Cilvēku pazinēja Lote no "Precamies": dažus vajag nošķirt no mammas ar varu

Vēl dažādākus cilvēkus kā trijotnē nosēdinātā Lote, astroloģe Māra Ošuroka un romantiskā Binnija grūti iedomāties. Viņas (īpaši jau Lote) ar acīm redzamu centību un godprātību cenšas iedziļināties katra raidījuma dalībnieka, kurš atnācis it kā meklēt otru pusīti, situācijā un dzīves stāstā. Nereti tie ir tik atkailināti, ka televīzijas skatītāju pārņem tā sauktā sociālās neērtības izjūta – kauns par to, kas redzams un dzirdams. Pieņemsim, to jūt arī savedējas, un ar dzelžainu sejas izteiksmi viņām tas jāpārdzīvo. Bet Lote, kā jau profesionāle, ir šā raidījuma un tā dalībnieku advokāte. Pati piedzīvojusi likteņa peripetijas, viņa uz citiem skatās bez nosodījuma.

– Vai tagad, atvaļinājuma laikā, tev ir īpašas sajūtas, varbūt pat pārdomas par to, kā dzīvojam, kādas ir mūsu attiecības?

– Man šķiet, ka raidījums nav tāds, kas vedinātu uz filozofiskām pārdomām. Domāju, ka tas ir izklaidējošs. Lai gan raidījumi ir ļoti dažādi. Daļa atnāk parādīt sevi, izpriecāties vai apmierināt ziņkāri. Ja gadās cilvēki, kas tiešām nāk pēc attiecībām, raidījums ir citādāks. To nosaka nevis vadītājas, bet gan atnākušās personības. Tie ir viņu stāsti, ne mūsējie.

– Man bija jāsāk domāt par to, cik pareizi runāju, kādos vārdos saucu lietas. Vispār jāiemācās sakāmo izrunāt līdz galam. Bet es tiešām nedomāju par kamerām! Varbūt tāpēc, ka aiz tām stāv pazīstami cilvēki. Domāju, arī raidījuma dalībnieki to piemirst. To var redzēt mazajās istabiņās – dažs labs atļaujas pateikt ko tādu, ko, ja vien viņš atcerētos, ka tas pēc tam tiks parādīts, nerunātu. Bet man tiešām nebija bail. Mēs visi to pašu darām, kad aizejam ciemos un ņemamies viesībās pie galda, nav atšķirības. Es domāju, tos cilvēkus var apbrīnot par drosmi un uzdrīkstēšanos. Taču par citiem ir skaidrs, ka tam, ko viņi stāsta, ar patiesību nav nekāda sakara.

– To var noteikt?

– Nu, jā... Es jau nezinu – nevaru pārbaudīt, vai manas sajūtas ir pareizas.

– Un es jau neesmu tiesnese. Nevienam nav jāzvēr, ka stāstīs taisnību un tikai taisnību. Varbūt cilvēks stāsta savu iedomu stāstu.

– Kas arī dažkārt ir nepieciešams.

– Protams! Mūsu uzdevums ir tikai mēģināt saprast, kurš ar ko der. Tas ir ļoti interesanti.

– Zinu, ka vārds eksperts daudzus kaitina. Krieviem ir ļoti jauks vārds – svah, kas latviski būtu savedējs un izklausās slikti. Es ļāvu, lai cilvēki, kas par to atbild – producents, redaktors, TV kanāls –, to tā nosauc. Man pašai nepatīk – par stipru... Tas uzliek kādu zīmogu. Bet, ņemot vērā to, ka man šis process patīk un interesē un es mīlu dot padomus arī tad, ja man tos neprasa, varbūt kaut kā tā arī ir... Raidījumā mēs visas trīs esam pietiekami dažādas, domas par daudz ko mums ir atšķirīgas, arī par to, ko drīkst vai nedrīkst teikt cilvēkiem. Reizēm ir arī tā, ka cita uz citu apskaišamies pa īstam...

– Man jau likās – jūs mēģina pozicionēt kā vienas frontes pārstāves, bet diez vai jums tur tāds tikai pa spalvai vien var būt!

– Jā, lai gan man ar Binniju noteikti ir līdzīgāki uzskati.

– Ir termins sociālais neērtums, kad cilvēks kaunas, skatoties raidījumu... Vai pazīsti tādu sajūtu?

– Domāju, to pazīst ikviens. Reizēm man ir tāds žēlums par cilvēku, un tad ir svarīgi saprast, kāpēc viņš atrodas šādā situācijā. Man liekas – tāpēc, ka ir par slinku, lai kaut ko mainītu... Bet ir gadījumi, kad ir skaidrs, ka cilvēkam ir kādas medicīniskas problēmas, un tad par viņu nebūtu jauki smieties. Varbūt arī nebūtu jāžēlo – viņi vienkārši tādi ir... Ja esmu skatītāja un neesmu spiesta tajā piedalīties, es vienkārši pārslēdzu TV kanālu. Bet, ja tas uz mani attiecas, mēģinu kaut kā uzmundrināt, paslavēt par uzdrošināšanos. Es nevaru šo situāciju atrisināt. Nevaru palīdzēt. Es varu mēģināt viņam vēl vairāk nenodarīt pāri, vēl vairāk nepasliktināt.

– Nu, jā... Bet īstenībā mūsu raidījumā nav bijis gadījuma, kura spilgts piemērs būtu Kombuļu Inese un viss, kas notiek ar viņu, ka mēs izmantotu dalībnieka naivumu vai...

– Speciāli provocētu.

– Nekādā gadījumā! Cilvēks pats jūtas diezgan liels un varens... Nav tik vienkārši. Man nav tiesību šķirot cilvēkus kategorijās. Drīzāk varu teikt – es šo cilvēku saprotu, vai arī viņš ir atšķirīgs. Man liekas, mēs nedrīkstam augstprātīgi izturēties. Viņš vienkārši ir citādāks! Viņam šķiet, ka treniņtērps ir viņa glītākais tērps, kurā viņš atnācis uz studiju. Bet tas var būt dažādu iemeslu dēļ. Varbūt cilvēks nemaz nav trūcīgs, viņam vienkārši ir citāds priekšstats, viņš varbūt skatās uz mums un domā tāpat. Es no tā vienmēr apzināti uzmanos – sadalīt cilvēkus pēc tā, kā viņi ģērbjas. Citādi, ka varētu sadalīt pēc uzvedības.

– Reizēm cilvēki ļaujas dzīves plūdumam, sēž, lūr televizorā vai dusmojas, ka citiem ir vairāk nekā viņiem... Cilvēkam ir jāmāk tikt galā ar savu dzīvi. Jāmāk pateikt mammai, ka viņa ir pārāk uzstājīga. Dažkārt atnāk puisis vai meitene, līdzi mamma, un tik ļoti ir skaidrs, ka vienīgais, ko vajadzētu izdarīt, ir – nošķirt no mammas ar varu! Bet tu nevari mesties žēlot, jo tā ir viņu dzīve, viņa izvēles.

– Man iepriekš šķita – tas, kas notiek vai ir noticis ar mani, varbūt ir tā ļoti īpaši, esmu tik braša, izdarījusi to vai citu ar kādām savām attiecībām, bet tad saproti, ka citiem ir vēl lielāki pārdzīvojumi! Ja stāsti ir patiesi, tie reizēm ir diezgan šausminoši.

– Esi paspēlējusies ar domu, ka varbūt kādā dzīves posmā pati varēji nokļūt tādā raidījumā, ja tāds būtu bijis?

– Es nebūtu nonākusi tādā raidījumā.

– Nē... Domāju, ka varbūt runāju pat diezgan atklāti. Bet es noteikti... esmu kautrīga. Es risinu citādāk. Bet ļoti labi saprotu cilvēkus, jo varbūt kāds, stāstīdams par savu iepriekšējo draugu vai vīru, domā, ka tā ir iespēja ieviest taisnīguma principu. Pateikt, kā viņš domā. Lai gan taisnība ir tik ļoti pa vidu.

– Jo nevarat veikt izmeklēšanas procesu.

– Tas nav mūsu uzdevums. Bet tīri cilvēcīgi, ja atnāk meitene un stāsta, kā viņas puisis ir viņu sitis, protams, mēs tajā brīdī esam viņas komandā un sakām – tavā dzīvē tas ir beidzies, ej tālāk! Bet varbūt atnāktu puisis un stāstītu – viņa mani tik tālu noveda, ka vienreiz es... iešāvu. Nezinu. Par to gan jāaizdomājas – ka tā ir tikai viena stāsta puse. Reizēm stāsts ir tāds, ka tā puiša vai meitenes dzīvē kaut kas mainās –aizbrauc atpakaļ uz savu ciemu, viņu ir ievērojuši... Tur notiek kaut kas labs. Cerams.

– Jā! Tā ir spēja pateikt – šobrīd esmu gatavs kaut kam jaunam. Domāju, varbūt tas ir psihoterapeitisks efekts – nosaukt kādas lietas vārdos. Vienlaikus viņu stāstītais varbūt ir svarīgs un tipisks ļoti daudziem. Jā. Varbūt, noskatoties raidījumu, kurā kāda izstāsta sirdi plosošu stāstu, kā viņu pameta vienu ar trim bērniem un cik bijis grūti, kā bērni izauguši un tagad viņa atradusi laiku sev, varbūt tas kādu ļoti uzmundrina.

– Tavs vecākais dēls ir apmēram to jauniešu vecumā, kuri nāk uz raidījumu.

– Viņš ir pat vecāks, jo pie mums nāk arī jaunieši, kam ir ap divdesmit. Manam vecākajam dēlam ir 26 gadi.

– Man šķiet, ka viņiem nav attiecību problēmu. Es nedomāju, ka viņi meklē attiecības. Viņi nāk pēc piedzīvojuma.

– Action, kā loterija, piemēram!

– Varbūt. Bet mums nav nekāda piecgades plāna, ka būtu obligāti jāsaved kopā. Bija puisis, kurš neizvēlējās nevienu meiteni, bet paņēma visu trīs telefona numurus... Lai dara, kā grib!

– Nē, nemaz. Tas ir ļoti jauki, ka Binnija atrada.

Savus priekus man patīk pašai savākt

– Jā, es diezgan labi zinu, ko gribu, un ieguldu diezgan daudz darba. Pilnīgi apzinātu, jā.

– Pēc tavas pieredzes nav tā, ka tas dažkārt nojauc kādu...

– Trauslumu? Var gadīties. Bet es diezgan konkrēti zinu, ko gribu, un pati esmu gatava ieguldīt darbu, veidojot attiecības. Arī ar draugiem.

– Vai nepieņem un nav mani draugi.

– Cik nakšu esi nosēdējusi, uzklausot citu attiecību problēmas?

– Nu... Man jau ir tik daudz gadu, ir bijis visādi. Esam liela ģimene – man ir māsas, māsīcas, brālēni, vēl draugi... Kad cilvēki sanāk kopā, patiesībā viņi visvairāk runā par attiecībām, sajūtām. Tas vienmēr nav tā – es tev izstāstīšu, kā man gāja...

– To es noteikti nevaru apgalvot. Mums katram ir cilvēks, pie kura varam aizbraukt. Man arī tāds ir – draudzene, māsas, arī mamma, pie viņām varu aizbraukt nakts vidū.

– Un tiešām izstāstīt visu?

– Reizēm ir svarīgi sajust, ka tevi atbalsta pat tad, ja tev nav taisnība. Visu izstāstīt nemaz nav vajadzības.

– Nē. Man liekas, ka dzīve nav pārāk gara. Reizēm, protams, var ļauties, bet biežāk tas, ko gribi, ir kādā veidā jāveicina. Nevari gaidīt, ka vienmēr kāds cits tev saorganizēs jauku vakaru vai situāciju... Man šķiet, cilvēkam pašam jāsaprot, ka tas ir viņa varā – darīt šos brīžus jaukus. Protams, var arī ļauties, ja kāds cits to dara, bet savus priekus man patīk pašai savākt.

– Varbūt esi par sevi ieguvusi kādu astroloģisku informāciju no Māras?

– Neesmu vaicājusi. Es tāpat par sevi visu zinu.

– Jā, es zinu, kāda esmu!

– Ei nu! Vai tad tā cilvēks vispār var par sevi visu zināt!

– Man ir sajūta, ka zinu – kāpēc esmu tāda, kāpēc dusmojos, par ko... Es diezgan daudz sevi analizēju. Tā tas vienmēr ir bijis. Ja pamostoties man ir slikta oma, neļaušos tai. Izdomāšu, kāpēc tā ir, jo ilgi nevaru būt bēdīga, tas man neder. Es nevaru būt noraizējusies, man ir jāsaprot, kas nav kārtībā.

– Vai tad tā nedara visi cilvēki!? Es negribu tam ļauties, negribu būt bēdīga katru svētdienas vakaru, jo sākas pirmdiena. Es tā nevaru.

– Ko tad tu dari?

– Es izdomāšu kaut ko jauku pirmdien. Atradīšu, ko gaidīt. Kaut ko, kas būs labs. Kāda nedēļas nogale, kad darīsim to vai to...

– Man gan šķiet, ka tā dara daudzi – atrod to jauko, kas būs pēc nedēļas, mēneša...

– Lai gan tagad moderni ir teikt – šeit un tagad.

– Nu, to arī nedrīkst novērtēt par zemu. Bet atrast sevī to jauko sajūtu, ar ko celties no rīta, – tas ir svarīgi.

– Kad mūsu paaudzes cilvēki dibināja ģimeni, jauni būdami, ļoti liela loma bija tam, lai sabiedrībai būtu labi. Tagad – lai tev pašam būtu labi. Cilvēks pirmām kārtām domā par harmoniju sevī, nevis kalpo sabiedrībai un dara visiem pa prātam.

– Manuprāt, doma ir dziļāka. Es teiktu citādi. Tolaik, kad pirmoreiz precējos, pavisam citādi skatījās uz cilvēku attiecībām, un praktiski nebija iespējama situācija, ka kāds ar kādu varētu tā vienkārši padzīvot kopā, nemaz nerunājot par to, ka šiem cilvēkiem varētu piedzimt bērns un viņi nebūtu precējušies. Priecājos par to, ka tagad sabiedrība uz to skatās vienkārši, tas neuzliek tos šausmīgos žņaugus. Skaidri zinu – ja ar savu pirmo vīru būtu varējusi padzīvot kopā pusgadu, neprecoties, nekad ar viņu nebūtu apprecējusies! Tas tā ir. Bet varbūt tā ir otra galējība, kad attiecības veido viegli – es ar viņu padzīvošu kopā, ja nepatiks, tad... Ir ļoti slikti, ja žņaugi ir pārāk cieši, bet tikpat bīstama ir arī pārlieku lielā brīvība. Nav gluži labi, ja visu laiku maini partnerus.

– Nevis upuris, bet sastāvdaļa! Protams. Kā es varētu nebūt? Esmu no mazpilsētas, kur tas darbojas reiz četri. Mani vecāki bija ārsti. Kad braucu no Āraišu izrakumiem uz kāda klasesbiedra mopēda bagāžnieka, vēl nebiju tikusi līdz mājām, bet mamma jau to zināja. Vienīgi – mani vecāki ir ļoti saprātīgi. Bet pats fakts! Taču es ar to rēķinājos. Zināju, ka nevaru darīt to vai tā. Jutu atbildību arī vecāku priekšā. Nezinu, vai šausmīgi būtu gribējusi kaut ko tādu darīt, bet vienmēr zināju, ka tas ir tā.

– Tad tu diezgan agri izrāvies no mazpilsētas vides, nonāci Rīgā, un droši vien tevī kaut kas mainījās.

– Priekšrocību nezināt, kā sauc manus kaimiņus, izmantoju joprojām.

– Ne mazākajā mērā.

– Tāpēc, ka jauns cilvēks dzīvo ar iekodētu brīvību?

– Es nezinu, vai tā ir brīvība. Tas ir kaut kas tāds... Tagad, aizbraucot uz Cēsīm, izjūtu tikpat lielu prieku no tā, ka zinu, kā sauc manus kaimiņus un visus, kas iet gar logu. Bet Rīgā – jā... Man patīk to nezināt.

– Otrreiz tu apprecējies jau...

– Pieaugusi. Ne ar visiem cilvēkiem – pat, ja esi iemīlējies un mīli – vari dzīvot kopā. Sapratu, ka ar šo konkrēto cilvēku bez mīlestības vēl varu dzīvot kopā vēl daudz dažādu iemeslu dēļ. Tā vienkārši.

– Drīzāk – cik ļoti viņš ļauj otram cilvēkam būt pašam.

– Tev tas ir ļoti svarīgi?

– Acīmredzot. Varbūt tajā brīdī to pat nesapratu, bet – jā, ļoti bieži laulībai ar mīlestību ir par maz. Vajag vēl kaut ko.

– Jā, bija. Es diezgan stingri saviem vecākiem teicu – ja negribat, lai es tūlīt apprecos, jums ir jāļauj man darīt tā, kā gribu.

– Tas bija vēl tad, kad klausīji vecākus?

– Es vispār klausu savus vecākus!

– Man vecāku viedoklis ir ļoti svarīgs, un es ar to rēķinos. Domāju, ja viņi mani par kaut ko nosodītu vai būtu pret, tas manī noteikti radītu ārkārtīgu disharmoniju. Ārkārtīgu! Man ir svarīgs ne tikai vecāku, bet arī māsu un manu bērnu viedoklis! Man ir svarīgs apkārtējo cilvēku viedoklis par sevi.

– Tad tomēr tas kādu atskaiti dod.

– Protams! Lielā mērā. Nezinu, varbūt esmu tā izvēlējusies, bet draugi, kas man apkārt, ir līdzīgi domājoši vai nav uz nosodīšanu. Es gandrīz nekad nenosodu nevienu sev tuvo cilvēku, man šķiet, ka tā nedrīkst darīt. Ļoti pārdzīvoju, ja man jādusmojas uz māsām. Man ir divas māsas, esmu vidējā. Man ir svarīgi, lai attiecībās būtu harmonija. Pat sadzīviskie strīdi notiek ļoti reti, un tiek ļoti ātri likvidēti. Nevaru iedomāties, ka vecāki uz mani ļoti ilgi dusmotos. Tāpēc mēs diezgan rēķināmies cits ar cita domām un arī diezgan daudz laika pavadām kopā.

– Jā, mums ir veids, kā satiekamies un veidojam attiecības. Apzināti.

– Man pēc tava temperamenta šķiet, ka tevī ir arī kādas citas asinis. Tā ir?

– Tās asinis, ko zinu, – mana tēva māte bija simtprocentīga krieviete. Esmu ļoti līdzīga savam tēvam, kurš savukārt ir stipri līdzīgs savam tēvam, kuram ar Krieviju nav nekāda sakara. Bet tās krievu asinis mēs ļoti jūtam un ar to lepojamies.

– Vakar pamodos un sapratu, ka ir augusts... Manī ir tādas rudens skumjas. Tās nav bēdīgas, bet tajā ir kaut kas... Nezinu, būs jāsāk gaidīt Ziemassvētkus. Vasarā dzīvojam pavisam citādu dzīvi, citādi satiekamies, ar citādākiem cilvēkiem...

– It kā uz citas planētas.

– Kāds teica, ka augusts ir kā svētdienas vakars. Tu zini, ka tomēr būs pirmdiena. Ar to jātiek galā. Ir jau salikti visādi robežpunktiņi, kas palīdzēs...

– Es jau nemaz neesmu tāda pieredzējusi! Vienkārši – pieaugusi.