pat zombēšana... Varbūt tas ir pirmais, ar ko jāsāk. Vienkārši atgriezties pie kopā dziedāšanas, kur dzied ar vārdiem, kas ir kā teiksmas, pasakas – tin vaļā, un tur visur simboli. Varbūt mūzikai jāatgriežas pie tā, jāspēj pateikt ko vairāk. Ko saka mūsdienu popmūzika – ka nekam īsti nav jēgas, tikai paskaties uz mani, vai seksīgi izskatos!
– Tad tu mēģini otru svaru kausu aizpildīt?
– Es drīzāk teiktu, ka mans vīrs cenšas, pievēršoties nopietnākam žanram, rakstot teātra mūziku, strādājot ar Knuta Skujenieka vārdiem. Es laikam esmu uz tāda interesanta vidusceļa – man patīk mazliet domāt par to, bet nākamajā brīdī – vienkārši ļauties, lai ir jautri. Mums nav jāuzņemas pravieša loma. Tas būtu par traku. Daži mēģina un krīt otrā galējībā – uz viņiem žēl skatīties, jo redzu tikai rūgtumu, ka viņus neviens nesaprot un ka visus tagad vajadzētu pārmācīt. Uz kādas sienas redzēju lielu plakātu – ja vien mēs katrs darītu savu darbu ar vislielāko atdevi, tad arī visa sabiedrība būtu labāka. Mēs katrs varētu strādāt, un mums būtu skaists, skaists skudru pūznis!
TV šova „Koru kari” 2. raidījums. Izbalso Māras Upmanes-Holšteines kori
Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve”/ Foto: no TV3 arhīva, Lauris Puķītis, Ingus Bajārs, Rojs Maizītis
