Binnija Ārberga: “Ir ļoti, ļoti labi, un tajā ir arī Ziedoņa pirksts”

[..]

Tev ir skaidrojums, kā mēs atrodam un satiekam savus īstos vīriešus? Kā cilvēki vispār satiek viens otru?

Jo ilgāku laiku es vadu raidījumu, jo vairāk man ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs...

Lai kā arī teiktu, ka pašpietiekamas un brīvas sievietes ir laimīgas, tā nav. Mēs visi alkstam pēc maiguma, pēc mīlestības, pēc tā, ka vari pieglausties otram cilvēkam un sajust, ka viņš ir tavs. Es neatceros, vai man to ir mācījuši, bet es vienmēr pēc tā esmu alkusi.

Man ļoti patīk apzīmējums "brīvs". Nevis vientuļš, bet brīvs cilvēks. Tajā dzīves posmā viņš ir brīvs no attiecībām, no kaut kādiem ierobežojumiem, viņš var darīt, ko vēlas. Arī tāds posms ir ļoti nepieciešams.

Līdz noteiktam laikam es līgani gāju pa dzīvi. Man bija skaistas bērnības iemīlēšanās, tad sekoja tīņu gadu sajūtas, pēc tam jau nopietnāk, tad es biju apprecējusies... Bet satikšanās ar īsto cilvēku ir tāda, ka tu nekad nevari zināt, no kuras puses tā mīlestība uzbruks. Viņa mēdz mūs pārsteigt nesagatavotus. Tad, kad cilvēks ir nolēmis – tā, tagad es sakārtošu sev dzīvi, tagad es meklēšu tādu – un vēl nosauc konkrētus parametrus, pilnīgi skaidrs, ka tajā dzīves posmā nekas nenotiks. Vajag paļauties, vajag atlaist visas „es gribu!” domas. Tajā brīdī, kad sieviete kaut ko meklē, viņai uz pieres parādās liels, sarkans luminiscējošs uzraksts „Es gribu vīrieti.” Vai: „es gribu attiecības”. Pretējais dzimums no tā mūk. Tieši tāpat ir ar vīriešiem – kam parādās tas luminiscējošais uzraksts, to mēs negribam.

Precamies!?! jau arī savā ziņā ir publiska atzīšanās: gribu attiecības.

Bet arī raidījums ir iespēja satikties. Protams, uz raidījumu nāk arī cilvēki, kas vienkārši grib sevi parādīt un uz citiem paskatīties, bet arī viņi nāk ar kaut kādu cerības procentu.

Raidījumā satieku sievietes no darbavietām, kurās ir papilnam vīriešu – policistu, slēpošanas instruktoru... Uz jautājumu, kāpēc tomēr nav sanācis iepazīties, bieži skan atbilde: “Es darbā neiepazīstos!” Nu, ko nozīmē – es darbā neiepazīstos? Vai tad ir zināmas vietas, kur to var un kur nevar darīt? Tāpat bieži saka: “Krogos es neiepazīstos.” Kur tad vēl? Iepazīties var jebkur! Lidmašīnā, tramvaja pieturā – situācijas ir dažādas, tikai jālaiž sev klāt. Dažreiz mēs sev uzliekam blokus, piemēram: šajā dzīves posmā es neesmu gatava attiecībām. Bet gatavi mēs nebūsim nekad! Bailes ir tās, kas iegrožo. Bailes ir mūsu lielākās bremzes.

Pati esi analizējusi, kā esi satikusi savus vīriešus?

Pilnīgi visas satikšanās bijušas negaidītas. Neesmu neko gaidījusi un piecgades plānus kalusi – satikšanās vienkārši notika. Mēs Viņu varam saukt, kā vēlamies, bet ir pilnīgi skaidrs – ir augstāki spēki, kas mūs virza. Mani ir virzījuši pareizajā vietā, pareizajā laikā un ar pareizo dvēseles noskaņojumu. Attiecībās es nekad neko neesmu darījusi par visām varītēm – tā, it kā man to ļoti vajadzētu. Tas pats ir ar šķiršanos. Kad tu saproti, ka tev šo attiecību vairs nevajag, ir jāpalaiž. Ja tu sāc cīnīties, liekot lietā visus iespējamos ieročus, tas nav tā vērts. Ja jāsāk lietot ieročus, tas jau ir karš. Attiecības var būt tikai miera apstākļos. Es nekad neesmu vēlējusies iekarot svešas teritorijas. Svešā teritorijā es nejūtos labi un komfortabli, es labāk palieku savā, un tas cilvēks lai dodas prom.

Likumsakarīgi, ka pēc pavasara nāk vasara un pēc ziemas nāk pavasaris. Pēc tāda principa darbojas arī attiecības. Ja tev salst, tu vari uzvilkt dūrainīšus un zināt: kaut kad pienāks pavasaris, un tad noteikti būs kāds, kas tev tos dūrainīšus novilks.

Man nav formulas, kur jāiet un kas jādara brīviem cilvēkiem, lai satiktos. Vislabākais man šķiet – palaist, atlaist visu vaļā, vienkārši ļauties. Rainis ir teicis, ka zārks nevar palikt tukšā. Runājot par attiecībām, tas izklausās diezgan skarbi, bet tā ir. Ja trauks būs pilns, nebūs, kur ieliet kaut ko jaunu. Varbūt vērts kādu brīdi ļaut, lai trauks iztukšojas – lai ir, kur ieliet svaigu un gardu ūdeni... vai arī „šampūnieti”.

Izrādi "Ziedonis un Visums" tagad droši vien skaties ar citām acīm.

Man pat bail iedomāties, ko Kaspars Znotiņš izjuta tajā brīdī, kad viņš uzzināja par Ziedoņa aiziešanu. "Ziedoni un Visumu" es esmu redzējusi, es nelielīšos, cik reižu. Tā izrāde man ir... Nav runa par mīļāko izrādi. Es to vienkārši skatīšos, līdz kaut kādu iemeslu dēļ to noņems no repertuāra.

Protams, tas nebija nekāds tests, bet... Ziedonis man ir tik svarīgs, ka es nezinu, kas varētu būt svarīgāks par viņu. Tāpēc es gribēju sev tik ļoti svarīgo cilvēku iepazīstināt ar Ziedoni. Kā visvieglāk to izdarīt? Aizvest uz izrādi! Man bija mazliet bail: nedod Dievs, viņam varētu kaut kas nepatikt, vai viņš varētu kaut ko nesaprast vai līdz galam neiemīlēt... Man tas būtu ļoti nāvējoši. Bet gan izrādes laikā, gan pēc tam, kad pārrunājām izrādi, redzēju – arī viņam tas ir ļoti svarīgi. Pilnīgi skaidrs, ka es viņam vienmēr uzbāzīšos ar Ziedoni sevī, un tā būs visu mūžu. Līdz manam pēdējam elpas vilcienam. Tāpēc man ir ļoti svarīgi, ka manam mīļākajam cilvēkam Ziedonis ir svarīgs un mīļš.

Kādreiz runā par dažādiem attiecību testiem, piemēram: vai tu varētu manis dēļ izlēkt ar izpletni? Varēt jau var, bet kāda velna pēc? Es tiešām nesaprotu, kas tas ir par pārbaudījumu. Visi to var. Kad stāv ar pistoli pie galvas, var arī bez izpletņa izlekt. Bet "Ziedonis un Visums" – jā, tas gan savā ziņā bija attiecību pārbaudījums. Un es atkal pārliecinājos, ka mēs runājam vienā valodā.

Pilnu interviju lasiet jaunākajā žurnālā „OK!”