Valters Krauze par aiziešanu no TV: „Izklaidei jābūt vienkāršai, nevis prastai”

Kad Valteram Krauzem jautāju, kā viņu pieteikt, vienojamies – televīzijas un radioraidījumu vadītājs. Tagad Valteru gandrīz katru otro nedēļu var dzirdēt Latvijas Radio programmā Kā labāk dzīvot.

Televīzijā gan kādu laiku viņš nav redzēts, un, jāsaka, viņa tur pietrūkst! Valteram ir fantastiska humora izjūta, inteliģence, paškritika, skatuviskais šarms un vēl kaut kas. Komplekts, ko vienā vārdā sauc par harizmu. Viņš to apzinās, bet ar to nekoķetē – patiesībā viņš, ilgus gadus būdams viens no lielākajām zvaigznēm pie mūsu šovbiznesa debestiņām, ir apbrīnojami reāls.

– Pēdējā laikā man daudzi jautā: kā?! Tagad televīzijai krusts pāri?

– Nu nē, protams! Cits jautājums – vai man kaut ko piedāvās. Es nevienā mirklī negāju prom, teikdams vai domādams, ka visi ir muļķi, bet es gudrais un labais. Vienkārši mūsu redzējums ļoti atšķīrās.

– Nebija nekādu skandālu. Sapratu, ka naktī slikti guļu un ka mana izpratne par izklaidi ir citāda. Tajā brīdī, kad lietuviešu režisors mēģināja vilkt savu līniju, teikdams – pie mums tas baigi forši, pie mums tas strādā –, es drusciņ parādīju savu pozīciju. Man ir grūti darīt to, kam neticu. Es nesaku, ka visa pasaule bija pret mani sazvērējusies, vienkārši es svētdienas vakara izklaidi biju sapratis citādāk, pretējā gadījumā tik ilgi nebūtu strādājis televīzijā. Esmu par to, lai izklaide ir vienkārša, nevis prasta. Cik nu katru reizi sanāk asprātīgi, tas ir cits jautājums. Bet, ja reitingus mēģina panākt ar to, ka savā starpā ir kašķēšanās un kam tur plika krūts grimētavā palīdusi ārā, un kam kaut kas neizdevies vai nesanāca, tad mums nav pa ceļam.

– Tā bija. Sešus gadus no vietas cēlos drusku pirms sešiem. Cilvēki nogurst. Vienmēr esmu apbrīnojis gan Baibu, gan Fredi, kas to dara jau padsmit gadus. Es laikam vienkārši nebiju tik spēcīgs. Tomēr teikt, ka esmu iztukšots un nu tik sēdēšu mežā zem egles un meditēšu, tā noteikti nav.

– Acīmredzot raidījuma Kā labāk dzīvot formātam es atbilstu, ja reiz man uzticēja to darbu. Protams, ir daudz kļūdu, to es apzinos. Sevi no malas vajag papētīt, tad tās kļūdas redz vislabāk.

Vai dinozauri atgriezīsies?

– Cilvēkiem gadu gaitā izveidojies laba humora standarts: Valters un Baiba, raidījums Savādi gan...

– Nu jā, bet tajā pašā laikā saka – piegriezušies tie dinozauri, cik ilgi var. Reizēm paskatos Savādi gan pirms 15 gadiem. Nebijām gan nekādi pionieri, pirms mums bija Jarāns un Porgants. Protams, mainījies laiks, ir pavisam citas aktualitātes, ļoti daudz kas nesanāca, ļoti daudz meklējām un mēģinājām. Bet mēs neizvirzījām par pašmērķi, lai tas būtu ļoti, ļoti vienkāršoti. Vēlākos raidījumos viss aizgāja vienkāršībā – izdzer aliņu, tad pie skuķiem, un tad – kas būs, tas būs. Bet tas jau nav joks!

Es neuzticos cilvēkiem, kuri stāsta it kā smieklīgus atgadījumus vai anekdotes un paši par to sāk smieties, vēl pirms stāsta. Tā nevajag darīt. Ja pēc tava stāsta kāds apsmiesies, tad tas līdzpārdzīvojums būs dubults. Bet ja stāstītājs jau sākumā liek manīt, ka tūlīt būs ļoti smieklīgi...

– Par to esmu domājis. Scenāristu kursi, kultūras koledžas, augstskolas – ja ne katru gadu, tad ik pa pāris gadiem kādu kursu izlaiž. Kur viņi visi ir? Visi jau aizbraukuši? Skatos, ko dara studenti. Kursa darbus, diplomdarbus pārsvarā taisa traģēdijas, tādas drūmības. Meitene no laukiem atnāk uz Rīgu, čalis viņu pieviļ, tad viņa kļūst par prostitūtu, tad ir narkotikas, tad kaut kādā brīdī viņa nolec no tilta. Tādi stāsti diezgan labi iet. Kāpēc?

– Bail kļūt smieklīgam? Bail, ka kāds pateiks – paklau, vecīt, tu kā muļķis esi izgāzies ar saviem jokiem...

Mums teātrī Hamlets ir izrāde Ideālie dēmoni, savukārt ar izrādi Plīvurītis ar punktiņiem apceļojam Latviju. Tur tie „dinozauri” ir satikušies: vienā izrādē ir Dagmāra Legante, otrā Jana Duļevska, es un Kārlis Anitens, un Anna Šteina, Lelde Stumbre un Aivars Siliņš. Mēs esam viesojušies 15 kultūras namos, un mazāk par 200 cilvēkiem uz katru izrādi nav bijis. Mūs neviens neatbalsta, cilvēki paši labprātīgi nāk un maksā savu naudu. Un publika ir ļoti dažāda – gan omītes, gan jaunieši, gan mūsu paaudzes cilvēki. Mēs redzam, ka cilvēki vairāk negrib tās grūtības un problēmas, cilvēki grib atpūsties. Es nesaku – nedomāt. Tajās abās izrādītēs arī ir par ko padomāt. Bet cilvēki grib vieglumu, pasmieties par sevi, par citiem.

– Latviešiem jau ar to pasmiešanos par sevi nemaz tik viegli neiet...

– Ar Jāni Streiču reiz runājām par humoru, un viņš piekrita, ka latvieši atšķirībā no angļiem un krieviem vienmēr labprātāk gribējuši pasmaidīt par kādu citu. Pirmkārt, par klāt neesošajiem, tas ļoti labi darbojas. Otrkārt, pat lielajiem dramaturgiem vairākums nosacīti komisko personāžu nekad nav saimnieki. Viņi ir kalpi vai veci ļaudis. Tie, par kuriem smejamies, nekad nav vadošie. Lūk, Jurčiks, ciema pamuļķītis, vēl kāds, teiksim, Ābrams – par tiem var droši jokot, tur tās humorīgās situācijas rodas cita pēc citas. Bet tie vadošie, saimes vecākie, tie priekšnieki – par tiem labāk ne. Man liekas, tā ir arī tagad. Neprotam par sevi pasmaidīt. Tas tā drusciņ bēdina. Bet, kā saka, neviens nav jāpārtaisa, un nevienam ar savu gudrību nav jāuzbāžas.

Slikts Otello

– Protams, esmu. Četrpadsmit gadu vecumā iestājos Kinoaktieru studijā pie Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa, mācījos četrus gadus, pēc tam trīs gadus nomācījos Starptautiskajā jaunajā kinocentrā, mūsu kursa vadītāji bija Alvis Birkovs un Uģis Brikmanis. Tas bija ļoti skaists periods. Dejot mācīja Tamāra un Artūrs Ēķi, Anita Garanča pasniedza dziedāšanu. Pedagogi bija izcili.

Tomēr sanāca tā, ka tā arī nepabiju nevienā teātra trupā. Pēc studiju beigšanas sešus gadus strādāju par viesmīli. Dzīvoju Rīgā, man ļoti patika iet uz diskotēkām, aizbraukt uz Igauniju, nepalikt parādā par dzīvokli. Ar to mazo naudiņu, ko mums piedāvāja teātrī, es netiktu galā. Drusku jau skatījos teātra virzienā, bet tagad domāju, ka es būtu ļoti slikts Hamlets vai Otello. Iespējams, tagad sēdētu teātra garderobē, vainotu režisorus, teātra direkciju vai laikus un būtu priecīgs, ka ļauts trešajā cēlienā iziet ar paplāti. Un daudz runātu par to, ka: “Redz, kāda manā dzīvē ir visādu apstākļu ietekme, kāpēc man ir TĀ...” Man TĀ nav. Man ir diezgan labi!

– Saindēšanās ar teātri daudziem ir uz mūžu. Tevi nesaindēja?

– Saindēja. Protams, ka saslimu ar to vīrusu, bet dzīve mani interesēja vairāk nekā šī slimība.

Tagad ir cilvēki, kas mākslā ir pašpasludinājušies. Par to pašu Ziedoni runājot – viņš bija saprotams. Tāpat kā Vācietis, Peters un citi dižgari. Bet šobrīd ir situācija: mēs = māksla. Un punkts. Un tu saproti vai nesaproti, nav vēlmes būt tev tuvāk. Negribu mest akmeņus ne mūsu jaunajiem dzejniekiem, ne rakstniekiem, bet... Ja jau reiz tā ir tik liela māksla, kāpēc tu prasi, lai valsts dod dotāciju, lai tu varētu savā mākslā realizēties? Esi pieejams, saprotams, talantīgs – un cilvēki ies tos trīs latus par tevi maksāt. Vai divus. Un nebūs jāsēž, jākauc, ka tevi nenovērtē un nesaprot. “Vispār jau es esmu dižs – tikai laiks man iegriezis, manu mākslu nesaprot.” Vai tu esi nolēmis kļūt par dzejnieku vai mācies Mākslas akadēmijā, vai spēlē vijoli – sākot mākslas ceļu, neviens nevienam nav solījis, ka būsi pieprasīts, atzīts, pelnošs mākslinieks. Nodarboties ar mākslu – tā ir tava brīva izvēle.

Tāpēc es tā mierīgi uz to varu skatīties. Protams, ļoti gribētu, lai mani aicinātu Alvis Hermanis, lai kādā filmā kāds gribētu manu seju izmantot, bet es nevaru šajā vēlmē apstāties un sevi žēlot. Šogad nepiedāvāja. Pagājušajā gadā arī nepiedāvāja. Nākamgad, visticamāk, arī nepiedāvās. Bet es taču nevaru teikt, ka tāpēc trīs gadus dzīvoju depresijā! Pat ja tā būtu, kuru tas interesē? Tas ceļš – tā ir mana izvēle.

– Tevi visi pieraduši redzēt humorīgos tēlos. Nekad nav gribējies nospēlēt kādu traģisku lomu?

– Es labprāt gribētu mēģināt. Ka man tas būtu interesanti – pilnīgi noteikti. Bet – kā būs, tā būs. Man liekas, cilvēkam vienmēr ir patīkami un interesanti sevi pārbaudīt ar iespējām, nevis ar sitieniem, ko dzīve piedāvā. Bet tā, ka es tagad sēdētu mājās un meklētu romānus, sākot ar Vaildu un beidzot ar krievu klasiku, lai atrastu sev lomu – re, tāds nopietns vecītis, tāds dzīves pīpētājs –, tā ne.

– Ir aktieri, kas tā dara – paši meklē sev lomas, tulko lugas...

– Viņi ir atraduši to par labu! Ļoti labi! Bet, zinot, cik esmu slinks un neizlēmīgs, vai tik nebūtu tā, ka sēdētu ar saviem trim vai pieciem manuskriptiem un domātu: “Redz, kā nesaprot mani. Nu nesaprot! Es atradu tik labus gabalus, es pilnīgi sevi redzu tajos, un man vēl kaimiņiene Anna teica: tas kā radīts tev! Bet – neņem mani! Nesauc! Nesaprot!” Es nevaru apgalvot, ka manam gruzonam tāda situācija neradītu vēl lielāku potenciālu izpausties. Tas gruzons jau tāpat katru dienu ir manī. Kā visiem.

– Jā. Vai bērēs atvadu runā iepīs vai neiepīs ko komisku? Ir! Ir bijis visādi. Piemēram... es vispār ļoti labi dzirdu. Arī to, kā kāda kundze savam līdzgājējam vai blakus sēdētājam, viņasprāt, čukstus, kliedz: “Ei, tu redzi? Krauze! Krauze!!!” Mīlīt, nu es taču tāpat eju zobus labot un, ja kurpei papēdis pagalam, stāvu pie kurpnieka uz vienas kājas, kamēr salabos. Otrs, ko palaikam nākas dzirdēt: ei, bet viņš vispār nesmaida! Mīļie! Vijolnieks taču neiet uz veikalu, spēlējot vijoli! Ķirurgs taču tirgū negriež gaļas gabalu ar savu skalpeli! Un galu galā – kāpēc jūs nesmaidāt? Es ļoti labprāt atbildēšu uz jūsu smaidu.

– Arī tas. Tev pilnīgi nepazīstams cilvēks pienāk klāt: “Ei, čau! Nu?” Nu čau un čau – viss. Es varu apstāties un aprunāties, bet pasaki, par ko gribi aprunāties. Tā nebūs, ka tu mani vienkārši apstādināsi un es uzreiz sākšu stāstīt anekdoti. Mēs taču nevaram cerēt, ka katru reizi, kad ieraudzīsim uz ielas spēkavīru Raimondu Bergmani, viņš izņems no somas virvi un sāk vilkt tramvaju. Lai visiem būtu interesanti. Tie stereotipi, kā citiem būtu jārīkojas, ir mūsu galvās, bet citiem nav pēc tiem jādzīvo.

Man ir ļoti neliela automašīna, un, kad kādā krustojumā piebrauc klāt pusdžips, vai vismaz saimniekam liekas, ka viņam ir džips, tur tādas lietas notiek. Citi mēdās, citi māj ar rokām... Nu bet man varbūt šodien negribas atmāt ar roku, nu negribas, nu piedodiet! Varbūt es braucu uz kādu bēdīgāku notikumu, vai man vienkārši kaut kas cits galvā tajā brīdī.

 – Vispār tev izdevies izvairīties no daudziem stereotipiem un skandāliem, dzeltenās preses slejās neesi pārāk populārs.

– Pats sevi no tā esmu sargājis, neiedams uz pirmizrādēm, atklāšanām un after partijām. Katrs taču var paredzēt, kas tur notiks. Mana persona arī nav tik interesanta. Visi zina: reizēm viņš kaut ko smieklīgāku var pateikt, bet vispār ir diezgan liels nūģis. Nu cik reižu var fiksēt, kā nūģis iet vai sēž kādā kaktā?

Nevajag visām durvīm visu laiku būt vaļā, nu nevajag. Nebūs interesanti. Es to saku ne tikai par sevi, bet par daudziem. Džemma Skulme – varbūt viņa vienreiz parāda savu māju, bet ne jau katru nedēļu – te es ceļos, te es guļos, šitas mans veikals, šī ir mana kaimiņiene Ļuda... Mēs esam aizrāvušies ar to, kas, kur, ar ko un kāpēc darīja. Taču es negribu nevienam neko pārmest. Ja kādam ir interesanti pastāstīt un kādam interesanti paklausīties – uz priekšu!

– Ko es zinu, ko domā. Varbūt domā – nu viņam ir tādi skeleti skapī un orģijas, kurās ēd mazus zvirbulīšus... (Smejamies abi.) Esmu sapratis: nevajag ar sevi nevienu tracināt. Ne mans, ne tavs mērķis nav nevienam kaut ko pierādīt vai kādu nošokēt. Varbūt tavs mērķis ir parādīt: tu redz, kāds tas Krauze reizēm ir.

– Man nekā tāda nav. Bet tu tā varētu, pareizi piesakot mūsu interviju. Tikai kurš ticētu skaļam virsrakstam? Cilvēki vairs neuztver virsrakstus. Jo viss ir satriecoši! Ekskluzīvi! Skandalozi! Pie mums skandāls un ekskluzīvs ir pilnīgi viss! Piemēram: “Ekskluzīvi! Juris salauzis abas kājas!” Paklau... tas tiešām ir ekskluzīvi?

TV šopa reklāmas – tas vispār ir kaut kas unikāls. Man liekas, Latvijā vēl nekad tik tizli cilvēki nav dzīvojuši, kas izkrīt no dīvāniem, kam krīt ārā naži no rokām... Un tad pēkšņi parādās vēl tas – vienas olas turētājs! Un kā mēs visu mūžu dzīvojām un raudājām, to olu lobīdami, pirkstos griežot, kad visa virtuve bija olām piešķaidīta?

Es ar bažām skatos uz nepamatoto dažādu ekspertu daudzumu mūsu sabiedrībā. Tik daudzi cilvēki grib tūlīt izpildāmu recepti vai tableti, kas ar garantiju darbojas visam. Bet recepte var būt, kā no veca krekla jaunu uzšūt vai kā gaļu labāk uzcept. Vai kā pašam nomazgāt mašīnu, lai nedēļu nevajadzētu mazgāt. Bet kā labāk iepazīsties, ko dāvināt Valentīndienā, kā sarīkot ballīti – kā cits to var zināt labāk par jums pašiem?

Vēl man ļoti nepatīk, ka nekopjam savu valodu. Mūsu valstī viss notiek pa lielam. Kā man tas griež ausīs – pa lielam saka gan sētas bērni, gan ministri! Varbūt tieši tāpēc daudz kas arī nav, kā vajag, jo pa lielam var iet tikai uz poda...

– Jā. Bet esmu izvēlīgs. Tur, kur nāk personas ar smalkām rokassomiņām notestēt jauno kafejnīcu vai smaržas, tur – nē. Es nesaku, ka to nevajag darīt. Vajag! Dzīvi vajag baudīt! Mani tas vienkārši neinteresē. Nu, ieroču veikalus es arī neprezentēju.

– Tev ir liela pasākumu vadītāja pieredze. Kā laika gaitā mainījusies publika?

– Cilvēki kļuvuši izvēlīgāki, un tas ir labi. Pirms gadiem piecpadsmit pasākumu pieredze nebija tik liela, toties bija vēriens – piecas grupas, lielas dekorācijas. Krīzes gadi situāciju mainīja. Cilvēki sapratuši, ka labu pasākumu var uztaisīt arī ar vienkāršu rasolu un mazām niansēm. Viens gan nemainās: kad pasākumā piedalās cilvēki no vairākām nozarēm un darbavietām, tas ir grūtāks un stīvāks. Jo visi grib būt smuki. Vislabākais – nekur nepiedalīties vai piedalīties tikai tad, kad vīna daudzums jau ir attiecīgs. Bet pasākumu jau veido cilvēki, kas uz to atnāk. Un to uz aci var apmēram redzēt – kurš ir tikai patērētājs, un kurš ar mieru arī piedalīties un iesaistīties.

– Vienmēr visiem saku – ja ir iespēja, taisiet karnevālu. Izsitiet cilvēkus no ierastā, nevis pasūtiet vadītāju, kas saģērbies kā ķēms. Visideālāk, kad cilvēki paši var atļauties izdauzīties kaut vienu vakaru. Man vienmēr jautā: ko jūs vilksiet mugurā? Vajag, lai būtu smieklīgi. Bet tas mans uzvalks, džemperis, cepure vai kurpes ir interesanti vienu minūti. Tas, kas pa īstam ir interesanti, ir kolektīva cilvēkiem redzēt citam citu – ka vari būt pilnīgi citāds. Nevis – atnāk tādi paši kā ikdienā, tikai vairāk sapucējušies un gurdeni konstatē: aha, pasākuma vadītājs saģērbies par Buratino, redz, cik tomēr smieklīgi. Ha. Ha. Ha.

– Tevi pašu ballītēs ir viegli iekustināt?

– Draugu ballēs, kāzās un pasākumos, kas domāti pašiem, var būt dažādi – varu pa galdiem dejot, bet varu arī nekur nepiedalīties. Pēc garastāvokļa.

– Ir mīts, ka humoristi dzīvē ir drūmi cilvēki ar nereti sliktu garastāvokli.

– Par citiem nezinu, bet man ir bijis tā, ka sen nesatikti paziņas vai attāli radinieki mani pēkšņi atrod un uzaicina, teiksim, uz kāzām. Un uz visām manām aizdomām – nu cik nav bijis! – saka: nē, nē, nē, tu būsi viesis, nekas nebūs jādara. Un tad kāzās vienmēr pienāk brīdis, kad galvas sāk griezties uz manu pusi un gaisā uzkaras skaļi neizteikts jautājums... “Nē, nu... vai tad tiešām... neko neteiks? Tiešām neviena joka nebūs?” Esmu tādas situācijas izbaudījis, tāpēc ļoti izsveru, kur iet.

Ja parauj uz jokiem, tad parauj. Bet, ja neparauj, tad neparauj.

Ir lietas, par ko runāšu pēc sešdesmit...

– Kādas ir tavas prasības pret dzīvi? Augstas?

– Droši vien. Dušā jāiet katru dienu, un, ja vakar vārīji laša zupu, tad miskaste jāiznes šodien. Bez variantiem. Un, ja ir kaķis, ar lāpstiņu tajā kastē arī jāpadarbojas.

Man ir bijuši visvisādi laiki. Ir bijuši laiki, kad nāk atslēgt gāzi, jo neesmu par to samaksājis, un bijuši laiki, kad uz atlaidēm neskatos. Bet nekad neesmu sevi tā īpaši lutinājis. Ir lietas, kas man patīk. Labi apavi – ko tur ko liegties... Patīk aiziet uz kādu labu koncertu vai viesizrādēm, kas šeit notiek, uz Garanču, piemēram.

Bet pīrsingu ar briljanta actiņām nav, mašīnai arī jau astoņi gadi. Dzīvoju Rīgā, tas gan. Bet dārznieki puķu kastes man nekopj. Domāju, tā arī nekad nebūs.

Kādreiz domāju – būs tāda mājiņa, kur vecumā visi draugi, kādi pieci seši cilvēki, dzīvosim. Būs dārziņš, pāris vistu, kāda cūka – tikai nezin vai kāds tai cūkai galvu varēs apgriezt. Vienmēr esmu gribējis suni, bet tagad nevaru atļauties.

– Tā sanāk. Lai gan šovbizness – tas tā ļoti lepni skan.

– Vairāk vientuļnieks. Man ir tāda ierasta lietu kārtība.

– Arī. Bet tas atkal par to, ka es nestāstīšu, kāda tad ir tā mana dzīve. Tur nekā tāda šausmīgi interesanta nav. Dzīves ir dažādas. Man ir mans ceļš, nezinu, vai tāds man bijis paredzēts vai pats tādu esmu izvēlējies. Bet man ir tikai 42 gadi, vēl var būt baigie brīnumi. Tāpēc ir interesanti dzīvot. Ja visu zinātu – ko mēs te tagad runātu! Lai gan... Reiz tramvajā dzirdēju, kā divas sievietes paskaļi sarunājas. Viena saka otrai: “Zini, kā ir īstenībā?” Es klausījos ar lielu interesi un domāju: no kurienes viņa var zināt, kā ir īstenībā? Es saprotu, ka var skaidri zināt, kā ir īstenībā, ja tev šķīvis, trauks mazgājot izkrita no rokām, vai ne? Bet zināt par citiem cilvēkiem un citām dzīvēm, kā ir īstenībā... Par saviem draugiem un kolēģiem esmu tādas lietas dzirdējis... “A tu zini, kā viņai – vai viņam – ir īstenībā?”

– Man ir reizes, kad patīk slēgt derības. Esmu ar mieru saderēt uz šampanieti vai pat uz kādu darbu – tāds azarts man reizēm ir. Ļoti ceru, ka šogad tikšu galā ar pīpēšanu. Redzēs, kā ies.

– Varbūt.

– Dažādi. Varbūt – kad brauc no izrādes un kāds nepazīstams cilvēks tev ir uzdāvinājis puķes. Kādreiz tu kādam nabadziņam iedod 20 santīmus, un tas pāris sekunžu acu kontakts, kas izstāsta visu.

Vienmēr esmu priecājies par mūsējiem pasaulē – par mūziķiem, sportistiem. Vai arī lasu delfos, ka kādas tur vidusskolas skolnieks 30 valstu konkurencē fizikas vai literatūras olimpiādē atnesis Latvijai zelta vai sudraba medaļu. Man par to ir prieks. Daudzi bļaustās – mums nav savas nokijas, igauņiem, leišiem ir, kāpēc mums nav?! Tas ir tas pats, kas ar laimes lāci – visi sēž, gaida, ka atnāks nokija. Mēs taču visi esam nokijas! Tikai jautājums, cik protam to novērtēt un izmantot.

Reizēm lielākos pasākumos notiek dīvainas lietas. Tu sēdi Dailes teātra lielajā zālē, laid skatienu pār publiku un pēkšņi ievēro kādu nepazīstamu cilvēku. Un tu nevari pateikt, kāpēc tieši viņu esi pamanījis. Aura vai kas? Un pēc kāda laika tu skaties televīzijā vai lasi presē – izrādās, tā ir bijusi kāda jaunā matemātiķe vai vijolniece. Un nevar saprast – kāpēc tāds tikšķis bija toreiz, neko par to cilvēku nezinot. Kaut kāda saslēgšanās jau notiek.

– Tās lietas pašas atnāk, un man tā ir ar visu – ar cilvēkiem, draugiem, darbiem, attiecībām. Nevis – tu sēdi un krampjaini domā: kāpēc man nenotiek, kāpēc nav nekas, es taču visu daru, lai man būtu! Viss ir kaut kur... salikts. Bet tāpat ir arī ar sūdīgām lietām. Diemžēl. Tās arī atnāk bez brīdinājuma.

– Visbiežāk – laiks. Es piekrītu, ka laiks dziedē un dara visu pārējo. Un runāšana.

Pats esmu grēkojis, būdams vainīgs vai vismaz apzinādamies, ka kaut ko esmu vai neesmu izdarījis vai pārpratis. Bet tad vienmēr ar to otru pusi vajag runāt – nevis sēdēt un gaidīt, ka otrs pats visu sapratīs. Un ja vēl tu esi nolēmis ar to otru vēl kontaktēties...

– Svešiem savu sirdi laikam tā viegli neatver.

– Varbūt kad man būs sešdesmit gadu, es gribēšu par to runāt. Par to sirdi. Šobrīd negribu. Jo man tā ir izdevīgāk. Ir visādas sazvērestības teorijas un vēl visādas lietas, arī par manu dzīvi, bet tā tas būs arī bez manis.

Neesmu ne tik radošs, ne dziļš, ne tik talantīgs, un manā dzīvē nenotiek nekas TĀDS. Bet negribu arī tēlot – ha, man viss dzīvē ir šausmīgi vienkārši un forši, kādas te problēmas!

Ir problēmas. Un ir raudāšana un trauku sišana un nesaprašana, kāpēc tu te vispār esi, kas un ko, un cik tas ilgi būs, un tā tālāk. Viss griežas kā pulksteņa zobrati – tik tak, izdevās – neizdevās, sanāca – nesanāca, patika – nepatika. Bet ar laiku kāds zobrats kaut kur var būt izlūzis. Bet tas nenozīmē, ka viss apstājas. Pulkstenis tāpat iet, tikai tajā iztrūkstošajā posmā viņš nenotikšķ. Tur neko nevar izdarīt. Varbūt es pats esmu pieļāvis, ka kāds zobrats sabojājies, varbūt vienkārši izkritis, varbūt rūpnīcā bija brāķis. Es to nekad neuzzināšu.

– Bet tev ir tikai 42 gadi – pats teici!

– Mēdzu tā omulīgi teikt, ka man tagad tāds labs pusmūžs. Man teikuši – beidz, tu vēl jauns, pusmūžs – tie ir gadi piecdesmit, sešdesmit! Bet mums taču līdz 120 valstī nedzīvo! Netaisos pedāļus notirināt un atvadīties, bet pusmūžs ir, tur neko nepadarīsi.

– Kāds tagad tuvākais plāns dzīvei?

– Tagad? Jābrauc uz lielveikalu pēc produktiem.

Ieva Raiskuma, žurnāls „Patiesā Dzīve”/Foto: Aigars Hibneris