Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Režisora Dž. Dž. Džilindžera dzīve un īpatnības 31

Intervijas
2013. gada 10. augustā 06:15 2013. gada 10. augustā 06:15
Nostāsti vēsta, ka Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Džilindžers piedzimis Kazahstānā un kādu laiku gulējis koferī, jo vecākiem nav bijušas bērnu gultiņas. Pirmo dramaturģisko pieredzi ar drāmas un komēdijas elementiem viņš guvis Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur simulējis reaktīvo depresiju.

Agrāk Džilindžers nopietni aizrāvies ar šahu, bet tagad spēlē ar dzīvām figūrām uz teātra skatuves.

Džilindžera dzimšanas apliecībā rakstīts – Kazahskaja SSR, Karmahčinskij rajon, Gzil-Prdinskaja oblastj, posjolok Ļeņinskij. Nē, viņš nav kazahs, visīstākais latvietis. Viņa tēvs bija virsnieks, kas dienēja Baikonurā, kur krievi laida kosmosā raķetes. Mamma devās līdzi vīram uz Kazahstānu, kur nākamais režisors arī piedzima. Tad viņš vēl nebija Džilindžers, bet gan latviešu puika Raimonds Rupeiks. Sevišķi ilgi viņa ģimene Kazahstānā gan neaizturējās, atgriezās Jēkabpilī vēl pirms Raimonda skolas gaitām.

Uz Rīgu par virpotāju

Džilindžers atceras, ka skolā sākumā piedzīvojis mazvērtības kompleksus. Visiem bijušas zaļas dzimšanas apliecības, bet viņam – spilgti sarkana. Turklāt viņš bija dzimis 8. martā – Starptautiskajā sieviešu dienā. Tas bija datums, kad klases zēni apsveica meitenes ar konfektēm un neaizmirsa arī Raimondu.

Sevišķi priekšzīmīgs skolnieks viņš vis nebija. Drīzāk otrādi – viens no sliktākajiem audzēkņiem klasē, vienīgās labās atzīmes bija dziedāšanā un fizkultūrā. Skolas gados spēlēja šahu un futbolu, kā arī pastiprināti interesējās par hokeju. Istabas sienas bija nolīmējis ar hokeja komandu fotogrāfijām un iekārtojis savu grāmatvedību ar komandu spēļu grafikiem un rezultātu tabulām. Tomēr tam kādudien pienāca gals, septiņpadsmit gadu vecumā viņš nolēma atstāt Jēkabpili. Tad šķita – dzīve šajā pilsētā arī turpmāk ripos pa bezcerības sliedēm. Raimonds devās uz Rīgu, kur iestājās tehniskajā skolā, apgūstot virpotāja amatu. Turpmākais ceļš veda uz Rīgas Politehnisko institūtu, kur viņš iepazina gāzes siltumapgādes un ventilācijas principus. Kad Raimonds jau bija precējies un aizmācījies līdz trešajam kursam, viņš saprata, ka tas nav piemērots viņam. Ne sieva, ne studijas. Un tad kādā jaukā dienā viņš aizgāja gan no dzīvesbiedres, gan institūta. Kādā intervijā viņš atceras, ka tas bijis laiks, kad mācījies ne tur, kur vajadzējis, un dzīvojis ne tā, kā gribējis. Viss licies uzspiests – gan mācības, gan ģimene, tādai dzīvei nav redzējis ne jēgu, ne perspektīvu. Viņš skaidri sapratis – tikai no paša cilvēka atkarīgs, kā viņš dzīvo. Kopš tā laika Džilindžers dzīvo, kā pašam patīk, un nevis tā, kā sabiedrība uzskata par vajadzīgu.

Students ar reaktīvo depresiju

Veicot nelielu atkāpi Džilindžera biogrāfijā, noteikti jāpiemin, ka, vēl mācoties institūtā, viņš bija stingri nolēmis nekādā gadījumā nedienēt padomju armijā. Kāds no studijas biedriem viņam ieteicis pastudēt grāmatiņu Psihiatrija ārstiem – nepsihiatriem. Noskaidrojis, ka armijā neņem cilvēkus ar reaktīvo depresiju, viņš pievērsis pastiprinātu uzmanību tieši šai slimībai un tās simptomiem. “Es to grāmatiņu sīki izstudēju,” atceras Džilindžers. “Noskaidroju, ka reaktīvā depresija var piemeklēt jebkuru cilvēku pēc kāda liela nelaimes gadījuma vai pamatīga pārdzīvojuma. Tā ir dziļa depresija, kas var uz kādu laiku pāriet, bet pēc brīža – atgriezties. Tāds slimnieks ir tendēts padarīt sev galu.”

Un tad viņš izdomāja scenāriju, kā pievērst ārstu uzmanību. Sākumā sūdzējies par sirdi, un nosūtīts uz Rīgas 6. slimnīcu. Tur tēlojis dzīves nomāktu cilvēku un stāstījis, ka reizēm dzird balsis. Kad ārsti sākuši taujāt, ko balsis stāsta, Raimonds atbildējis, ka stāsta visu ko, reizēm arī to, ka nav vērts dzīvot. Ārsti nosprieduši, ka šo grūtsirdīgo puisi nepieciešams aizsūtīt uz Psihoneiroloģisko slimnīcu, un to arī izdarījuši.

Nokļuvis psihenē, viņš ātri vien iegājis lomā un pēc brošūras gudrībām spēlējis reaktīvo depresiju. “Galvenais pašam noticēt, ka esi slims. Ja noticēsi, viss izdosies,” pauž pārliecību Džilindžers. Slimnīcā viņš nogulējis 40 dienas. “Man deva antidepresantus, kurus biju spiests lietot, jo māsiņas stāvēja klāt un uzmanīgi vēroja, vai slimnieki dzer zāles. Par personāla attieksmi es nevarēju sūdzēties, pret mani izturējās ļoti labi, man laikam bija žēlīga sejas izteiksme. Es spēju radīt līdzcietību.” Režisors atceras, ka nodaļā uzturējusies visnotaļ raiba kompānija – bandīti, narkomāni un citi dīvaiņi. “Viens slimnieks pie radioaparāta regulāri sarunājās ar radio diktoriem, cits ap sevi pulcināja kolēģus un aicināja taisīt revolūciju. Viena no viņa prasībām – lai vakaros ilgāk ļauj skatīties televizoru. Kāds cits slimnieks taisīja rasējumus pēc citplanētiešu nodotās informācijas.”

Lai kā tur arī būtu, Džilindžera iestudētā akcija vainagojusies ar spožiem panākumiem – iznākot no Psihoneiroloģiskās slimnīcas, kara komisariāts par viņu vairs neinteresējās.

Pārvēršanās par Džilindžeru

Vēlāk topošajam režisoram iestājies sevis meklējumu un vientulības periods. “Septiņus gadus nosēdēju cellē un lasīju grāmatiņas,” atceras Džilindžers. “Veseliem kalniem. Ikšķilē pie vienas tantes īrēju mansardiņu, kurā bija tikai gulta un grāmatas. Nekādas sabiedrības.” Pāris reižu nedēļā viņš piestrādājis par šaha treneri, reizēm arī par kurinātāju, nopelnot sev iztikas minimumu. Kā pats atceras, tolaik bijis tāds kā intelektuālais bandīts – pa dienu lasījis grāmatiņas, bet naktī staigājis pa krogiem. To sponsorējis kāds no viņa draugiem, kas tobrīd bijis pietiekami turīgs. Ieracies starp grāmatām savā cellē, viņš savā nodabā filozofējis par dzīvi un kalis nākotnes plānus. Mēģinājis atklāt metodes, kā realizēt tos milzīgos resursus, kas iekodēti katrā cilvēkā. Lasot Nīčes darbus un meklējot universālas vērtības, pat apsvēris iespējas kļūt par pārcilvēku. Tas arī bija laiks, kad Raimonds Rupeiks pārtapa par Džilindžeru. Intervijā Rīgas Laikam viņš stāsta: “Reiz braucu vilcienā... drausmīgā depresijā, tukšs vagons, viens no pēdējiem vilcieniem... Es biju tikko noskatījies Marko Fereri filmu Dilindžers ir miris. Filmā nebija neviena vārda, bez teksta, bet nu absolūts geņiaļņiks. Es par to bandītu neko pirms tam nebiju dzirdējis, pēc filmas piepiļījos, braucu. Vilcienā viena vecenīte, es viņai piesēžos klāt un saku: “Dilindžers ir miris!” Nu, tragedņiks! Bet viņa vai nu mani neuztvēra nopietni, vai kā, bet saka: “Nē, nav miris! Viņš ir dzīvs!” Nu, kā var būt dzīvs, ja ir miris?! Viņa saka, dzīvs! Nu, labi, tad es būšu viņš! No rīta pamodos un biju Džilindžers.” Te gan jāpiebilst, ka bandīta vārdu Dilindžers viņš nedaudz pamainīja, pievienot tam burtu ž. Labskanīgumam vēl piekabināja priekšvārdus, un tā sanāca – Dž. Dž. Džilindžers.

Viņš neslēpj, ka tas bijis impulsīvs un pēkšņs lēmums. Sava veida kaprīze. Tam, ka īstais Dilindžers bijis bandīts un laupījis bankas, nav bijusi izšķiroša nozīme. Raimondam vienkārši iepaticies šis vārds. Sākumā viņa vecāki gan nav bijuši sajūsmā par dēla negaidīto vārda maiņu, tomēr vēlāk pieņēmuši viņa izvēli. Protams, atsacīšanās no vecāku dotā vārda vedina uz aizdomām, ka Raimondam, iespējams, bijusi grūta bērnība un sarežģījumi ar vecākiem, tomēr, kā apgalvo pats režisors, nekā tamlīdzīga nav bijis. “Tas bija kaut kas neizskaidrojams. Tolaik man bija spēcīgas ilūzijas par pilnīgu aiziešanu no sociālās dzīves, nenoliedzami, Nīčes ietekmē,” saka režisors. Turklāt vārdu Džilindžers viņš pieņēmis jau 25 gadu vecumā, kad vēl nebija pievērsies teātrim.

Džilindžers secina: “Redz, tā ir, tas vārds, grozies, kā gribi, tas ir kaut kāds enerģētiskais kods. Es taču nevarēju ar tā laika bomžīgo dzīvesveidu, sēžot mansardā, pa 18 stundām dienā lasot grāmatas un klejojot apkārt, saukties Raimonds. Vienīgais, ar ko tas man toreiz asociējās, bija Raimonds Pauls vai Karnītis. Neiespējami! Tajā brīdī, kad tu sevi identificē ar vārdu, tu redzi distanci, lūzumu. Un tad tu sevi nosauc, un pēkšņi šī identifikācija sakrīt. Ideāli!”

Radikāls un provokatīvs

Teātra māksla bija saistījusi Džilindžeru jau agrāk, bet konkrēta izšķiršanās kļūt par režisoru notikusi kādā Teātra dienā, kad viņš gājis garām Raiņa piemineklim. Tur drūzmējies pūlis, un aktieri dziedājuši Āksta dziesmu. Tad arī Džilindžers pavisam skaidri apjautis, ka viņa īstā vieta ir teātrī. Turklāt savā jaunības maksimālismā viņš pie sevis nosolījies kļūt par labāko režisoru Latvijā. Tādu lēmumu pieņēmis brīdī, kad savā dzīvē bija redzējis tikai trīs teātra izrādes, no kurām vienu – par lācīti Rimcimcī.

1993. gadā viņš iestājās Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režisoru un aktieru apvienotajā kursā, kuru vadīja Pēteris Krilovs. Vēlāk kopā ar saviem studiju biedriem Gati Šmitu un Viesturu Kairišu izveidoja Nepanesamā Teātra Arteli. Pievēršoties postmodernisma estētikai, jaunie režisori sāka iestudēt ironiski izaicinošas un provocējošas izrādes. Viņi īrēja Dailes teātra Kamerzāli un iestudēja pavisam sešas lugas. Tomēr kādā jaukā dienā projektam aptrūkās naudas, un Nepanesamā Teātra Artelis beidza pastāvēt. Toreizējais Dailes teātra galvenais režisors Kārlis Auškāps piedāvāja Džilindžeram iestudēt kādu Dailes teātra repertuāra izrādi, un Džilindžers piekrita. Tā pamazām viņš iegāja Dailes teātra apritē un kļuva par štata režisoru.

Karjeras sākumā, kā jau tas piedien jauniem un dumpīgiem māksliniekiem, arī Džilindžers sevi manifestēja kā radikālu un provokatīvu režisoru. Kādā intervijā viņš atzina, ka strikti iet savu ceļu un nerēķinās ar teātra tradīcijām, kādas bijušas pirms viņa. Teātrī viņam neesot tabu, viņš radot savu teātra valodu. Tāpat neslēpa, ka viņu interesē galējību cilvēki un marginālas psihes. “Ja pēc manas izrādes kāds neiziet ārā, aizklapēdams durvis, es mērķi neesmu sasniedzis!” postulēja režisors. Viņš provocēja un tiecās pēc skandāla. Par to liecina arī viņa iestudēto izrāžu nosaukumi: Kaligula, Striptīzs, Lolita, Nekrofils, Vagīnas monologi.

Tieksme pēc brīvības

Tagad Džilindžeram ir pavisam cits statuss – viņš vairs nav jaunais un dumpīgais mākslinieks, bet gan Dailes teātra galvenais režisors. Tas uzliek atbildību repertuāra izvēlē un nenoliedzami – arī daļēju piemērošanos skatītāju gaumei un pieprasījumam. Tomēr nekur nav pazudusi dziļi iekodētā tieksme pēc absolūtas neatkarības. “Teātris – tā ir nostalģija pēc brīvības,” spriež Džilindžers. “Nevis dzīvot radītā pasaulē, bet to pārradīt. Kad sāku jaunu izrādi, es mēģinu aizmirst visu paņēmienus. Dabīgi, man tas neizdodas līdz galam, bet es mēģinu saslēgties ar sevi, darīt to izjūtu līmenī, praktizēt brīvībā.” Viņš atceras situācijas no jaunības dienām, kad spēlējis šahu un izšķirošās partijās lamājis figūras, jo tās spēja veikt tikai noteiktus gājienus. “Un tajā brīdī man radās šī ilūzija – ja tev ir figūras, kuras visas ir dzīvas, tu spēlē pēc saviem noteikumiem. Neapšaubāmi, tur ir arī varas apziņa.”

Jāatzīst gan, ka daudzus gadus kritika Džilindžeru nesaudzēja, un viņš jutās krietni apjucis, kad kritiķi viņu pēkšņi sāka slavēt. Nespējot saprast, kas īsti noticis, režisors izvirzīja versiju, ka kritiķi vienkārši ir pieraduši pie viņa izrādēm. Savus iestudējumus viņš taisot tieši tāpat kā agrāk, nekas īpaši neesot mainījies.

Džilindžers spriež, ka ideālais skatītājs ir viņš pats. Savas izrādes iestudē ar cerību, ka starp skatītājiem atradīsies radniecīgas dvēseles, kas viņu sapratīs un uztvers. “Es nevaru izskaitļot kādu citu, abstraktu skatītāju. Tā ir velta laika nosišana. Un gandarījuma maz. Ja paskatāmies statistiku, tad Latvijā manām izrādēm ir visvairāk skatītāju. Acīmredzot ne tās koncepcijas, ne mans sviests ir tik sarežģīts un nesaprotams, ja jau cilvēki nāk uz manām izrādēm,” secina režisors

Pārskatot Džilindžera veikumu, jāatzīst, viņš ir darbaholiķis. Ļoti ražīgs – piecas, sešas izrādes sezonā. “Es ļoti nekomfortabli jūtos, ja man ir kāds brīvs mēnesis sezonas laikā,” saka režisors. “Izrāžu daudzums nebūt nerunā pretī kvalitātei. Es vienkārši jūtos labi, kad tik daudz strādāju. Man nepieciešama intensitāte. Ir tik daudz sakāmā, ka vajag izteikties nepārtraukti! Man ir daudz vairāk ideju, nekā iespēju realizēt.”

Laika gaitā nedaudz pamainījusies viņa vērtību sistēma. Piemēram, mainījušies viņa priekšstati par komēdiju. Agrāk viņš diezgan skeptiski izturējies pret šo žanru, bet vēlāk sapratis, ka tas ir gana sarežģīts un interesants. Turklāt pats pārliecinājies, ka uztaisīt komēdiju ir daudz grūtāk nekā traģēdiju. “Ja vari uztaisīt kvalitatīvu komēdiju, tad vari visu,” secina Džilindžers. Vērtējot situāciju skatuves mākslā, viņš teic, ka Latvijai ir paveicies ar aktieriem, jo vidējais līmenis ir ļoti augsts. Tāpat arī neslēpj, ka reizēm mēdz būt autoritārs un pat despotisks. Intervijā Teātra Vēstnesim viņš saka: “Reizēm jākliedz, kad tikai ar kliegšanu var kaut ko panākt. Dažiem aktieriem raksturīga ļoti specifiska psiholoģija: tu sāc uz viņiem kliegt, un viņos aktivizējas kaut kādi resursi. Bet ar citu turpretī var visu mierīgi izrunāt, viņš visu saprot un izdara.”

Laulību veterāns

Latvijas presē ne mazums apspēlētas viņa attiecības ar sievietēm, un daudzi pat ironizē par viņa biežo precēšanos. Džilindžers precējies pavisam piecas reizes, tādējādi piesakot nopietnu konkurenci pazīstamajam komponistam Imantam Kalniņam, kas arī jau piecas reizes iestūrējis laulības ostā. Pirmoreiz Džilindžers apprecējās 19 gadu vecumā, un par šo laulību intervijā žurnālam Santa viņš saka: “Mūsu laikos bija ļoti maz informācijas par izsargāšanās veidiem – pirmo reizi pārguļot ar sievieti, viņa uzreiz palika stāvoklī. Dabiski es, būdams ideālists, nolēmu, ka uzreiz jāprecas, un sevi nokodēju uz to, ka tā ir īsta mīlestība un uz visu mūžu. Pāris gadu tu dzīvo ar tādu domu, bet tad ir spēja atklāsme, un tu visu pārtrauc.”

Otrā kopdzīve bija jau krietni veiksmīgāka. Ar tulkotāju Gunitu Mežuli viņš nodzīvoja desmit gadus, oficiālā laulībā – divus. Tad sekoja rakstniece un žurnāliste Dace Rukšāne, ar kuru laulībā tikai aizvadīti divarpus gadi. Žurnālam Pastaiga režisors atzīst: “Man ir stipri veicies ar sievietēm. Izņemot pirmo sievu, par kuru man pat negribas domāt. Bet jau ar otro, ar Džūnu, bija baigā mīlestība. Nu... Labi, uzradās Dačka – biščiņ vēl lielāka mīlestība. Ir ļoti sarežģīti aiziet no sievietes, kuru tu mīli, tāpēc, ka citu mīli vairāk. Tāpat arī tad, kad mēs ar Daci izšķīrāmies, no manas puses joprojām bija mīlestība. Bet arī tagad man ir mīlestība. Dačka bija ideāla sieviete, un arī tagad man ir ideāla sieviete. Man ir veicies.”

Kā zināms, dzīvē viss plūst un mainās. Laika gaitā arī mainījušās Džilindžera attiecības ar sievietēm. “Jebkura jauna sieviete, kuru es satieku – ar viņu es esmu savādāks. Caur viņu es ieraugu kaut kādas lietas, par kurām man nebija nekādas nojausmas. Es sevi izzinu caur sievietēm un grāmatām. Nu, vēl teātris. Tie ir tie intensīvie lauki, kuros atrodoties man ir iespēja visvairāk tuvoties sev un savai būtībai.”

Ceturtā režisora dzīvesbiedre bija uzņēmēja Binnija Ārberga, ar ko viņš nodzīvoja četrus gadus. Laulība izbeidzās, jo Džilindžeram sākās romāns ar aktrisi Elīnu Dzelmi, kas arī vēlāk kļuva par viņa piekto sievu. Jautāts par biežās precēšanās iemesliem, režisors intervijā SestDienai atbild: “Es neizdomāju nekad to ar prātu, ka vajag laulāties, tā vienkārši notiek. Nekad neesmu meties ceļos un lūdzis sievietes roku. Tas notiek tik organiski pats no sevis – tam ļaujos, ticu savai iekšējai sirdsbalsij un mīlestībai.”

Jautāts par bijušajām sievām, Džilindžers teic: “Esmu pateicīgs viņām, jo daudz ko esmu guvis. Daudz esmu darījis viņām pāri, ko ļoti nožēloju, bet tāds nu es esmu. Mana atmiņa ir ļoti selektīva – atceros labo, bet sliktais automātiski dzēšas.”

Režisors uzskata, ka piektā laulība – tā nu gan ir pēdējā. Viņam ir sajūta, ka beidzot atradis īsto sievieti, ar kuru gatavs dzīvot līdz mūža galam. Viņš arī uzsver, ka šai laulībai salīdzinājumā iepriekšējām ir kāda būtiska atšķirība. Proti, agrāk ģimene viņam nebija prioritāra vērtība, bet tagad – ir. Šajā laulībā sevi jūt lielā mīlestībā un saskaņā, turklāt pērn jūlijā nāca pasaulē abu meita Hanna. No pirmās laulības režisoram ir 27 gadus veca meita Laine, kura jau pirms septiņiem gadiem laida pasaulē meitu Beāti, tādējādi ieceļot Džilindžeru vectētiņa godā.

Ar savām īpatnībām

Kā pamanāma savdabība uzlūkojama Džilindžera tieksme lietot krievu žargona vārdus. Agrāk viņš jo īpaši bieži izmantoja vārdu "taščīties", kas nozīmē – gūt baudu. Kādā intervijā viņš saka: “Taščos, tātad dzīvoju. Tikko tu netaščies, tu neattaisno savu esamību zemes virsū, tu nedzīvo visā jūtu pilnībā. Nepārdzīvo mirkli. Tikai šajā taščīšanās sajūtā tu esi maksimāli klātesošs.”

Iespējams, kādam var rasties iespaids, ka Džilindžers ir nenopietns dīvainis, kuram viss pie kājas, bet tā tomēr nav. “Es esmu disciplīnas cilvēks,” apliecina režisors. “Savā dzīvē neesmu nokavējis nevienu noteikto pirmizrādes datumu.” Vēl jāpiemin, ka Džilindžeram bijušas nopietnas problēmas ar azartspēlēm. Agrāk viņš periodiski sarežģījis savu dzīvi, naktis pavadot kazino un nereti nospēlējot lielas naudas summas. Pats gan uzskata, ka tas nemaz nav tik slikti. “Ja tu nogāzies, tad ķer kaifu par to, cik skaisti tev tas ir sanācis.” Sevis attaisnošanai viņš teic, ka tolaik bijusi nepieciešama relaksācija, lai atslēgtos no intensīvā darba teātrī. Citādi – agri vai vēlu – būtu nokļuvis Sarkandaugavā. Režisors spriež, ka maksimāli atslēgties palīdz alkohols, kārtis un sekss. Viņaprāt, lai normāli attīrītu galvu, nepieciešams atslēgties sešas, septiņas stundas, bet seksu tik ilgi viņš nespējot pavilkt. Nav gan zināms, kā tagad Džilindžeram ir ar atslēgšanos, bet pats apgalvo, ka nočņikus viņš vairs neapmeklējot.

Kā īpatns solis uzskatāms arī Džilindžera ik palaikam pasludinātais nerunāšanas moratorijs, proti, kad noteiktu laika periodu viņš nesniedz intervijas. Kā pats skaidro, viņam nepatīk, ka intervijās spiests kaut ko noformulēt, ko nemaz īsti nevēlas noformulēt. Mēģinot kaut ko definēt, viņš jūt, ka izteiktais vairs nav patiesība. “Tikko mēģini kaut ko piefiksēt, tā uzreiz jūti neatbilstību. Tad jau labāk vispār nerunāt,” spriež Džilindžers.

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Lita Krone/ LETA, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

IKEA, teniss, algas kalkulators - ko latvieši pērn visvairāk meklējuši "Googlē" 3
2018.gads spilgtās un emocionālās fotogrāfijās: tādā pasaulē mēs dzīvojam! 11
Vietējais soctīklu hits: cilvēki sajūsmā par policijas kadetu deju Ķekavas pansionātā 98
Skatīt visus komentārus

Звезда сериала "Американская семейка" со слезами на глазах рассказала о том, что перенесла вторую пересадку почки

Виктория Бекхэм избавилась от татуировки, посвященной мужу