Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ieva Melgalve šobrīd dzīvo tieši tā, kā vēlas. Viņai ir mīļa ģimene, labs darbs reklāmas aģentūrā. Vēl viņa vada praktiskās nodarbības Literārajā akadēmijā un turpina rakstīt.

Kādreizējā dumpiniece Ieva Melgalve: no sliktas literatūras nemirst

Intervijas
2013. gada 28. aprīlī 06:23 2013. gada 28. aprīlī 06:23
 
Ievas Melgalves pirmā grāmata iznāca, kad viņai bija astoņpadsmit gadu. Tas bija skandāls. Viņa momentāni tika ievietota dumpinieku un slikto meiteņu plauktiņā. Pagājuši desmit gadi. Ievai šoziem piedzima trešais bērns un šovasar iznāks otrā grāmata. No pirmās grāmatas iznākšanas Ievas dzīve vismaz trīs reizes kardināli mainījusies.

Kādreizējā pusaudze dumpiniece kļuvusi par mammu Džonatanam, Liai un mazulītei Stellai. Ieva sev raksturīgajā viegli ironiskajā manierē smejas, ka kļuvusi par mērenu buržuju ar mietpilsonisku dzīvesveidu. Bet šis nu gan nav stāsts par to, kā dzīve “salauž dumpinieciskos garus”. Ieva šobrīd dzīvo tieši tā, kā vēlas. Viņai ir mīļa ģimene, labs darbs reklāmas aģentūrā – pašlaik, protams, viņa ir mājās kopā ar Stellu, kurai vēl nav pat pusgadiņš, vēl Ieva vada praktiskās nodarbības Literārajā akadēmijā un turpina rakstīt.

Gribat, lai rakstu rupjības? Figu!

– Skolas laikā ar savu stāstu – tādu kā pusaudzes dumpinieces manifestu – radīji skandālu. Stāstu iekļāva tavā pirmajā grāmatā, un, cik atceros, laikrakstos un radio bija dažādas vētrainas diskusijas.

– Tas bija stāstu un lugu krājums Bezzaudējumu punkts. Grāmata bija par to, ka esmu pusaudze, un pasaule apkārt ir jocīga, sarežģīta un briesmīga, un, tā kā esmu pusaudze, es, protams, esmu vienīgā, kas to visu redz. Visa grāmata bija dumpinieciskā stilistikā, bet konkrētais stāsts bija vienīgais, kurā apzināti lietoju rupjības. Pietika vienreiz labi nolamāties, kā izrādījās – no manis gandrīz vai gaida, lai turpmāk rakstītu rupjības katrā savā darbā. Bet, tā kā biju pusaudze un dumpiniece, tas, protams, panāca citu efektu. Gribat, lai rakstu rupjības? Figu jums! Turpmāk vairs nerakstīju rupjības, un bija cilvēki, kas pēc pirmās grāmatas bija vīlušies, ka esmu zaudējusi savu asumu. Iespējams, savā ziņā bija vīlušies arī tie, kas prognozēja, ka “slikti beigšu”.

– Neradās trauma no tā, kā tev, būtībā bērnam, metās virsū daļa sabiedrības? Un vēl meitene! Un no tik inteliģentas ģimenes!

– Es to nespēju uztvert nopietni. Tagad saprotu, tā vienkārši gadījās – kādam vajadzēja sākt rakstīt rupjības, un es biju pirmā, kas izlīda ārā, un, protams, dabūju pa galvu. Toreiz likās, tas ir normāli. Biju palasījusi Kurtu Vonnegūtu, un šķita – visiem jāraksta kā Kurtam Vonnegūtam. Ja Kurts Vonnegūts raksta mauka, tad es arī rakstu mauka tur, kur man liekas, ka tā vajag. Tas vairāk bija tāds pusaudzisks naivums nekā apzināts mēģinājums kādu izprovocēt. Es joprojām esmu drīzāk naiva nekā provokatīva.

– Pastāsti par savu jauno grāmatu.

– Nosaukums ir Mirušie nepiedod, grāmata iznāks izdevniecībā Zvaigzne ABC, redaktore Bārbala Simsone grāmatu nosauca par intelektuālo fantasy (fantāzija – angļu val.). Tā ir izdomāta pasaule un izdomātas lietas, bet viss lielā mērā ir par pasauli šeit un tagad. Filozofiskā līmenī tiek runāts par cilvēkiem un cilvēka dabu.

– Fantāzijas žanrs lielākajai daļai cilvēku asociējas ar Gredzenu pavēlnieku un Hobitu.

– Manā grāmatā diemžēl nav pūķu, elfu, hobitu, un ugunsložu arī nav. Grāmatas darbība notiek pasaulē, kur viss ir tieši tāpat kā šeit, atšķirība ir tāda, ka emocijas šajā pasaulē strādā kā maģija. Grāmatai ir liels potenciāls būt grāmatai par mīlestību, kaut arī mīlestības tur ir ļoti maz. Un, protams, tur ir slepkavības un visādas šausmas, stāsti par reģiem un gariem, kas ēd cilvēkus un padara mazus bērnus par enerģijas vampīriem. Faktiski viss ir tāpat kā parastā pasaulē, tikai emocijas ir desmitkārt spēcīgākas. Un burvji atšķirībā no parastiem cilvēkiem tās spēj kontrolēt. Līdz ar to grāmatas pamata jautājums: ja tu spēj dziļi emocionālā līmenī citus ietekmēt, ko tu ar šo spēju dari?

No sliktas literatūras nemirst

– Tu vadi praktiskās nodarbības Literārajā akadēmijā. Vai rakstīt vispār var iemācīties?

– Tas ir tāds pats jautājums – kā, teiksim, vai var iemācīties zīmēt. Iemācīt un iemācīties tā, ka jebkurš garantēti var kļūt par izcilu rakstnieku, nevar. Bet iemācīties pamatprincipus var. Bieži rodas jautājums par to, cik liels procents talanta nepieciešams. Esmu redzējusi ļoti daudz talantīgu cilvēku, kas neiespringst, kā viņš bija talantīgs pirms desmit gadiem, tā viņš ir talantīgs šodien, un viņa rakstīšanas kvalitāte nemainās. Bet esmu redzējusi cilvēkus, kas Literārajā akadēmijā sāk ar ko tādu, ka pie sevis klusītiņām varu tikai murmināt: “Vaimandieniņ, vaimandieniņ...” Bet pēc gada viņi raksta ļoti pieklājīgi.

Daudzās mākslas jomās šis jautājums – vai neprofesionālis kļūs profesionālis – nemaz nerodas. Ja es tamborēju, neviens nejautā, kāpēc to daru, ja skaidrs, ka nekad nekļūšu par izcilu, profesionālu tamborētāju, kas spēj uztamborēt mēteli. Arī mūzikas skolā, sākot mācīties klavieres, neviens nevar pateikt, vai tu būsi Šimkus vai nebūsi. Bet literatūrā tāds jautājums parādās, un tas ir jocīgi.

Literārā akadēmija nekādā gadījumā nav instance, kas varētu vai gribētu noteikt, kas ir un kas nav literatūra un kas no kura iznāks. To nevar pateikt neviens. Man nav nekādu morālu tiesību, nedz arī es spēju pateikt cilvēkam, vai viņam ir jāraksta vai nav jāraksta. Bet man ir milzīgs prieks skatīties uz cilvēkiem, kas strādā ar lielu aizrautību un atdevi un progresē.

Kad biju audzināmā vecumā, tika uzskatīts – ja neesi sācis rakstīt līdz divdesmit gadiem, tavs vilciens ir aizgājis. Tagad redzu, kā sāk rakstīt kundzes, kas aizgājušas pensijā un beidzot var pievērsties tam, ko visu laiku klusībā vēlējušās, – rakstīt. Un ļoti labi, ka viņas to dara. Cilvēkiem, kas savā dzīvē ir ļoti daudz ko piedzīvojuši, ir ļoti daudz ko izlikt uz papīra.

– Bet, piemēram, grafomāni – vai viņus arī būtu jāaicina rakstīt?

– Nu lai viņi raksta! Ir daudz šausmīgākas lietas, ko cilvēki mēdz darīt. Daudzi satraucas – tagad cilvēkiem ir nauda, un, vaimandieniņ, viņi paši izdod savas grāmatas, un tās grāmatas ir sliktas, un kas tagad ar mums visiem notiks? Nu kas tad notiks? Cilvēki salasīsies sliktas grāmatas, un viss. No tā neviens nost nemirst.

Nevienam nekļūst sliktāk no tā, ka tiek izdota arī slikta literatūra. Ja nu vienīgi pašam autoram – ja viņš pēc pieciem desmit gadiem sāk rakstīt labi, tad viņš, paskatoties uz savām slikti sarakstītajām grāmatām, var vēlēties ielīst zemē no kauna. Bet arī tad ir bonuss – jo te ir skaidrs pierādījums, ka viņš sācis rakstīt labāk.

Četras stundas zupu nevārīšu

– Teici, ka desmit gadu laikā tava dzīve vairākas reizes ir kardināli mainījusies.

– Jā. Pirmais pagrieziena punkts bija tad, kad uztaisīju pirmo bērnu. Tas bija klasiski: jaunas sievietes dzīvē radies bērns. Bērns gan bija plānots, bet ar šā brīža domāšanu to sauktu nevis par plānošanu, bet dzīvi pēc principa: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks!” Ielēcu un konstatēju, ka pašai vien būs jārāpjas ārā. Tas bija ārkārtīgi audzinoši, ļoti viltīgs paņēmiens, kā pieaugt. Ja cilvēks līdz divdesmit četru gadu vecumam vēl nav pieaudzis, tad ir pilnīgi loģiski uztaisīt bērnu no zila gaisa, un gribot negribot sanāks pieaugt. Vismaz uz sievietēm tas darbojas. Vīriešiem sabiedrība ļauj nepieaugt arī pēc bērna. Kas ir bēdīgi.

Otrais milzīgais pagrieziena punkts bija tad, kad iepazinos ar savu tagadējo vīru Tomu, apprecējos, un bērns numur divi jau bija procesā. Kad precējos, man nebija vīzijas, ka, reku, būsim kopā sešus gadus, un pēc sešiem gadiem liksies, ka ir vēl labāk nekā tad, kad iepazināmies. Tas bija milzīgs pārsteigums un joprojām ir milzīgs pārsteigums, jo sevi neuzskatīju par cilvēku, kas kaut kad ņems un nobāzēsies, un nu tik būs laimīga, pilnīgi mietpilsoniska ģimenes dzīve.

Trešo lūzuma punktu esmu piefiksējusi pavisam nesen – esmu beigusi raustīties no literatūras un beidzot uzrakstījusi grāmatu, tieši tādu, kādu to vēlos redzēt. Pieļauju, ka katram rakstniekam rakstīšanas laikā uznāk panika un bailes. Man vislielākā panika ir tagad – grāmatu izdos, cilvēki to lasīs un nodomās kaut ko. Bail, ka izlasīs un visu par mani sapratīs.

Mierina doma, ka diez vai kāds lasīs ar domu: tagad izlasīšu Ievas Melgalves grāmatu un kaut ko uzzināšu par Ievu Melgalvi. Cilvēki lasa grāmatas priekš sevis un lielā mērā par sevi. Un arī kritizē visbiežāk par to, ka grāmata neatbilst viņu priekšstatam par to, kā ir patiesībā. Ļoti, ļoti reti ir gadījumi, kad izlasi grāmatu un tur nekas nav tā, kā tavā pasaulē notiek, bet tu tik un tā tam notici, un tā kļūst par tavu pieredzi. Uz to es galīgi nepretendēju, jo tas, manuprāt, ir augstākās klases meistarstiķis, kad literatūra tev iedod pilnīgi jaunu pieredzi, nevis vienkārši citu skatījumu uz dzīvi, kas arī, protams, ir labi.

– Bērni un rakstniecība. Kas mainās?

– Rakstīšanas disciplīna. Kamēr nav bērnu, nav tik lielas nepieciešamības sevi ierobežot vai plānot laiku uz priekšu. Ja nav bērnu, tu vari sakrāmēt mantiņas un jau nākamnedēļ aizbraukt uz Tibetu, un neviens gailis pakaļ nedziedās. Ja ir bērni, tu plāno vismaz kādu pusgadu, gadu uz priekšu. Rakstniecībai spēja plānot uz priekšu palīdz. Bet, nu jā, uz Tibetu tomēr tu aizbrauc...

– Vai kolēģi rakstnieki, reklāmisti nepiesien grēku būt par mājsaimnieci? Publisko blogu vietnē Sviesta Ciba dažas jaunās mammas, rakstot par saviem bērniem, reizēm pat brīdina: uzmanību, bērnkopība!

– Es diemžēl pilnīgi neatbilstu mājsaimnieces ideālam. Varbūt man pat gribētos. Ar apbrīnu skatos uz visām sievietēm un vīriešiem, kas stundām gatavo ēst, dara visu to, kas jādara mājās, audzina bērnus un vēl strādā. Kur viņi tam atrod laiku?

Nevaru iedomāties, ka varētu veltīt četras stundas tam, lai uzvārītu zupu, vai cik nu tur laika vajag kārtīgai zupai. Mājsaimniecība ir specifisks talants, kura man nav. Bet mums ir ļoti noveicies ar omammu, kas lielā mērā vada mūsu saimniecību.

Vispār – bērna kopšanas atvaļinājums ir diezgan īslaicīgs, tāpēc šaubos, vai tāpēc esmu mājsaimniece, ka kādu strēķi laika padzīvoju mājās. Jautājums, vai tādas mājsaimnieces vispār eksistē. Manuprāt, tā ir sieviete ar ļoti specifisku likteni. Tāda, kas vai nu kā es ir sapelnījusi normālu naudu māmiņalgai, vai arī tāda, kas grib atrast darbu, bet nevar. Vai tāda, kurai ir tik daudz bērnu, ka izdevīgāk ir palikt mājās ar bērniem. Varbūt kādā brīdī tajā segmentā arī es nonākšu – ja uzražošu vēl vienu bērnu.

Trīs bērni – tikai ieskrējiens!

– Tiešām esi gatava ceturtajam bērnam?

– Vienā brīdī vēlme uztaisīt jaunu bērnu kļūst spēcīgāka par atmiņām, ka nebija nemaz tik viegli ar iepriekšējiem bērniem. Bet ar katru bērnu ir vieglāk. Es neizslēdzu iespēju par ceturto. Un, ja neizslēdzu šo iespēju tagad, kad bērnam ir daži mēneši, tad jau laikam nav tik traki.

– Cik tavus bērnus paguva izbaudīt mamma?

– Vecāko – Džonatanu. Viņa nomira, kad biju stāvoklī ar Liu. Man ir ļoti paveicies ar mammas mammu un vīra vecākiem. Viņi lielā mērā izpilda to lomu, ko citiem izpilda viņu pašu ģimene. Viņiem ir klasiska ģimeniskā ģimene ar pieciem bērniem, līdz ar to trīs bērni manam vīram neliekas nekas īpašs, tikai ieskrējiens.

Psiholoģija, kāda ir vienam bērnam, kāda es biju, un bērnam no daudzbērnu ģimenes ir pilnīgi atšķirīga. Man daudz labāk patīk, kā mans vīrs izturas pret dzīvi, nekā tas, kā es pati izturos pret dzīvi. Viņš pats to nepamana, bet tā ir ļoti laba sajūta, kad ir mamma, tēvs un četri brāļi un māsas, kas vienkārši ir un par kuriem tu vari būt pilnīgi drošs.

Katrs no šiem bērniem ik pa laikam uztaisa radikālu pagriezienu dzīvē, apmēram tā: tagad es pametīšu studijas un ienesīgu darbu un iešu strādāt par aromterapeiti un masieri. Vai – tagad pametīšu visu un kļūšu par operatoru. Vai iešu strādāt Rimi. Gan jau arī mana vīra lēmums – tagad pametīšu visu un sākšu dzīvot kopā ar sievieti, kurai jau ir viens bērns – viņa vecākiem bija pietiekami pārsteidzošs. Bet tas labais tajā visā –  kādā citā ģimenē kaut kas tāds būtu drāma un milzīgs lūzums, taču Toma ģimenē: nu, pagriezās – baigi forši, interesanti, paskatīsimies, kā tagad ies. Ģimene ir un paliek, un viņi neliekas traucēti, ja kāds bērns pēkšņi sāk darīt kaut ko pilnīgi citu vai grib to darīt, tātad – izdarīs, un tas ir pilnīgi normāli. Tādu mieru un pārliecību es gribētu iedot arī saviem bērniem. Lai cilvēks ir drošs: lai ko tu savā dzīvē mainītu, nekas nemainīsies attiecībās ar ģimeni.

Man pašai pusaudža gados bija sajūta, ka esmu kā gaisā pakārta, man bija ļoti maz atskaites punktu. Es nevarēju pateikt, kas es esmu, kur esmu un kas man apkārt notiek. Līdz ar to visa dzīve bija vicināšanās apkārt ar domu: gan jau kaut kas notiks. Nebija sajūtas, ka pasaulē ir drošas un stabilas lietas.

„Citiem patiesībā ir diezgan vienalga, kas ar tevi notiek. Cilvēkam ilgi un konstanti jābūt nīgram, skumjam vai riebīgam, lai kāds to pamanītu. Vārdu sakot, nav vērts savai iekšējai panikai likt klāt paniku par to, ka kāds ieraudzīs, ka tev ir panika.”

– Tava mamma Valda Melgalve bija rakstniece un tulkotāja – droši vien tavu dumpiniecisko rakstīšanu saprata. Kādas tev ar mammu bija attiecības?

– Mēs bijām ļoti līdzīgas – kas ir labi un slikti reizē. Nevar teikt, ka nesapratāmies, mēs ļoti labi zinājām, kas otrai galvā, bet reizēm viena par otru nebijām sajūsmā. Kad mamma uzvedās tā kā es, un es uzvedos tā kā mana mamma. Mūsu attiecības bija netipiskas. Mums bija draudzīgas attiecības, bet nebijām draudzenes, kas sēž pie kafijas un par kaut ko runājas. Tas bija pietiekami sarežģīti – līdzīgu cilvēku problēmas. Ilgu laiku viss, kas ar mani notika, bija noticis arī mammas dzīvē, un, protams, mani drausmīgi kaitināja, kad viņa teica: es arī tavā vecumā darīju to un to. Tad likās – vai tad tiešām es kādreiz nevarētu izdarīt kaut ko oriģinālu? Attiecības ar mammu ir sarežģīts jautājums, uz kuru joprojām neesmu atradusi mierīgas un racionālas atbildes. Droši vien kāds psihoterapeits varētu no manis iekasēt ļoti daudz naudas šajā sakarā. Es gan nezinu, vai kādreiz to vēl darīšu.

– Esi gājusi pie psihoterapeita?

– Jā, es domāju – ja nu palīdz? Ja nu kļūstu par saprātīgu cilvēku? Un tas palīdzēja. Bet ne tā, kā biju gaidījusi. Man ļoti ātri pielika pie algas, kļuva vieglāk darbā, un es loti drīz konstatēju, ka ir tīri labi tā, kā ir. Kas arī bija jāsasniedz. Vai nu man bija ļoti viltīgs dakteris, kas mani ļoti viltīgi noveda līdz sajūtai, ka īstenībā viss ir kārtībā, vai arī tiešām viss galu galā nokārtojās. Katrā ziņā pēc psihoterapijas kļuva skaidrs, ka man nav dramatisku problēmu, kas man traucētu dzīvot.

– Būt mierā ar sevi – tas ir tas, pēc kā tiecas lielākā daļa cilvēku.

– Tāds mieriņš iestājās, kad konstatēju, ka spēju paskatīties uz sevi no malas. Piemēram, pamanot, ka jūtos slikti, nodomāju: re, šajā brīdī es jūtos slikti. Un turpinu darīt to, kas jādara. Ir tāds japāņu psihoterapijas virziens, Morita terapija, kas pauž, ka ir lietas, kuras tu dari, jo tev tas vienkārši jāizdara: jāpieraksta bērni pie ārsta, jānopērk ziemas zābaki, no rīta jāiet uz darbu un vakarā jānāk atpakaļ, jāuzraksta romāns utt., un ir tas, kā tu jūties. Reizēm tu jūties ļoti labi un reizēm šausmīgi slikti. Tik slikti, kad šķiet – tu nevari piecelties un aizvilkties uz darbu, nevari uzrakstīt to romānu un vispār esi slikts rakstnieks. Lūk, un šī japāņu psihoterapija saka – tas, ko tur dari, un tas, kā tu jūties, ir absolūti nošķiramas sfēras. Cilvēks pilnīgi mierīgi var justies sūdīgi, bet no rīta piecelties un aiziet uz darbu. Un te nav nekā dramatiska. Jo tas, kā es jūtos, nav visa mana dzīve. Pirmajā pietuvinājumā šis uzstādījums liekas ārkārtīgi cinisks – kā, man taču ir slikti! Bet tad tu saproti – tas ir ļoti atbrīvojoši – tu vari atļaut sev justies sūdīgi, tomēr turpināt darīt to, kas jādara.

– Mūsdienu cilvēkam diezgan spēcīgi iepotēts, ka visu laiku jābūt priecīgam, jādomā pozitīvi... Reizēm liekas, tu nemaz nedrīksti parādīt, ka esi nelaimīgs.

– Citiem patiesībā ir diezgan vienalga, kas ar tevi notiek. Ja akurāt tu negriez vēnas uz priekšnieka galda, tas nav kritiski. Tas ir tas, ko iemācījos ļoti agrā pusaudzībā: lielākajai daļai cilvēku ir pilnīgi, pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek. Mans tēvs ir fiziķis, cilvēks ar matemātisku domāšanu, un tad, kad bija tas stāsta skandāls, viņš teica: “Zini, pasaulē vienmēr būs cilvēki, kam tu patiksi un kam patiks tas, ko tu dari. Un būs cilvēki, kam nepatiksi tu un tas, ko tu dari. Bet absolūtais un nomācošais pasaules vairākums – 99,9 procenti pasaules – nezina, ka tu vispār esi, un viņiem ir pilnīgi vienalga.”

Kad cilvēks no rīta domā – kā es te iešu tāds nelaimīgs uz darbu? Ko visi par mani nodomās? –, viņš neņem vērā, ka visi domā tikai par sevi – par to, ka šorīt nav izmazgājuši matus, kā izskatās, ko viņiem šodien darīt. Cilvēkam ilgi un konstanti jābūt nīgram, skumjam vai riebīgam, lai kāds to pamanītu. Vārdu sakot, nav vērts savai iekšējai panikai likt klāt paniku par to, ka kāds ieraudzīs, ka tev ir panika.

Pieņemu lēmumu būt laimīgai

– Trīs bērnu ģimenei ir viegli izdzīvot?

– Man ir bijušas situācijas, kad man nav naudas, bet tas viennozīmīgi bijis tāpēc, ka nebiju to sapelnījusi, lai gan būtu varējusi to izdarīt. Tāpēc citu cilvēku sabiedrībā reizēm izspļauju netaktiskas frāzes, jo subjektīvi man liekas – vienmēr var kaut kā izkulties. Pēdējā laikā es drīzāk uztraucos, ka skatos uz citiem no savas mēreni laimīga buržuja perspektīvas.

„Bērni ir daudz stiprākas būtnes, nekā mums liekas. Izklausās ciniski, bet, ja vien bērnus pārāk netraucē, viņi paši ar daudz ko tiek galā – ja nemēģina visu laiku viņus izregulēt.”

Nesen piedalījos kādā radošo cilvēku aptaujā. Viens jautājums bija par naudu: vai tu, rakstniek, kādreiz esi pelnījis tik fatāli maz, ka esi bijis spiests strādāt reklāmas aģentūrā? Domāju, ko gan es varētu atbildēt? Man neliekas, ka mani jebkad kāds piespiedis strādāt reklāmas aģentūrā, es tur strādāju no brīvas gribas.

Man nav sajūtas, ka man ir slikti, bet esmu sapratusi, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas jūtas slikti pat tad, ja viņi ir līdzīgos apstākļos. Un es nesaprotu, vai tas ir objektīvi vai arī tas ir mans naivums. Ir bijuši gadījumi, kad jūtu – cilvēki uz mani skatās ar žēlabainu skatienu: “Es saprotu, ka tu jūties labi... Un tas ir drausmīgi... Tu laikam nezini, kas ir laime... Tu laikam esi spiesta justies labi, jo tev nekas cits neatliek.”

– Tu esi laimīga?

– Laimes izjūta ļoti lielā mērā ir cilvēka paša izvēle. Vispirms tu pieņem lēmumu, ka būsi laimīgs – ja tu to gribi, protams, jo būt laimīgam nemaz nav obligāti. Visu laiku būt konstanti laimīgam ir tikpat briesmīgi, kā visu laiku būt konstanti nelaimīgam. Taču skaidrs, ka iekšējās sajūtas pret pasauli var ļoti labi kontrolēt. Protams, jo vairāk par to domā, jo sarežģītāk tas kļūst. Sāk likties: es pati sev esmu iegrozījusi smadzenes tā, ka jūtos laimīga, bet kur tad ir patiesība? Varbūt šī nemaz nav īstā laime, bet kaut kāda uzkonstruēta laime?

Smadzenes var saķīlēt no iekšpuses tā, kā pašam gribas. Jautājums: cik daudz darba tu esi gatavs ieguldīt. Nu piemēram: tu aizej uz veikalu nopirkt jaunus zābakus, un tur, protams, ir besīgi daudz visdažādāko zābaku. Tad tev ir divi varianti: vai nu tu ej, meklē un atrodi zābakus, kas tev patīk, un tos nopērc, vai arī tu meklē, atrodi zābakus, kas tev patīk, tad turpini meklēt, līdz atrodi trīs zābaku pārus, kas tev patīk, tad ar mokām izvēlies, kurus tad pirksi, tad vienu pāri beidzot nopērc un atlikušo laiku esi garantēti nelaimīgs, jo nemitīgi sev jautā, vai tas bija pareizais pāris, varbūt vajadzēja pirkt tos otrus.

Es eju uz veikalu, nopērku zābakus, un man nav nekādu pārdomu par to, cik daudz zābaku, kas man patiktu vairāk, esmu atstājusi veikalā. Tas ir zinātniski pierādīts gājiens, kā var apčakarēt savas smadzenes. Tā es daru, un tas visu padara mazdrusciņ labāku.

Pieņemu, daudzi cilvēki tā nedara. Bet cilvēki ir dažādi. Ir, piemēram, cilvēki, kuri prot vadīt savus sapņus un katru vakaru aiziet gulēt ar plānu: sapņošu to un to, un sapnī man būs tā un tā. Tā savukārt nedaru es. Es to daru nomodā, kas kādam citam varētu likties tikpat dīvaini.

– Bērni dod laimes izjūtu?

– Ir kas tāds, par ko neviens negrib ne domāt, ne runāt, proti, ar maziem bērniem cilvēks var justies ļoti nelaimīgs. Pietiek tikai sākt iekšējo dialogu: vai tu, cilvēks, esi pietiekami laba māte, vai esi tam mazajam susuram nodrošinājusi vislabāko, atcerēties kaut kādas savas bērnības traumas un pēc tam izdomāt, ka, reku, šito visu tagad droši vien es projicēšu uz bērnu... Tas viss aiziet baigā spirālē. Ļoti daudzas mātes tā dara, un tas ir kaut kas tāds, ko grūti kādam citam pastāstīt. Jo kā tu kādam teiksi: man te šitāds uķi puķi bēbītis, bet es esmu dziļi nelaimīga. Man katru dienu liekas, ka labāk būtu, ja šitam bēbim nebūtu tādas briesmīgas mātes kā es. Pirmkārt, no tā ir ļoti grūti tikt ārā, otrkārt, ir grūti kādam kaut ko tādu pateikt. Un pat pasakot – pieļauju – ko tas cilvēks jēdzīgu var atbildēt. Arī man nav nekādas saprātīgas atbildes. Vienīgā atbilde varbūt – beidz domāt par sevi! Bērni ir daudz stiprākas būtnes, nekā mums liekas. Izklausās ciniski, bet, ja vien bērnus pārāk netraucē, viņi paši ar daudz ko tiek galā – ja nemēģina visu laiku viņus izregulēt. Bet ir grūti likt bērnus mierā. Turklāt man nav pieredzes ar bērniem, kas ir grūti audzināmi, drīzāk es pati esmu grūti audzināma, un reizēm viņi netiek galā ar savu māti. Bet lielākoties viņi ir saprātīgāki nekā es.

„Laimes izjūta ļoti lielā mērā ir cilvēka paša izvēle. Vispirms tu pieņem lēmumu, ka būsi laimīgs – ja tu to gribi, protams, jo būt laimīgam nemaz nav obligāti. Visu laiku būt konstanti laimīgam ir tikpat briesmīgi, kā visu laiku būt konstanti nelaimīgam.”

– Esi apmierināta ar savu sievietes likteni?

– Hm. Neesmu pārliecināta, ka tāds īpašs sievietes liktenis eksistē.

– Bet ar cilvēka likteni?

– Jā, ar cilvēka likteni esmu apmierināta. Uzskatu, ka man ir veicies – ir ļoti daudz kā tāda, ko nesaprotu un nespēju saprast, jo ir nenormāli paveicies, ka neesmu ar to saskārusies. Un – ja esmu – tad pati esmu bijusi pie tā vainīga.

Ieva Raiskuma, žurnāls „Patiesā Dzīve”/ Foto: Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

Viens no izplatītākajiem mītiem par svecēm. Skaidrojam patiesību
Talsos domes vadībai alga palielināta pat par 450% 9
Kaspars Kambala atļauj sievai piedalīties erotiskā fotosesijā, bet pats pēc tam kļūst greizsirdīgs (FOTO 18+)
Pievienot komentāru

Губерниева пытались "выгнать" со сцены Comedy Club, но тот вновь решил пошутить о Бузовой и коньяке

"Люди бегут от своего прошлого": Вера Брежнева поведала о том, снималась ли она в порнофильмах