Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Bijusī basketboliste Silvija Skulme: "Ja par slimību runājos, kļūst vieglāk" 30

Intervijas
2013. gada 12. maijā 09:30 2013. gada 12. maijā 09:30
Ja Rīgā, Bērnu pasaules rajonā, satiekat sievieti, kas devusies lēnā pastaigā ar mazu, baltu sunīti, iespējams, tā ir viņa – Silvija Skulme, viena no TTT basketbola komandas zelta meitenēm. Tempu, kādā pavadīta Silvijas līdzšinējā dzīve, pirms pusotra gada nobremzēja vēža operācija. Spēle ar slimību vēl nav beigusies, bet – zelta meitenes nav pieradušas zaudēt!

Mazais Dabītis ar lielo sirdi un vārdu – Winstons Brutuss Julians – ir TTT zelta meitenes Silvijas Skulmes un viņas vīra docenta Edgara Brēmaņa acuraugs. Un otrādi...

Silvija Skulme ir Eiropas junioru čempione, septiņu FIBA Eiropas kausu ieguvēja, seškārtēja PSRS čempione, TTT dāmu kluba bijusī prezidente. Ar basketbolu saistās ne tikai Silvijas dzīves laimīgie brīži un uzvaras, bet arī lieli satricinājumi. Viens no lielākajiem bija tad, kad viņa – kā daudzas pirms un pēc tam paaudžu maiņas gaitā – tika atbrīvota no slavenās TTT basketbola komandas. Kā ar nazi nogriezta dzīve.

Pēc tam sekojuši dažādi lielāki un mazāki dzīves pagriezieni: dažādu peripetiju dēļ Silvija zaudēja labu darbu toreizējā Fizkultūras institūtā, piedzīvoja gan pašas izdomāto un realizēto biznesu un biznesiņu uzplaukumu, gan to beigas. Lai cik dramatiski vai traki dažreiz gājis, šodienas skatījumā Silvija par daudz ko pasmejas un vienkārši ierindo konkrēto gadījumu “Par šito man arī ir stāsts!” kategorijā. Un stāstu viņai ir daudz.

Nav jau sifiliss!

Par savu slimību Silvija runā ļoti atklāti. Pat rētu krūts vietā parāda un pastāsta, kāda ir sajūta ar silikona implantu krūšturī – ziemā salstot tā, it kā auksts gludeklis būtu pielikts. Sarunājoties daudz smejamies un jau pašā sākumā norunājam: nav ko daudz līkumot riņķī un apkārt, ja reiz runājam – tad lai iet ar visām detaļām! Varbūt kāda kaut ko iemācīsies, bet kāda cita sapratīs, ka arī ar vēža diagnozi dzīve nebeidzas. Silvija atzīst: “Kamēr ar to nesaskāros, man jau arī likās, ka vēzis ir kaut kas baigi briesmīgs. Mirstamā kaite!”

Kad Silvija devās uz operāciju, par to zināja tikai paši tuvākie – bērni un vīrs. Silvija precējusies ar Edgaru Brēmani, nu jau pensionētu neiroķirurgu un sporta fiziologu. Mobilo telefonu Silvija uz slimnīcu līdzi neņēma – lai neviens nezvana un lai neviens neuzzina, pat savām komandas meitenēm, kā viņas viena otru sauc joprojām, neteica ne vārda. Kādēļ? Nu to pašu aizspriedumu dēļ, kādi ir visiem.

“Tagad piedzīvoju, ka puse no draugiem atkrituši. Viņš tev pat roku negrib dot – it kā tu būtu spitālīgs. Bet, kā saka daktere Baltkāje, nav jau sifiliss!” stāsta Silvija. Onkoloģei Sarmītei Baltkājei līdzīgu stāstu esot daudz – nokļuvušas ar dakteri vienā saviesīgā pasākumā, dažas pazīstamas dāmas pēkšņi izliekoties viņu neredzam: nedod dies, kāds pamanīs, ka sarokojas ar onkoloģi, nezin ko nodomās...

Silviju kāda sabiedrībā labi pazīstama dāma vienkārši nostučīja, kā saka pati Silvija. Nejauši pamanījusi Silviju slimnīcā, viņa informējusi kolēģus Sporta pedagoģijas akadēmijā. “Brēmanim visi gandrīz vai sāka izteikt līdzjūtību! Un prasa – vai tiešām tā ir taisnība? It kā sportistam nevarētu būt vēzis!”

“Sākumā jutos kā nopērta,” saka Silvija. “Kam tad vajadzēja slēpties, telefonu mājās atstāt? Bet nu – ko nu vairs!” Tagad viņa atzīst – ja par slimību runājos ar citiem, psiholoģiskā sāpe pa gabaliņiem tiek atdota un sadalīta, kā smejies, uz galviņām. Kļūst vieglāk.

Tinkš! Var arī neiznākt...

Viss sākās ar kņudoņu labajā padusē. Sajūta nebija laba, un zemapziņa jau kaut ko čukstēja. Un mājās taču pašai savs dakteris! “Es jau sapratu gan, ka labi nav. Bet Edgaram neko neteicu, vēl pāris dienu ar to vēzīti mēģināju sarunāt: “Vēzīt, nedari man pāri, sadzīvosim...” Bet tad jau tas bija kļuvis sāpīgs.”

Nācās vien teikt vīram. Viņam bija skaidrs uzreiz: ir slikti. Ir ļoti, ļoti slikti. Bet... Silvija atteicās doties pie ārsta.

“Man bija fiziskas bailes no operācijas. Teicu, ka nekur neiešu, ielīdu gultā un sāku raudāt. Edgars piegūlās man blakus gultā un visu laiku runāja, runāja man pie auss – ka mums jābrauc pie ārsta, ka tas ir jāgriež ārā... Bet man likās – ja reiz gals pienācis, tad lai ir! Bet viņš saka: “Tu jau nestādies priekšā, kāds tas gals ir.” Viņš sāka stāstīt, ka man saplēsīs visas iekšas, būs metastāzes, galva paliks dulla... Pārbiedēja mani vēl trakāk! Es nekur neiešu, Brēmani!”

Viņš aizgāja otrā istabā un apsēdās pie datora, un es paliku gultā domājot. Beigu beigās izlīdu no gultas, piegāju pie vīra, noliecos viņam pie auss un teicu: “Nu labi, Brēmanīt, zvani dakterei. Es iešu.”

Kad onkoloģe Sarmīte Baltkāje ieraudzījusi Silvijas krūti, viņas spriedums bijis īss un šķietami nežēlīgs: “Pupu nost!” Silvija vēl mēģinājusi dakteri iežēlināt – sak, varbūt tas nav sliktais veidojums, ir jau arī labdabīgie, bet daktere nedevusi nekādas cerības: jāoperē. “Un tad gan bija šoks. Teicu viņai: “Bet, dakter, varbūt nav vērts nemaz sākt? Labāk iešu un kaut kur iztaisīšu tinkš!, un –  gatavs! Man būs miers, un valstij ietaupīsies nauda par operāciju.” Bet viņa uzreiz pretī saka tā: “A tas tinkš! var neiznākt līdz galam! Ko tad jūs gribat – lai vīrs jūs invalīdu ratiņos visu dzīves nogali vadā?!” Tad nu es piekritu – labāk pupu nost.”

Skarbais izteiksmes veids – tas Silvijai patīk, šajā ziņā sportisti un ķirurgi ir līdzīgi. “Vēlāk pēc operācijas, kad žēlojos, ka sāp, daktere man atbild: “Protams, ka sāp! Jums tur visu noģērēja līdz kaulam!” Pirmajā mirklī domāju – ārprāts, kā viņa man tā varēja pateikt: noģērēja. Kā govij! Bet ķirurgi visi runā tieši un precīzi, nekādas pasakas nestāsta.”

Ceļojot no kabineta uz kabinetu, no pārbaudes uz pārbaudi, Silvija dzirdējusi ārstu bažas: “Diez vai vēl pagūsim?” Vēzis bija stipri ielaists.

Vai viņa nebija dzirdējusi par krūts vēža risku? Protams, bija. Bet... “Man 60 gados atnāca tas papīrs par mamogrāfijas apskati. Bet vai tad es aizgāju?! Lai nu kurai, bet man – sportiskam, veselam cilvēkam – jāiet kaut ko pārbaudīt? Kādam citam – varbūt! Turklāt man bija tik daudz darīšanu, tāda pārbaude būtu tikai lieks laika kavēklis!” Tagad Silvija domā: visticamāk, mamogrāfija būtu uzrādījusi audzēju agrīnā stadijā. Nu pusotrs gads bija zaudēts. Tas audzējs, redz, ir neredzams un nejūtams... Sākumā.

Vai Silvija domājusi, kāpēc viņu skārusi slimība? “Tā ir loterija – vienam ir, otram nav. Kāpēc – to jau neviens nezina. Man dakteri prasījuši, vai man kāds nav sitis pa krūtīm. Nu skaidrs, spēlēs ar elkoni cik reižu ir dabūts! Bet vai tas bijis iemesls? Kas to lai zina! Tagad saka – pie visa vainojams stress un datori. Bet slimnīcā bija tantiņas, kas visu mūžu dzīvojušas laukos pie govs piena vienā mierā!” Ej nu saproti.

Par vienu gan Silvija aizdomājas. Viņa bijusi pirmā, kas nodarbojusies ar gravēšanu, izmantojot lāzeraparātu. (Kā slavena basketboliste gada laikā kļuva par slavenāko gravieri Rīgā – par to vēlāk.) Silvija nopūšas: “Nu bija uz tā aparāta visur sarakstīts: danger, danger (bīstami – angļu val.). Bet vai tad tu ņem galvā to danger?”

Pēdējā diena ir tālu

Silvija atzīst, ka Brēmanītis, kā viņa sauc vīru, ir viņas stiprā klints. Slimnīcā redzēts, ka var būt arī citādāk. “Nodaļā bija arī meitenes ap gadiem trīsdesmit. Psiholoģiski – beigtas!

Pirmais, kas ir vissliktākais un ko pēc operācijas izdara puikas, tie draugi saucamie – pamet... Bet kā Brēmanis par mani rūpējas... Otru tādu var tikai pameklēt! Ēst iemācījies gatavot. Viņš jau mums ir idejiskais vadonis. Tagad es saprotu, ka viņš jāklausa. Vispār jau es vienmēr klausu, bet šad tad tomēr spirinos. (Šajā brīdī jums būtu jāredz klātesošā Brēmaņa sejas izteiksme!) Man jau tā lielā galva. Viņš vienmēr saka, ka gudrākais piekāpjas, un vienmēr viņam ir taisnība. Tas ir fantastiski!”

Sievietei vienas no lielākajām bailēm ir zaudēt krūti. “Kad krūts vēl bija, mazliet no viņas tā kā atvadījos,” atceras Silvija. “Mēģināju iedomāties, kā tas būs – bez. Bet to nevar iztēloties. Brēmanis man gan teica – kāda starpība, cik man to pupu. Ja viņam vienalga, tad kas tad man!” Te nu brilles nozib abiem – gan Silvijai, gan Brēmanim. Šajā mājā smiekli caur asarām ir ierasti.

Silvija turpina: “Bet kas psiholoģiski ir vistrakāk – mati! Tas, kā pēc ķīmijterapijas noiet mati. Tam nu nekādi nevar sagatavoties, ka tie tev paliek uz spilvena, rokā...”

“Tas ir trakāk par krūti?” jautāju. Silvija mirkli padomā un atbild: “Varbūt, ka jā. Tas mirklis, kad tu ieraugi sevi spogulī. Pirmais skats ir baigs. Krūtij, ir viņa vai nav, vismaz drēbes virsū. Bet, kad viss apspalvojums pazūd, tu paliec pliks. Pie parūkas tā arī nepieradu – vasarā karsti, ziemā gadās to nocelt ar visu cepuri, tad ir cirks...” Vai spēks jokot arī visai traģiskās situācijās Silvijai nāk no sportā pavadītajiem gadiem? Iespējams. Viņa pati saka – baiļu vairs nav. “Televizorā nesen viena vēžiniece teica – dzīvojot katru dienu kā pēdējo. Man gan tā nav. Es domāju, ka tā pēdējā diena vēl tālu!”

Dakteris Brēmanis, kurš šad tad iesaistās sarunā, mūs galanti apkalpodams, teic, ka iepriekšējā vakarā abi ar Silviju skatījušies kādu raidījumu par ilgdzīvotājiem. Simtgadīgai dāmai jautāts, ar ko viņa slimojusi, un viņa atbildējusi: “Bērnībā pārslimoju masalas, vēlāk – krūts vēzi.” Un tad dāma graciozā solītī devusies tālāk – uz peldbaseinu. Dakteris Brēmanis smaida sirmajās ūsās un, viegli ķircinoties, piebilst: “Tā simtgadīgā labi izskatījās vakar televīzijā!” Uz ko Silvija atcērt: “Brēmani, es arī labi izskatīšos simts gados, nomierinies! Un tev arī būs labi jāizskatās! ”

Dabītis

Pēdējais laiks pievērsties Dabītim! Pilnā vārdā viņu sauc – Winstons Brutuss Julians. Šim mazajam baltajam čihuahua šķirnes sunītim ar dižo vārdu un sirdi bija liels potenciāls kļūt par raksta galveno varoni. Silvijas dzīvē viņš patiešām izpilda varoņa misiju.

Savu vārdu Dabītis dabūja, jo bija negaidīti dabūts suns. Viņš ieradās gadu pēc operācijas un joprojām ienes mājās tādu mīlestības un dzīvesprieka devu, ka saņēmis jaunu iesauku: Džaba-Zibens!

Savā blogā – patiesībā tas ir Dabīša blogs – Silvija izstāsta kādu leģendu: “Austrālijā kādam ne pārāk jaunam un ne pārāk vecam vīrietim ārsti pasludināja diagnozi – vēzis. Vīrietis kļuva dikti bēdīgs, jo nu viņš nevarēs piepildīt savu agras bērnības visgribētāko sapni – turēt mājās mazu ēzelīti. Draugi to uzzināja un vīrietim uzdāvināja mazu ēzelīti. Prieks par ēzelīti bija tik liels un spēcīgs, ka vīrietim vēzis pazuda, un viņš izveseļojās.”

Protams, mazais baltais sunītis vēzi pavisam neaizgaiņāja, bet – viņš izdarīja kaut ko ļoti svarīgu: viņš no jauna mācīja Silviju staigāt. Pēc operācijas izvārguma un ķīmijterapijas mokām tas ir pēdējais, ko gribas darīt: celties no gultas un staigāt. Un reizē – tas ir pirmais, kas jādara. Silvijas Brēmanītis zināja, ko dara, kad beidzot piekrita, lai Silvija sev dabū mazu sunīti, bija skaidrs, ka sunītis vedīs Silviju staigāt.

“Brēmanīt, nemaz nesaki – es diezgan labi staigāju. Tev viņš tikai no rītiem jāizved ārā!” sauc Silvija, un atkal daktera Brēmaņa ūsās nozib smīniņš, un varam tikai minēt, kurš kuru ved ārā.

“Brēmanis ir ļoti saprotošs,” saka Silvija. Un mazliet klusāk atzīstas: “Pēc ķīmijām es dažkārt esmu ļoti nejauka.”

Kas ir ķīmija?

Silvija ir izdomājusi, kā to populāri paskaidrot, kas īsti tas ir par briesmoni. “Meita man arī prasa, kas tad ir tā ķīmija. Kad viņai gadās atnākt pie mums ciemos pēc tam, kad man bijusi ķīmijterapija, Brēmanis dažreiz pabrīdina: labāk šodien mammu neaiztiec... Domāju, kā lai paskaidroju, un – izdomāju! Ābelē aug āboli. Kad kļūst gatavāki – ja pagūsti nolasīt, labi, bet, ja vējš papūš, tie nokrīt zemē. Kas tur veidojas? Puve. Bet tos dažus ābolus tu kompotā tomēr gribi ielikt. Un ko tu dari? Tu ar nazīti izgriez bojāto vietu ārā. Bet tu jau nevari izgriezt tieši pa brūno malu, tu izgriez ārā ar rezervi.”

“Āboli jau ne tikai no ābeles, bet arī no zirga krīt,” dakteris Brēmanis novelk, papildinot mūsu kafijas tases. “Brēmani, nemuldi! Nu, lūdzu! Šitā viņš mani kacina. Kaut kādus rupjos pantiņus atceras no 4. klases, bet, ko vakar darījis, to neatceras! To mēs abi neatceramies!” smejas Silvija. “Kad viņam atmiņa jau pirms kādiem gadiem sāka zust, es nesapratu, kā tas ir, bet tagad saprotu. Pēc anestēzijas un ķīmijterapijām man arī šad tad pazūd doma. Googli uzlieku, bet vairs neatceros, ko gribēju meklēt!”

Latvijas izlase 1975. gadā pēc izcīnītā TTT Tautu spartakiādes kausa. Silvija Skulme – pirmajā rindā otrā no labās.

Turpinot par ķīmiju, Silvija skaidro: “Ar ķīmiju ir tas pats, kas ar āboliem – tev iegrūž iekšā tik daudz indes, ka tā iznīcina ne tikai sliktās šūnas, bet paņem līdzi arī labās. Tāpēc tu esi ne šāds, ne tāds...

Pēc pirmajām ķīmijterapijām bija īpaši smagi – jūties kā noindēta. Un vienlaikus sāp visur un viss. Kamēr vēl mati bija, likās, ka pat mati sāp. Un virtuvē nevar iet, jo no ēdiena smakas kļūst nelabi.”

Raksturs arī mainās līdz ar to visu? “Varbūt,” domīgi noteic Silvija. “Tu kļūsti nepacietīgāks, nejaukāks. Tikko nav kaut kas, kā tu gribi, tu sāc raudāt. Gribas sevi tā kā žēlot...”

Silvija gan nav no tām, kas sevi žēlo. Jau nākamajā dienā pēc operācijas sākusi staigāt. “Daudzas saka – sāp. Bet tu sev pasaki: “Nu un, ka sāp?” Kas cilvēkam dzīvē bijis jāpārcieš – vai tāpēc tu nedarīji un negāji?”

Arī no ķīmijterapijas viņa cenšas braukt mājās pati – ar trolejbusu. Diez ko labi jau nav, ģībiens nāk virsū, ja gadās stāvēt kājās, bet – tu vismaz esi kustībā, nevis guli kā bluķis! “Ne jau operācija iegulda gultā, bet ķīmijterapija,” paskaidro Silvija. Jākustas, lai vai kas!

Eh, ka varētu iemest ar kraģīti... Ja varētu

Pēc operācijas pirmajās dienās negribas neko darīt, tikai gulēt un gulēt. Tad palātā ienāk kāds no slimnīcas personāla un liek tev ēst, celties sēdus vai darīt vēl kaut ko. Tev liekas, ka varētu viņam mest ar kaut ko, kaut vai kraģīti, tikai... spēka nav. Tagad Silvija saprot: neiegulēties gultā ir tik svarīgi. Pēc jebkuras operācijas vai smagas slimības.

Silvija stāsta, kā pēc insulta reiz piecēlusi kājās savu mammu. Kad dakteri nav devuši nekādas cerības un mamma ievesta intensīvajā terapijā, Silvija apsolījusi visiem – un pirmām kārtām sev – mamma izies no palātas pati uz savām kājām. Katru dienu masējot, vingrinot mammas rokas, kājas, stiprinot muskulatūru, tas izdevies. Izgājušas abas kā dāmas rāmi lēnām no palātas visiem par prieku un brīnumu.

Kādu bijušo komandas biedreni Silvija piespiedusi pacelt insulta skartās puses roku. Cilvēki, kam bijis insults, zina, ka sākumā tas ir varoņdarbs, nesasniedzams meistarstiķis. Sācies ar to, ka Silvija aizvilinājusi slimnieci no rehabilitācijas centra uz jūru – bez staigājamā kraģīša. “Ko tad tu iedomājies – kad tu nogursi, man tas būs jānes? Nekā nebija!” Un tad izrādās, ka soli pa solim var aiziet līdz jūrai. Un izrādās, ka roku arī var pacelt. Un vēl atnākt atpakaļ!

Diemžēl Silvija pieredzējusi arī to, ka reizēm optimisms, atbalsts, gatavība palīdzēt paliek bez rezultātiem. Ja cilvēks ieņēmis galvā, ka bez atbalsta kraģīša nespers ne soli, tad tā viņš arī visu atlikušo mūžu pārvietojas – ar kraģīti. Redzēt salauztas bijušās sporta kolēģes ir vissmagāk. Jāteic – salauž ne tikai sporta slodze un slimības. Salauž arī sajūta, ka nevienam vairs neesi vajadzīgs.

Briljantiņi miskastē

Kad Silvija beidza lielā sporta gaitas, viņai bija 27 gadi. “Tas bija diezgan traģiski. Šodien tev pasaka: no rītdienas tev nav vairs jānāk uz treniņiem, un – viss! Tevi atskaita no komandas, tu vairs nesaņem algu un nevienam vairs neesi vajadzīga. Sportisti jau nedomā, ka tas sports nebūs mūžīgi.”

Pirmie desmit gadi, kad TTT plūca laurus, pagāja kā viena liela spēle – smaga, bet skaista. Tad sākās citādāks – zvaigžņu – laiks. Tāda nu bija slavenā trenera Raimonda Karnīša metode drošām uzvarām – zelta meiteņu konveijers ap dažām komandas zvaigznēm rotēja nevainojami, un, tikko parādījās kāda jauna spēlētāja, kādu no vecajām izgrieza kā ar nazi. Protams, tas bija šoks.

 “Kas tā bija par slavu!” komandas zelta laikus atceras Silvija. “Astoņpadsmit gadus bijām labākā komanda ne tikai Padomju Savienībā, bet visā Eiropā.”

“Bet tas bija pirms 50 gadiem...” piebilst dakteris Brēmanis. Un paskaidro: “Tās titulētās spēlētājas iedomājas, ka viņas vēl tagad ir slavenas. Bet tie ir pagājušie laiki!”

Tā nu ir ar to slavu. Silvija pieredzējusi, ka pat pašas bērni netic, ka viņa reiz bijusi slavena basketboliste. Kad reiz stāstījusi dēlam par komandas panākumiem, viņš teicis: “Tu nekāda slavenā neesi, slavenos rāda televizorā!” Vai tad viņš varēja iedomāties, ka TTT slavas laikā viņas visas – arī viņa mammu Silviju! – televīzijā rādīja nepārtraukti? “Ne tikai spēles – katru gadu bijām dokumentālajās hronikās, vienmēr apkārt kameras, vienmēr filmēja. Tā slava bija tik liela!”

Un te pie apvāršņa atkal parādās dakteris Brēmanis ar rāmu sakāmo: “Tā jūs arī samaitāja...”

Silvija atzīst: “Cilvēkus maitā ne tikai bēdas un zaudējumi, bet arī slava, tas skaidrs. Bet, tikko tu esi no tās slavas apļa ārā, tā viss ir beidzies. Un atceras tevi tikai tik ilgi, kamēr nomainās paaudzes.”

Tagad Silvija aktīvi darbojas TTT dāmu klubā, viņa bijusi arī kluba prezidente. “Mums nemaz neliekas, ka esam vecenītes. Mēs jau arī saucam viena otru par meitenēm – kā toreiz! Bet, kad no malas paskatās... Skumji jau ir. Daudzas vecās TTT basketbolistes ir kā briljantiņi – izsviesti miskastē.” Silvija pieredzējusi, kā dažas sportistes salūst – īpaši tās, kuras lielajā sportā ierautas ļoti jaunas. Ja bez sporta tev nav nekā, tad – pēc tam tev arī nav nekā. Arī šajā ziņā lielais basketbols bijis ļoti greizsirdīgs: treneris Raimonds Karnītis uzskatījis, ka tās, kuras paralēli basketbolam studē vai, nedod dievs, dara vēl kaut ko, ar visu sirdi un dvēseli nav basketbolā – tas vairs nav profesionāli.

Bet Silvija sportojot tomēr pamanījās iegūt gan maizes tehnoloģes diplomu, gan pabeigt Fizkultūras institūtu un aizstāvēt pedagoģijas zinātņu doktora disertāciju. Un tas bija gudri darīts.

No lielā sporta – mazajā biznesā

Fizkultūras institūtā, tagadējā Sporta pedagoģijas akadēmijā, Silvija nostrādāja 15 gadus. Būtu strādājusi vēl, bet nāca interesants piedāvājums sākt darbu tolaik vēl tikai topošajā Sporta muzejā. Pārpratuma dēļ Silvija no viena darba aizgāja, bet otrā – netika. Ko nu? Viņa audzināja bērnus un mūrēja mājās kamīnu. Un tad... Un tad sākās īsts mazā biznesa uzvaras gājiens! Tas bija laiks, kad visi darīja visu – protams, ne jau visi, bet gan tādi nemiera gari kā Silvija.

Nu, piemēram, Ziemassvētku kartīšu epopeja. Daktera Brēmaņa krustdēls, pazīstamais izdevniecības Jāņa sēta dibinātājs Čiris pirmais Latvijā nodrukāja Ziemassvētku kartītes – kā no ārzemēm, skaistas un glancētas. Nu tās bija jāiztirgo! Un Silvija to organizēja. Tirgoja gan pati ar savu Brēmanīti, gan iesaistīja visu ģimeni. “Kur mēs tik stāvējām – stacijas tunelī, pie universālveikala – policija ik pa laikam mūs izdzenāja. Reiz tirgojam – skatos, ak vai, studenti nāk! Uzmaucam cepures pār acīm, lai nepazīst!”

Ne jau visiem tas likās cienījami. Bet – tas ir tāds talants! Nu vai tad nav vajadzīgs talants, lai ieraudzītu, ka viens Vērmanes dārza staba kiosks ir tukšs, un sāktu tur tirgoties, sākot ar tām pašām kartītēm un beidzot ar košļājamām gumijām un slēpju zābakiem?

Pēc kāda laika sākās nākamā epopeja – olu laiks. Cēsīs bijušā kolhoza putnu fermā olas bija dabūjamas un par samērā zemu cenu. Ko izdomā Silvija? Ka jāpērk tās olas Cēsīs un jāved uz Rīgu, kur olu trūka. Silvija stāsta: “Brēmanis Somijā nolasīja pāris lekciju un par honorāru atveda lietotu puskravas auto. Tāds bija pirmais Rīgā! Visi atskatījās! Katru nedēļu braucu uz Cēsīm, pielādēju pilnu ar olām un vadāju pa Rīgu. Tirgoja gan puikas uz ielu stūriem, gan garderobistes slimnīcās, katrs nopelnīja savu procentu, cilvēki dabūja svaigas olas, visi priecīgi! Beigās es taču pat tramvaju un trolejbusu depo olas tirgoju!” smejas Silvija. “Kā iebraucu no Cēsīm pa Gaisa tiltu, tā depo iekšā – sadalīju pa tehniskajiem tramvajiem, tie tālāk izvadāja olu kastes pa visiem depo. Tas bija labs skats!” Bizness gāja no rokas līdz brīdim, kad Cēsīs olas kļuva dārgākas nekā Rīgā, Vidzemes tirgū. Bija jādomā kaut kas cits. Un Silvija izdomāja! Viņa bija beigusi mašīnadīšanas kursus un izdomāja, ka ātri var uzadīt vilnas zeķu pēdas. Bet zeķu rakstainos kātus deva adīt tantiņām. Skaistās tautisku musturu zeķes Atmodas laikā bija labs biznesiņš gan tepat Latvijā, gan Amerikā – tur Silvijas zeķes tautiešiem palīdzēja tirgot paziņas Amerikā.

Kad Silvija ar dēlu ciemojās pie radiem Amerikā, piedzima doma par gravēšanu. Tas likās reāls bizness, un iesācēja komplektiņš nemaksāja tik dārgi kā adāmmašīnu komplekts, uz kuru arī tika mestas acis.

Labākā graviere Rīgā

Gadu Silvija pašmācības ceļā mēģināja apgūt gravēšanas mākslu. Mājās bija nogravēti visi trauki, glāzes, karotes – vairs nebija, uz kā gravēt. Un tik un tā – nesanāca. Kaut kas nesanāca. Nauda par instrumentiem iztērēta, laiks ieguldīts – un nekā. Līdz beidzot nāca atklāsme: gravējot zīmējumi vispirms jāveido spoguļattēlā! Un aizgāja tā lieta! Silvija atkal bija trāpījusi īstajā laikā un vietā. Visi kā traki pirka jaunus traukus – beidzot veikalos bija franču stikls un viss, ko vēlies. Silvija jaunatvērtajā trauku veikalā Laura sāka pieņemt klientus. Sākās mazā ellīte – trauki ar gravējumiem bija populārākā dāvana. Silvija strādāja, galvu nepacēlusi, līdz beidzot atvēra pati savu gravēšanas darbnīcu.

Kā sportiste ar pārtikas tehnoloģes un Fizkultūras institūta izglītību var piešaut roku tik tālu, lai kļūtu par pieprasītāko gravieri Rīgā? Laikam jau gēnu balss! Ne velti Silvijai ir Skulmju uzvārds – viņa pieder pie šīs ar dižiem māksliniekiem bagātās dzimtas, un, kā pati saka, kāds grams talanta laikam taču arī viņai iedalīts. Lai apgūtu kompozīcijas pamatus, uz pašmācību Silvija vien gan nav paļāvusies – viņa iestājās arī glezniecības kursos, kur plecu pie pleca ar padsmitniekiem zīmēja gan Dāvida galvu, gan vāzes un ābolus, līdz pasniedzēja atzinusi: nu jau darbus var sākt ierāmēt.

Gravēšana Silvijai bija ne tikai bizness, bet arī liels gandarījuma avots. “Kā graviere es jutos ļoti vajadzīga. Princesēm un prezidentiem esmu gravējusi, uz visvisādiem traukiem, reiz pat uz īsta zobena. Esmu gravējusi gan stiklā, gan metālā, gan zeltā.” Ne velti viņai ir Latvijas Amatniecības kameras izdots Graviera amata meistara diploms.

Silvijas darbnīcā bija pirmais privātais gravēšanas lāzers Rīgā – tad, kad pat Rīgas Zīmogu fabrikai tāda nebija. Ja citi gravieri netika ar kādu darbiņu galā, viņi zināja: jāsūta pie Skulmes, viņa izdarīs. Skulme izdarīja. Vienmēr. Stress bija milzīgs, jo kļūdīties nedrīkstēja.  “Es sevi netaupīju. Man jau teica – tu nepārstrādājies! Reiz gravēju 72 stundas no vietas Parex bankai pulksteņus – viņiem vajadzēja lielu daudzumu uz Ziemassvētkiem. Varbūt nevajadzēja apsolīt, bet – samaksa bija vilinoša. Izrēķināju, cik laika man vajag uz vienu pulksteni – bez gulēšanas. Pat uz tualeti metos skriešus, lai tikai nekavētu laiku. Brīdināju Brēmani: “Ja redzi, ka esmu aizmigusi, modini mani augšā, Dieva dēļ, neļauj gulēt!” Ja divas trīs stundas nogulēšu, pasūtījums būs norauts. Vienā brīdī jūtu: viņš mani modina. Es šausmās: cik es gulēju? “Tikai piecpadsmit minūtes,” viņš mierina. Nu paldies dievam, to es dabūšu atpakaļ.”

Pēc garas klusuma pauzes Silvija secina: “Ar tagadējo prātu domāju – nevajadzēja tik briesmīgi strādāt. Nevajadzēja.” Un tūlīt pat priecīgi iesaucas: “Nu re – mēs pēdējās stundas laikā kaut vienreiz pieminējām vēzi?!” Taisnība – nepieminējām. Pat neatcerējāmies!

Kāpēc tam laikam tā jānesas?

“Man jau pašai reizēm liekas, ka esmu drusku slims cilvēks. Lai gan dakteri teica – nedomājiet ne par ko. Jūs esat vesels cilvēks, tikai izoperēts. Tā arī mēģinu dzīvot,” teic Silvija. “Tikai žēl, ka laiks, tik ātri paiet. Bijām ar Brēmanīti uz Sporta akadēmijas 90 gadu balli. Uz sevi jau tos gadus neredz. Brēmanītis varbūt ir mazliet novecojis, bet vai tad pamani? Bet citi kādreiz skaistie zēni... Dažs knapi iet, dažs ar štociņu... Tā man visvairāk žēl – ka no tiem skaistajiem vīriešiem paliek pāri večuki. Kāpēc tam laikam tā jānesas? Pie visa vainīgs laiks, to tagad esmu konstatējusi. Lai gan – laiks arī dziedē. Kaut ko viņš tai galvā saremontē...”

Silvijai laika ir daudz. Viņa smejas, ka saviem labajiem dakteriem Sarmītei Baltkājei un Žanetei Zvirbulei izlūgusi un izprasījusi vēl vismaz piecpadsmit gadu. Kāpēc tieši piecpadsmit? Tāpēc, ka suņi dzīvo apmēram tik ilgi – Dabītis tak’ nevar palikt bez Silvijas. Un Brēmanītis ne tik. “Brēmanītis par mani ir 15 gadus vecāks. Savulaik es apsolīju, ka par viņu rūpēšos, kad viņš būs vecs.” Pasmaida Silvija. “Bet tagad viņš visu laiku rūpējies par mani. Arī tāpēc man tos gadus vajag!”

Aizrunājamies par to, ka smaga slimība ne tikai ņem, bet arī dod – dzīves mācības. “Kad ir vēzis, tad jūt, ka dzīve ir kaut kas, ko tu vari zaudēt. Kamēr jauns, par to nedomā,” saka Silvija. Un vēl... “Agrāk naudai bija vērtība, likās – mēbeles, mašīna, vajag to un to... Tagad tam visam manā dzīvē nav nekādas vērtības. Īsta vērtība ir tikai draugi.”

Kad Silvija pēc operācijas izrakstījusies no slimnīcas, savai ārstei Sarmītei Baltkājei viņa nolēmusi uzdāvināt grāmatu par TTT. Licies – kaut kas jāieraksta. Un nezin no kurienes Silvijas galvā radušies vārdi: “Tur augšā ir zvaigznes – es gribu tepat. To spēku tu nevari aiznest, ko iedevi man nupat.”

 “Padomā – pilnīgi dzeja ienāca galvā,” smej Silvija. “Tas vēzis tev kaut kādus baigos talantus atver. Varbūt tomēr jāsāk gleznot – kas zina, sanāks šedevri! Bet šovasar man ir citi plāni: pirkšu sēklas, izīrēsim kaut kur zemes pleķīti, stādīšu ķirbjus un visādus brīnumus. Mēs ar Dabīti esam šo vasaru pasūtījuši saulainu un siltu!”

Kad raksts jau pabeigts, saņemu no Silvijas ziņu: “Vispār vasarā būs pārsteigums. Esmu izdomājusi jaunu projektu, ko realizēt, lai man nebūtu garlaicīgi. Tas būs kaut kas grandiozs.”

Ieva Raiskuma, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no privātā arhīva

Citi šobrīd lasa

Daži nepareizi valkā T kreklus. Šeit padomi, kā to darīt pareizi
Trīs māsas no Krievijas, kuras brutāli nogalināja savu tēvu, aizkustinājušas iedzīvotāju sirdis
"Viss liecina, ka viņš nopietni cīnījies" - pazudušā Audera draugam pēc atrastā kajaka ir 3 versijas, kas jūrā noticis
Skatīt visus komentārus

Поклонников шокировали новые фотографии курящей Аллы Пугачевой

Депутат застрелил мать своих троих детей, застав ее с любовником