Zanes Vaļickas vārdā nosauc brīnumskaistu narcises šķirni. FOTO
Aktrise Zane Vaļicka tikusi pati pie savas puķu šķirnes. Ziedu selekcionārs Jānis Rukšāns viņas vārdā nodēvējis savu jauno meistardarbu – lielvainadziņa narcisi.
Jaunā narcises šķirne ir īpaša ar to, ka uzziedot tās vainadziņš ir koši dzeltens, bet nobriestot kļūst piesātināti rozā. Šim notikumam par godu Cēsīs notika jaunās narcises iesvētību pasākums. Tajā Zane veica simbolisku ziedu aplaistīšanu ar šampanieti un pirmo reizi klātienē ieraudzīja savā vārdā nosaukto šķirni. „Jūtos ļoti pagodināta, pat nedaudz apmulsusi. Sākumā, kad uzzināju šo faktu, atcerējos leģendu par Narcisu, kas raksturo sevī pārāk iemīlējušos cilvēku. Taču padomājot nonācu pie atziņas, ka sievietei ir jābūt nedaudz narcisei – košai, pašpārliecinātai un reibinoši smaržīgai. Bez tam, šīs narcises mainīgā daba raksturo manu nodarbošanos – uz skatuves taču esmu pavisam citāda nekā dzīvē,” atzīmē Zane.
Selekcionārs Jānis Rukšāns uzskata, ka savu šķirni ir pelnījušas visas cēsnieces, kas nes šīs pilsētas vārdu Latvijā. Tāpēc nākamā jaunā šķirne, visticamāk, arī iegūs kādas zināmas novadnieces vārdu. „Ziediem, atšķirībā no cilvēka, vārds netiek dots uzreiz pēc “piedzimšanas”. Kad jaunā šķirne ir radīta, tā jāpavairo, jāvēro, kāds būs gala rezutāts, un vai tā atbilst visiem priekšrakstiem. Šis process ilgst vairākus gadus. Tikai tad, kad iegūti augstvērtīgi sīpoli, puķes šķirni var likt ziedu katalogā, un tad gan tai ir vajadzīgs vārds,” stāsta Rukšāns.
Jānis stāsta, ka vārda došana reizumis ir visgrūtākais process selekcionāram. Citreiz tas pats no sevis ienāk prātā – tu ieraugi jauno ziedu un galvā pēkšņi atskan tās vārds. Un tas ir īstais. Tad gan vēl atliek ķerties pie šķirņu reģistriem, lai pārbaudītu, vai kāds cita nav pasteidzies un tādu pašu vārdu nav jau agrāk iedevis savam lolojumam. Šķirņu pasaulē valda unikalitātes likums. Ja mums ir simtiem un tūkstošiem Jāņu, Līgu, Pēteru, tad augu pasaulē vienas sugas vai ģints ietvaros nedrīkst būt divu šķirņu ar vienu un to pašu vārdu. Jānis gan atzīstas, ka dažkārt, meklējot jaunu vārdu, piemēram, narcisei, viņš atver liliju šķirņu reģistru un mēģina kaut ko nošpikot tajā. Narcisei drīkst būt tāds pats vārds kā lilijai, bet nedrīkst būt divu narcišu šķirņu ar to pašu vārdu, jo kā tad zināsi, kura ir īstā.
Zanes Vaļickas vārdā nosauktās narcises iesvētību svētki
Ja šķirnēm vārdus dod nacionālajā valodā un tie ir visiem saprotami, tad sugām vārdi ir latīņu valodā. Nereti jauna suga saņem tā cilvēka vārdu, kas ir vai nu pirmais atradis šo augu vai ielicis lielu darbu tā izpētē. Tas var būt arī veltīts slavenam cilvēkam – karalienes Olgas sniegpulkstenīte (Galanthus regine-olgae). Ne mazums sugu nes vienkārši sieviešu vārdus, kas cienījamiem profesoriem ir bijušas sievas, asistentes vai mīļākās – Vitas cīrulītis (Coridalis vittae), Ainas cīrulītis (C. schanginii subsp. ainae). Daudzreiz augs saņem vietas, no kurienes tas nācis, vārdu – Iris caucasica, Erythronicum sibiricum. Ne mazums augiem sugas vārdā jau ir dota kāda ārēja pazīme: Erythronium dens-canis tulkojumā nozīmē – suņzoba eritronija, jo sīpoli atgādina suņa ilkni. Daudzās ģintīs atrodam sugas ar epitetu „officinalis” – ārstniecības, kas norāda, ka šo sugu izmanto medicīnā. Savukārt bitenes vārds – Geum palustris – norāda, ka tā aug mitrās vietās (palustris – purva).
Par tiem botāniķiem, kas jaunajai sugai devuši paši savu vārdu (ir bijuši daži tādi gadījumi), vienkārši pavīpsnā – tā tiek uzskatīta par tādu ne sevišķi ētisku lietu. Mūsdienu botāniķu vārdus sugai parasti dod viņa kolēģi. Tā Gēteborgas botāniskā dārza speciālisti reiz piezvanīja Jānim Rukšānam un informēja, ka vienu viņa jaunatklāto cīrulīti aprakstīs kā jaunu sugu un tā saņems sava atklājēja vārdu – Corydalis ruksansii.
Jāpiezīmē, ka tas ir liels gods, ja tavu vārdu nes suga, jo tā, vienkāršoti runājot, ir mūžīga lieta. Savukārt šķirnes vārds dzīvo tikai tik ilgi, kamēr to audzē dārzos. Ļoti ātri mainās šķirņu sortiments lilijām, tātad izzūd arī vārdi, toties peonijas ir diezgan stabila vērtība un mūsu dārzos aug arī simtgadīgas šķirnes – nekādas vainas nav ‘Sarah Bernhardt’, ‘Pomponetta’, ‘Leonie’ un daudzām citām „vecmāmiņām”. Tādēļ tagad vairs netiek atļauts atkārtot vārdu, kas lietots kaut kad mūžsenis, jo neviens nevar būt simtprocentīgi drošs, ka kaut kur, kādā dārzā senā šķirne tomēr nav vēl saglabājusies.
Tad nu atliek novēlēt visiem tiem, kas dod vārdu, padomāt par tā svētību, lai ārējā forma atbilstu saturam un lai cilvēkbērnam nav kauns par pārsteidzīgi izvēlētu svešzemju vārdu, kurš taču būs viņa vizītkarte ilgus, ilgus gadus, visu mūžu.
