Ielu vingrotājs Kaspars Zlidnis: stadions ir kā baznīca, tur nedrīkst ne lamāties, ne pīpēt

Kaspars ir visur – vispirms jau, protams, televīzijā – ar smuko Annu Rozīti vada Kinomāniju. Mūzikas faniem viņš ir grupas GainFast līderis, ielu vingrotājiem – iedvesmas un aizrautības avots, mājās – Diānas dzīvesbiedrs un mazās meitiņas tētis. Ārkārtīgi pozitīvs, bez noguruma sarepējušās kārtas – dzīvīgs un foršs. Jūs par viņu vēl dzirdēsiet. Bet labāk ieklausieties viņa paša teiktajā.

Latvijā pilnīgi noteikti viss sākās ar mani. Izkopu savu sapratni par sportu tādā līmenī, ka apjēdzu – man nevajag maksāt naudu par sporta zāli, varu iet ārā un pildīt tos pašus vingrinājumus, trenēt sevi un būt vēl labākā līmenī. Es par to padziļināti interesējos, vienu gadu augstskolā mācoties par sporta un bioloģijas skolotāju. Tikai pēc tam sapratu, ka gribu studēt sabiedriskās attiecības, žurnālistiku.

Tā vingroju, un draugi to pamanīja. Teica – ko dari stadionā, nāc uz trenažieru zāli, te ir stilīgāk. Skaidrs – tie sarūsējušie stieņi Imantas vidusskolas stadionā nevienu neinteresēja, ja nu vienīgi bērnus, kas tur spēlējās. Kad es tur darbojos, cilvēki gāja garām un smējās par mani. Tajā brīdī bija bišķi kauns – ja tu ej ārā trenēties, tas, pirmkārt, nozīmē, ka tev nav naudas, otrkārt, tu esi kāds ielas puika. Cilvēki vīpsnāja, lietus lija, bet man patika. Esmu tāds – jo sliktāki apstākļi, jo man lielāka motivācija vingrot. Citi iet ar lietussargiem, es veicu pietupienus, pumpējos, pievelkos, taisu presītes, skrienu...

Tad draugi pamanīja, ka esmu jau diezgan labi satrenējies, un lūdza, vai var pievienoties treniņos. Ņēmu vienu, otru, trešo un sāku trenēt pēc savas metodes. Kāds atsūtīja video – paskaties, ko tas Amerikā dara. Ieraudzīju, ka melnais puisis pilda tik foršus vingrinājumus, līdz kādiem vēl nebiju aizdomājies. Sāku mācīties, ko tas puisis rādīja, un tas deva vēl lielākas iespējas pārsteigt draugus. Starp tiem bija arī Māris Šlēziņš, tagadējais Ielu vingrošanas biedrības vadītājs. Nofilmējām pirmo video, kas Latvijā kļuva ļoti populārs, – jauna kustība, puikas vingro uz ielas.

Kad sākām interesēties, izrādījās, ka arī Krievijā un Spānijā puiši vingro. Tikai katrā valstī šai kustībai ir cits nosaukums: Amerikā – Ghettoworkcout, Spānijā – barbario (bar ir stienis, barbario – stieņotājs), Krievijā – turnikmeni, arī stieņa cilvēki. Mēs sevi nosaucām par ielu vingrotājiem.

Ar Māri Šlēziņu vienojāmies – es būšu publiskā seja, turpināšu vingrot, viņš organizēs. Sadarbība bija tik veiksmīga, ka izvērtās līdz Pasaules kausa līmenim. Mums nebija parauga. Tas, kas notiek ar ielu vingrošanu, notiek pirmo reizi. Piemēram, tagad mums jāizdomā Pasaules kausa noteikumi. Tie ir pirmie vēsturē. Mēs rakstām ielu vingrošanas vēsturi. Tāda transformācija – no manis slapjā stadionā līdz Pasaules kausam!

Radām zvaigznes no ielas

Ielu vingrošana nav tikai fiziskas kustības. Jā, esam pārsteiguši ar ekstrēmiem paraugdemonstrējumiem, trikiem, bet vienlaikus paužam galveno ideju – piesaistīt jauniešus veselīgam dzīvesveidam. Un darām to ar savu piemēru – braucam uz skolām, jauniešu centriem, kolonijām. Jaunieši redz, ka ielu vingrošanu ir moderna, stilīga, dinamiska, ieģērbta foršā mūzikā, vizuālā koncepcijā, aktuālās krāsās un saukļos. Un tieši ar sociālo ideju ielu vingrošana ir kļuvusi populāra ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

Arī no sportiskā viedokļa tā ir kļuvusi profesionāla. Esam noorganizējuši Pasaules ielu vingrošanas federāciju. Piesaistām atbalstītājus, organizējam sacensību turnejas. Šī sistēma ir tik sakārtota, ka atbalstītāji dod papildu līdzekļus, lai varam organizēt pasaules ielu vingrošanas čempionātu.

Čempionāts parādīja ielu vingrošanas jauno virzienu. Būtībā ielu vingrotāji ir tādi ielas puikas – viens strādā par apsargu, cits vēl kaut ko. Tā nav elite, bet tautas klases cilvēki. Tas, ko piedāvājām, bija augstākā pilotāža, viņi sajutās kā zvaigznes. Un mūsu sauklis bija – mēs radām zvaigznes no ielas.

Ar pirmo čempionātu devām nenormālu impulsu citu valstu ielu vingrotājiem noticēt, ka arī viņi var sākt organizēt. Kad pagājušogad bija otrais čempionāts, jau atbrauca spēcīgākie pasaules atlēti no divdesmit valstīm. Šogad būs no trīsdesmit. Paralēli rīkojam Pasaules kausus, šogad būs Madridē, Berlīnē, Taivānā, Ņujorkā, Maskavā.

Kustība aizgājusi tādos apmēros, ko grūti iedomāties. Ir cerība, ka ielu vingrošana varētu kļūt par olimpisko sporta veidu. Protams, ir birokrātija, bet arī BMX un snovbords kādreiz dzima no alternatīviem puikām un meitenēm, kuri negribēja braukt ar slēpēm. Pagāja desmit gadu, un olimpiskās spēles saprata, ka tas ir populāri, – ņemam olimpiskajās spēlēs!

Reiz aizbraucām uz Aizkraukli organizēt vietēja mēroga čempionātu, un atbrauca puisis ratiņkrēslā. Pirmajā brīdī bišķi satrūkāmies, bet paši vien to bijām pozicionējuši kā sportu visiem. Tad nu domājām, kā varam situāciju atrisināt. Iepazināmies, puisis teica, ka gribot pievilkties. Piebrauca, mēs viņu piecēlām pie stieņa, viņš pievilkās, un mēs viņu atkal iesēdinājām ratiņkrēslā. Cilvēki aplaudēja puisim, viņš bija tās dienas zvaigzne. Un pierādīja, ka to var izdarīt.

Vēl pierādījās, ka ielu vingrošana ir liela socializēšanās iespēja. Sākot organizēt pirmos oficiālos treniņus Latvijā, Tomsona ielā, stadionā pie Rīgas 21. vidusskolas, nezinājām, cik cilvēku atnāks. Uz pirmo atnāca divi, uz nākamo – vēl divi, pamazām skaits izauga līdz četrdesmit. Vasarā nāca vesela armija. Viņi tik ļoti sadraudzējās, atbalstot cits citu, ka sapratām – tajā ir spēks. Daudzi sporta veidi ir individuāli – atnāc, uzliec austiņas, neko negribi dzirdēt, pats darbojies savā nodabā, bet šeit atnāc un vari nopļāpāt vai pusi treniņa. Jauniešiem ir iespēja labi pavadīt laiku. Tas nav tikai sports, bet arī iespēja gūt jaunus draugus.

Sākumā aicinājām, lai nāk arī meitenes. Bet, godīgi sakot, ielu vingrošana aizgājusi triku virzienā, un tie ir diezgan ekstrēmi – meitenei bez labas fiziskās sagatavotības to ir grūti izdarīt. Protams, ielu vingrošana ir elastīga kustība, to var pielāgot, jo līmeņi ir dažādi – sākot ar vienkāršiem pietupieniem un beidzot ar ekstrēmu vingrinājumu uz stieņa. Mums vienmēr atsevišķi ir meiteņu sacensības.

Es vairs nevadu treniņus, jaunieši dara to paši. Varu sēdēt mājās, viss notiek. Vecie palīdz jaunajiem, un kustība dzīvo. Vingrotāji trenējas Torņakalnā, Grīziņkalnā, citās Latvijas pilsētās. Sevišķi aktīvi jauniešus organizē Renārs Skalbergs Smiltenē. Tas notiek bez īpašas atlīdzības. Ja esi šā sporta veida fans, tu vienkārši to dari – pats vingro un motivē citus.

Stadions ir kā baznīca

Ko liegties – liela daļa ielu vingrotāju ir arī internetā sēdētāji. Puiši kā jau puiši – mēdz arī iedzert, uzpīpēt. Ko dari brīvajā laikā, nevaram izkontrolēt, mēs neuzņemamies tādu atbildību, lai gan vecāki un skolotāji man bieži raksta – vai varētu ar manu dēlu parunāt, slikti mācās...

Mēs atteicāmies no demagoģijas. Ja sāktu rādīt ar pirkstiem, pie mums neviens nenāktu. Esam reālisti. Un ir prieks, ka jaunieši brīvo laiku arvien vairāk pavada sportojot. Protams, stadions ir kā baznīca – tur nedrīkst ne spļaudīties, ne lamāties, ne pīpēt, ne dzert.

Es nevaru audzināt citu bērnus. Varu tikai laist paraugu publiskajā telpā, un tālāk lai katrs dara, ko grib. Esam ierakstījuši mācību video, izsūtījuši tūkstoš kopiju Latvijas skolām, sporta skolotājiem ir četrdesmit minūšu paraugdemonstrējumi DVD. Vai viņi tos izmanto? Es ceru. Viņi ir spiesti to darīt, jo bērni prasa. Braucam pa skolām, rādām, kā pareizi darīt. Sporta skolotāji, kam ir vēlme strādāt ar bērniem, ne atsēdēt stundas, labprāt to pārņem. Viņš organizē, bērni dodas līdzi, viņš ir vietējais līderis, bet citur skolotājs pats aiziet ap stūri uzpīpēt. Bet tas ir normāli – līdzsvars.

Mums prasa – vai var trenēties tikai uz ielas vai arī mežā? Visur var. Ir koks, zars, pats esmu gar jūru skrējis, pie priedes pievilcies. Var pie remonta metāla stalažām vai pie pieturas pievilkties. Var pielāgot visur, bet, laikam ejot, saproti, ka visam jānotiek sakārtotā vidē, lai ielu vingrotāji nav huligāni, kas skraida pa māju jumtiem. Ielu vingrošanas īstā vieta tomēr ir stadions ar rīkiem, stieņiem. Par laimi, stadionu Latvijā ir ļoti daudz. Neteikšu, ka tie ir ļoti kvalitatīvi, bet tas nav iemesls atrunām, ka nav iespējams vingrot, – trubu starp diviem kokiem var iesist jebkur. Man laukos tā ir.

Mani panākumi ir balstīti tikai uz darbu. Tā ir mana formula. Ir grāmata un filma Secret – tāds pozitīvās domāšanas virziens. Es tam baigi nesekoju, bet nevaru nepiekrist. Jo man tā ir – iedomājos, ka gribu dejot, un pēc brīža esmu dejotājs. Gribu būt sportists un – esmu. Gribu būt mūziķis – arī. Viss notiek, bet, protams, ne bez darba.

Kad gadās tukšāki periodi, es nevis bumbulēju, bet zinu, ka man ir dots laiks sākt kaut ko jaunu, lai pēc tam varētu baudīt tā augļus. Tāpēc dzīve ir gājusi pa posmiem. Man nav viena pamatdarba, bet ir vairāki, un ir sadalīts – vienā dienā esmu ielu vingrošanā, nākamajā – sporta klubā, trešajā – televīzijā, ceturtajā – mēģinājumā ar grupu. Vienmēr saku paldies Dievam vai citam augstākam par to, ka man tā veicas. Vai arī tā bijusi mana uzņēmība. Septiņus gadus intensīvi nodejoju salsu, man bija sava deju skola ar filiālēm Kauguros un Siguldā.

Tad mani aicināja uz televīziju, radio, vadīju Semu un Radiobumbu. Kad jutu, ka resursi beidzas, sāku vingrot, un tas rezultējas šobrīd. Ir pienācis laiks, kad ielu vingrošana iet uz urrā, varu veltīt laiku mūzikai. Intensīvi rakstu dziesmas un zinu, ka šis brīdis dos rezultātus pēc diviem gadiem. Būs radies kas jauns, uz kā zināmu laiku varēšu dzīvot. Tā visu laiku virzos uz attīstību. Ja uz darba augļiem iestrēgsti, tie ar laiku sāk izsīkt, un vienā brīdī vari atdurties pret sasistu sili.

Mēģinu to nodot savam brālēnam un krustdēlam – diviem tīņiem. Viņi fano par ielu vingrošanu, es saku – izmantojiet jebkuru iespēju mācīties, attīstīties, kaut ko izdarīt, jo pēc tam varēsiet viegli uzelpot un baudīt augļus. Ja bumbulēsiet, tad negaidiet, ka no debesīm nokritīs baigā veiksme.

Pieaugušā dzīvi sāku bez kāda līdzdota kredīta, pats visu būvēju no nulles. Varbūt tāpēc tāds cīņas spars – ko sasniegt, virzīties.

Vai man nebija iespēju noiet no ceļa? Nu, bija jau, jo mūziķa dzīve ievelk bohēmā. Kādā brīdī atļāvos atslēgties, un grupa sāka iet uz grunti. Jutām – attiecības pasliktinās, sākās neuzticība, uzdzīve, tusiņi, alkohols, narkotikas. Arī šim posmam esmu gājis cauri. Un ir forši, ka man tāda pieredze ir, jo saprotu, ka vairs to negribu. Man patīk kontrolēt dzīvi. Patīk būt pārliecinātam, spēcīgam.

Atceros, reiz biju uzpīpējis zālīti, un tā bija vienīgā reize dzīvē, kad nekontrolēju sevi. Gājām ar puišiem pa ielu. Un biju kā lupata. Aiz muguras gāja vīrieši un mūs apsmēja – skaties, šitie ir appīpējušies. Eju, dzirdu, bet neko nevaru izdarīt, esmu vienkārši kā makarons, drausmīgi bezpalīdzīgs stāvoklis. Tas bija tāds kauns! Varbūt citi to nejuta, bet es tik ļoti, ka pēc tās reizes sapratu – nē, man tomēr patīk, ka varu cilvēkiem ieskatīties acīs, apzināties, ko daru, kāpēc. Ir ļoti forši – panākumi, nauda, slava, vari ieslīgt baudās, atslābt, bet, paldies Dievam, es no tā izlēcu ārā un turpināju kā lokomotīve iet uz priekšu.

Visi satiktie cilvēki man kaut ko māca. Daudzi būtu iedevuši vēl vairāk, ja es būtu bijis gudrāks un to pieņēmis. Tāpēc mēģinu ieklausīties Diānā. Viņa man māca sirdsmieru. Es bieži esmu uzvilkts, nepacietīgs, ātri aizdegos par ideju, man jārealizējas, esmu cīnītājs. Tas parādās arī ikdienas situācijās. Ja nevaru pieskrūvēt skrūvi, tas mani sāk kaitināt. Nevaru krāsot sienas, darīt sīkas lietas.

Man patīk cilvēki ar zelta rokām – mans onkulis, kurš var uzcelt māju no pamatiem līdz jumtam, bet mani tas ierobežo. Man vajadzīgs vēriens. Vienlaikus esmu ģimenes cilvēks, un tas man jāiemācās – parūpēties, ieskrūvēt lampiņu. Citreiz gadu to nevaru izdarīt. Kad iekārtojām dzīvokli, teicu Diānai – ja gribi, vari uzņemties šo rūpalu, esmu gatavs maksāt meistariem. Diāna ir dizainere, un tas bija fantastiski, ka viņa varēja to uzņemties. Tā papildinām viens otru.

Un vēl – esmu ļoti sīkumains, pedantisks. Diāna man māca nepieķerties sīkām lietām. Var ticēt vai ne, bet mani kaitina, ja zobu pastu spiež no tūbiņas vidus. Diāna saka – tu pats neesi ideāls. Bet tā ir mana kārtība. Un jāmācās saskaņot, jo katram ir sava kārtība, savs ceļš uz brīvību.

Meitiņa vingro super!

Man ir burvīga ģimene, veselība, nauda – esmu laimīgs. Gribu, lai realizējas arī Diānas plāni, jo abi neesam tikai ģimenes cilvēki vien. Viņai ir savas ambīcijas saistībā ar modi, interjeru, dizainu. Maksimāli mēģinu atbalstīt, bet viņas plāni patlaban  ir ieceres līmenī, jo mūsu meitiņai ir tikai septiņi mēneši. Viņa vingro super! Nostājas balstā guļus uz taisnām rokām un pirkstgaliem, visi smejas, ka jau pumpējas. Viņa ir spēcīga meitenīte, apvēlusies un omulīga.

Teicu Diānai – kad viņa būs gatava, būs arī otrais bērns. Man otrais, viņai trešais. Man ļoti svarīga ir ģimene. Lai būtu turpinājums. Bet līdz jebkam ir jāizaug. Kāds klausās manu mūziku un saka – cik patiesi vārdi, bet cits – fui, tās ir dziesmas mazām meitenītēm. Ja tā nav augstprātība, ka liek tā vērtēt, tad būtībā tā ir patiesība. Pieņemu, ka mana mūzika var šķist neinteresanta, ja tu jau visu zini, esi izdzīvojis, bet nevajag smieties par cilvēkiem, kas ir vēl ceļā. Jo arī viņiem jāiziet sava skola. Un, ja kāds man saka, ka ielu vingrošana nav forša, tad varbūt viņš nemaz nav to pamēģinājis.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris