No Aspazijas līdz ārlietu ministram Munteram: Latvijas pirmās seksa ikonas
Citi laiki, citi tikumi – tieši ar tik vecmāmiņu cienīgu teicienu jāsāk šis stāsts. Jo laikā, par kuru runājam, par tādu jēdzienu kā seksa ikonas vai seksīguma iemiesojumi publiski nerunāja. Latvijas pirmās seksa ikonas pētī žurnāls “Pastaiga”.
(1888.–1931.)
Aktrise un dzejniece, kas savā būtībā visprecīzāk atbilst apzīmējumam “dīva” un ne tikai – arī mūza. Varbūt sabiedriska redzamība bija iekodēta Skujenieku dzimtā, viņas brālis bija Marģers Skujenieks, viens no pirmās brīvvalsts ministru prezidentiem, viņu vecāki – dzejnieks Vensku Edvarts (Eduards Skujenieks) un pirmā profesionālā latviešu teātra kritiķe Luīze Skujeniece, Ādolfa Alunāna māsa. Pēc tēva pašnāvības Biruta sāka piedalīties Alunāna teātra izrādēs un jau 16 gadu vecumā spēlēja lielas lomas. 1905. gada revolūcijas laikā viņa kļuva ārkārtīgi populāra, deklamējot Raiņa un Aspazijas dzeju. Šajā laikā Biruta iepazinusies ar abiem dzejniekiem un viņu draudzība bijusi patiesi cieša, ne velti savam vienīgajam, 1909. gadā dzimušajam dēlam Biruta deva vārdu Rainis.
Daudzu apjūsmotā un aplidotā skaistule 20 gadu vecumā apprecējās ar tolaik jauno juristu Jāni Dambekalnu no kuģu īpašnieku Dambekalnu dzimtas, kurš vēlāk kļuva par pirmo neatkarības laika Rīgas policijas prefektu. Ģimenes dzīve gan nav Birutas prioritāte. Nerimtīgās alkas pēc pašizaugsmes liek traukties uz Berlīni, kara gadus viņa pavada Maskavā, kur ir kopā ar savu kolēģi Kārli Hamsteru. Vēlāk nodibināja savu Intīmo teātri, pēc tā izputēšanas izdod savu vienīgo dzejoļu krājumu, vēlāk iestājas Mākslas akadēmijā.
Taču īpašu lomu viņa nospēlēja dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvē, kurš iemīlējās viņā kādā no dzejas deklamāciju vakariem 1916. gadā, ilgāku laiku turpināja slepeni mīlēt un rakstīt viņai vēstules, nespēdams saņemties un tās nosūtīt. Viņš, protams, nepazina Birutu, viņa viņam bija kā zvaigzne debesīs – Biruta Neizteicamā, Biruta Mirdzošā, Biruta Zvaigžņainā, Biruta Brīnišķā... Kad Sudrabkalns saņemas Birutu uzrunāt, viņa atbild, ka grib būt viņa mūza un iedvesmotāja. 1920. gada 8. janvārī tika publicēts dzejoļu cikls Klodijai, kurā Sudrabkalns izlicis visu savu sirdi, Birutai tas glaimo un kādu laiku viņa pielaiž dzejnieku tuvāk. Sudrabkalna laime ilgst apmēram gadu, jo Ziemassvētku priekšvakarā Biruta pieliek punktu viņu attiecībām. Vēlāk viens aiz otra parādās Sudrabkalna izcilie dzejas krājumi un smalkās recenzijas par teātri, mūziku, mākslu.
1931. gada 8. augustā, kopā ar māsu braucot no simfoniskā koncerta, Biruta Skujeniece iet bojā vilciena katastrofā. Uz viņas bērēm Sudrabkalns neesot gājis, toties noīrējis gultas rakstnieka Ādolfa Talča vasarnīcā, kas atradās iepretim katastrofas vietai, un dienām ilgi tajā vēries.
