Deju skolotājs Agris Daņiļevičs: par dejošanu, mājām un jaunā tēva lomu

Nekādu īpašu filozofiju par dejas vēsturisko lomu, izcelsmi, sociālo nozīmi un citas bla, bla, bla teorētiskās lietiņas no Agra negaidiet. Viņš ir praktiķis un dara. Neprātuļo par kaut kādiem dziļumiem, bet darbina tos failus, kas galvā zīmē dejas soļu rakstu, rokas pacēlumu, virpuli, palēcienu... Pēdējā laikā Agris ir anormāli aizņemts, jo tieši pirms mēneša piedzimusi viņa meitiņa Emīlija Paula. Agra sieva Singita, kura līdz šim aktīvi saimniekoja pašu būvētajā Dzirnu studijā pie Vefa, nu dzīvo ar mazo pa mājām. Tām abi devuši romantisku nosaukumu – Putni. Vietu pie Mazā Aunīšezera Lēdurgas mežos Agris noskatījis jau bērnībā, kad braucis turp makšķerēt. Agris ar Singitu burtiski izkaroja zemi pie Aunīšezera – vietā, kur kādreiz slējās divdesmit septiņas staltas apses, uzslēja guļbaļķu māju. Ezerā ved slaida laipa un zied dažādu šķirņu ūdensrozes, kuras Agris savācis pa visas Latvijas dīķiem un pats stādījis. Aiz ezera ir ogu vietas – sarietot vasarai, tur ienākas mēļas mellenes, dzintaraini saldas lācenes un brūkleņu rūgtenums...

Bet Rīgā ir cita dzīve – Lielajā ģildē nupat izskanējušas Agra jaunā baleta uzveduma 80 minūtēs apkārt zemeslodei izrādes ar Riharda Zaļupes fascinējošo mūziku, kas lieliem soļiem izved cauri visam zemes krāšņumam – džungļiem un pilsētām, tuksnešiem un tāliem kalnu ciemiem, sniegājiem un Dienvidjūras rifiem…

– Vai, nu gan baigi dziļi tā uzreiz... Bet droši vien, ka varētu runāt, jā. Ir cilvēki, kam deja ir absolūts dzīvesveids, viņi to vien dara un ar to dzīvo. Un tad jau varētu teikt, ka viņu dzīves filozofija ir deja. Bet es nevarētu visu laiku būt tikai dejā.

– Procentuāli, protams, ļoti daudz tajā esmu. Bet, ja būtu tikai tur, ja nedotu savam prātam un arī ķermenim ko citu – just, baudīt, domāt, neļautu failiem ielādēt kādas citas vēsmas, tad arī deja, tas, ko daru profesionāli, nebūtu ieguvēja. Tas rezultāts, kas beigās sanāk, noteikti nebūtu tik labs. Esmu cilvēks, kam vajag atslēgties, jo pēc tam atkal strādāju ar citu aktivitāti. Bet tik tiešām – zinu, ir tādi cilvēki, kam deja ir mostoties un deja – ejot gulēt, naktī... Kaut gan, ja tā labi padomāju, pats droši vien biju tāds, tik tiešām – kādu laiku esmu tā dzīvojis. Bet paralēli visu laiku ir bijusi arī kalnu slēpošana, makšķerēšana, niršana, pa reizei ar riteni izbraucu – tādas aktīvās lietas, bet no cita plauktiņa.

– Nē, es nekad nesaku – smaidiet! Tieši no tā mēģinu izvairīties – cilvēkiem pavēles formā teikt, ka viņiem jāsmaida. Tādā gadījumā nekad nevar gaidīt, ka tas būs patiesi un no sirds. Es vienmēr saku – dejot ir laime, dejot ir prieks. Un vēl es saku – kad viņi jau lielāki – dejot ir kaifs. Un, izejot no šīs sajūtas, arī rodas sekundārā reakcija, kas parasti ir smaids. Vai kāda cita sejas izteiksme. Parādās arī asaras, kad vajag, – izejot no situācijas un satura, ko izdejojam.

– Ui! Varbūt vajadzētu... Droši vien, ja pieskaita visādus aktierus, projektus. Protams, izņemot Deju svētkus, kur stadionā stāvi priekšā trīspadsmit tūkstošiem cilvēku. Lai gan tāpat ir ārkārtīgi daudz tādu, kas izgājuši cauri Dzirnām – jau kopš Krimuldas skolas laikiem.

– Nē, tieši horeogrāfiju. Lai gan nosaukums bija Kultūras un mākslas zinātņu fakultāte, Kultūras darbinieku nodaļa, bet principā viss bija saistīts ar dejošanu. Mūsu kurators bija Juris Kaprālis, mācījāmies arī klasiku, kā jau dejas studijās pienākas. Bet maģistrantūrā mācījos Kultūras akadēmijā – teātra režiju.

– Jā, nesen paskatījos savu CV – gandrīz piecdesmit teātra izrādes, operas – sešpadsmit, vēl visādi lieluzvedumi, mūzikli, arī viena operete – Lietuvā, Kauņas teātrī.

– Nu, es tajā dejotāju dzimtā esmu vienkārši iedzimis. Mans tēvs dejoja Dancī pie Harija Sūnas kopā ar Uldi Šteinu, Imantu Magoni, Alfrēdu Spuru – dižajiem mūsu Latvijas stūrakmeņiem horeogrāfijā un vispār kolektīvu vadīšanā, deju līderu būšanā. Nu, jā... Siguldā bija deju kolektīvs, mamma arī dejoja. Atceros, mani bieži ņēma līdzi uz mēģinājumiem. Bet pēdējo, galveno punktu pielika tēvs. Viņš atšķirībā no manis ļoti seko līdzi tam, ko raksta žurnāli un avīzes. Tā nu viņš atrada sludinājumu, ka tieši tad, kad beidzu Siguldas 1. vidusskolu, reizi pa četriem gadiem Konservatorijā atkal būšot uzņemšana horeogrāfos. Tā viss sastājās...

– Jā, Siguldas Tautas deju ansamblī Gundega. Mums bija ļoti labi kolektīva vadītāji – Daina Štāla un Guntis Puķītis.

– Bet varēja taču gadīties, ka tēvs neierauga sludinājumu. Vai bija vēl kādi varianti?

– Domas bija visādas. Gribēju iet par daiļdārznieku, braukt jūrā uz kuģiem, būt par pavāru, kaut ko biju domājis darīt arī kalnu slēpošanā. Tas viss man mētājās pa galvu. Bet, jā, laikam šī tomēr bija labākā izvēle. Kaut kā sanāca tā, ka tētis izlēma... Vispār jau viņi abi ar mammu izlēma manu likteni brīdī, kad mani sešgadīgu aizsūtīja mācīties pirmajā klasē. Kad beidzu, trāpījos tieši tajā gadā, kad uzņēma horeogrāfos. Kad beidzu Konservatoriju, bija pēdējais gads, kad ņēma krievu armijā. Laižoties no tās, nokļuvu Krimuldas vidusskolā, kas bija tikko uzcelta. Tā viss aizgāja – tas viens gads liktenī principā ir visu sagriezis tieši tā, kā vajag.

– Profesijas uzliek savus spēles noteikumus. Deja, vismaz caur tavu personību, caur to, ko tu piedāvā cilvēkiem, tomēr vairāk ir tāda sajušana, meditācija, brīvība, un arī tas veido raksturu.

– Droši vien. Lai gan domāju, ka visvairāk raksturu ir veidojusi Gundega, kur bija ļoti mērķtiecīgi vadītāji, kas paši gribēja sasniegt vairāk, nekā parasti pieņemts tādās provinces pilsētās. Un arī manī laikam tas aizķērās. Arī tas pacēlums, aktivitātes, kas Krimuldas vidusskolā notika ar Dzirnām – jau ar manu kolektīvu –, nebija ierasti, ikdienišķi. Man šķiet – tā mērķtiecība, neatlaidība, uz kaut ko ejot, nosaka ārkārtīgi daudz. Guntis man kādreiz teica – un arī es vairākkārt saviem dejotājiem esmu teicis  – ir vienalga, ko tu dzīvē dari, jo viss vienmēr sastāv no divu veidu darbiņiem, kurus var salikt divos plauktiņos. Vienā ir darbi, ko nevari nedarīt, un otrā ir tie, ko vari darīt un vari arī nedarīt. Atšķirība ir dzīves uztverē, izaugsmē, virzībā uz priekšu. Un tā rodas tajos otrajos darbos, ko vari darīt un vari arī nedarīt. Jo principā jau visi cilvēki kaut ko dara.

– Vismaz minimumu.

– Jā. Teiksim – ja ir vajadzība nopelnīt naudu, lai nopirktu maizīti, tad to arī nopelna. Bet ne jau katrs piepūlēsies vairāk – lai uzsmērētu uz tās arī sviestu. Bet varbūt kāds sagrib arī desu... Principā jau ar maizi vien arī var izdzīvot. Tieši tas pats attiecas uz priekšnesumiem – cik smalki tos spēj izstrādāt, kā savus māksliniekus apģērb. Viss sastāv no sīkumiem. Jo var jau palaist arī tāpat – lai iet un dejo! Bet tad domā – varbūt vajag to visu arī noformēt, kādu prožektoru uzlikt... To esmu mācījies no Gunta. Tagad viņš Kultūras ministrijā ir valsts sekretārs, bet kādreiz bija mans skolotājs.

– Vēl aizvien kontaktējaties?

– Guntim atrādu visus savus garadarbus, ko esmu izveidojis. Un viņš ir tikai viens no manu draugu pulka, kas vienmēr nāk uz izrādēm un ir starp visaktīvākajiem kritiķiem.

– Guntis tev tiešām saka arī ne visai labas lietas?

– Un nekaunīgi saka! Tieši tāpēc es viņu cienu. Man ir vesela līdzjutēju brigāde, kas atnāk un pasaka – te ir tas, tas un tas… varbūt to tu varētu pārtaisīt… varbūt to varētu izmest ārā… tā vietā tu varētu ielikt ko tādu... Dod savas rekomendācijas. Nu, ne jau vienmēr tās klausos, bet zinu – viņi ir tie, kas pasaka, kā ir. Kas nelej medu ausīs, ja tur nav ko liet. Un tieši tāpēc es viņus cienu un mīlu – ka man ir tādi draugi.

Desa un dejotājs

– Jā, es galīgi neesmu no tiem, kas sēž un gaida iedvesmu un kam pēkšņi rodas kaut kāda apgaismība par kaut ko... Es eju un strādāju, un tad – vai nu tas darbiņš man nāk rokās un es to varu izdarīt, vai arī pasaku – šoreiz varbūt ne, nākamreiz.

– Kādreiz to darīju, bet tagad dejotāju līmenis Dzirnās ir stingri audzis, un es ne tuvu netieku līdzi ar savu varēšanu. Mans uzdevums vairāk ir iedot kopējo dejas ideju, sakārtot dinamiku un izvēlēties no dejotāju piedāvātajām kustībām, kas mums šajā gadījumā der vai neder.

– Tu paņem izcilnieku grupiņu, kas tev palīdz domāt, vizualizē tavas domas?

– Un mēs eksperimentējam. Ir bijušas reizes, kad ilgas stundas pavadām deju zālē, izstrādājam jau gatavu numuru, bet atnākam nākamajā reizē uz mēģinājumu un saprotam, ka viss jāizmet miskastē. Paškritikas ļoti pietrūkst dažiem jaunajiem horeogrāfiem. Ambīcijas reizēm ir daudz lielākas par varēšanu. Katrs solītis, kas izpildīts kaut kādā veidā, izveidots par horeogrāfisku numuru, ļoti daudziem jaunajiem šķiet ģeniāls, vienkārši neatkārtojams, nemainīgs, neapgāžams. Un man par to ir ļoti, ļoti žēl. Es tomēr daru citādāk. Vienmēr pieaicinu cilvēkus no malas. Pirmām kārtām jau sievu, viņa nežēlīgi pasaka…

– Singita vienmēr ieņem stingrā policista lomu?

– Nu, viņa skatās, ja viņu tas uzrunā, patīk, tad viņa tā arī pasaka. Ja nepatīk, arī saka – Agri, nu nav labi. Kaut kas vēl jādara, jāmaina.

– Vai varēja vispār būt tā, ka tu savu dzīvi veido kopā ar cilvēku, kurš nav dejotājs?

– Nu, jā, tā varētu būt bijis. Bet sagadījās, ka abas manas sievas dejoja.

– Ja runājam par kustību plašākā nozīmē, tad tā ir arī aktīva attieksme pret dzīvi. Tu varēji arī nebūvēt savu studiju. Kāpēc īsti to darīji – tev gribējās to sviestu un desu, kā saki?

– Varbūt. Tā jau cilvēki saka – tavu statusu sabiedrībā, finansiālo vietu norāda tas, cik daudz naudas tu gribi tērēt. Bet bagāti mēs ar to visu neesam tapuši. Diemžēl. Taču gandarījumu tas katrā ziņā ir devis, neapšaubāmi.

– Tāpēc, ka beidzot varat būt patstāvīgi?

– Jā. Tāpēc, ka deju skolas un savu dejotāju esamība, savu skolotāju, kolēģu, savas vietas esamība dod šo absolūti svarīgo brīvības izjūtu. Tu vari iet šajās zālēs, kad vien gribi, cik vien gribi un kad tev vajag. Tu vari šīs zāles atvēlēt kaut kādām aktivitātēm, studentiem, kas veido ko jaunu... Tu vari atvēlēt un vari arī neatvēlēt, kam negribi. Principā tas tiešām dod brīvību. Vismaz radoši. Kad ir šāda veida skola, principā gandrīz simtprocentīgi vari izpausties tā, kā vēlies. Ja kāds teiks – jā, jā, tā ir pašdarbība, tie ir bērni, maziņi un tā... Bet es varu iebilst, ka no mūsu pašdarbības bērniem jau ir izauguši ļoti daudz augsta līmeņa profesionālu dejotāju. Pie mums Dzirnu skolā jaunie dejotāji ir novērtējuši, ka horeogrāfiskajā, radošajā ziņā te var izpausties. Un tas vienmēr ir bijis mūsu pamatmērķis. Vēl viens, kāpēc esmu veidojis šādu skolu, – arī es kādreiz biju jauns un, kā jau daudzi jaunie, nepiekritu kādiem iepriekš pieņemtiem kanoniem, tā laika dejošanas stilam, manierei. Vienlaikus es cienu arī klasiku – Hariju Sūnu, Uldi Žagatu... Daļa cilvēku ierauga deju, kas viņiem nepatīk, un saka – šitais man nepatīk, šiten nav labi tas, tas un tas – vienkārši nokritizē. Es savukārt cenšos nevienu īpaši nekritizēt, izmantoju otru variantu – pašam radīt kaut ko un tad nolikt blakus tam, kas varbūt nepatīk, lai cilvēkiem ir izvēle. Man šķiet, ka tā ir korektāk. Bet grūtāk.

Talciniekus nevajag!

– Jā. Par to degvielas naudu, ko sagāžam bākā, mēs tiešām varētu paņemt dzīvoklīti, un ne jau šādu tādu, bet labu labo. Bet nē, tā kustība ir vajadzīga, stunda ceļā no Putniem uz Rīgu un atpakaļ – tā ir ārkārtīgi svētīga. Es pie tās jau esmu pieradis. Man ir laiks padomāt. Ā, varbūt tā ir mana meditācijas vieta – mašīnā pie stūres. Mašīna ir vieta, kur klausos arī to, kas man vajadzīgs darbam, un tieši pie stūres rodas daudz ideju, ko un kā darīt.

– Protams, tā ir nemitīga kustība. Un laukos ar tukšām rokām tu praktiski nekur nevari aiziet. Ja kaut kur ej, tev vienmēr ir kaut kas rokā. Kaut vai pilnīgi bezmērķīgi staigā pa mežu, tāpat kādam bērzam būs nolūzis zars, tu to paņem un pa ceļam aizvelc līdz ugunskura vietai. Godīgi runājot – tāpēc jau mēs tur esam, ka mums pašiem patīk to darīt. Ir bijis tā, ka es dienām ilgi viens pats strādāju mežā, gāžu kaut ko, tīru krūmus, dedzinu. Forši.

– Dzirnu dejotājiem patīk pie manis atbraukt, bet es neteiktu, ka viņi baigi rautos tīrīt mežu, kurināt uguni, dedzināt... Un tas arī nav nekas. Lielākais, ko varam vēlēties, – lai viņi nav jāaplido. Viņi paši zina, kur ir ledusskapis, paši paņem līdzi, ko grib ēst, dzert, ir ezers, iekurina pirti, paši ieiet – pamatā mums draugi ir tādi, kam nav vajadzīgs kalps, kas visu laiku staigā pakaļ un piedāvā kaut ko, rūpējas. Mēs, protams, arī turam rūpi par saviem viesiem, bet parasti tad, kad esam viņus paaicinājuši. Bet, ja viņi ir atbraukuši paši, vienkārši tāpat, tad viņi paši arī rūpējas par sevi.

Dieva dāvana Emīlija

– Bet to komfortu jums abiem ar Singitu nemaz tik ļoti negribas, jo pagādājāt sev rūpi vēl vismaz astoņpadsmit gadiem, ja ne ilgāk.

– Tā ir. Ir mums tāda skaista rūpe, tiešām. Domāju, tā tiešām mums ir tāda riktīga Dieva dāvana. Mēs nemaz necerējām, ka tā sanāks, bet... bērniņš pieteicās, kad nu viņš to izlēma. Meitiņa skaista, peciņa. Emīlija. Emīlija Paula.

– Vai tas ko mainīja, pārvērta tevī?

– Bērns jau jebkurā gadījumā pārvērš dzīvi... Un viennozīmīgi nostājas piramīdas pašā augšgalā.

– Kaut maziņš…

– … jā, bet maziņš Napoleoniņš, kurš tagad visu kūrē. Un tik un tā kādu laiku tā zemeslode griezīsies ap viņu.

– Liktenis viņai tomēr izlemts – būs dejotāja?

– Kas zina... Neviens no maniem bērniem nav īsti dejotājs. Spēlē volejbolu...

– Pat tavs un Singitas dēls Rūdolfs ne?

– Nu, Rūdis dejo, bet neteikšu, ka viņš ir dejotājs. Vēlēšanās ir, bet... jāgrib labi dejot, tas ir nenormāli grūti. Un vēl jo vairāk, ja tas ir balets, puantes, tad tas ir – āāā, vienkārši...

– Tavā jaunajā uzvedumā tiešām dejo uz puantēm?

– Jā.

– Man šķita, tev drīzāk piestāvētu basas pēdas…

– Nē, tur būs viss kas – basas pēdas, apavi, dejošanas botiņas, kādam varbūt zeķītes. Bet būs arī balets.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris