No Aspazijas līdz ārlietu ministram Munteram: Latvijas pirmās seksa ikonas
Citi laiki, citi tikumi – tieši ar tik vecmāmiņu cienīgu teicienu jāsāk šis stāsts. Jo laikā, par kuru runājam, par tādu jēdzienu kā seksa ikonas vai seksīguma iemiesojumi publiski nerunāja. Latvijas pirmās seksa ikonas pētī žurnāls “Pastaiga”.
(1907.–1974.)
Viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūrā, kuru nepamanīt grūti. Arī Ķempes dzīve būtu romānu vai seriālu cienīga. Liepājniece Mirdza agri bija zaudējusi tēvu, taču vēlākajā dzīvē vīriešu uzmanības viņai netrūka. Viņas literatūras skolotājs bija rakstnieks un žurnālists Haralds Eldgasts, kurš viņā iemīlējies. Pārcēlusies uz Rīgu, Mirdza satika Edvardu Virzu. Jaunās radiofona diktores pielūdzējs, par viņu vecākais un jau slavenais dzejnieks nebija domājis skaistās meitenes dēļ šķirties no sievas, tāpēc izejai no saspīlētās situācijas iepazīstināja jauko, bet diloņa skarto Mirdzu ar topošo dzejnieku Eriku Ādamsonu.
Jau desmit dienas pēc iepazīšanās Ādamsons vēstulē Ķempei apjūsmoja viņas miesas smaržu un klēpja siltumu. 1931. gadā abi apprecējās un apmetās Ķempes nelielajā dzīvoklītī Indrānu ielā, kur saimniecību vadīja viņas māte (Mirdza līdz mūža galam neprata ne gatavot ēst, ne citādi saimniekot mājā). Toties Ķempe daudz strādāja, tulkoja, bija iecienīta diktore Rīgas radiofonā. Abi bija skaisti, eleganti, populāri. Gandrīz vai paraugpāris. Viņa – Ādamsona mūza. Viņš sacerēja vienu no seksuālākajiem dzejoļu cikliem latviešu literatūrā – Hermafrodīta dziesmas, kas 30. gados tika uzskatītas par visai pornogrāfiskām.
Abu dzejnieku mīlestība gan bija kā šūpoles – pacēlumi mijās ar dziļiem kritumiem, turklāt Ādamsonam patika bohēmisks dzīves veids. Dzejā Ķempe palika vīra ēnā, bet tieši viņa bija ģimenes galvenā pelnītāja, kamēr vīrs dzēra arvien vairāk. 30. gadu otrajā pusē viņu laulība bija gandrīz izjukusi, Ēriks dzīvoja laukos, rakstīja viņai rotaļīgas vēstules, bet izskatījās, ka Mirdzai tas apnicis, jo viņa atbildēja: “Tu esi kā slimīgs zieds, kura daiļums atbaidošs.”
Ādamsons arvien vairāk laika pavadīja Kārļa Padega un viņa kundzes Elvīras sabiedrībā (klīda baumas pat par mīlestību trijatā), bet 1944. gadā Padega atraitni apprecēja. Ķempei tikmēr bija savi mierinātāji, kuriem viņa ļāva sevi aprūpēt, – vispirms filozofs Arnolds Bulāns, pēc tam jaunais un šarmantais radio kolēģis Jānis Žīgurs, ar kuru Otrā pasaules kara sākumā viņa dzīvoja kopā Maskavā. Pēc kara atgriezusies Latvijā, viņa rūpējās par Ādamsonu un Elvīru – abi bija nopietni slimi. Pēc Ādamsona nāves Ķempe darīja, ko varēja, lai viņš netiktu aizmirsts.
Mūža nogalē Ķempe vēl devās sabiedrībai neizprotamajā laulībā ar divdesmit gadus par viņu jaunāko Linardu Naikovski. Un tad taču bija arī visi jaunie censoņi, kurus Ķempe iedrošināja kā Rakstnieku savienības dzejas konsultante... Šķiet, ka viņi Ķempei bija tikpat lielā mērā vajadzīgi, kā viņa tiem.
Inita Saulīte-Zandere, Eva Eglāja, žurnāls “Pastaiga”/ Foto: no Jāņa Zepa privātkolekcijas (autors Mārtiņš Lapiņš), periodika.lv, Nedēļa (1925), no grāmatas “Marita Bērziņa. Sigismunds Vidbergs” (Neputns), no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumiem, Zudusī Latvija, no grāmatas Ģederts Eliass (Neputns), Zudusī Latvija (autors Hugo Jakolei)Konsultēja Dr. hist. Ineta Lipša un mākslas vēsturniece Edvarda Šmite
