Mana māmiņa, kas deva un dod citām māmiņām
Kāpēc mana māmiņa būtu pelnījusi kādu īpašu māmiņdienas pārsteigumu un dāvanu, Tu jautāsi? Ir kaut kas tik īpašs, ko reiz viņa deva, ka uzskatu – visi labie darbi, ko dari, reiz nāk atpakaļ. No sirds ceru, ka arī šī būs tā reize (šeit man jāsmaida).
Ne jau galvenais bija tas, ka tā bija manas māmiņas brīvdiena. Bet gan tas, ka nespēju aizmirst kā mirdzēja viņas acis, kad viņa agrā rīta stundā devās uz netālu esošo pļavu, lai salasītu skaitās pļavas puķes. Jūs pārsteigti teiksiet – bet bija taču māmiņdiena! Un viņai bija jābūt tai, kas sēdēja mājās un gaidīja ziedus! Ak, jā, mani mīļie, tā tam bija jābūt, jo manai māmiņai bez mani ir vēl divi dēli. Taču viņa negaidīja.
Mana māmiņa piecēlās agrāk par visiem, lai dotos uz pļavu... Un pēc tam pārnākot mājās tās sietu daudz mazās bumtītes, pievienojot katram pušķītim pa mazam kārumam. Viņa to darīja ar tik lielu sirsnību un mīlestību, ka šķita – visa istaba mirdz. Jūs jautāsiet – kāpēc bija daudz pušķīšu? Pavisam vienkārši. Mana māmiņa devās iepriecināt daudz māmiņas. Viņa devās uz veco ļaužu pansionātu, kur strādā, lai pasniegtu ziedus vecajām sieviņām. Sieviņām, kuru bērni jau aizsaulē vai vēl skumjāk – tie aizmirsuši par tām.
Tad nu šī ir tā diena, Māmiņdiena, kad šīs vecās, vientuļās māmuliņas ļaujas sāpīgām skumjām. Vairums no viņām ir piekaltas pie gultas. Vairums spēj pārvietoties tikai ar palīdzību. Un jebkuram no mums skaidrs, - ja reiz tās atrodas kādā no veco ļaužu nama palātām, viņas šajā skaistajā maija dienā, kad tām jātiek godinātām un īpaši jāizjūt savu bērnu mīlestību, ir vienas. Nav bērni, kas pienāktu pie viņām un samīļotu. Nav neviena, uz kā atbalstīties staigājot.
Viņa, mana mīļā māmiņa, pati būdama mamma, devās, lai iepriecinātu māmuliņas sērdienītes. Un patiesi, ikvienam no mums vajadzētu redzēt, kāds prieks un aizkustinājums bija šo sērdienīšu acīs, saņemot mazu lauku puķu pušķīti un, ievelkot to smaržu nāsīs. Tik izjusti! To acīs dzirkstīja laime un rūgtums vienlaikus! Esmu droša, ka viņas juta pagātnes saldo garšu. Atcerējās laiku, kad dzīvoja ārpus veco ļaužu pansionāta biezajām sienām. Laiku, kad pie rokas veda savu mazuli un stāstīja par katru puķi skaistu pasaku. Kad atbalstīja un turēja to stingri, tam mācoties staigāt. Kā sēdēja pie viņa, kad tas gulēja slims. Viņas redzēja savu mazuļu smaidus un asaras, smieklus un niķus. Un ticu – ilgas iedzēla viņu sirdīs.
Es redzēju, ar kādām mīlestības pilnām acīm šīs māmuliņas raudzījās uz manu mammu, kas bija tām pasniegusi mazu brīnumu. Un pār manu vaigu bira asaras. No aizkustinājuma un lepnuma. Maza liesmiņa spēj sasildīt daudzas sirdis. Es to redzēju!
Mana māmiņa šīm aizmirstajām sērdienītēm dod spēku un mīļumu, sirsnību un sirdsmieru ik katru dienu.
Mans aicinājums visiem bērniem – lūdzu, neaizmirstiet savas māmiņas! Godiniet tās ikdienā un ieprieciniet šajā maija dienā – Māmiņdienā.
Šogad esmu tālu prom. Tikai savās domās varēšu piecelties agri no rīta, lai dotos uz pļavu un saplūktu skaitās puķes. Un sasietu tās skaistā buntītē, lai pasniegtu to savai mīļajai māmiņai. Tādēļ mans sapnis ir – lai viņa saņem, ko īpašu. Ko tādu, kas liks viņai sajust, kas esmu līdzās. Ka šajā brīnumskaistajā dienā es esmu ar viņu tāpat kā viņa – ar savām māmuliņām. Lai viņa ne tikai dzird caur telefonu, bet sajūt arī savā sirsniņā – es mīlu Tevi, mammu! Un, lai cik tālu esmu – sirdī esmu pie Tevis!
Indra Skudra, konkursa „Mana mīļā māmiņa” dalībniece/ Foto: no privātā arhīva
